Depresijas ārstēšana bez nonākšanas "sarakstos"

Aizsāka Una35 

Sveicieni!

Ceru, ka vairāk zinoši cilvēki varēs palīdzēt.

Situācija - jaunam vīrietim (30) pēc tuva radinieka nāves parādījusies viegla/vidēja depresija. Vīrietis labprāt apmeklētu psihiatru vai psihoterapeitu, bet - anonīmi. Darbs ir saistīts ar augsta līmeņa pielaidēm un ir arī ieroču atļaujas. Ņemot vērā iepriekšminēto, nav vēlēšanās riskēt, ka varētu rasties turpmākas problēmas ar pielaidēm / atļaujām. Ja ir iespējams anonīmi uzlabot situāciju - lūdzu padalieties ar ieteikumiem.
Re: Depresijas ārstēšana bez nonākšanas "sarakstos"
27.07.2017 00:48
Privāts psihoterapeits vai psihiatrs. Labāk jau pirmais.
Var jau to darīt droši vien privāti, tikai šā kā tā cilvēks pats atbildīgs par to ieroču jautājumu. Vienīgi, man personīgi, būtu bail bišķi, ka blakus ir depresīvs cilvēks ar pieeju ierocim. Viens no ārstiem citeim reiz stāstīja, ka tie, kas saistīti ar militārismu, iekšlietu darbinieki, mēdz tā pēkšņi goda un parādu kontekstā nošauties reizēm. Man viens no radiem ir ar izteiktām depresijas pazīmēm pa laikam. Reizēm ir runājis par nošaušanos, noslīcināšanos, pakāršanos. Un, kad sāka runāt, ka vajadzētu ieroci, lai aizstāvētos (bet es uzreiz iedomājos to, ko agrāk teicis), man palika baigi.
Nu nezinu, laikam jau no cilvēka atkarīgs.

Es savam ārstam pajautāju tagad ļoti konkrēti, kā ir. Ka apmeklēju ārstu tagad, dzeru zāles un tamlīdzīgi. Viņš man atbildēja, kā jā, ieroci es nevarētu dabūt, ja gribētu. Bet man arī nav tādas gribēšanas un vajadzības.
Re: Depresijas ārstēšana bez nonākšanas "sarakstos"
27.07.2017 11:23
Privāts psihoterapeits ir konfidenciāla lieta, un tā ir bijis vienmēr.

Privāts psihiatrs -- ja nu galīgi nevar piecelties no gultas, ja ir miega traucējumi.

Šī (pēc apraksta) ir situācijas depresija, un vajadzētu iet ātri, jo tad var sačakarēties līdz tabletēm.

Ja psihoterapeits nebūtu anonīms, nez vai kāds tur vispār ietu, tur taču tiek runāts ļoti daudz privātu lietu.

Ir daži gadījumi, kad viņiem obligāti ir jāziņo, bet tur tiešām jāvicinās jau ar ieroci psihoterapeitam gar degunu vai kabinetā jābāž sev krūtīs nazis.

Lai iet pie kāda vīrieša.

Rudzītis, Švarcs, Siliņš.
Runcene, paldies par ieteikumiem. Vai ejot pie Tevis nosauktajiem var neuzrādīt personu apliecinošus dokumentus? Situācija galīgi nav slikta, drīzāk cilvēks atbildīgi pieiet veselībai, bet ņemot vērā iepriekšminētos apstākļus + sabiedrībā esošo stigmu par psihoterapeitu apmeklētājiem, protams, ka cilvēks neies ja būs kāds risks kaitēt karjerai nākotnē.

Varētu jau ilgstoši diskutēt par šo tēmu, bet es personīgi drošāk justos blakus cilvēkam kurš apmeklē psihoterapeitu jo ir viegla depresija, nekā tādam kurš mēģina pats tikt galā. Bēdīgi, ka pat šeit cilvēki uzreiz satraucās un nejustos droši cilvēkam kam pēc kāda notikuma parādijušās negatīvas domas. Tomēr baigais ceļš sabiedrībai vēl jānoiet.

Par ieroču atļaujām es nesatrauktos - pati izgāju cauri diezgan plašai komisijai, nu nedod cilvēkiem randomā šaujamos.
Una35 Rakstīja:

Bēdīgi, ka pat šeit cilvēki uzreiz
> satraucās un nejustos droši cilvēkam kam pēc
> kāda notikuma parādijušās negatīvas domas.
> Tomēr baigais ceļš sabiedrībai vēl jānoiet

Nu neuztraucos personīgi par jūsu gadījumu, tikai gadās visādi.

