Sveiki, esmu nonācis diezgan paniskā situācijā. Pāris dienas mani nomoka bailes no elpošanas, jeb drīzāk no tā, ka konstanti domāju par to ka un kā elpoju. Tā kā tas ir kaut kas, ko spēju kontrolēt, mani sākt pārņemt paniskas bailes visas dienas garumā, nespēju koncentrēties uz jebko citu dzīvē. Ir jau par vēlu "mēģināt par to nedomāt", arī pagātnē mani ir nomocījušas līdzīgas bailes no pašsaprotamām lietām, patiesībā ir joprojām, bet nu šī problēma ir nomākusi visu pārējo... Lai gan neesmu vēl apmeklējis attiecīgos speciālistus, izņemot neirologu pirms 8 gadiem, esmu diezgan drošs ka man ir pilna buķete ar psihiska rakstura slimībām. Neirologs diagnozēja veģētatīvo distoniju, ar kuras simptomiem cīnos jau vairākus gadus, bet šim es neredzu izeju... Neticu, ka kādu brīdī spēšu par to nedomāt, un ja nespēšu, tad man šķiet ļoti nedabiski vienmēr domāt par elpošanu... Jau esmu aizmirsis kā gulēt, man ir ārkārtīgi bail aizmirst kā elpot...
Te drošvien prasās terapeita vizīte, bet varbūt ir kādi ieteikumi, komentāri, no cilvēkiem kas saskārušies ar ko līdzīgu?

Pārvarot bailes no nāves, Tu pārvarēsi savas iedomas.

Varbūt kāds var ieteikt, kādu labu speciālistu/iestādi?

a tu neelpo!

Problēmas, protams, dziļākas, un jārisina. Bet kas attiecas uz elpošanu - ja tas ir kāds mierinājums, tas, ka tu vari kontrolēt to, kā tu elpo, nenozīmē, ka tā ir iemaņa, kuru var aizmirst. To apliecina fakts, ka tu nevari aizturēt elpu tik ilgi, lai nomirtu. Aizturot elpu un augot ogļskābās gāzes daudzumam asinīs, ķermenis sāk saprast, ka smok, un smadzenes pasaka "skuju tev un tavai elpas aizturēšanai", un reflekss, kuru cilvēks nevar kontrolēt, (tāpat kā tu nevari kontrolēt asinsriti, to, ka tavas nieres pārstrādā šķidrumu u.t.t.) pārņem virsroku pār manuālo elpošanu un piespiež tevi ieelpot. Ja vajadzēs, organisms liks tev zaudēt samaņu vai noģībt, lai ņemtu virsroku un elpotu pats, bet tas, ka tu kaut ko vari kontrolēt tavām smadzenēm neko neizsaka brīdī, kad trūkst skābekļa. Tas pats notiek, ja tu elpo "nepareizi" - ja organismam ir pārāk daudz ogļskābās gāzes un pārāk maz skābekļa, tavu elpošanu noregulēs (nu, teiksim, skrienot, mēs elpojam savādāk kā miera stāvoklī).

Ir jātiek galā ar bailēm, jo tās bailes ir tās, kas liek organismam fiziski reaģēt (organisms uzskata, ka ir briesmās, izdalās adrenalīns, notiek visādas reakcijas, un tu nevari gulēt, jo organisms negrasās gulēt, ja draud briesmas, no negulēšanas parādās visādi citādi simptomi, un aiziet uz riņķi viss), un bailes saasina visus simptomus un satrauktās domas. Kā tikt galā, tas jau ir individuāls jautājums. Man pret veselības trauksmi palīdz aizņemtība, izklaides ar draugiem vai kas tāds, kas ļauj aizmirsties vienatnē (piem., smieklīga filma vai audiogrāmata), labs miegs (to ir grūti noregulēt, ja trauksmes dēļ nav normāli gulēts nedēļām. bet nav neiespējami, es tiku galā bez miega zālēm), fiziskās aktivitātes u.t.t. Dažreiz sev atgādinu, ka klavieres uz galvas var uzkrist jau rīt, un mūžīga uztraukšanās par veidiem, kā es varētu nomirt, ir tikai laika izniekošana. Ja galīgi nevar neuztraukties, tad teiksim, atvēli sev konkrētu dienas laiku - no 8:00-8:15 drīksti uztraukties no sirds patikas, stresot un krist panikā, pārējā laikā tas ir aizliegts, ja nāk virsū domas, neļaujies un meklē citu darāmo, atgādini, ka uztraukties drīksti tikai konkrētā laikā, apsoli sev, ka konkrētajā laikā arī uztrauksies (un turi solījumu, ja atceries, ja aizmirsti un izlaid kādu dienu - lieliski). Šis un citi labi ar veselības trauksmi saistīti padomi ir atrodami šajā materiālā: http://www.cci.health.wa.gov.au/resources/infopax.cfm?Info_ID=53

