Par vācējiem sadzīvē

Aizsāka kurmene 

kurmene
Par vācējiem sadzīvē
14.02.2016 14:34
Ir maz informācijas par šādiem jautājumiem. Vai tur vispār var ko darīt?
Ja tuvinieks vairs nespēj nospraust gandrīz nekādas apjoma robežas.
Kā pareizi būtu jākomunicē, lai cilvēku nesanāktu aizvainot? Jo komunicēt kļūst arvien mokošāk...
Vai pareizāk ir pilnībā norobežoties un atstāt visu situāciju savā vaļā? Pat, ja cilvēkam ir vajadzīga šad un tad palīdzība un atbalsts...
Re: Par vācējiem sadzīvē
14.02.2016 15:04
Hmm? Es arī noteikti esmu vācējs. Bet kur problēma? Pārvācos uz lielākām platībām...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv
Re: Par vācējiem sadzīvē
14.02.2016 15:19
Neko daudz darīt nevar.

Tas ir psihisks traucējums, vajadzīgs liels psihoterapeitisks darbs, lai ar bulīmiju un anoreksiju sirgstošam iemācītu saprast un pieņemt, ka tā ir slimība, tas pats ar halucinācijām. Šeit tas pats scenārijs, cilvēkam gribas nodrošināties sazin pret ko, viena daļa karlaika bērnu ļoti sirgst ar to.

Ir dzirdēts, ka ļauži pec sirdzēja nāves izmet no tādām mājām pat savus 10 setiņtonnīgos konteinerus savāktā. Avīzes, grāmatas, iepakojums, mēbeles un to fragmenti, veca sadzīves tehnika, visāda tara, bundžiņas, bundžiņas, kastītes, kastītes...
egle1
Re: Par vācējiem sadzīvē
14.02.2016 15:21
Ir gan problēma, jo mājas pārvēršas par izgāztuvi, pie tam smirdīgu : cilvēks nemet ārā neko, sākot ar krējuma trauciņiem, beidzot ar 2 izmērus par mazu palikušām biksēm. Ja nemaldos, kanālā TLC bija tieši šai tēmai veltīti raidījumi, tur bija visādi - izjuka ģimenes utt. Viņu raidījumos sauca palīgā psihiatru, jo ģimenes locekļiem nekas nesanāca- ne ar pierunāšanu, ne draudiem. Kā pie mums LV, nezinu, psihiatru uz mājām neizsauksi.
Re: Par vācējiem sadzīvē
14.02.2016 15:50
Tak nesaku, ka nav problēma, bet tais šovos cilvēki psihologa un psihiatra konsultācijai paši piekrita.
egle1
Re: Par vācējiem sadzīvē
14.02.2016 16:21
Es ku atbildēju, ka problēma. Viena lieta ir savākt bibliotēku vai hobija lietas, bet autors runā par citu. Nu neko, laikam atliek samierināties, ja vien kaimiņi nesāks žēloties.
Re: Par vācējiem sadzīvē
14.02.2016 16:50
Tas ir tas pats, kas ar psihiem, kuri visu ko atdāvina, vai narkomāniem, kuri visu pārdod, un mājās paliek tikai sienas.

Pašam jautātājam vērts pakonsultēties ar normālu psihoterapeitu. Varēs saprast, kā pārāk neuzvilkties, sevi nesačakarēt, varbūt vēl kaut ko var izrunāt. Visām problēmām ir savas stadijas, katrs cilvēks ir citāds. Ne visi vāc smirdošas lietas.



Edited 1 time(s). Last edit at 09.03.2016 19:32 by Runcene.
Re: Par vācējiem sadzīvē
14.02.2016 18:21
Norobežošanās un noslēgtība veido dziļāku bedri, no kuras pēc tam var neizlīst! Aizej pie psihologa.
kurmene
Re: Par vācējiem sadzīvē
14.02.2016 19:07
Nu jā, terapeits tiešām būtu vajadzīgs (man), jo grauž tā situācija nost... Bez visa tā ir jārisina vēl daudz primārākas lietas...
Bet vieglāk būtu nelikties ne zinis... Bet radniecisko saišu dēļ, pagrūti īstenojams.
Paralēli vākšanai ir līdzi diezgan daudz melu, kas padara komunikāciju vēl drausmīgāku un kaitinošāku.
Un tagad ir tā, ka es dusmās gandrīz vāros, bet tam otram- ne silts, ne auksts. Pēc domstarpībām, pēc ilgāka laika, izturas tā, it kā nekāds kašķis nebūtu bijis...