Nu tas cilvēks, ar depresijau un pašnāvnieciskām runām, kas iegādājās gāzes pistoli, mani šad tad uztrauktu gan. Jo man nepatīk (satrauc) manierīgi cilvēki, kas plātās ar savu ieroci, vienalga, vai tas tikai gāzes, īstais vai gaisa bise. Bez tam, bija reiz dzīvē gadījums, kur ierocis tika atļauts lietošanai gaužām vieglprātīgam cilvēkam (ar 9. klašu izglītību, laikam pat nepabeigtu).. Neticēsiet, bet viņam izdevās uztaisīt falšus dokumentus, ka ir pabeigta vidējā izglītībā un tamlīdzīga. Tika strādāt par apsargu vai zemessardzē (īsti neatceros vairs). Beigās jau visādus krāmus tur savārīja, jo bija baigais afērists burtiskā nozīmē.

Bet faktu, ka viņš vienkārši, garāmejot pa ielu, izvilka savu ''legālo'' pistoli un sāka spēlēties dažiem cilvēkiem gar degungalu, gan atceros.
Un nebija arī skaidrā prātā. Man toreiz bija šoks, cik nenopietniem cilvēkiem tiek izsniegta ieroču atļauja. Tiesa, tas gan bija pasen atpakaļ, citi laiki. Un viņu ilgu laiku neapstādināja neviens. Arī poliči nē.
Tā ka katrs gadījums savādāks droši vien.

Par to personas kodu un vārdu es arī aizdomājos, vai ejot pie psihoterapeita jāsauc obligāti savi dati, vai pietiek, ja nosauc sevi par Jāni vai Pēteri, vai Annu?
pareizs domu gājiens...-protams, ka cilvēks neies ja būs kāds risks kaitēt karjerai nākotnē.-nu ja, labāk ir vilkt līdz pēdējam, nojūgties,nekā meklēt palīdzību un pamest darbu,ja tāda nepieciešamība... jā jā tomēr baigais ceļš sabiedrībai vēl jānoiet.

es arī par Rudzīša kungu!domāju ,ka Latvijā otra tāda Mastjera nav!par papīriem satraukties nevajadzētu....
Re: Depresijas ārstēšana bez nonākšanas "sarakstos"
27.07.2017 21:45
Nevienam privāti praktizējošam psihoterapeitam nav jārāda personu apliecinoši dokumenti. :D

Vienīgi var pajautāt par profesiju, bet tas vairāk tāpēc, lai saprastu, kāds cilvēks ir, kādas prasmes, intereses, par ģimeni, par attiecībām tajā.

Arī vārdu paprasīs, jo kaut kā taču jāsarunājas, bet mierīgi var nosaukties kaut vai par Anniņu, tikai tad tas jāatceras.

Bet tālāk vīrietim pašam vajadzētu to visu risināt. Un vīrieša sievietei nevajadzētu maisīties psihoterapijas procesā un jautāt kaut ko, jo tas arī pieder pie psihoterapijas konfidenciālās dabas. Cik pats grib, tik lai stāsta.

Daudziem šitā ir lieli ķīviņi sanākuši.

Psihoterapija ir absolūti privāta lieta.



Edited 2 time(s). Last edit at 27.07.2017 21:50 by Runcene.
Paldies par komentāriem! Apjautājoties draugiem dzirdēju ļoti labas atsauksmes par Siliņa kungu, pie viņa vai pie Rudzīša kunga tad arī ieteikšu kolēģim aiziet.

Grūti iedomāties, ka kāds sāktu tincināt savu draugu par pie psihoterapeita runāto, bet laikam jau man bez pieredzes grūti spriest.


Es vispār uzskatu, ka ir atbildīgi apkārt esošajiem draugiem ieteikt psihoterapeitu (kad ir manāms ka noderētu), izglītojoties pie reizes pašam. Pirms šīs diskusijas arī man likās ka nav iespējams apmeklēt speciālistu neuzrādot dokumentus un neriskējot ar nonākšanu uzskaitē. Padalīšos arī ar citiem, varbūt vēl kādam palīdzēs. Kopumā gan vispār noderētu neliela kampaņa internetā, domāju ka ļoti pieaugtu cilvēku skaits kas laicīgāk uzmeklētu palīdzību.

