Sveiki!

Ir problēma ļoti tuvam radiniekam (vīrietis, 30 gadi, fiziskā veselība viss ok, bijis pie ārsta).

Pirms 3 nedēļām sākās panikas lēkmes, ka nav iespējams aizmigt savās mājās, jo tad zog enerģiju un bail nomirt. Tāpēc cilvēks staigā naktīs ārā, guļ uz soliņiem, meklē draugus, pie kā palikt pa nakti, bet būtībā nekad neizguļas. Runā daudz nesakarīgu lietu, bet vistrakāk ir, kad sākas tās panikas lēkmes un nevar aizmigt. Ir vests uz Tvaika ielu, kur ir apskatīts, izrakstītas zāles (kuras kategoriski atsakās dzert), nosūtīts pie psihiatra (pie kura atsakās iet). Skaidras diagnozes nav, pēc pazīmēm varētu būt psihoze/šizofrēnijas paveids.. Būtībā katru dienu un nakti ir jāvaktē, lai neaizklīst projām - un visbiežāk naktīs.

Zemāk simptomi, kas novēroti:

- Panikas lēkmes
- Lēnas kustības
- Atmiņas zudumi (sāk runāt un tad aizmirst, par ko ir runājis, tā kā aizsapņojas)
- Miega traucējumi
- Neskaidras domas, turēšanās pie idejas, ka ir jāatrod vieta, kur var izgulēties, ka jāiet savs ceļš
- ļoti izteikta neizlēmība, pat par jebkuru mazāko jautājumu. Nepārtraukti mainas domas. Piemēram, vienu brīdi saka, ka patīk šī vieta - pēc stundas jau, ka nav iespējams te uzturēties un ir jāiet pēc iespējas ātrāk prom.
- Trokšņi ausīs.
- Neuztver sarežģītāku informāciju, neuztver īsti adekvāti laiku un telpu, nav izpratnes, kāds datums, kāds diennakts laiks, utml.
- Izteikti depresīvs noskaņojums

Sakiet, kā lai piedabū ārstēties? Varbūt kādam līdzīga pieredze ar kādu tuvinieku.. Mēs visa ģimene jau vairs nezinam, ko iesākt un kā palīdzēt :(



Edited 2 time(s). Last edit at 16.03.2016 09:31 by viinoga.

Ar kādām metodēm tā fiziskā veselība tikusi pārbaudīta?
Ja bijis nogādāts Tvaika ielas iestādē, kur esot izrakstītas zāles ( receptes?), tad tur iedeva arī tautas valodā sauktu par " papīru ", ne tikai receptes. Kāds ir tā saturs lūdzu ? Kāpēc nogādāts? Apkārtējie izsaukuši uzvedības dēļ, ģimene, pats vai kā savādāk? Vai ar nosūtijumu no ĢĀ?
Kas nosūtīja pie psihiatra ( ĢĀ ) un kādēļ? Paša sūdzības vai......
Precizēsim vai 1) persona traucē sabiedrisko kārtību ? 2) apdraud apkārtējos ? Ja jā, tad kādā veidā? 3) bijuši pašnāvības mēģinājumi? Jā/Nē? 4) spēj sevi apkopt vai nespēj? Ēst, apmeklēt labierīcības utml.

Likumdošanā ir definēti apstākļi, kad iespējams noteikt piespiedu ārstēšanu. Tomēr tas nav tik vienkārši kā šķiet. Ne vienmēr izlemj tā, kā gribētu ģimene. Nebūt ne visiem, kas brīžiem pamurgo, piemēro piespiedu ārstēšanu. Tā ir dārga. Staigāšana apkārt naktīs pati par sevi arī nav sevis vai sabiedrības apdraudējums. Neviens tāpēc vien ar varu nestacionēs. Katrs drīkst staigāt vietās kur tas nav aizliegts kaut diennkatīm. Cita situācija, ja ir iedzīvotāju sūdzības un fiksēti pārkāpumi.

Vislabāk, ja cilvēks pats lūgtu ārstu palīdzību ; atkristu ļoti daudz klapatu. Kā labāk apieties ar slimnieku gan nevaru konsultēt - psihiatrija nav mans lauciņš.



Edited 1 time(s). Last edit at 16.03.2016 11:01 by smail.

Tā ir šizofrēnija. Daļa no viņiem nekā nav piedabūjami ārstēties, slimības noliegšana ir šīs slimības izpausmes forma, turklāt ļoti izplatīta. Viņš taču nedzīvo realitātē arī citādos aspektos.

