Viņa mūzika bija tā, kas palīdzēja izturēt depresijas vientulību... jo reāli... cik daudzi par to runāja? Viss, ko es dzirdēju no apkārtējiem – domā pozitīvi, beidz sevi žēlot, saņemies – neesi taču tik vāja, utt.
Esmu tikusi pāri savas dzīves līdz šim drūmākajai daļai, pateicoties psihoterapijai un psihoanalīzei, bet depresīvā komponente manī tāpat paliks, tā ir daļa no manis.
Negribas ticēt, ka viņš to izdarīja. Tas aizskāra tik daudzos līmeņos – atgādināja par pašas depresīvo daļu, dzīvības trauslumu...

If they say
Who cares if one more light goes out?
In the sky of a million stars
It flickers, flickers
Who cares when someone's time runs out?
If a moment is all we are
Or quicker, quicker
Who cares if one more light goes out?
Well I do

RIP Chester Bennington

Žēl, ka tā. Bet nav žēl pašnāvnieku, kuram ir 6 bērni. Bet bispār žēl jā..

Jā.
Ļoti skumji, ka veiksmīgs un it kā ārēji laimīgs cilvēks sevī jutās tik briesmīgi, ka vēlējās nomirt. Arī es agrāk klausījos Linkin Park un līdzīga stila mūziku, līdz sapratu, ka tas MAN nepalīdz, tas palīdz manai DEPRESIJAI. Tie vārdi viņa dziesmām ir pilni ar ciešanām, domāju, ka ilgtermiņā to klausoties, tas nekādi nepalīdz tikt galā ar depresiju, tas var rezonēt ar iekšējām sajūtām, var šķist, ka neesi viens, vēl kāds jūtas līdzīgi, tādēļ šķiet, ka tas palīdz. Bet lūk rezultāts. Jo sevišķi viņam pašam, nemitīga šo dziesmu tekstu atkārtošana, neļāva tikt vaļā no depresijas, to uzturēja un vairoja. Labs mūziķis un cilvēks, bet tas, ko mēs visu laiku atkārtojam un domājam, jūtam, emocionāli izdzīvojam mūs ļoti ietekmē, un to visu viņš sajuta velreiz un vēlreiz caur savu mūziku. :( RIP.