Ja nu kāds izdomā tādu organizēt, labprāt palīdzētu!
baigi optimistisks pēdējais komentārs...dzīvē tā nenotiek...ne visi ir gatavi psihoterapijai,ne visi to var izturēt,panest...ne visi saprot ,kas ir psihoterapija...ne visi tic ,ka tas var kautkā palīdzēt un arī ne visiem tiešām palīdz....taakaa tas viss ir ļoti individuāli...un plus tas ir diezgan dārgs pasākums...
Re: Depresijas ārstēšana bez nonākšanas "sarakstos"
28.07.2017 19:11
Dārdzība ir relatīva, es vienā brīdi biju absolūti pārliecināta, ka no visa pieejamā palīdzību klāsta man vajag tieši psihoterapiju, jo nekur citur atbildes nespīdēja, un man bija tāda cena, kāda bija pieņemama. Psihoterapija tomēr ir nolīgta palīdzība, pakalpojuma pirkšana ar tirgus/kaulēšanās elementiem.

Līdzīga pieredze ir arī diviem man labi zināmiem cilvēkiem.

Psihoterapija periodiski var būt nepatīkama, bet neviens jau tā lēti savus tarakānus neatdod.

Cilvēkam ir nepieciešams zināms intelekts, spēja veidot attiecības un izturēt amerikāņu kalniņus. Bet to iztur ļoti daudzi, kam ir smagas psihiskas slimības. Lūk. Es šo jomu esmu diezgan ilgi pētījusi, nu ne jau baigi zinātniski, bet runājot ar speciālistiem un arī klientiem.

Un ar naudu bieži ir tā, ka psihoterapijas rezultātā karjera ļoti strauji skrien uz augšu.

Tāpēc, no vienas puses, piekrītu, ka tas maksā, bet, no otras, es nejūtu šo naudu kā izdevumus. Man ir kreņķis, ja diezgan dārgas kurpes tomēr neder.

Mēdz teikt arī tā (jā, piekrītu, ka mazliet bezkaunīgi, bet...), ka cilvēks, kas nevar atļauties psihoterapiju, nav tai nobriedis, viņš vēl grib, ka kāds cits kaut ko izdarīs. Tas domāts par vidusmēra pieaugušo, kas nav psihiski vai fiziski slims un spēj strādāt pilnu darba dienu. Ja cilvēks ir jau tik slims, ka viņš ir uz invaliditātes robežas, tur, manuprāt, vajadzēja būt zināmam valsts līdzfinansējumam kaut vai uz noteiktu laiku vai noteiktam skaitam sesiju, jo bez palīdzības cilvēks grims tikai tālāk, lai vai cik atbildīgs viņš par savām slimībām būtu. Bet ir psihoterapeiti, kas cilvēkiem ar visādām veselības problēmām piedāvā atlaides, jo neviens cits jau to nedarīs.

Šis nav vienkāršs un īss jautājums, bet psihoterapija prasa zināmu atteikšanos -- no naudas, no laika, no bērnišķīgas augstprātības un citiem tarakāniem.

Bet daudzi cilvēki negrib mainīties un "slimo" tāpēc. Par citu tarakāniem no malas nekad nevar zināt, bet dažkārt tas ir acīmredzams, jo viņi grib tikai sūdzēties.

Līdz galam pat par sevi nevar zināt, tāpēc diezgan sarežģīts jautājums.



Edited 2 time(s). Last edit at 28.07.2017 19:15 by Runcene.
Re: Depresijas ārstēšana bez nonākšanas "sarakstos"
28.07.2017 20:04
Runcene, cik gadus Tu jau staigā pie psihoterapeita?
jā,Runcene,paldies,labs komentārs..
par to kaulēšanos,ne visur tas tā notiek..ir terapeiti,kas pasaka ka terapijas seans maksā tik un tik.viss čotka.nekāds tirgus laukums,vari atļauties nāc,nevari staigā tālāk.Viss skaidrs...

otrs piemērs no tirgus laukuma...teiksim vienam 30 euriki ,otram 10...un ja es būšu tas ,kas maksā 30,un zināšu ka kāds turpat iet par 10...nu palieku es kautkāda muļķa lomā ...jā es varu sevi mierināt,ka varu to atļauties,ka varbūt tam cilvēkam neiet tik labi,ka tā nav mana darīšana utt...tāpat palieku muļķis ,ka pērku to pašu pakalpojumu,ko kāds cits,bet tikai dārgāk...man šķiet tas nebūs īsti pareizi...Jūs taču arī negribēsiet pirkt kurpes pa 100eiro,ja redzējāt ,ka tikko dāma tādas pašas pirka pa 50...nu tāda duāla sajūta būtu,itka pofig,bet tomēr ne līdz galam pofig...un ja tas dzīvē notiek visās jomās,vienā dienā nākas saprast,ka tevi reāli slauc...

pats es neesmu ne dakteris,ne terapeits,bet runājis ar doktooru par to ,ka daudzi pamet,neiztur terapiju...daudziem bail ieskatīties patiesībai sejā utt..bij arī te viens lietotājs nesen,kas pēc pirmā seansa raudāja par neciešamām mokām un dvēseles sāpēm...tā kā nav pamata viņa teiktajam neticēt....