Paldies, par izsmeļošo atbildi. Bet man jau šķiet ir par vēlu tam. Jo tas ka varu noģībt, bet tad atsākt elpot, arī īsti nepalīdz. Gribētos izdzēst to domu no galvas, lai varētu koncēntrēties uz normālām cilvēku dzīves lietām, bet ir neiespējami koncentrēties uz kaut ko citu. Teiksim aizejot uz darbu, nespēju pat ar nevienu kontaktēties, jo mani nomāc domas par to, kā viņiem, jeb jebkuram citam nav tādas kaitinošas un nomācošas domas, kā man. Ik pa pusminūtei pieķeru sevi pie domas, ka nedomāju par to elpošanu, un tad atkal sāk satraukt tas. Trīs dienu laikā šķiet esmu ieturējis divas ēdienreizes, apetītes vispār nav. Te laikam vienkārši jāgaida, līdz varbū kaut kas mainīsies, bet tā kā šīs bailes ir tik kaitinoši specifiskas, tad bail ir arī par to, ka tas varēu paņemt ļoti ilgu laiku.

Es, programs, nevaru ieteikt neiet pie psihologa vai psihoterapeita, droši vien, ka tas ir labāk kā neiet. It sevišķi, ja nav skaidrs, no kurienes ir problēma un kā to risināt. Bet no savas personīgās pieredzes - divus gadus mocījos ar veselības trauksmi (nezinu kā to pareizi medicīnā sauc, bet ģimenes ārste jokojot izmeta, ka man tāda ir, jo regulāri pie viņas ierados, pārliecināta, ka mirstu ar kuņģa vēzi, smadzeņu audzēju, man ir nopietna sirds slimība, izkaisītā skleroze u.t.t.) Pienāca brīdis, kad es negulēju caurām naktīm, nemitīgi domāju par to, ka mirstu, katrs mazākais organisma signāls (notirpusi roka, dūriens krūšu rajonā, stiprākas atraugas pēc ēšanas) bija simptoms tam, ka man ir kaut kas briesmīgs, nepalīdzēja ne tas, ka asins analīzes lieliskas, ne tas, ka man veica visādus izmeklējumus (sonogrāfus, rentgenus, u.t.t.), nonācu līdz brīdim, kad domas par to, ka kaut kas ir nepareizi un es mirstu bija galvā 100%. Tāpat nevarēju normāli strādāt, kontaktēties ar cilvēkiem (gribējās visiem stāstīt, ka es mirstu un raudāt, bet tai pašā laikā bija kauns, tāpēc klusēju un izvairījos no cilvēkiem), ēst, gulēt, plānot darāmos darbus. Un neticēju arī, ka kaut kad kaut kas mainīsies.