Man ir nācies vērot divas dzimtas, kur ir pilns ar psihiatrijas pacientiem. Jūs skatieties, ka neizdegat, ka nesabrūk attiecības, nezaudējat darbu. Viņš Jūs visus ir padarījis par līdzatkarīgajiem un kaut kādā zemapziņas līmenī Jūs izmanto un dancina. To dara viņi visi, ja nav tādā līmenī, ka var iesaistīties psihoterapijā -- sarunā ar psihoterapeitu, kurš laika gaitā iemāca izprast savu slimību.

Vislabāk, ja Jūs, visa ģimene, divi vai trīs cilvēki, aizietu uz konsultāciju pie kāda psihiatra-psihoterapeita, piem., Ladas Stoligvo. Ir arī citi, bet viņa tiešām ir kompetenta. Tas maksās, bet šajā fāzē Jums vajadzīgs labs padomas no malas. Ja līdzekļu nav, tad Tvaika, Veldres vai Ļermontova ielas ambulatorie speciālisti. Ko nu zinās, to ieteiks. Valsts psihiatri konsultē pacientu tuviniekus, bet, ja man būtu jāizvēlas, tad es ietu pie psihoterapeita, kurš ir arī praktizējošs psihiatrs, zina psihiatrijas sistēmu un pazīst drēbi.

Bet pēc tā, ko pati esmu redzējusi, es varbūt pat ļautu viņam iet, kur grib. Ātrā palīdzība viņu agri vai vēlu savāks. Tad arī var lemt par piespiedu ārstēšanu bez ģimenes iesaistīšanas.

Jā, tā ir šizofrēnija.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Staigāšanu apkārt naktīs tādā klimatā kā tagad varētu tomēr vērtēt kā sevis apdraudēšanu, jo diemžēl ir iespēja nosalt.

Smail,

Atbildes uz Taviem jautājumiem:

1. Fiziskā veselība tika pārbaudīta Gaiļezera slimnīcā, kur tika nogādāts ar ĀP, jo tika atrasts guļam uz ielas (izsaukuši garāmgājēji).Pirms tam vēl 2 reizes iepriekš saukta ĀP, kur arī pārbaudīja, vai nav narkotikas - viss tīrs.

2. Nosūtījums no ĢĀ nav, jo ārstus atsakās apmeklēt. Tvaika ielas papīrus, nosūtījumu pie psihiatra saplēsis ar tekstiem, ka nekur neies un ka viņu neliks "psihenē".

3. Persona apkārtējo sabiedrību netraucē, bet sevi gan apdraud (Ir apsaldēta mugura no gulēšanas ārā).

4. Pašnāvības mēģinājumi nav bijuši, par to arī nerunā.

5. Ēd ļoti labi un pats sevi spēj apkopt.

Persona noliedz ārsta apmeklējumus, ārstēšanu, bet atzīt, ka kaut kas ar viņu nav labi un ka jūkot prātā, jo nevar atrast to savu īsto vietu, tāpēc pavada dienas, klimstot apkārt bezmērķīgi (It kā meklējot īpašo vietu, kur var aizmigt).

Runcene, paldies. Man tiešām liekas, ka mums kā ģimenei ir jāaiziet pie psihiatra. Es redzu, ka mans tētis vienkārši sabrūk un pats īsti adekvāti nespēj ar situāciju tikt galā - paļaujās uz dziedniekiem, ezotēriku. Tā ir tiešām pamatīga līdzatkarība.

Var, bet atkarībā no uzvedības laikā, kad atbrauks policija vai ātrie + uzvedības iecirknī/ pie daktera. Citādi arī visi bomži būtu jāstacionē. Nekā, arī rietumos tas pats. Pat ziemā ir patversmes, kur reibumā neielaiž iekšā. Ies vēl kāds skriet pakaļ. Padomju laikos savādāk varēja ( drīkstēja ).

Principā atkarīgs no tā, cik spēj sevi uz brīdi savākt.
Atmiņā gadījums, kad vasaras laikā, dienā, kāds kungs traucēja apkārtējos uz ielas. Mugroja, vilka aiz rokām. Izsauktie poliči redzēja ka murgo, aizveda uz alko/narko pārbaudi. Tur pacients uzvedās neadekvāti, turpināja murgot. Dakteris uzreiz saprata, ka psihiatrijas klients un izsauca ko vajag. Tvaicenē turpināja murgot pie uznemšanas. Tur tiešām ar poliču protokolu un noformētu dok par " uzvedību " alko/narko pārbaudē + uzņemšanas ārsta secināto pietika > bija izmeklēšana nodaļā, ārstu lēmumi, Dg. Vēlāk arī grupa. Slimnīcā turēja ļoti ilgi.