par psihiski slimajiem runājot,es domāju,ka tie cilvēki ir redzējuši savā dzīvē vellu,tapēc arī var izturēt terapiju,terapija salīdzinot ar slimību, ir ziediņi...tikai manas domas...
Re: Depresijas ārstēšana bez nonākšanas "sarakstos"
28.07.2017 21:51
crucial, man tā pašlaik ir vēsture :)

Tik pa laikam, kad tauta te runā, es viskautko atceros. Tie bija 10 gadi ar pārtraukumiem.
Re: Depresijas ārstēšana bez nonākšanas "sarakstos"
28.07.2017 22:01
filja, man tiešām nav žēl, ja kāds maksā mazāk, parasti tiem cilvēkiem ir draņķīgāk nekā man. Un tad es tā padomāju, ka es labāk maksāju tik, cik maksāju, nekā izvēlos viņu dzīvi. Turklāt to jau arī nekā nevar uzzināt, cik kurš maksā, it sevišķi, ja terapeits ir runājams par ciparu -- citiem taču viņš to nesaka.

Man šeit privāti ir rakstījuši tādi cilvēki, par kuriem es reizēm iedomājos, kā to vispār bērns var izturēt, kam viņi ir gājuši cauri bērnībā, vieni paši...

Neesmu ne sista, ne pagrabā spundēta, ne tēvs un opis mani izmīlējuši, bet mani vecāki kā bērni kara laikā dabūja izciest un redzēt pārāk daudz un izveidojās ļoti trauksmaini, ko es arī mantoju. Visādi man ir gājis, ir bijis, kad liekas; nu ir viss, eju dzīvot psihenē, vairs nav spēka, jo depresija ir viltīga. Bet redz, arī visādas šausmas piedzīvojuši cilvēki cīnās, un viņiem bieži katra sesija ir atteikšanās no kaut kā, bet viņi ir laimīgi par šo iespēju, par to, ka var atstāt pagātnē bērnībā piedzīvotos murgus, ka ir palikuši dzīvi. Man tad tīri emocionāli gribētos, ka viņiem viss būtu bez maksas, bet viņi paši saka, ka samaksa disciplinē.



Edited 1 time(s). Last edit at 28.07.2017 22:02 by Runcene.
es nedomāju par žēl vai nav žēl ,bet par to, ka pats princips nav pareizs....notiek kautkāda šķirošana...man arī dzīvē ir bijis smags periods...un bija ļoti vajadzīga palīdzība...un meklējot pēc palīdzības nonācu psihoterapeita kabinetā...cena pakalpojumam bija 15ls,bet viņam bija klienti,kas maksā 2ls,jo viņiem iet sūdīgāk(itkā)nekā man,tā arī pateica...nu labi ,es biju labi ģērbies,jauns čalis un nauda man bija,bet kas notika manā dvēselē,viņam pat nebija ne mazākās saprašanas,vai arī negribēja saprast un arī es pats nemācēju līdz galam izteikt,noformulēt savu sāpi... tad kā viņš var novērtēt ,kam īsti sūdīgāk,tikai vizuāli??...sanāk ,ka es samaksāju par savu seansu un daļēji apmaksāju kādam citam,tajā laikā tā man bija liela netaisnība un es tam nebiju gatavs...tagad jā,varu paskatīties uz to situāciju no cita skatu punkta-savā būtībā biju izmisis bērns ,kurš meklējot palīdzību,sastapās ar kārtējo netaisnību.....
ja es nebūtu zinājis,ka tā notiek,viss būtu ok,bet es zināju...un tajā brīdī es nedomāju ,ka man žēl...tad mans jautājums bija kāpēc?
Re: Depresijas ārstēšana bez nonākšanas "sarakstos"
29.07.2017 13:58
Es domāju, ka psihoterapeits tā nedrīkst nostādīt jautājumu, ka citiem ir sliktāk un tāpēc Tev jāmaksā vairāk.

Katra sāpe ir viņa sāpe, un tāpēc svarīga.

Saruna ir tikai starp mums diviem -- starp mani un terapeitu. Apģērbs var būt no labākiem laikiem palicis, pēc tā nevar spriest, tas ir tikai aptuvens kritērijs. Normāli būtu jautāt: cik jūs varat maksāt, cik spējat, un tad vienoties. Psihoterapeitam jau arī ir jāmaksā īre (starp citu, no viņiem smuki dīrā, jo namsaimnieki domā, ka pie viņiem nāk tikai biezie), viņiem visu laiku ir jāmācās, līdz ar to -- daudz jābraukā. Tātad tas ir pakalpojums ar augstu pašizmaksu.