Problēma tiek risināta pēc ku! ieteikuma, iegūstot arvien lielākas platības. Ir pilns viens 3-istabu dzīvoklis jau (loģiski, ka arī virtuve, koridors un viss cits). Ir pilns viens cits dzīvoklis (ar svētu mēŗķi definēts), kas bija domāts bērniem dzīvošanai. Ir pilna viena auto garāža, otra autogarāža, ko ''lāga'' cilvēki iedeva lietošanā, klausoties vaidēšanā, ka viņiem ''nabadziņiem'', neesot kur ''mantību'' likt..., trūkstot vietas..., un paziņu garāža, kur saimnieks bija citā saulē.

Kopumā, piepildīti 2 lieli dzīvokļi, 3 garāžas, viss pagrabs un daļa pagraba koptelpas, ārpuse pie kooperatīva tipa garāžām.., tad vēl citā apdzīvotā vietā- paziņu pagrabs, kur arī vairs neesot vietas.

Un kronis visam bija, kad bijām uzaicināti apskatīt ''labumus'' uz otro lielo dzīvokli... Nāca žēls secinājums, ar jautājošu lūgumu acīs, kas balansēja uz spiediena un mājiena robežas, ka tik daudzām un labām lietām (papildus atveda no citu tālu attālu radu mājas visādus vecus koka priekšmetus un visu ko citu, ar it kā etnogrāfisku un vēsturisku vērtību, kas apskatot tomēr nebija tiesa (muzejs neņem pretim)), neesot vietas... Sajutos neērti. Jo gaisā vēdīja vārdos neizteikts prasījums, vai nevaru paņemt ko pie sevis?
Neskatoties uz to, ka minētā persona pati (ar makaroniem) savā ziņā izšmauca no citiem to papildus dzīvokli... Lieliski zin, ka mums pašiem jāmētājas pa svešām īrētām telpām...
Nu man tas savā ziņā šķita bezkaunīgi un nežēlīgi.
kurmene
Re: Par vācējiem sadzīvē
14.02.2016 19:08
Sirds laikam galīgi pilna un gribējās ar kādu par to aprunāties....
kurmene
Re: Par vācējiem sadzīvē
14.02.2016 19:14
Ziemassvētkos aizbraucot ciemos apraudzīt, nācās secināt, ka ēdienam vairs nekas īsti laikam neatliek..., diezgan baisi bija to apzināties.
Re: Par vācējiem sadzīvē
14.02.2016 19:18
Ku,uz kurieni Tu pāvācie?
Re: Par vācējiem sadzīvē
14.02.2016 20:34
Kurmene, mums bija jāizgruzī viens trīsistabu šāda cilvēka dzīvoklis, liels pieliekamais kambaris un pagrabs, turklāt krietni lielāks nekā vidusmēra daudzdzīvokļu mājās, bet paldies pašvaldībai, ka bija iedoti lielie konteineri uz vairākām nedēļām un gan mēs, gan citi kaimiņi varēja izgāzt visu lieko. Mēs bijām aktīvākie šo konteineru pildītāji, bet visi bija iecietīgi. Viena konteinera noma privātpersonai ir ap 80 EUR, pašiem tas būtu biedējošs cipars, jo, pēc kubatūras spriežot, mēs piegāzām apmēram 5-6 konteinerus. Lietojamas mēbeles atdevām sociālajam dienestam, pagrabā sabāztās un izjauktās -- vietējiem trūkumcietējiem kurināšanai.

Bija arī laukos par brīvu atvēlēts dzīvot radu mājelē, tā arī bija pilna. :( Tie, nabagi, uzticējās un nekā nenojauta. Laukos hlamus varēja sadedzināt.

Nu neko, kamēr cilvēks bija dzīvs, tikmēr ar šausmām domāju par dienu, kad vajadzēs to visu darīt, bet kaut kā tikām galā.