Citā gadījumā slimnieks spēja uz brīdi savākties. Mocīja ģimeni, reizēm kaimiņus, psiholoģiski. Bija daži protokoli par trokšņošanu naktī.
Uz soliņa arī gulēja, laikam divas reizes policija viņu pārbaudīja. Neko padarīt nevarēja ; meklēšanā nebija, deklar dzīv vieta bija, alko/ narko reibumu nekonstatēja, nekas aizliegts klāt nebija. Diemžēl tai brīdī uzvedās mierīgi un tā. Pārbaudīja un palaida.
Ciešanas beidzās pēc kāda pusgada - sāka staigāt ar nazīti rokā, aizturēja. Pirmoreiz protokols un nozīmēja izskatīšanu. Dažas dienas, savāca otrreiz, tad acīmredzot bija arī draudējis kaut ko. Tā ielika uz ekspertīzi, Dg , stacionārs, grupa. Tagad ilgi ārstējas stacionārā.

Ar to suicīda tendenci ir tā, ka tas, vai runā mājā, vai pie ārsta ir liela atšķirība. Ja šādas vēlmju esamību noliedz, tad tā kā jābūt tam mēģinājumam darītam un tas jādokumentē. Ja saka ka grib taisīt pašnāvību, tad cita lieta.

Apsaldēšanās, tur maz saprotams, vai tīšām vai ne ar nolūku apsaldējies. Tos alkonautus, kas tiek vesti uz lielo slimnīcu uzņemšanām no ielas > psihenēs nebāž. Ārstē, izraksta rēķinu ( par kuru tiem nospļauties ) , tie staigā līdz nākošai pjankai.
Mums jau ir tādi, kas ledus, urīna " terapijas " lieto, pat popularizē. Nekur viņus neliek.
Tomēr ar Ģim ārstu derētu izrunāties, tie dakteri ir kursā par " piespiedu " iespējām utt. Kā arī Runcenes ieteiktā daktere zinās kas un kā.

Vislētāk būtu, ja uz ielas cilvēki izsauktu, uzvestos neadekvāti un stacionētu.

Dziednieki? Pacients tiem tic? Ja jā, tad varbūt atrast kādu no tiem, kas pierunā iedzert tās izrakstītās zāles. Visi no tiem zāles nenoliedz, varbūt kāds piekrīt pierunāt padzert zāles. Sāktu dzert zāles, cerīgāk ka gribētu ārstēties.

Smail ir uzrakstījis to, kā situācija parasti kulminē. Tāpēc viena veida palīdzība ir nedarīt neko: nepieskatīt, nekavēt iet prom no mājas utt., bet tas ir tad, ja skatās tikai pragmatiski.

Tīri emocionāli tādus "eksperimentus" ģimene ar lielām bažām varbūt būs gatava veikt vasarā, tagad katrs justos dīvaini, bet citreiz ir tā, ka aizkavēt nemaz nav iespējams. Normāls cilvēks mīl savus tuviniekus, un, ja ar viņiem kaut kas notiek, ļoti pārdzīvo un dara visu iespējamo, lai palīdzētu. Bet ir svarīgi nemocīt sevi ar vainas sajūtu un iemācīties saprast, ka ir situācijas, kuras nevaram/nespējam kontrolēt. Slimība ir ļoti spēcīgs dzinulis, šizofrēnija, ja netiek kontrolēta, saēd cilvēku kā ļaundabīgs audzējs. Te nederēs nekādi dziednieki vai ezotērikas. Pilnīgi garām. Tāpēc arī iesaku ģimenei nopietni konsultēties, jo tagad cietēji ir arī viņi.

Psiholoģiski (bet neapzināti) šis vīrietis ir suicidāls, jo nepārtraukti nokļūst riskantās un arī dzīvību apdraudošās situācijās. Suicīdam ne vienmēr jābūt izteiktam vārdos "es iešu un darīšu". Patiesībā viņš savu likteni jau ir izlēmis, agri vai vēlu viņš kaut ko sastrādās.