Ir cilvēki, kam ļauj saņemt pakalpojumu kredītā, bet tad jābūt vismaz kaut kādai skaidrībai vai plānam, kā to naudu dabūsi.
Re: Depresijas ārstēšana bez nonākšanas "sarakstos"
29.07.2017 14:00
Mēs mazliet izkāpām ārpus tēmas, bet tā te gadās, ceru, ka tēmas aizsācēja nejutīsies aizskarta, jo naudas jautājums psihoterapijā ir svarīgs.

Manuprāt, viņa ir ļoti atbildīgs cilvēks, jo nav pagājusi garām līdzcilvēkam, bet ir atbalstījusi.
nē,nepiekrītu,ka būtu normāli jautāt cik klients spēj....pašos pamatos tas ir nepareizi .ko darīt ,ja trāpās tikai maksātnespējīgi klienti?....terapeitam būtu jānosaka kautkāda minimālā summa,par kuru viņš ir gatavs strādāt,sniegt savus pakalpojums,kurā būtu iekļauta telpu īre,telpu uzkopšana,komunālie un protams arī sava alga....nu ja teiksim tas vidēji sanāk 25 euro no klienta...tad kā vinš var prasīt cik klients spēj,ja viņam gribot,negribot no tā cilvēka ir jāpaņem 25eiriki,lai pats varētu normāli dzīvot,samaksāt rēķinus utt,ja tomēr no kāda paņem mazāk,tad no kāda ir 'jāpaņem vairāk...

un tā arī katram klientam būtu jāpasaka,ka es kā terapeits esmu ar mieru sniegt savus pakalpojumus par 25 eiro un ne centu mazāk,bet reāli vērtēju savu darbu un arī gribētu saņemt 30-45 eiro...lūdzu izvērtejiet sava maciņa biezumu,un es pieņemšu un cienīšu Jūsu izvēli...un šito jāiepazīstina ,katrs klients...tad spēles noteikumi visiem vienādi...a ja viens maksā 15ls un otrs 2 ls...tad tas īsti nav korekti...
Re: Depresijas ārstēšana bez nonākšanas "sarakstos"
29.07.2017 22:06
Tādas sarunas par spēj/nespēj jau sākas tikai tad, ja cilvēks jautā, vai nevar lētāk. Eh, virtuāli viegli rodas pārpratumi. Protams, ka cena ir noteikta, pati arī strādāju privāti, tikai citā jomā, un man ir klienti, tāpat man ir ceņņiks. Es kaut ko sāku runāt par naudu tikai tad, ja otrā vada galā sākas baigie dvesieni. :) (Es klientus bieži vispār neredzu, mums viss pa vadiem.)

Un citreiz nav izdevīgi maksātnespējīgi klienti -- nekā nevar darīt. Lai tad meklē kolēģus, kas jau pensijā, tiem mīkstākas sirdis.

Daudziem psihoterapeitiem ir vai ir bijuši klienti, kas nāk bez maksas, tie gan parasti ir īslaicīgie, bet ir.
Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------

>
> Man šeit privāti ir rakstījuši tādi cilvēki,
> par kuriem es reizēm iedomājos, kā to vispār
> bērns var izturēt, kam viņi ir gājuši cauri
> bērnībā, vieni paši...
>

> bērni kara laikā dabūja izciest un redzēt
> pārāk daudz un izveidojās ļoti trauksmaini, ko
> es arī mantoju. Visādi man ir gājis, ir bijis,
> kad liekas; nu ir viss, eju dzīvot psihenē,
> vairs nav spēka, jo depresija ir viltīga. Bet
> redz, arī visādas šausmas piedzīvojuši
> cilvēki cīnās
Paldies, Runcene. Ka uzrakstīji šo.

Šito izlasīju, pārņēma piņņa (tikai otro vai trešo reizi pēdējo mēnešu laikā)..... Kaut kā šķiet, ka daļēji tas varētu būt kā man un apraudājos tagad... :( arī par savu nepieaugšanu. Zinu (daļēji) savu vecvecāku šausmas (daudz ko sāku nojaust saliekot kopā dažādus faktus, viņu reakcijas un izteicienus (bet kontekstā ar lielāku dzīves pieredzi savu un atmiņām). Man viņi bija jāpieskata mazotnē daļēji. Kaut ko esmu uzzinājusi par vecāku šausmām, plus vēl ārēji ''labajā ģimenē'' notikušais. Man vispār bailes, vai tas psihologs, pie kura grasos iet, vispār būs ar mieru strādāt ar tādu lērumu problēmu, jo man bail sabrukt no tā lēruma. Domāju, vai varu viņam teikt, ka man vajag lēnām un nelecot strauji uz priekšu tēmās un notikumos.