Tagad jādomā un jādzīvo pašiem, cik nu var, es tiešām ieteiktu kādu profesionālu konsultāciju, jo šie cilvēki ir šausmīgi citu notērētāji, bet no sabiedrības bieži var dabūt nosodījumu, ka, lūk, nesaproti seniorus, bet man pēc visa šitā pofig.

Tā kā es apmēram saprotu, kas Tevī vārās. Visvairāk mums bija žēl šī cilvēka sievas, jo viņai patika uzturēt sev mazu, tīru istabiņu, bet viņš vienalga pamanījās viņai sekcijā visādus hlamus sastumt. Viņai nervi neizturēja, un viņa galīgi nobruka. Tiesa, bija jau pašai šādas tādas problēmas pirms tam, bet šis ārprāts viņu galīgi dzina izmisumā.
Re: Par vācējiem sadzīvē
14.02.2016 20:51
Manam vectēvam kad viņa sieva nomira bija slimība pa miskastēm rakāties, bet tas saprotams, psiholoģiska trauma, oi ja es sarakstītu savu bērnību, kurmene tu no kājām nogāzstos :) Degunu aukšā!
kurmene
Re: Par vācējiem sadzīvē
15.02.2016 13:36
Paldies! Jāsaka atklāti, ka savā ziņā (pēc tiem dažiem redzētajiem raidījumiem) jau biju izstrādājusi (drīzāk- attīstījusi) tādu pofigismu, bet, laikam salūzu pa jaunam ap gadu miju.
Priecājos, ka kāds mani saprot aspektā- sabiedrība un nosodījums.

Tajā dzīvoklī, man par šoku, vācējs nav viens, bet arī otrs pamazām tāds kļuvis. Un- līdz kaulam.Lai arī tieši to otru visu dzīvi varēju uzskatīt par kārtīgāko un saprātīgāko vides jautājumos. Un viņiem abiem ir darbavieta, kas to visu uz 200 % veicina apzināti tālāk. Un, man šķiet, ka viņi pie tās turas, lai varētu ''veiksmīgāk'' būt tuvumā savam vēlamajam dzīvesveidam. Un man par to dusmas, ka izmanto abu cilvēku sava veida bezpalīdzību. Jo, ja viņi pārpalikumus nestiepjot mājās, tad (darbabiedri) apvainojoties uz viņiem. Biju gatava jau doties tur vai zvanīt, lai pateiktu atklāti šo un to, ko par to visu domāju. Jo, cik var noprast, aiz muguras jau tiek ņerkstēts par nepateicīgajiem bērniem un tamlīdzīgi. Tiesa- atturējos tikai tāpēc, ka man tīri personīgi nav tā viņu liekuļotā darba vide patīkama.
Tiesa, tajās retajās reizēs, kad saņemu drosmi viņus apraudzīt, esmu vienlaikus piedāvājusi palīdzību tīri praktiski. Nevēlas, jo tad izmetīšot visu. Saku -nē, sašķirošu papīrus pie papīriem, plastmasu pie plastmasām, metālu pie metāliem, izmetīšu tikai sliktas drēbes un vecus traukus. Nespēju pieņemt, ka man jāklausās par absurdām veselības problēmām, kas, manuprāt, ir vistiešākajā saistībā ar apkārtesošo. Un tīri sākotnēji, viņi abi, ar abām pensijām, kaut mazām, ir burtiski ņemot pārtikušāki par manu pašu un resursu iespējamības ziņā arīdzan....

Nu es mēdzu noskaisties (bet mans sasniegums ir, ka neesmu jau vairākus gadus uzbļāvusi pretim, vienīgi telefonreizē, kad tēloja, ka neko neatceras un nesaprot par šādām tādām nopietnām lietām). Tagad es vienkāršā balsī saku: loģiski, ka varbūt astma, jo ir priekšmeti, kuri nav kustināti gadus 20 -mit.... Nu seko atbilde, ka neko nedrīkstot aiztikt, jo tad sacelšoties putekļi un būšot jāšķauda. Un būšot alerģija. Veļasmašīnas bas tā arī netika pieslēgtas....Visi viņu apdāvinājuši ar sāls lampām visās malās, lai palīdzētu ''izveseļoties''. Domāju, vai tie darbabiedri tiešām tik neredzīgi, ka domā, ka sālslampas atveseļos no nespējas apkopt savu vidi, jo netiek galā ar apjomu?

Otrs terors ir-''es jau neko neēdu'' vai ''nevaru neko ieēst''. Gadiem jau. Saku, piedot, bet ja visvisādas zāles tiek apēstas vairāk kā pārtika, tikai loģiski, ka kuņģis ir beigts. Bija terors ar ļaunāko, neskaitāmas maldināšanas, ka tūlīt tūlīt liks slimnīcā, ka tūlīt tūlīt būs operācija, ka ir nezināmas diagnozes u.t.t, bet, pald.diev., atklājās, ka vismaz ar kunģi ir tikai parastais apsārtums. Un, kad pazvanīju otram, lai apjautātos, kā pagāja operācija, acis tam kantainas, ''kāda operācija''? Saku, nu tā, par kurām draudēja/runāja visu laiku. Nu nē...., esot tikai aizbraukuši uz veselības centru , viena ambulatorā senāk bijusi, kur pat pa nakti nav jāpaliek, bet tagad ārsts esot atsūtījis mājās, ka nevajag uzreiz slimnīcā, lai mērot veselu mēnesi cukura līmeni un pierakstot... Nu jauki...., nervozēt, ka cilvēkam pats sliktākais, bet realitātē- kārtējā tīšana ap pirkstu.

Kaut kā, vismaz daļēji, biju jau samierinājusies ar situāciju, nodalījusies. Bet, ir vajadzība sakārtot dažus juridiskos jautājumus, ko var tikai šie cilvēki. Un, lai nenogremdētu sevi arī juridiski, biju/esmu spiesta kontaktēties. Jo manas lietas karājas gaisā tagad piespiedu kārtā.
kurmene
Re: Par vācējiem sadzīvē
15.02.2016 14:04
enfuego
Man ir aizdomas, ka ar manējiem jau ir tas pats... Jo satiku kursabiedreni, kurai radu bērns mācās tur, kur viņi strādā.... Un klīst baumas, vai arī ir patiesība, ka lasot laukā no iestādes groziem bērnu aizkostos ābolus..., citu izmestos lūžņus u.t.t Par šo un to lepni rādīja un teica, ka citi esot izmetuši, bet viņi paņēmuši. Piem.- pulksteni.... Tas nekas, ka es esmu tur saskaitījusi jau kādus 9-11 sekcijā esošus....
Runājot pa telefonu, par citu-neitrālu tēmu, visa starpā, uzzināju no cilvēka paša, ka jā, bērni esot tik izšķērdīgi, salasot tos ābolus no miskastes groziem, nomazgājot (vismaz) un vārot kompotu... Jutos dranķīgi to dzirdot. Un arī vainīgi laikam nedaudz.
Es zinu, ka ir cilvēki, kuriem tā ir reāla nepieciešamība, lai paliktu dzīvi, bet, ne šajā gadījumā. Klīst baumas, ka ir arī trešais dzīvoklis, jo sarunās vērojams tāds izvairīgums par mājokļu tēmām. Un reiz izteicās, ka visa nauda aizejot dzīvokļu komunālajos, tāpēc ēd vairs tikai kādu bulciņu, maizīti, jogurtiņu.
Man bija šoks, kad Ziemassvētkos nebija pat ne mazākā, simboliskākā svētku galdiņa. Apjautājos, vai bija lieli maksājumi šomēnes, nē, esot bijis slinkums iet uz pagrabu pēc kartupeļiem (maiss vesels). Kaut kā es nojautu, bet, ka ne tik traki. Tās dažas reizes es tagad vienmēr vedu tikai ēdamo. Jo dāvanas tāpat tik slimīgi krātas un neizmantotas. Sagatavoju mājās garšīgu mājas stila ēdienu un aizvedu tajās retajās svētku reizēs.... Ar rezervi... Un tad seko-''es jau neko nevaru ieēst''. Tad nu sirdzējai vedu vienīgi jogurtu, ko var ieēst un man sirds mierīga, ka iespējamu izdaru tajā brīdī.

Nu jā, man laikam zemapziņā joprojām kauns. Un bailes. