Daudzās valstīs ir diezgan spēcīgi psihoterapijas un psihiatrijas pakalpojumu lietotāju lobiji. Psihoterapija ir pakalpojums, ko pērk par naudu, nolīgta palīdzība, tirgus prece ar saviem noteikumiem, kuru mums nav. RSU vai kas tur vēl viens pats nevar lobēt likumus. Pircējs arī ir tiesīgs kaut ko sacīt. Un šis gadījums rāda, ka pircējs nav pasargāts no ārsta, kas ir mācījies teju 10 gadus. Ja Ilze ir visu uzrakstījusi godīgi, tad vīrs neko nedrīkstēja uzzināt, un gadu vai pusotru gadu pēc pēdējās vizītes psihoterapeite neko par savu bijušo klienti nevarēja zināt, kur nu vēl ciemoties bāriņtiesā ar kaut kādiem papīriem, kam ir juridisks spēks.

Manuprāt tas laika intervāls - pusotrs gads izsaka drusku kko citu- ja pat viņai būtu jebkādas tiesības rīkoties teiksim bērna interesēs pret savu pacientu tad tas būtu jādara nekavējoties, pusotru gadu nogaidot nekādi nevar teikt ka viņa ir rīkojusies bērna interesēs, tātad- ir bijušas citas intereses.... tad ir jautājums- kādas?

Runcene raksta:
Es gribēju teikt, ka cilvēkam, kurš grib vērsties pret kādu, informācija par to, ka šis kāds iet pie psihoterapeita, var būt labs ierocis. ........ jo no tā, kā redzams, var uzburt arī gara slimību....

SECINĀJUMI:
1. Psihoterapeits var stāstīt citām personām, ko viņs ir uzzinājis no sava klienta, par to viņam nedraud nekāda atbildība.
2. Psihoterapeits no klienta iegūto informāciju var izmantot arī pret savu klientu, par to arī viņam nedraud nekāda atbildība.
3. UN VISPĀR FAKTS, KA ESI BIJIS PIE PSIHOTERAPEITA IR JĀSLĒPJ, JO TAS VAR BŪT PRET PSIHOTERAPEITA KLIENTU LABS IEROCIS.

VAI KĀDS VĒL GRIB IET PIE PSIHOTERAPEITA?

Vai tikai man šķiet, ka kaut kas ar psihoterapeitu jomu ļoti nav kārtībā?

Parasti jurists jebkurā situācijā, kad cilvēkam ir nodarīts pāri, var palīdzēt, bet saprotu, ka pret psihoterapeita izdarībām nav nekāda aizsardzība, nemaz jau nerunājot par kvalitāti.

Ja Anglijā (UK) iet pie valsts (NHS) apmaksāta psihoterapeita caur ģimenes ārstu, tad arī dabū kaklā soc. dienestu, kas pārbauda, vai vecāks labi izturas pret bērniem. Rezultātā tur cilvēki iet pie privātajiem, kam nav jāziņo.

Ilze, nē, nedrīkst stāstīt. Viņiem biedrībās ir Ētikas kodeksi. Tas, ka tā ir noticis, nenozīmē, ka to drīkst.

Vidējā aritmētiskā gadījumā cilvēki neko īpaši neslēpj, bet arī nereklamē.

Biju vairāk uzsvērusi konfliktu starp diviem vecākiem, tieši Tavu situāciju. Vēl var būt problēmas, ja kādu grib uztaisīt par nepieskaitāmu un atņemt īpašumu. Brīnišķīgi un jauki radi mēdz galīgi nojukt, ja parādās kāds īpašums.

Tie psihoterapeiti, ar kuriem man ir iznākusi dažāda saskare, ir ļoti rezervēti un mazrunīgi.

Papildināšu drusku- ja parastu ārstu var ielikt cietumā par nolaidibu tad psihoterapeitu par apzinātu noziedzīgu nodarījumu pret pacientu patreiz sodīt nevar ja šis nodarījums nav krimināllikumā un visas šīs darbības kur ieinteresētais būs bijušais/ usī atbilst šim variantam .

UK kārtība pretenzijas nevarētu izsaukt, tas būtu logiski ja valsts apmaksāts psihoterapeits neklusētu bet te ir runa par noziedzīgu darbošanos bijušā vīra interesēs.

Runcene, tev nav taisnība. Ja tev būtu taisnība, mans gadījums nebūtu iespējams.
Sanāks kopā pāris pareģu, uztaisīs biedrību, pieņems ētikas kodeksu un nu visi pareģu klienti būs aizsargāti?
Tā nav, ētikas kodeksu var uzkārt uz nagliņas ... nevis ar to iet uz tiesu - vienīgo iestādi, caur kuru likumīgā veidā var aizstāvēties un piedzīt kompensācijas.
NAV LIKUMA - NAV ATBILDĪBAS.
NAV PSIHOTERAPEITAM LIKUMA - NAV ATBILDĪBAS.

Gadījumā nesanāk ka Latvijā psihoterapija ir pilnīgi nelikumīga ārstēšanas metode? Kas to vispār ir atļāvis? Varbūt var iesūdzēt tiesā VM? Jeb valsti?