Pirms gadiem daudziem biju sākusi iet pie vienas psiholoģes (par pagātnē notikušo), bet mani uztrauca, ka viss notika pārāk strauji. Nebiju tikusi galā ar vienu sākumtēmu, ka tika jau kā lavīna prasītas un strauji iztirzātas nākošās tēmas. Un man palika izjūta, ka netieku līdzi, ka nepieciešams vēl runāt par pirmo tēmu bija, kas secīgi ļautu pieķerties risinājumiem ar nākošajām. :(
Re: Depresijas ārstēšana bez nonākšanas "sarakstos"
30.07.2017 12:50
Tāpēc šādām situācijām es stingri domātu tikai par psihoterapeitu. Psihologs ir ātrāk, īsāk, vienai, divām problēmām, ne tam, ko nes dzimtaskoks, kas ir dziļi iesēdies, bet nav slimība. Tie patiesībā ir psiholoģiski (ne ģenētiski) pārmantoti pārdzīvojumi, kad nākamā paaudze tur uz pleciem to, ko nemaz nav piedzīvojusi, bet pilnībā dzīvo tā, it kā būtu. Psihologi to sauc par psiholoģisko traumas pārmantošanas mehānismu. Izvarotu māšu meitas arī bieži dzīvo tādā nīkulībā, it kā būtu izvarotas.

Jārunā, manuprāt, par to, kas ŠODIEN uztrauc visvairāk, ja vien pats var to atdalīt. Par visu nerunāt uzreiz -- tur palīdzēs psihoterapeits. Droši var teikt, ka tā ir problēma, ka viss jaucas pa galvu. Ne Tev vienai ir tā.

Tāpēc es savos uzskatos arvien vairāk attālinos no psihiatriskas domāšanas, no domāšanas viņu terminos (un to lietošanas) un citām tamlīdzīgām lietām. Pieļauju psihiatrijas medikamentus saprātīgā laikā un saprātīgās devās, nevis taisīt sevi par diagnozi.

Ir cilvēks, kuram ir savs stāsts. Visu viņš nezina, bet grūtākos dzīves apstākļos tas parasti uzraujas augšā, arī tad, kad ir zaudējumi vai tml.

Mums ne tik sen ir bijis karš, sievietes iznesa to, kas viņām citos apstākļos nebūtu jādara, viss ir saputrots, daudzi bērni izaug bez tēva vai dzīvo ar diviem depresīviem vecākiem, jo viņiem nebija iespējams saņemt nekādu palīdzību. Vīrieši daudzkārt kara laikā un pēc tam ir ļoti pazemoti, cilvēkiem atņēma īpašumus, kurus viņi bija veidojuši visu mūžu. Hitlers izšāva ebreju psihoanalītiķus, un, ja vēl kādi bija palikuši, Staļins jebkādu šādu palīdzību aizliedza.

Mēs esam tur, kur esam, un sākt var no jebkuras vietas, jo mums šīs iespējas tagad ir.

Psihoterapeiti arī ir cilvēki, viņi nāk no tās pašas vēstures, viņiem ir savi tarakāni, bet viņi mācās teju 10 gadus un iepazīst arī sevi, tāpēc man ir cerība, ka tas ir daudz, daudz labāk, nekā pašmocības un to padarīšana par profesiju. Jo intelektuālāks cilvēks, jo rafinētāk viņš to iemācās darīt.
Jautājums Runcenei. Lasīju, ka psihoterapeitu, ar starplaikiem, esi apmeklējusi apm. 10 gadus.
Baaaaigi daudz, manuprāt, lai arī kas Tev tur būtu. Saki, ko Tev dod sevis izprašana, cik es saprotu, ja psiholoģiski samērā neizglītotai sabiedrības daļai uz to ir dziļi uzšķaudīt, proti, ne Tev kāda/s maksās, ne atbilstoši novērtēs, atšķirībā no psihoterapeitiem ar diplomiem.
Attiecīgi jautājums - vai esi ko vērā ņemamu guvusi, palīdzot citiem šajā forumā risināt viņu problēmas?
Moderēt, proti, lasīt te par visādu svešu ļaužu sliktumiem 11 gadus. Manuprāt, ordeni esi pelnījusi, kuru Tev neviens un nekad neiedos.
Vai nedomā, ka tas Tev pašai var kaitēt, jo, grozies kā gribi, pat tānu nieku, kā pozitīvas emocijas te neiegūt, bet negatīvas emocijas nelāgi var atsaukties kaut vai uz imūnsistēmu. Visamz tik daudz tak jādomā, apzini pati...
Ko teiksi, Runcene?
Re: Depresijas ārstēšana bez nonākšanas "sarakstos"
31.07.2017 17:57
Zive, es pati savas pirmās atbildes ārpus kaut kādiem kabinetiem un grāmatām atradu vienā forumā angļu valodā. Pirms gadiem 10 cilvēki pāri okeānam bija vairāk zinoši šais lietās nekā daudzi šodien Latvijā. Viņi zināja, kā strādā psihoterapijas tirgus, ko pats var darīt (un par to forumos bija daudz apakštēmu ar pieredzēm), ko nevar, ko nav jēgas mēģināt, ko katrā valstī apmaksā apdrošināšana, ko valsts, ko nē, kādas ir psihoterapijas skolas, kuras no tām jau ir uzskatāmas par pesteļiem, kas ir normāla psihoterapeita izglītība, kas ir pieņemama cena un kas nav, kā runāt ar ģimeni par savām sajūtām utt. Tur bija ļaudis no visas pasaules, arī no Austrumeiropas, kur psihoterapija bija nesen sākusies, tāpat kā pie mums.