Un zāļu lietošana arī ir bez garantijas, jo daži ar visām zālēm mainās visai maz, bet daži tomēr saprot un atzīst, ka jūtas labāk. Tagad viss ar dakšām ūdenī. Mēs nezinām, kāds variants viņš būs, ja dabūs zāles.

Par tiem dziedniekiem - jā, pats pacients tic tādām lietām un ir ļoti, ļoti ar to aizrāvies (meditācija, dziedināšana, auras, utml.) Taču šajā gadījumā viņš saka, ka nekāds dziednieks nevar palīdzēt un viņam pašam ir jāatrod ceļš uz vietu, kur viņš labi jūtas. Bet nu reāli tā meklēšana ir tāda, ka katru nakti cenšas gulēt dažādās vietās, bet miera nav. Kad ieminējos pacientam par psihiatru, sadusmojās un sāka kliegt, ka neviens viņu nesaprot.

Laikam labākā taktika būtu norobežoties un gaidīt, kad viss sasniedz sliktāko punktu, tad varbūt sapratīs, ka vajag zāles. Vienīgi tēti nevar atrunāt palīdzēt - viņš ceļās un brauc nakts vidū vākt pacientu no citām pilsētām, parkiem, un tad vēl netiek uz mājām, jo pacients (viņa dēls) baidās braukt tur un tur, tad attiecīgi vairākas stundas jāpavada, mēģinot pierunāt gulēt siltumā.

Pārējā ģimene vēl turās salīdzinoši mierīgi, bet tētis uztrauc visvairāk. Iepriekš piedāvājam apmeklēt psihiatra konsultāciju, bet tētis uzticas tikai dziedniekiem. Nu, man liekas, ka tētis jūk prātā līdzi.

Tas ir tas, ko gribu uzsvērt. Mēģiniet neievilkties tajā visā, runājiet par to ģimenē, atbalstiet cits citu un neizliecietes, ka ziloņa istabā nav. Ja tēvs ir bijis tik vājš, grūti zināt, kāds būs scenārijs, jo slimnieks to neapzināti izmanto. :(

Viņi parasti šitā darās, ja ir kāds, ko var vazāt aiz deguna.

Jā, tagad ir nedaudz skaidrāks skats uz situāciju. Dikti viegli ir kļūt "mīkstai" un piekrist, piemēram, lai pacients paliek pa nakti - un tad visu nakti neļauj gulēt, jo stāv kāpņu telpā un nevar izdomāt, palikt vai iet prom. Un tas viss ietekmē mani un radiniekus tā, ka neesam izgulējušies un darbā ir grūti koncentrēties.

Reizēm tēvs vienkārši nerēķinoties ar mani zvana un saka, ka ir jau ceļā un tūliņ būs klāt ar visu pacientu, kurš nezina, kur palikt.. Es jau saprotu, ka viņš nezina, ko darīt, bet reizēm liekas, ka grib visu nastu uzgrūst man. Dažreiz liekas, ka baigi palīdzēšu pacientam ar runāšanu, laika pavadīšanu kopā, jo attiecības pirms "krīzes" mums bija ļoti labas - viņš ir mans brālis ar nelielu gadu starpību. Bet pēc tam saprotu, ka tās visas manas pūles ir veltas, ja viņš pats nevar izdomāt, kā sev palīdzēt.

Ja tā padomā, tad vairākas pazīmes, ka kaut kas nav ok, jau bija pārādījušās pirms ~5 gadiem, bet likās, ka tas tāds posms vienkārši, ka ir nomāktība, neziņa, ko īsti dzīvē darīt tālāk, utt., domu maiņa, ātra aizsvilšanās un konfliktēšana.

Ģimenēs, kur ir psihiatrijas pacients, nekad nav tā, ka kādam no iepriekšējās paaudzes nav kaut nelielas psiholoģiskas problēmas. Psihiatri to visu attiecina uz ģenētiku, bet psiholoģijā ir gana daudz izpētīts, ka tur ir arī liels dzīves laikā iegūtais komponents, noskatīti lietu kārtošanas mehānismi un skatījums uz dzīvi.

Runā savā ģimenē, un novelciet robežas. Kaut kas iznāks tikai tad, ja būsit vienoti. Un nekādas mikstināšanās vai piekāpšanās. Tēvs tātad neprot vilkt robežas, bet tā varētu arī nebūt Jūsu problēma. Katram pietiek ar savām.

Ielaidieties tikai tik daudz, cik spējat un gribat.