Bet vienā brīdī es sapratu, ka tā nevar dzīvot. Agrāk pirms gulētiešanas mēdzu lasīt grāmatas un pirms miega domāt par to, kas notiks, plānot savu notikumu versiju vai plānot kaut ko īstajā dzīvē, fanatzēt par lietām, ko gribu izdarīt, bet tad vairs nevarēju atcerēties nakti, kad nebūtu domājusi par to, kā kaut kas nav labi, kā es mirstu, kā man bail aizmigt, ja nu nepamostos u.t.t. Un es nevarēju atcerēties nakti divu gadu laikā, kad es par to nebūtu domājusi. Nu, šausmas! Kas tā par dzīvi? Sāku meklēt informāciju par trauksmi, par to, ko dara citi, kā ar to sadzīvot, kā ārstēt. Ģimenes ārste piedāvāja nomierinošas zāles, bet man nepatika doma, ka uzreiz sāku ar zālēm. Izlēmu sev dot laiku tikt galā pati, ja nesanāks - tad ārsti, bet nevis tā pa pusei, bet no sirds censties. Sāku ar to, ka spiedu sevi sakārtot režīmu - kad ēst, kad gulēt, kad iet uz darbu, kad ir brīvais laiks. Spiedu sevi taisīt ēst, pat ja negribējās, līdu zem segas, pat ja likās, ka neaizmigšu, cēlos, kad gribējās atkrist miegā un nedomāt uzmācīgās domas. No darba brīvajā laikā sāku plānot aktivitātes, teicu sev, ja nu es mirstu, tad vismaz jāizbauda dzīve pirms tas notiek. Vai Tu labāk sēdi mājās un domā par elpošanu, vai arī skaties labu filmu un domā par elpošanu? Otrais taču ir kaut nedaudz labāk, pat ja izklaidi nevar izbaudīt pilnībā. Sāku vairāk laika veltīt draugiem un ģimenei, ēdu veselīgi jau iepriekš, bet vēl vairāk piedomāju pie uztura, vitamīniem, lietoju D vitamīnu, jo tas man bija par zemu (starp citu, krietni uzlaboja vispārējo noskaņojumu, nezinu, varbūt tas tikai placebo, bet man ir daudz labāk 3 mēn laikā, kopš lietoju, un gandrīz jau D ir normas robežās), centos iesaistīties visur, kur varu palīdzēt citiem (forumos, Facebook grupās, jomās, kurās zinu kaut ko, teiksim varu ieteikt cilvēkiem receptes un palīdzēt ar datoru problēmām), jo negribēju visu laiku domāt tikai par sevi un savām problēmām, sāku mācīties jaunu valodu, tāpat vien, veidoju sarakstus ar lietām, kuras gribu izdarīt, un centos darīt, ko varu, un plānot, kā izdarīt lielākas lietas (teiksim, aizceļot kaut kur), paralēli protams, bija panikas momenti (un pat lēkme, saucu ātros, jo domāju, ka ar sirdi mirstu), bija brīži, kad gribas raudāt, kad likās, ka nekas nesanāk un nav labāk, bet pamazām, pamazām uzmācīgās domas iet mazumā. Nu jau ir tā, ka gandrīz par to nedomāju (šobrīd traucē tas, ka ir nopietna nervu saslimšana, vajag rezonansi, izmeklējumus, pagātnē būtu par to panikā, varbūt pat sabrukusi, bet tagad - uztveru visu mierīgu, eju uz izmeklējumiem, dzīvoju, cenšos nedomāt, vai ieplānoju laiku, kad par to domāt), un patiesībā es neesmu droša, vai es ticu, ka viss ir ok, vai esmu apmānījuši pati sevi, vai arī pārliecināju smadzenes, ka arī tad, ja es mirstu, nav vērts par to domāt, bet dzīves kvalitāte ir daudz, daudz labāka.

Vai ar citu palīdzību, vai paša spēkiem, ar medikamentiem, bez, ar jogu, reliģiju, braucienu uz Indiju, vienalga kā, galvenais ir cīnīties un nepadoties, tici man, no tā visa var tikt vaļā.

P.S. Un sevis izlikšana forumos (kā no mana palaga var redzēt :D) arī palīdz.

Nu jā, pirms tam arī šādā veidā centos tikt vaļām no pagātnes bailēm un panikām, un kopumā sekmīgi, bet šķiet es pats sev zemapziņā cenšos atrast jaunas, grūtāk pārvaramas probklēmas. Laikam veiksmīgi izdevās atrast, jo ja konstanti neuztrauktos par kaut ko, ko pirms tam it kā neapzināti, bet tomēr apzināti daru pats, tad šo būtu vieglāk pārvarēt. Cerams, ka spēšu mēģināt dzīvot normālu dzīvi, un par to nesatraukties.

Tu pamēģini kārtīgi piedzerties, varbūt aties, ja nē, tad vajag kaut ko stiprāku.

Ir jau mēģināts, bet nākamajā dienā divtik slikti, ir gan domas, gan masīva poha.

Man pusaudža gados arī bija tāda problēma, bet parasti tikai tad, kad gāju gulēt. Bieži nevarēju aizmigt, jo apziņa koncentrējās uz elpošanu un tas likās kā apgrūtājums. Likās ka organisms pats autonomi nemāk elpot, bet vajag visu laiku fiziski piepalīdzēt, fiziski cilāt plaušas.