Turklāt es ātri rakstu (neesmu ātrrakstītāja, bet tomēr), tātad laika patēriņš ir neliels, un es rakstu to, kas man nav jāmeklē, to, ko zinu vai domāju par konkrēto jautājumu.

Tagad teju visām cilvēka veselības problēmām ir atbalsta forumi neskaitāmās valodās.

Tāpēc tas notika it kā dabiski, jo es jau orientējos forumu dzīvē un kādu laiku (2-3 gadus) lasīju vairākus, bet šeit mani ieveda google, kad kaut ko meklēju par vienu medikamentu.

Es parasti nelaižu sev lietas tuvu, man ir spējas diezgan ātri atdalīties, jo tas man ir vajadzīgs manā ikdienas darbā, turklāt ir daudz profesiju, kur to vajadzētu prast, un psihoterapeiti var palīdzēt arī šajā ziņā, piem., dažādi vadītāji, visas palīdzošās profesijas u. tml. Šī no manas puses nekādā gadījumā nav psihoterapija, un par to neviens nemaksās, jo es atbildu, kam gribu un kad varu. Bieži nekad, jo nevaru -- dažādu iemeslu dēļ. Reizēm tāpēc, ka redzu -- šim cilvēkam ir vajadzīga ļoti liela palīdzība. Varbūt kāds iekrīt dziļā bedrē tikai tāpēc, ka līdzcilvēki vien tur neko nevar darīt un tāpēc nedara, jo aizbraukts ir par tālu. Daži arī nomirst. Tāda ir dzīve.

Bet, ja es varu, ja man ir laiks un ja šķiet, ka kāds tagad varētu sapīties nepatikšanās, es tomēr uzrakstu, jo mēs, ja esam normāli ļaudis, palīdzam citiem garāmbraucējiem, kam plīsusi riepa, kas apmaldījušies utt. Tas ir iekšējs mudinājums, un tam var atsaukties vai to noraidīt.

Bet ir gadījumi, kad es iedziļinos savās interesēs :) , turklāt ļoti pamatīgi, jo ne jau man vienīgajai šais jautājumos ir pieredze.

Un te var dabūt daudz labu emociju, jo man ir arī privātā sarakste, kur cilvēki uzraksta vairāk -- un daudziem izdodas izkulties. Man ir ļoti liels gandarījums, ka kāds atkal ir izkūlies, un es tur mazliet sākumā varēju parādīt tikai virzienu -- neko citu jau es nevaru.

Dusmas man ir par šejienes jauniešu ākstīšanos, bet bērni ir bērni. :D

Otrs aspekts ir pieauguši infantili cilvēki, bet viņi ir visos forumos un visās sabiedrībās. Tā ir izlikšanās, ka viņi nejūt savas sāpes un uzsvērti dažādā veidā to rāda citiem.

