Sveiki!
Man ir tāda problēma(kādu laiku bija pazudusi) jau kopš diezgan agras bērnības. Ir naktis, kad mēdzu it kā iziet no sava ķermeņā. Tas nenotiek miega laikā, bet pirms miega. Esmu apgūlusies gultā, tad sākas savāda sajūta ir kā es līstu arā no ķermeņa. Pats ķermenis liekas sastindzis un nekustināms. Reizēm ļaujos izlīst - staigāju pa istabu, skatos uz sevi gultā. visu reāli apzinos un saprotu. esmu reālajā vecumā un izskatā. Bet ir ārkārtīgi lielas bailes. Bailes atvērt logu, durvis. Vispār ārprātīgas bailes, ka tūlīt notiks kaut kas slikts. lai ielīstu atpakaļ ķermenī vajag milzīgu gribasspēku, lai apturētu sevis iziešanu arī vajadzīga piepūle. Šādas lēkmes mani apmēram reizi 2 mēnešos(reizēm ilgāks starpposms) vajāja mani regulāri, kad iestājās grūtniecība, tad pazuda un tagad, kad bērnam 2ar pus gadi pagājušo nakti atkal slīdēju ārā no ķermeņa. Viena psiholoģe teica, ka tas varot būt saistīts ar kādu bērnības traumu(nu tādu man ir daudz - esmu līdzatkarīgā disfunkcionālā ģimenē - emocionālā vardarbība, tikai nesen sapratu, ka dzīvoju kā savas mammas ādā - 90% manu dzīvi vadīja viņas uzspiestie zīmogi. Pamazām mēģinu tikt vaļā un atrast savu īsto es. Man ir 32 gadi. Varbūt kādam ir pieredze ar "atdalīšanos no ķermeņa". Ko tas varētu nozīmēt un vai ir jameklē specialista palīdzība vai arī ir iespējams izprast kas ar mani notiek arī mājas apstākļos?
Paldies!

Es tomēr par psihoterapeitu.

Tam NOTEIKTI ir saistība ar kādu stresu, uztraukumu, bet tā štukodama, Tu vari pazaudēt gadus. Pašam visas lietas risinās daudz lēnāk.

Man te forumā un arī dzīvē ir nācies sastapt daudz cilvēku, kam ar intelektu ir viss kārtībā, viņš ir izlasījis daudz grāmatu, saprot, no kā viņa problēmas, bet pats galā netiek, tikai atkal kāpj uz vecā grābekļa.

Psihoterapeits šādos gadījumos ir tas pats, kas labam sportistam treneris.

Vienīgā kaut cik saturīgā pašterapijas metode ir dienasgrāmatas rakstīšana, bet tad tas jādara konsekventi, godīgi, pēc laika jāpārlasa. Pamazām pamanīsi dažus domāšanas gļukus. Var mēģināt, ja nav naudas vai ir citi iemesli neiet pie psihoterapeita.

Bet es silti ieteiktu, jo mazais var pārmantot. Es, piemēram, apmēram 20 gadu nodarbojos ar savu vecāku "mantojumu". Jo jaunāks cilvēks, jo cerīgāk.



Edited 1 time(s). Last edit at 17.04.2017 19:08 by Runcene.

Laikam Jums taisnība. pati jau sapratu, ka jāmeklē speciālists, bet acīmredzot noliegums manī, ka varu pati tikt galā, darbojās diezgan stipri. Problēma jau vairāk naudā - psihoterapeits laikam padārgs, bet nu kaut kas jādomā. Pēdējā laikā pavisam traki. šodien arīgatavoju pasūtījuma darbu(strādāju no mājām) - ausī visu laiku balss - Tev nesanāks, nemaz nemēģini, ar to nevar naudu pelnīt(mammas pastāvīgā kritika) un tāds milzīgs kamols pakrūtē - nolemtība, sastingums. Gribu darīt, bet nevaru reizēm pat no gultas izkāpt, pat fiziski slikti paliek. Vismaz tik tālu esmu tikusi, ka esmu sapratusi, ko tieši es gribu dzīvē darīt un kā dzīvot - tikai kā izkāpt no sastinguma un tiem melnajiem mākoņiem. Atskatoties uz savu dzīvi - nekur neesmu izkāpusi no 6-7 gadu vesuma. Pat mans dzīvoklis līdzvērtīgi iekārtots kā istaba manā bērnībā. Sajūta, ka es esmu pilnīgi nederīga, nekas man nesanāks, nekas, ko es daru nav vajadzīgs. Upura sindroms, kuru, lasot grāmatas censos pārvarēt. Manas attiecības ar bērna bija līdzvērtīgas manai bērnībai - nicināsana, kritika, "Tu esi nekas", tikai papildus nāca dūru spēks. No viņa es aizgāju. Tiku no tā apļa ārā. arī pašvērtējumu pacēlu, bet tagad lien ārā vēl daudzas agrāk neapzinātas traumas. un nu es pati vairs nevaru.
Vienu dienu sēžu, domāju- kāpēc ar bērnu reizēm ar prieku darbojos, bet reizēm tāds noliegums. Sēžu, skatos - sava bērna vietā redzu mazo māsu ar kuru man spieda spēlēties, pat ja manas vēlmes bija citas. Reizēm tik pēc vairākām dienām iebraucu, ka domāju, daru un dzīvoju it kā ar cita galvu.

