Psihoterapija nav ārstniecība, tāpēc ārstniecības likums uz to neattiecas.
Fizisko personu datu aizsardzības likums neaizliedz paklačoties divām personām. Tā kā psihoterapeits ir tikai fiziska persona kā jebkura cita persona, šis likums neaizliedz viņai aprunāties ar ko grib un par ko grib. Un pat ja aizliegtu, pierādīt, ka klačojās, nevar.

Un es arī liekos mierā.

10 min dienā veltīt šim forumam neuzskatu par nelikšanos mierā. Ar forumu neko panākt nevar, var tikai brīdināt citus un uzzināt kādu labu ideju.

Ir pat ļoti labi brīdināt cilvēkus, man kādam draugam psihoterapeite izkrāpa ļoti lielu naudas summu- ļoti lielu. Bet izdarīt neko nevar jo viss ir itkā tīri. Likums nav kas stingri aizliegtu manipulēt ar cilvēka apziņu savās interesēs, šiem speciālistiem mēdz būt tādas spējas. Bet nav likuma, nav. Tāpēc atliek brīdināt cilvēkus par likumu neesamību.

Runā konkrēti, nevis vispārini tagad, ka visi psihoterapeiti ir nelieši un maitas, jo tā nemaz nav.

Te ir ko Karīna Akmens ir teikusi Delfiem, kur acīmredzami laikam arī ir piestrādājis psihologs. Bērns bija 2,5 gadu vecs, pēc tiesu prakses bērnu līdz 6 gadu vecumam no mātes nekad nešķir.

Secinājumus izdariet paši, ko var izdarīt viens psihologa atzinums.

http://www.delfi.lv/izklaide/slavenibas/citi/akmens-atklaj-patiesibu-par-pirmdzimto-nezud-ceribas-atgut-zaudeto-delu.d?id=48563517&page=1

Nedēļu pirms plānotā brauciena uz Ameriku viņa bija sākusi ķerties pie čemodānu krāmēšanas un izlēmusi, ka ir īstais brīdis, lai dēlu atvestu atpakaļ uz mājām. Sekojis telefona zvans dēla vecmāmiņai. Tālākie notikumi līdzinājušies negaidītam murgam.

"Telefonu pacēla bijušais vīrs, kurš paziņoja, ka dēliņš bez manas ziņas ir "pārrakstīts" laukos. Vīra māte tur ir politiķe un man aiz muguras bija sagatavojusi viltotus dokumentus, kurus izkārtoja viņas draudzenes – sociālā dienesta darbinieces un bērnu psiholoģes. Bija iegūts atzinums, ka bērnam nav ieteicams ceļot," notikumu pavērsienus atminas sieviete. Pēc tam kļuvis vēl ļaunāk.

"Man iepriekš nezinot, bija sagatavots pagaidu tiesas lēmums par bērna aizgādniecības piešķiršanu tēvam. Netika ņemtas vērā citu cilvēku liecības – ne mūsu kaimiņu un paziņu, ne ģimenes ārstes, ne fizioterapeita. Viņi apstiprināja, ka bērns ar mani ir vienmēr laimīgs, taču neviens to neņēma vērā un neklausījās," situāciju apraksta Akmens, kura, kā pati atceras, "lauku tiesā" pēc pretenziju celšanas esot saņēmusi repliku, lai "aizver muti".

Neesot līdzējusi arī juristes palīdzība. Atskatoties uz to laiku, Akmens pieļauj, ka bijušais vīrs un viņa māte apzināti šīs mahinācijas izvēlējušies veikt laukos, kur netrūcis vajadzīgajās iestādēs strādājošo paziņu. Iespējams, Rīgā tas nebūtu tik vienkārši izdarāms. No bijušā vīra, viņa mātes un citu iesaistīto personu puses sekojuši tikai apmelojumi.

Es psiholoģiski sabruku. Mans uzņēmums bankrotēja, un es biju absolūtā bedrē. Ik reizi, kad centos šo lietu risināt un sarunāju tikšanos ar viņiem, viņi neieradās un manu vēlmi ignorēja. Reiz, kad ierados laukos, bijušais vīrs iesita man pa seju un nometa pa trepēm – tolaik es svēru 48 kilogramus," pārdzīvoto atceras Akmens, kura par notikušo ziņojusi arī policijai, taču viņas iesniegums, kā arī izraksts no slimnīcas par nodarītajiem miesas bojājumiem mistiski pazuda. Akmens ir pārliecināta, ka šajā reizē lieti noderējuši bijušā vīra sakari policijā.

Vispirms izlasi, ko es rakstu, un tad runā par vispārināšanu.
Kaut kā grūti vispārināt faktu, ka nav likuma, kas nosaka psihoterapeitu pienākumus un atbildību.

Ar apziņu censties manipulēt var gan ne tikai psihoterapeits, bet arī parasts ārsts. Lūk, situācija: ārsts izdara spiedienu uz pacientu, lai panāktu, ka tas izvēlas turpināt terapiju, kas teorētiski (!!!) var paildzināt dzīves ilgumu, bet pacients atsakās, jo viņam ir svarīgāka dzīves kvalitāte, nevis tās ilgums, savukārt terapijai ir garantētas komplikācijas un negatīvi blakusefekti, turklāt garantijas par labvēlīgu iznākumu - nekādas. Ārsti pacientam sniedz selektīvi atlasītu informāciju par statistiku utt.,apelē pie savas pieredzes, turklāt prasa parakstīt dokumentus, ka iestāde neuzņemas nekādu atbildību par ārstēšanas iznākumu.

Pacients atsakās, ārsts viņu nosauc par egoistu, kas nedomā par saviem tuviniekiem (lai gan pats ar piesauktajiem tuviniekiem nemaz nav runājis) un izmanto citus negatīvas motivēšanas līdzekļus. Ir vai nav manipulācija? Pārbaudot ārsta sniegto informāciju zinātnisko publikāciju datubāzē MedPub, izrādās, ka statistika ir citādāka, nekā viņš norādījis, bet nu štrunts par statistiku - ārstam pacienta lēmums būtu jārespektē arī tad, ja viņam tas nav saprotams un pieņemams.

Pacientam rodas depresija un adaptācijas traucējumi, kas tiek ārstēti ambulatori, taču sarežģītā situācija izraisa spriedzi, rezultātā pacients nonāk slimnīcā, kur cien. dr. Cera uzstāj uz piespiedu ārstēšanu, jo pacients palikt slimnīcā nevēlas un uzskata, ka var turpināt ārstēties ambulatori. Dr. tikmēr uzskata, ka cilvēkam, kurš atsakās no pamatdiagnozes ārstēšanas un ķeršanās pie pēdējā salmiņa, piemīt suicidālas tieksmes. Turklāt anamnēzē jau ir bijušas depresijas epizodes un suicidālas slieksmes. Tomēr ārste neklausās un nespēj izprast, ka šoreiz ir pavisam cits stāsts, pacients tieši grib dzīvot (dzīvot, nevis eksistēt - šodien, nevis kaut kad nākotnē, kura tā arī var nepienākt). Neizprot viņa subjektīvos motīvus būt ar tuviniekiem, nevis slimnīcā, maļ tikai par līdzšinējo pieredzi, lai gan pieredzes ar identiskā situācijā nonākušu pacientu nemaz nav. Un pat ja būtu - nav divu vienādu situāciju un stāstu.

Tiek sasaukts ārstu konsīlijs, pacientam izdodas pierādīt un pamatot savu izvēli un tiesības rīkoties pēc saviem ieskatiem, viņš arī pierāda, ka tam jau ir ambulators ārstēšanās plāns un, paliekot slimnīcā, viņš nevar turpināt uzsākto psihoterapiju.

(Nez, vai ārstiem pašiem arī nebūtu depresija un adaptācijas traucējumi, nonākot šādā krīzes situācijā, turklāt, ja ir mazi bērni, kam vajadzīga mamma?)

Par laimi, konsīlijā ir arī ļoti sakarīgi un dzīvesgudri ārsti, kas saprot, ka cilvēkam, kuram nav labvēlīgas veselības prognozes, ir svarīgāk būt ar tuviniekiem, nevis spēlēt krievu ruleti uz dzīvību vai nāvi. Rezultātā pacients, lai arī ar paputinātiem nerviem, tomēr izkļūst no slimnīcas un atgūst emocionālo līdzsvaru, turklāt joprojām dzīvs, neskatoties uz prognozēm, pēc kurām tam jau bija jābūt mirušam.

Šis pacients esmu es. Tas ir mans stāsts. Tomēr manī nav aizvainojuma, es neesmu situācijas upuris. Es apzinājos, ka mans lēmums pārtraukt ārstēšanos var izraisīt konsekvences, es lielā mērā paliku viena ar to. Nebiju gaidījusi, ka tas izraisīs tik lielu krīzi, tomēr pat tad, kad tik daudzi bija pret mani un tik maz - ar, zināju, ka esmu pieņēmusi labāko lēmumu sev un izturēju. Nepadevos nedz iebiedēšanas taktikai, nedz nosodījumam, nedz manipulācijām. Pirmo reizi dzīvē pieņēmu tik nopietnu lēmumu, sekojot un uzticoties savai iekšējēai sajūtai, nejūtoties par to vainīga un arī neuzņemoties nest citu uzspiesto vainas sajūtu. Tie ir viņu tarakāni, viņu bailes, viņu vēlme darīt visu iespējamo, lai, ja kas, rokas būtu tīras. Bet man ir mana dzīve. Un tā ir tikai un vienīgi mana atbildība.

Es varēju pastāvēt par sevi un pārliecināt par savām tiesībām pieņemt man labvēlīgāko lēmumu. Un galvenais - es joprojām esmu dzīva. Man nav savs atlikušais, iespējams, ļoti neilgais laiks, jātērē slimnīcā. Es daru to, kas man ir vissvarīgākais. Šodien, nevis kaut kad. Man, nevis ārstam, kuram galvā, iespējams, virmo padomju laika mantojums - par pacienta ķermeni noteikšana ir dakterim, nevis pacientam. Man ir izvēle - iet vai neiet pie šādiem ārstiem. Tomēr nevēlos vispārināt savu pieredzi. Es paturu atvērtu prātu un atvērtu sirdi, jo satieku gana daudz brinišķīgu cilvēku un saprotu, ka arī ārstiem ir pašiem savi tarakāni, kas liek viņiem ķerties pie ētiski apšaubāmiem līdzekļiem. Man bija nepatīkami, bet es to pateicu. Varbūt ne visu, ko domāju, un daļa asaru noriju, bet es zināju, kāpēc to daru - man bija mērķis: būt ar savējiem - un tā del es biju gatava cinīties.

Kāpēc to visu stāstu? Saprotiet, mēs neesam apstākļu upuri, pat ja apstākļi ir pret mums. Mums joprojām ir izvēle, kā dzīvot. Uzdrošināties, priecāties un būt pateicīgam par katru dienu arī tad, ja nezini, vai tā ir pēdējā. Es joprojām esmu dzīva. Pateicīga par katru dienu. Priecīga par bērniem, lapām, debesīm, labiem cilvēkiem, neieļaunojusies uz tiem, kas nesaprot. Visam savs laiks. Koki aug dažādā tempā, cilvēki tāpat.

Piekrītu, ka jāpriecājas par katru dienu, tieši tāpēc vairs negrasos pati sev bojāt dzīvi ar psihoterapeitu vai psihiatru apmeklējumiem.

Es neesmu teicis ka visi ir maitas. bet konkrēti runāt man nav tiesību- cilvēks to nevēlas un nevēlas viņa tuvinieki jo arī nav pavisam nepazīstams, ir kauns ka pieļāvis kaut ko tik naivu. Un nav runa ka visi vai daudzi būtu negodīgi no psihoterapeitiem bet gan ka nav nekādu likumu kas to regulē. Nu kuram patīk ka viņu apstrādā un apkrāpj par summu labas mājas vērtībā. Bet- te izkristalizējas likumu nepilnības, nekas vairāk. Manipulēšana ar otra psihi un apziņu būtu ļoti stingri jāierobežo jo tādā situācijā var nonākt arī citi.

