Jau apmēram trīs gadus mocos ar nesaprotamu enerģijas un motivācijas trūkumu. Protams, ne jau visu laiku tas ir vienā līmenī, bet reti ir tie brīži, kad ir enerģijas uzrāviens. Un reti ir arī tie brīži, kad kaut kas patiešām iepriecina + tāda sajūta, ka gan domāšana, gan koncentrēšanās rada agrāk nebijušas problēmas. Principā gan darbā, gan ārpus izpildu tikai pašu nepieciešamāko minimumu vai to, kas obligāti izdarāms, vairāk spēka nepietiek. No darba brīvajā laikā negribas nekur doties, brīvdienās visbiežāk nekur tālāk par veikalu neeju, negribas kontaktēties ar draugiem, patiesībā vispār negribas socializēties un sabiedrība nogurdina – vislabprātāk brīvdienās vienatnē meditēju, klausos mūziku, iedzeru kādu alko dzērienu. Ja vien brīvdienas vienkārši nenoguļu. Pa vidam gan parasti pūlos kaut ko palasīt, bet pēc pusstundas jau esmu atkal nogurusi un guļu tālāk. Savukārt darba dienās vairāk par 6 h nespēju nogulēt un visu laiku jūtos neizgulējusies. Ja arī kādu dienu noliekos laicīgāk gulēt ar domu, ka beidzot kārtīgi jāizguļas, tad jau pēc 6-7 h vienalga esmu pamodusies un plāns izgāzies. Un pa naktīm murgi (pēdējā laikā gan tādus neatceros) – ko tikai neesmu redzējusi – vienreiz pēc pamošanās vēl kādu minūti likās, ka rokas/kājas sagrieztas pēc rāpšanās pāri dzeloņstiepļu žogam… Un viena bērnības fobija lēnām par sevi atgādina – kaut kā sāku ievērot, ka manas dzīvesvietas apkaimē ir ieraugāmas daudzas tādas lietas, no kurām man bērnībā bija paniski bail…
Un tā es te svārstos jau kādus 2 gadus – kādā brīdī šķiet, ka ar steigu jāskrien pie psihiatra/psihoterapeita, citā brīdī – ka man mana sliktā garīgā pašsajūta tikai rādās līdzīgi kā hipohondriķiem viņu somatiskās saslimšanas.
2017.gada rudenī ar sūdzībām par enerģijas trūkumu un nogurumu aizdevos arī pie ĢĀ – asinsanalīzes gandrīz ideālas, ja neskaita D vitamīna nepietiekamību (bet ne deficītu). Nekas neliecina ne par vairogdziedzera problēmām, ne citu vitamīnu trūkumu, nav arī hapatītu un diabēta. ĢĀ tā arī neko neieteica, ja neskaita to, ka pateica – problēma noteikti meklējama kaut kur dziļāk – vairāk padomājiet par sevi, no sērijas, relaksējošas procedūras utt.
Bet ko nepieminēju – visam tam fonā ir arī mans darbs ar regulāru atbildīgu lēmumu pieņemšanu, stresu, saskarsmi ar emocionāli grūtām situācijām un personām ar psihiskiem traucējumiem, 20 padotībā esoši darbinieki, mani četri bērni, gandrīz jau mūžību ilgstoši kredītmaksājumi, līdz ar to ilgstoši arī zināmas finansiālas problēmas, dzīvesbiedrs ar samērā smagu alkohola atkarību un kopā dzīvojoša mamma, kura 50% sava laika pavada kliedzot par visiem iespējamajiem dzīves sīkumiem=mājās nav arī klusuma un miera īsti…
Kā jums šķiet – tā ir depresija jeb vienkārši rakstura vājums vai premenopauze? (man šobrīd 40+ gadi)
Skriet pie psihiatra, kamēr nav par vēlu? (psihoterapeitu, šķiet, šobrīd nepavilktu ne enerģijas trūkuma, ne finansiālu apsvērumu dēļ)
PS atvainojos, ka tik gari sanāca, bet visu sīkumos, protams, pat neuzrakstīju

Wow!!! 4 bērni un vīrs - alkoholiķis + atbildīgs darbs. Tu tak no sevis taisi "pārcilvēku"!!!
Bet, ja nopietnāk, varētu būt izdegšanas sindroma ar pavadošu tai depresiju. Labāk būtu psihoterapija, ja vien vari pavilkt finansiāli.
Veselību!!!

p.s. "pārcilvēku" - tas domāts LABĀ nozīmē.

p.p.s. visu paziņu vidū zinu tiaki vienu, Brīnišķīgu Sievieti... kurai arī četri burvīgi bērni... Diemžēl, par viņu, bez viņas piekrišanas, neko neizpaudīšu, kā vien to, ka tā ir Burvīga Sieviete ar Brīnišķīgiem Bērniem!!!

p.p.s. nebaidies no psihoterapijas, Tēmas Autore, nebaidies!
p.p.p.s. mēs neviens Tev nevaram ieteikt, kā Tev labāk darīt, kā nē...

Paldies Tev, Zive. No psihoterapijas it kā nebaidos, la gan šobrīd zināmu paniku rada jau doma vien, ka personīgais kiš miš galvā detalizēti jāstāsta svešam cilvēkam + pieminētās, nelaimīgās finanses + sajūta, ka nu ir tā, ka vajag kādu ātru risinājumu... Un jā - zinu, ka psihoterapijai vai vismaz savu domu sakārtošanai jebkādā veidā ir jābūt primārajai, bet šobrīd tas, protams, sanāk ne pārāk - labi, ka vismaz viens toošais psihologs ğimenē...