Kā jau teicu, šī slimība ir nopietna, un arī ārstiem ne vienmēr izdodas šo cilvēku atgriezt sabiedrībā tādā līmenī, lai viņš varētu normāli funkcionēt.

Šizofrēnija nekad nesākas šodien no rīta, vienmēr ģimene pamana kādas agrīnas dīvainības, bet attiecina to uz nogurumu vai tml., jo izpausmes vēl nav tik klīniskas.

calis.lv pirms laika organizējās atbalsta grupas smagu psihiatrijas pacientu tuviniekiem. Paskaties, kas tur tagad notiek.

Redz, es arī vēl daudz varētu pateikt, jo dzīvē iznācis šo visu redzēt gana daudz, bet man arī jāvelk savas robežas, jo ir sava dzīve un laiks, kas ir nauda. ;)

Tā kā velciet arī savējās un neklausieties nekādos sabiedrības vai citu ģimenes locekļu norādījumos vai nosodījumā, ka, lūk, viņš taču ir Tavs brālis. Katram vispirms jādomā par sevi, un dzīve nav baisi gara.

Un psihiska slimība zemapziņas līmenī ir paša pacienta izvēle, kaut arī izklausās absurdi. Tāds viņš grib būt, bet vēl neapzinās, ko tas var maksāt, bet Jūs, ģimene, neesat glābēji, Jūs to nemaz nevarat izdarīt.

Cālī atbalsta grupa slēgta. Sazinājos ar biedrību Gaismas stars, kas rīko grupas slimnieku tuviniekiem - tuvākā grupa gan plānota uz septembra sākumu. Bet pie viņiem var dabūt grāmatu par šo tēmu - vismaz kaut kas.

Tajos divos piemēros, ko minēju - pirmajā tuviniekiem sanāca ļoti lēti. Otrajā, kur uz brīdi spēja savākties - tuvinieki kādu brīdi mēgināja cīnīties par piespiedu ārstēšanu. Arī maksāja advokātam. Ar tiem pāris adm pārkāpumu protokoliem par naktsmiera traucēšanu diemžēl nepietika. Kad atbrauca poliči, lēkme bija pāri, uzvedās kā rāms jēriņš. Rezultāts - dievojās ka ievēros naksmieru, parakstīja protokolu, tika piestādīti lēmumi par soda naudu. Kuru samaksāja gimene. Pats nepelnīja, ģimenei nēērti par soda naudu. VP, MP "Jo " potenciāls ģimenes strīds, trokšņošana un....it kā tai mirklī, kad klāt poliči bija miera mika, laipns kā nekas nebūtu bijis.
Vēlāk kā bija, jau uzrakstīju.



Edited 1 time(s). Last edit at 16.03.2016 17:54 by smail.

Žēl, bet ilgtermiņā tuvinieki paši var kļūt par cilvēkiem, kam vajag psihoterapeita konsultācijas.
Es Jūsu vietā izmantotu tās dakteres, ko ieteica Runcene, konsultāciju un izrunātos ar ģimenes dakteri. Arī par variantiem piespiedu iespēju varianti / nogaidīšana. Psihiatrei - psihoterapeitei tomēr dziļāks skatījums. Nevis uzreiz juristu, jo konsultācijas ir dārgs prieks, stundas likme liela un ne vienmēr var panākt vēlamo. Tur jāatbilst likumā minētajiem apstākļiem, kas vēj jāpierāda ar dokumentiem.

Arī piekrītu Runcenei, ka suicīda formas ideja var būt dažāda. Diemžēl juristiem vajag suicīda mēģinājumu ( pierādītu ) vai pacienta apgalvojumu/ atzīšanos, ka vēlas to darīt. No medicīnas nianšu izpratnes citu sfēru cilvēki ir ļoti tālu + likuma burts paliek likuma burts.

Tādēļ arī ieminējos, ja tic dziedniekam tas varbūt piekrīt pierunāt dzert zāles. Cerībā, ka varbūt tomēr paveicas, no zālēm apjēga uzlabojas un piekrīt ārstēties.



Edited 1 time(s). Last edit at 16.03.2016 18:50 by smail.

Līdzīgi kā par savākšanos pie policijas ir tas, ka brālis savācās pie ārstiem un spēj samērā adkvāti uzvesties. Iespējams, sabaidās par to likšanu "psihenē".

Paldies Jums par ieteikumiem! Mēģināšu sazināties ar ĢĀ un psihiatru, es ceru, ka tas vismaz palīdzēs man savākties un uztvert to visu situāciju ar vēsāku prātu.