Nu kuram patīk ka viņu apstrādā un apkrāpj par summu labas mājas vērtībā. (c)

Nevaru iedomāties, kā var izmest lielas summas, ja nekādas jegas nav.
Es arī neguvu vēlamos rezultātus, bet summa kuru izmetu, bija nepilnas 10 terapijas, jo man bija iekšējs uzstādījums, apmēram pēc cik terapijām jāizjūt izmaiņas uz pozitīvo.
Neko, pateicu dakterei, ka viņa neko nejēdz no mana jautājuma un apstākļiem un aizgāju. Viņa gan teica, ka mazdrusciņ jēdzot... ;) Ha, ha... mazdrusciņ mēs visi jēdzam, pat vairāk, nekā mazdrusciņ... ;)

Nevaru iedomāties, kā var izmest lielas summas, ja nekādas jegas nav./c/

Ļoti vienkārši un ne jau par ārstēšanu bet notēlojot emocijas un attiecību veidošanu. Bet principā ļoti vienkārši un cilvēks tikai vēlāk atjēdzās - saprotot to kas ir noticis. Līdz tam būdams labi nozombēts. Liela summa- liels teātris.

Detalizēti es nevaru pateikt- kā, jo cilvēks pats to nesaprot kā tā varēja notikt.

Tad jau viņš guva ko bija vēlējies, proti, saprašanu, kas viņam pietrūkst realitātē.
Zēl, ka par to tik dārgi bija maksājis Jūsu ".............................." paziņa. Kas zin, varbūt viņam kājminamā domāšana... nu, ne jau burtiskā nozīmē...

Pieņemsim ka kājminamā, es arī savādāk to nevaru nosaukt, bet- to izdarīja profesionāle, un man liekas ka viņa pieprata savu amatu.Un likums to neierobežo. Tas ir galvenais.

Vai tad šai pacientu kategorijai kājminamā domāšana ir tāds retums? Diez vai.

Nemācēšu komentēt par Jūsu paziņu.
Ir cilvēki, kas gadus izmet terapijas krēslos. Es tā nedarīju. Es pati gan iepriekš, gan vēlāk lasīju gramatas un varēju ieteikt psihoterapeitei arī šo to profesionālai izaugsmei... ;)

Tur arī nekā nav ko komentēt, vnk pacients ir pilnīgi neaizsargāts pret to jo nekādu likumu nav kas ierobežo psihoterapeitus. Un ja Ilze1 vēl dzīvē nostāsies uz kājām tad mans draugs diez vai. Tas tā- Ilze1 mierinājumam, jo vienmēr var notikt kaut kas vēl sliktāks.

Jā, nu tas gan skumji, ka Jūsu ".............................." draugam kaut kādas nelāgas sekas... Tad jā, tad var uzskatīt, ka no psihoterapeites/a nav saņemtas vajadzīgās interpretācijas no terapeites/a, situācijā, kad terapeite/s redz, ka cilvēks ... da nezinu, bet kaut ko nav darījis pareizi...
Nevaru komentēt, kur neesmu bijusi, bet pieļauju, ka ir visādi, t.sk. profesionālie/ās, sertificētie/ās diletanti, kam tas ir vairāk bizness, lai gan tai jābūt ārstniecības nozarei.

Darbs vai bizness - nu kāda tur tāda starpība, fakts ir tāds ka nesodāmības apziņa provocē kaut ko tādu izdarīt. Cilvēkus nevajag idealizēt, vnk jābūt likumiem, neba visi ir noturīgi pret vieglu naudu un es nemaz nezinu kurā brīdī vispār radās šī ideja apčakarēt cilvēku bet aizdoma ka jau sākumā.
Sekas būtu daudziem, ja summa tik liela un naudas liekas vairs nav.

Labi apzinos, ka man situācija nav tik slikta.
Būtu cits cilvēks manā vietā, kas vairāk uzticētos citiem, nezinu, kā bāriņtiesā būtu lieta beigusies ...
Bet kāpēc draugs nevar nostāties uz kājām? Cik sapratu, zaudēta ir tikai nauda. Naudas zaudējums parasti nav iemesls, lai nevarētu nostāties uz kājām. Vai arī notikušais tik ļoti viņu iedragājis?
Esmu redzējusi, kā ļoti gudrus un saprātīgus cilvēkus profesionāli krāpnieki apved ap stūri. Vismaz es ar šādiem cilvēkiem esmu saskārusies diezgan daudz, lai gan joprojām nesaprotu, kā viņiem tas izdodas.