Ir tak cilvēki, kam tiesāties ir hobbijs... ;)
Valsti noteikti jāiesūdz tiesā!!! Nē, labāk visu planētu... ;)

Kāpēc gan nē? Ja valstī darbojas tiesiski neregulēta ārstniecības nozare, tad var sūdzēt.

Arī man tas ir pārsteigums bet psihoterapijai Latvijā nav tiesiska pamata.Tas ir pareģu- šarlatānu kantoris.

Davai, tik neaizmirsti piestādīt rēķinu tam Kungam... ;)

Rēķinu maksā atbildētājs, tātad tas varētu būt valsts. Ārstēšanai ir jābūt likumīgi noregulētai un nekā savādāk, ja ir cietušais- ir kādam jāatbild .

Zinu to, ka ārstiem vienmēr būs pa savam izdevīgi slimie, jo tas veido ārstu algas.
Neslimo un ārstus nevajadzēs. Visa matemātika.

Tas ir pavisam kas cits. Te tak ir tīša darbošanās pret pacientu.

Ilze, viņi visi grib pelnīt iztiku. Ja kāds sataisītu šādu šmuci un tas kļūtu zināms, viņu izmestu vai vismaz sodītu, un citi pierautos, ja vēl kādam būtu radušās līdzīgas fantāzijas.

Bet kā Tavs vīrs iedomājās pie viņas skriet tieši tad? Jums bija kaut kāds strīds? Ja viņa pēc tam aiznesās uz bāriņtiesu uz vienas mutiskas sūdzības pamata, Tevi tobrīd neredzējusi, tad tas kodekss darbotos, lai nu kā tur būtu. Tik lielas nepatikšanas viņi arī negrib. Mums daudz ko regulē tirgus, kaut nav sakārtoti likumi. Neskaties tikai no sava juristes viedokļa.

Ja viņa ir ārste-psihoterapeite, Tu varēji iet uz Veselības inspekciju. Viņa nedrīkst neko rakstīt, ja nav Tevi redzējusi veselu gadu.

Ja cilvēks pats nejūtās šizo, tad neviens viņu nevar sāpināt. To var uztvert kā lamu vārdu, ne vairāk.

Kaut kas te tomēr neiet kopā... Ilze1 vai tik nenoklusē kādu ļoti svarīgu faktu, kas nav viņai par labu? kaut kā pārāk aizdomīgi un vienpusēji tas viss... Un ja jau juriste, pie kam izglītota un gudra, tad gan jau bija jābūt kādai idejai, kā tikt galā ar situāciju, lai beigās nekļūtu par upuri... un nebūtu par to jārunā forumā.. citus pārliecināt gan māk un tas labi :)

Jāpiekrīt utt. Tik tiešām daudz kas neiet kopā. Visu murgu nelasīju, bet kopš kuriem laikiem psihoterapeita diagnozēm ir juridisks spēks?

Es gan ne brīdi neesmu jutusies par kaut ko pārliecināta. Parakstīju tik tā, papļāpāšanas dēļ... Neķeros es uz visādiem āķiem...
Savā laikā psihoterapeitei, pie kuras biki piestaigāju, apjautājos, kāpēc viņai tik zemas cenas (kāpēc tādas pašas, kā tiem, kam nav ne med. izglītība, ne ilggadīgas prakses, bet tikai ambīcijas, super ego un atkal ambīcijas)... Atbildi nesaņēmu, tik atceros, ka dakterīte klusu, bet pasmagi nopūtās... ;)

Vai tad Ārstniecības likums uz ārsti - psihoterapeiti neattiecas?

A ko mēs zinām, pie kādas psihoterapeites Ilze1 gāja...? Psihoterapeiti tak arī ir tikai cilvēki un arī ļoooooti dažādi, kā cilvēki.
Uzskatu, ka visi tie, kam pamatizglītība nav medicīnā, ka tie par psihoterapeitiem kļuvuši prestiža un / vai pašu ambīciju dēļ, kur profesionalitāte var stipri pieklibot.

kopš kuriem laikiem psihoterapeita diagnozēm ir juridisks spēks?/c/

Te nav runa par juridiski korektu bet gan par noziedzīgu rīcību bijušā vīra interesēs cik to var saprast no rakstītā, tātad- psihoterapeite taču zināja ka rīkojas nelikumīgi bet dara to lai cilvēku ietekmētu.

to "................................"

Esmu pieredzējusi gadījumus, kad pazīstami cilvēki šķirās. Lai arī šķīrās savā veidā patīkama persona, tomēr tā īsti nenostājos neviena pusē, jo uzskatīju, ka tas bija ļoooti nekorekti, iesaistīt mani ģimenes skandālā, it īpaši tāpēc, ka abus zināju ilgāku laiku...