kaut kur lasiju,ka tā izpaužas psihes aizsargfunkcija...briesmu gadijumā cilvēks itkā iziet no sava ķermeņa,lai pārdzīvotu briesmas...ļoti bieži šāds mehānisms esot sastopams prostitūtēm...lai viņas nejustu ,kas notiek kontakta laikā ,viņas tā kā paceļas virs sava ķermeņa...
iespējams,ka jūsu bērnībā ir bijusi kāda ļoti traumatiska situācija,kad psihe lika lietā šo mehānismu un tā tas strādā vēl līdz šodienai...
Runcene pareizi raksta,meklējiet speciālistu,pašai būs grūti izstrēbt to putriņu ...

Jā, tā ir sava veida meditācija..aizsardziiba..tādā stāvoklī tev ir vienalga ko dara ar tavu miesu,cik netīrs esi, kur atrodies...man tas ir vienīgais veids kā pabūt ar sevi, būt tikai sev

nu nezinu - īpaši patīkams tas stāvoklis nav un ātrāk gribas tikt atpakaļ. tāds drūms viss šķiet, kad izlien ārā. neaprakstāmas bailes tajā stāvoklī ir. uuu - tiešām reizēm liekas, jūku prātā.

rīt zvanīšu,noskaidrot kādas cenas pie psihiatriem, nav jau mums te liela izvēle - mazpilsēta. bet tāda dzīvošana mani pagalam neapmierina, un te guvu pēdējo "spērienu", ka vajadzīgs speciālists

nekur jau nau teikts,ka tas ir patīkami....iespējams,ka tajā stāvoklī Jūs atgriežaties bērnībā un bērns ir ļoti pārbijies...

Ja cilvēkam liekoties ,ka vinš Jūk prātā,tad tā esot pazīme,ka cilvēks ir vesels....

psihiatrs-baro ar ripām(neatrisina neko)
psihoterapeits-ārstē ar vārdiem(palīdz izprast procesus ,sakārtot dzīvi,pieaugt ...utt)

Paskaties varbūt ir iespēja sarunāt caur online ar kādu psihoterapeitu, nevajag tieši savā miestā?! Man ar tas viss vel priekšā...rīt jāsaņemas piezvanīt

aizrakstīju vienam online speiālistam - redzēs ko atbildēs, cik maksā utt. vienkārši es šur tur lasīju, ja rok augšā bērnības traumas un kāda izrādās ļoti smaga, tad labāk, lai pats ārsts esot blakus.

ja ir iespēja,tad labākais variants ir klātienē...

Seene, es domāju, ka Tev nevajag psihiatru.

Ja nav citas izejas, tad online specs būs ok.

Jā, naudu tas maksā, bet šī traumu vēsture ir tikpat nopietna kā jebkura slimība, kas nav ārstējama. Tāpēc ir vērts iespringt.

Parasti cilvēki, kam ir borēts, ka viņi neko nevar, nemācēs utt., grūti pieņem palīdzību. Tu jau ilgi esi viena pati turējusies -- ļauj, lai kāds tagad palīdz.

Mani ir dzimtā vairāki cilvēki, kam jaunībā viss sākās šitā, bet ar to "pati, pati" nekā labi nebeidzās, vajag skatu no malas.

Paldies, jau vairākiem online speciālistiem nosūtīju ziņu, gaidu atbildes. skatīšos, ja bērns nākošnedēļ neslimos, varēs palaist dārziņā, tad mēģināšu kādu vietējo speciālistu apzināt

Man ar tā kādreiz bija, bet konkrēti gan sevi no malas neredzēju bet lidinājos kkur virs gultas tā ieiešana atpakaļ ķermenī bija diezgan nepatīkama, itkā kāds rautu ārā no ķermeņa un neļautu atgriezties. Vienreiz bija konkrēti, kad mani kaut kas aiz kājas turēja un neļāva ieiet atpakaļ. Bija arī tā, ka vienkārši atjēdzos citā istabā, hmm, nu tā kā sapnī, bet zināju, ka esmu pie apziņas, atceros, ka mēģināju caur logu iziet ārā, bija, tā ka ķermenis kā filmās caur sienu iziet, tālāk tas viss protams aizgāja sapnī.. :) Mani vienmēr biedējušas šitās visas astrālās iziešanas utt, bet ja ir sakarīgi sapņi tad ir interesanti apzināties ka esi sapnī :) Vēl es bieži sapņoju, ka esmu kaut kur augšā, teiksim 5 stāvā, un vienmēr sapnī pirms lekšanas lejā domāju, a ja nu tas tomēr nav sapnis? :D tā interesanti... :)

Un par to ka bērnībā tiki noniecināta diezgan interesanti... Man atkal otrādi bērnībā visi slavēja, bet pieaugušo dzīvē visi noniecina, laikam pietrūkst tā slavēšana, redz no tā ar rodas traumas :)

Man jau liekas nevajag tik ļoti baidīties no tā un izdomāt veidu kā izmantot to "mešanu ārā" no ķermeņa savā labā, ir taču kāds iemesls kāpēc tā notiek :) Un jo mazāk par to domāsi un uztrauksies jo retāk un retāk tas notiks... :)

Un jo mazāk par to domāsi un uztrauksies jo retāk un retāk tas notiks... :) -šitais liek pasmaidīt....tas tā maigi sakot...

Es arī smaidu, bet dzīvē tas diezgan labi ir palīdzējis, nevis tieši risinājuma meklēšanas un ņemšanās, bet samierināšanās ar savām īpatnībām :D Piemēram VD panikas lēkmju gadījumā kad sirds gandrīz pa muti leca ārā sāku vienkārši tam ļauties un samierināties, ieklausījos... oo, jā ātri sitās utt līdz beidzot tik tiešām tas palīdzēja, lēkmes uznāca arvien retāk un retāk līdz pazuda pilnībā, :) (tikai nedaudz jāpastrādā ar sevi) domāju šādā veidā pieradinot ķermeni pie dažādu izjūtu gammām var nonākt pie laba rezultāta :)
tas pats ar to iziešānu no kermeņa, tiklīdz tu to sāc pieņemt tas ar laiku pazūd :)
labi, varbūt izteicos ne tā, bet domu gan jau sapratāt :)

es par to jau labu laiku nebiju domājusi, bet tas sāka atkal notikt. papildus ir pēkšņas asas dusmas, kuras nāk kaut kur no dziļuma un ar kurām nevar tā tik vienkārši tikt galā. tas saliec un neļauj darboties, sastinguma stāvoklis var turpināties nedēļām. tagad tas turpinās jau vairākas dienas, neesmu gandrīz neko ēdusi(tikai bērnu pabaroju), pati neēdu - nevaru. smēķēju ļoti daudz līdz ar to. tam tā nevar ļāuties, tas ir savādāk. online speciālisti par dargu, iešu vien uz vietas. tāpat arī viens online psihoterapeits rakstīja, ka labāk pie šāda stāvokļa klātienē tikties.
es varu tā telaini aprakstīt savu stāvokli - es redzu kādu dzīvi gribētu, bet tiklīdz uzsāku kaut kādus soļus, lai panāktu vēlamo tā man saules pinuma rajonā parādās kā bumbulis, ja es par spīti turpinu, tad tas bumbulis it ka kļūst lielāks, paliek fiziski slikti(gribās vemt), tad sāk smacēt nenormālas dusmas un lai tajās neadekvātajās dusmās es kādam nenodarītupāri es pārtraucu visu darīt. es it ka paklausu balsij - izbeidz, tev nesanāks, pat nemēģini. Tad ielienu istabas stūrī, vai saraujos embrija pozā un sastingstu.

Manuprāt, visam ir savs izskaidrojums, dusmas taču nerodas no zila gaisa? Ir jābūt kādam iemeslam kas provocē to dusmošanos. Kad man bija lielās dusmas itkā neizskaidrojamas (vienkārši uznāca, ka zemes var spert gaisā, iekšā viss vārās) Kad tu sāc domāt, analizēt savu dzīvi, tu saproti kāpēc dusmojies... Citreiz tas iemesls ir tik apslēpts, ka cilvēks pats īsti neapzinās, drīzāk negrib to atzīt . Pieļauju, ka katram ir dzīvē lietas ar kurām mēs esam neapmierināti..Jāmeklē tā sakne un jāmēģina izrakt ;)

Bet nu jā, vislabāk ar to tiks galā labs psihoterapeits :)