Vienkārši viņš smagi dzer pēc tā visa. Un no tā jau tikt vaļā ir gandrīz neiespējami, kā to pārsvarā visi zin. Bet tas ko es gribēju teikt ir nevis pasūdzēties bet pabrīdināt par to ka nav likumu un zināmā mērā vēl kāds iemesls- lai Ilze1 pārāk nekreņķētos par notikušo. Kā jau teicu- vienmēr var būt sliktāk.

Likumus tur nav iespējams piemērot. Tā es domāju, jo daudz tur visādu subjektīvo faktoru. Vnk profesionāļiem, kas gadu gadiem strādājuši un labi saņēmuši, jābūt tā kā mēra izjūtai naudas jautājumos... viņu gandarījuma izjūtu jāveido izārstēto skaitam, nevis summai, ko saņem...

Likumus tur nav iespējams piemērot/c/

Drusku ir gan tomēr iespējams jo var tomēr noteikt kas ir psiholoģiskā ietekmēšana iedzīvošanās nolūkos un par to sodīt. Var. Un - ja ir sods tad ir arī prasība, automātiski, un nauda ir jāatmaksā. Nav likuma- nav ne bailes ne atbildības, uz morāli un ētiku ipaši es necerētu, tiesiskā sabiedrībā ir jāstŗādā likumam.

viņu gandarījuma izjūtu jāveido izārstēto skaitam, nevis summai, ko saņem.../c/

Ja cilvēks tajā nozarē iet lai vispār strādātu nevis viegli dzīvotu.

Neko tur nevar... Tā ir katra paša atbildība... Apelēt pie svešu cilvēku morāles, sirdsapziņas vai ētikas normām, ir tas pats, kas neapzināties sevi, ja ta var izteikties... Ikvienā jomā izcilu speciālistu būs mazumā. Labi psihoterapeiti neaug mežā kā sēnes pēc lietus.

Es teikšu vēlreiz- nu nevajadzētu cerēt ka kauns un gods kaut ko ierobežotu, tā taču nav nekur, ir jābūt likumiem un atbildībai pret likumu.

Nu- es pat pieņemtu ka absolūti lielākā daļa psihoterapeitu ir godīgi, kāpēc apgalvot pretējo? Nevajag to nevienam bet nozare ir jāsakārto.

Likumus rada cilvēki. Cilvēki, kas neorientējas psiholoģijas specifikā, nekādus likumus nevar izstrādāt. Otrs, psiholoģija, kā zinātne arī joprojām ir tikai savā attīstībā, kur notiek jauni atklājumi, ienāk jaunas metodas ... Nu kādi likumi tur var būt piemēroti???

Es tak visu laiku saku ka pašiem sava nozare ir jāsakārto, es taču nezinu kā to izdarīt un nav man ne laika ne kvalifikācijas.
Nu kādi likumi tur var būt piemēroti???/c/ - nezinu, vajag spečukiem domāt, kaut vai- stingri ierobežot to personu skaitu kas drīkst strādāt, tagad par sertifikātu zaudējušie drīkst..... a citi tādi paši krāpj. Nu- vajag noteikt- kas ir nelikumīga prakse un sodīt, citādi sanāk ka sertifikāts nav vajadzīgs obligāti, es tā saprotu.
Tālāk- noteikt ētikas kodeksā arī atbildību, tur vispār tādas nodaļas nav, krimināllikumā atrunāt kas ir sodāma rīcība, visu pakļaut ārstniecības likumam, citādi ja psihoterapeits nav ārsts, tad viņš nav pakļauts, vai ne? Veselības inspekcijas kontrole pār nozari.....bet vispār- es neesmu speciālists šajā lietā un nezinu kā vēl kādam ir gadījies, tur jābūt speciālistam.

Fakts ir tas ka šī nozare satur īpašus riskus- apziņas un psihes ietekmēšanu un tāpēc tā ir īpaši rūpīgi jāregulē.
Lai piemēram šis nozares speciālistu varētu viegli saukt pie atbildības arī ja ģimenē nauda ir savākta... ir taču jāsaprot ka speciālists vienmēr var apčakarēt nespeciālistu.

Atklājumi medicīna vispār balstās uz eksperimentiem. Ja psihoterapijai uzliktu ierobežojumus, tad tā stagnētu un nekas cits, kā asins nolaišana vai elektošoks tā arī nebūtu izdomāts... ;)