Pirms ir sācies šodienas monologs tik piebildīšu, ka ĻOTI ĻOTI ceru, ka nejauši forumā iemaldījušies nepārliecinātie prāti neietekmēsies no šeit rakstītā...

jo kaut kas tur nav tīrs.. kaut kā ir par daudz, it kā mēģinātu pārliecināt sevi un citus par kaut ko nepareizu... un nav runa par juridiskiem jautājumiem.. cik nav redzēts, ka cilvēki bez jebkādas īpašās izglītības cīnās par sevi un daudz arī panāk.. jo viņiem ir taisnība, ko ar pārliecību nevar teikt par šo gadījumu.

Nevajag taču rakstīt muļķības, terapija daudziem palīdz.

ĻOTI, ĻOTI ceru, ka šeit iemaldījušies cilvēki (nevis nepārliecinātie prāti), kam vajadzīga palīdzība, stipri padomās pie kāda psihoterapeita iet un vai vispār iet.
Un ir gan runa par juridiskiem jautājumiem. Taču jurista izglītība un pieredze neder tur, kur NAV LIKUMA, NAV NOTEKTI PIENĀKUMI, TIESĪBAS UN NAV ATBILDĪBAS. Nu neviens taču no dziednieka, pareģa un tml. atbildību neprasa (un arī pa pilnu īsti neņem). Vari sūdzēties un cīnīties cik gribi, pat ja tev ir liela taisnība. Neko nepanāksi, jo nekur nav teikts, ka dziedniekam vai pareģim ir jāatbild par saviem vārdiem.
Un pat ja būtu likums, kas reglamentē, ko psihoterapeits drīkst vai nedrīkst, vēl fakti, uz kuriem atsaucies, ir jāpierāda. Bet kā var pierādīt to, ka ir notikusi saruna starp cilvēkiem un par ko viņi ir runājuši, ja abi cilvēki to noliedz?
Mana psihoterapeite bija īpaši piekodinājusi bijušajam vīram, lai viņš nestāsta, ka ir ar viņu runājis. Un bāriņtiesā es nemaz īsti nezinu, ar kuru darbinieku viņa runāja, man tikai atstāstīja, ka viņa ir teikusi, ka es esmu šizofrēniķe un bērns pie manis nevar palikt. Un bāriņtiesa to bija ņēmusi par pilnu, pat pateica, ka speciālists zina ko runā.

Vispār būtu priecīga, ja kāds uzrakstītu, kā man par sevi cīnīties un kā kaut ko panākt. Pati īsti nesaskatu iespēju.

Esmu bijusi pie vairākiem psihoterapeitiem, visi palīdzēja un ne ar vienu nav bijusi pieredze, ka izpaustu par mani informāciju trešajām personām. Nu nevajag vispārināt.
Savukārt Ārstniecības likumā paredzētā atbildība tiek prasīta arī no personām bez medicīniskās izglītības, ja tās nodarbojas ar ārstniecību. Ja nav iespēju pierādīt informācijas noplūdi, nezinu, kā cīnīties. Man reiz bija epizode, kad kādas lielas slimnīcas kapelāns manu veselības stāvokli bez manas ziņas bija izpaudis un apspriedis ar citām personām, pirms vispār vēl bija runājis ar mani. Bet tur dažas paziņas, labu gribēdamas, bija izmantojušas pazīšanos, lai noskaidrotu, kādas ir manas prognozes. Kad to uzzināju, biju pārskaitusies līdz nemaņai - kur problēma man piezvanīt?! Zvanīju arī kapelānam, izrādījās, tās bija samelojušas, ka interesējas manā uzdevumā. Atvainojās, protams, bet principā viņš par to varēja izlidot no darba, bet vainīgās zvanīja un lūdzās, lai neuzsāku procesu pret viņu. Nepatīkami tas bija, jā, lai gan nekas tāds jau nenotika, bet jutos morāli aizvainota un izvarota, ka bez manas ziņas tiek sniegta informācija trešajām personām - kāda suņa pēc tad slimnīcā parakstu dokumentus, kam drīkst sniegt informāciju par mani veselības stāvokli?!
Biju žēlsirdīga un netiesājos, jo domāju, iesaistītie saprāta, ka savārījuši sūdus un es arī nekavējos izpaust savu neapmierinātību un man bija iespēja atklāti izpaust savas dusmas. Nostrādāja arī tas, ka saņēmu cilvēcisku atvainošanos. Domāju, tas kalpoja par mācību un, cik zinu, rezultātā šiem sačakarējās attiecības.

P.S. Vēl jau ir Fizisko personu datu aizsardzības likums un Pacientu tiesību likums. Cik atceros, Ārstniecības likumā bija teikts, ka kompensāciju no Ārstniecības riska fonda var izmaksāt arī morālā kaitējuma gadījumā, bet neatminos, ka tur būtu definēts, kas tas īsti ir.
Pacientu ombuds - ?
Konsultācija pie pacientu tiesību ekspertes advokātes Solvitas Olšūnas - ?

Bet vispār, ja nav iespējas pierādīt, es laikam liktos mierā. Da nu tik daudz enerģijas un laika tērēt neauglīgam "gruzonam".

Ah, sasodītais telefona autokorektors:D - nevis pie Solvitas Olšūnas, bet Olsenas:D:D:D