Man palīdzēja divas lietas- viena tā, ka kaut kādā veidā mēģināju novērst uzmanību no elpošanas, netaceros kā, bet otrā un galvenā lieta, kas palīdzēja- bija diezgan regulāra elpas aizturēšana līdz maksimumam. Tā lai panika nāk virsū un vēl ilgāk. Čerez ņemogu, divas, divas ar pusi, trīs minūtes. Un tad, kad palaid elpošanu vaļā- jūti kā organisms ļoti naski pats māk elpot. Nekas tur nav jādomā vai jāspriedelē, šis rauj gaisu kā traks.

Pēc tam dažus gadus elpošanas aizturēšana man bija kā sports, kur vislaik jaunus rekordus uzstādīt. Tagad gan es piekopju "Wim Hof method" un kundalini jogas paveidus ikdienā kā relaksācijas un meditācijas rīkus.

Vienkārši tāpat sēdēt un aizturēt elpu gan nav diez ko saistoši, pamēģini Wima Hofa elpošanas metodi.

Paldies.
Domāju ka nekad nespēšu tikt no šīm bailēm vaļā, šķiet vienīgais veids ir to pieņemt. Bet tas liekas neiespējami grūti, visu laiku koncentrēties uz kaut ko tādu, par ko citi pat nedomā.
Šo dienu laikā esmupieņēmis ideji, ka elpošana nemaz nav autonomātisks process, bet gan drīzāk kaut kas, ko es kontrolēju neapzināti, jo es taču spēju apstādināt elpu jebkurā brīdī, bet nespēju apstādināt, piemēram, asinsriti, kas ir patiešām automātisks process.

Ļoģiski ka tie ir mani iekšējie s*di,kas liek man konstanti satraukties par to elpošanu, pēdējās dienas ir tā, ka es skatos uz pasauli ar melnu palagu virsū, kā viss bija labi pirms pāris dienām, bet tagad viss ir sabrucis, un tikai tad es atceros - ā jā, es taču par elpošanu it kā uztraucos.
Mans OCD, vai arī kas tas nebūtu, ir atradis zelta raktuvi.



Edited 1 time(s). Last edit at 09.06.2016 15:05 by EdgarsP.

Nav mirstamā kaite. Ja iedzīs tas Tevi depresijā, tad tu kļūsi pašnāvniecisks un centīsies vairs neelpot un sapratīsi, ka viss ir ok. ;) :D



Edited 2 time(s). Last edit at 09.06.2016 15:30 by crucial333.

Nav jau starpība - ir mirstamā kaite, vai nav, es vienkārši vēlos justies mentāli normāli. Nu tas mani ir iedzinis pamatīgā depresijā, jeb atmodinājis to. Tā kā jau pagātnē esmu smagos brīžos apsvēris pašnāvnieciskas domas, tās pēdējās dienās arī ir pamodušās....



Edited 1 time(s). Last edit at 09.06.2016 15:51 by EdgarsP.

Mirstamā kaite- tas ju būtu vienkārši- pamocies un nomirsti un viss beidzās. Bet šitās psiholoģiskās kaites ir elle, kas nekad nebeidzās.

Un pareizi EdgarsP Tu domā- es tiku vaļā no elpošanas problēmas, bet tā vietā nāca jaunas. Tas ir kā nebeidzams karuselis. Tiec galā ar vienu gļuku savās smadzenēs, nākamais gļuks jau nepacietīgi gaida aiz stūra.

Cik es saprotu- tā visa pamatā ir agrā bērnībā iegūta psiholoģiskā trauma. Ja izdotos apārstēt oriģinālo traumu, tad arī visas trauksmes un gļuki atkāptos. Es līdz šim neesmu spējis to izdarīt un nemaz nezinu vai tas reāli manā gadījumā ir iespējams. Bet tomēr daudzi citi cilvēki ir to panākuši. Bet ļoti svarīgs ir cilvēciski emocionālais atbalsts.

Ak dievs kas kam no kā ir bailes, es pats tādus palagus rakstīju, vis ir tikai nervi!

@koks
Ja arī izdotos atrast, tad neredzu kā tas kaut ko mainītu. Nevaru gluži iekāpt laika mašīnā un mainīt pagātni. Trauksmes un gļuki tāpat būtu, es tikai zinātu kas tam ir iespējamais cēlonis.