Turklāt manas atbildes nav moderēšana, bet tikai saruna, ko tās aizsācējs jebkurā brīdī var neturpināt. Moderēt forumu šeit vajag ļoti reti. Ja tas reizēm ir jādara aktīvāk, es te kādu laiku neskatos iekšā -- lai izkaujas. Ir gadījumi, kad kāds man cenšas uzprojicēt savu māti vai tēvu, jo ar viņiem pašiem bail runāt, bail runāt par viņiem pie psihoterapeita. Nujā, tad ir jāizdzēš, jo es neesmu pareizais adresāts. Par tādu atļaušanos ir jāmaksā, par to psihoterapeits ņems naudu, tur valda citi likumi, citas attiecības, es tam nederu. Psihoterapeits šīs projekcijas pieņem. Tāpat es uzmanos, kad nāk cilvēki, kas nu tik visu gari rakstīs un stāstīs. Ok, tu uzrakstīji visu savu bio, bet ko tu ceri no šī foruma? Kaut kā tā tēma ir jāsašaurina, jo neviens jau neies pie tā cilvēka dzīvot vai neņems viņu pie sevis. Cits uzraksta, un viņam kaut kas piešķiļas, viņš ir runājis un pats dabūjis atbildi. Tā arī notiek. Mēs īstenībā maz zinām, kas darās otrā cilvēkā, virtuālajā vidē ir iespējami ļoti daudzi pārpratumi. Reizēm arī sadzīvē ir cilvēki, kas kāšas virsū un nu tik sūdzēsies. Ir tādi, kam to vajag nepārtraukti, bet cits ar vienu stāstu no šīs upura lomas izveseļojas un neapvainojas, kad viņam šo to nopietnāku atbild. Bet forumā ar to ir grūti, jo nevar redzēt ķermeņa valodu. Ja tā ir pārāk pesimistiska, tad cilvēkam jāmeklē maks un psihoterapeits.

Un arī šī konkrētā tēma sniedz zināmu gandarījumu, jo, redz, cilvēks nepagāja garām kolēģim vai kas nu tur bija. Katrs to nepaiešanu izveic pa savam. Es laikam šitā.
Paldies par atbildi, Runcene. Nu, skaties pati...
Konkrēti es uzskatu, ka 30 eur par sesiju, pie kam, 1x nedēļā - tas ir ļoooti demokrātisks cipars ko ļaudis, ja gribēs, varēs ATRAST, gluži tāpat, kā atrod naudu visam citam, kas viņiem šķiet svarīgs.
Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Nevienam privāti praktizējošam psihoterapeitam
> nav jārāda personu apliecinoši dokumenti. :D

> Arī vārdu paprasīs, jo kaut kā taču
> jāsarunājas, bet mierīgi var nosaukties kaut
> vai par Anniņu, tikai tad tas jāatceras.

Drusciņ novirzoties no tēmas. Bet, ja terapeits uzstājīgi tomēr prasa vārdu, uzvārdu, personas kodu? Es saprotu, ka arī tāpēc, lai varētu aizpildīt savus dokumentus. Esmu sastapusies ar gadījumu, kad teica, ja nenosaukšu savus datus, tad strādāt nevar... :( Lai gan nebiju noskaņota nedz agresīvi, nedz kaitnieciski kā citādi. Vai arī tas atkarīgs no klienta maksātspējas? Tāda ētika vienkārši Domāju, kā ir tīri likumiski? Ir obligāti jāsauc , vai var saukt sevi par Annu. Tas privātums jau nosacīts. Terapeiti satiekas un tāpat pārspriež, ko ''Jāni un Juris'' klāstīja sarunās, un ko ar šiem tagad labāk darīt, kādu pieeju. Bet, ja ir reta profesija, vēl kādas ārēji pamanāmas īpatnības, tad jau saprast, par kuru cilvēku ir runa, ir elementāri... Un tā konfidencialitāte īsti nedarbojas.
Re: Depresijas ārstēšana bez nonākšanas "sarakstos"
16.08.2017 23:18
Kvīti tas uzstājējs Tev deva?
Jā, gribēja dot. Lai arī teicu, ka kvīts šajā situācijā nav svarīgākais, bet kas cits. Un tad jau sanāk, ja godīgi raksta kvīti,tad ne kāda konfidencialitāte vairs nav.... Vispār interesanti. Tad kad to kvīti pakalpojuma saņēmējam ļoti vajag, tad bez maz jāpieprasa un jājūtas par to vainīgam. Bet, kad ir vienalga, tad nav variantu. :)
Re: Depresijas ārstēšana bez nonākšanas "sarakstos"
17.08.2017 20:03
Jā, tas ir bišku stulbi. Iznāk, ka anonīms nemaz nedrīkst palikt, jo citādi psihoterapeits nevar samaksāt nodokļus.

Bet varbūt ir kādi varianti.
Autors:

Jūsu e-pasta adrese:


Tēmas nosaukums:


Surogātziņu novēršana:
Lūdzu izrēķiniet vienkārso matemātisko izteiksmi un ieraksties atbildi tam paredzētajā laukā. Tas ir lai novērstu automatizēto rīku iespeju rakstit ziņas forumā
Izteiksme: kāds ir rezultāts, ja 13 pieskaita 3?
Ziņa: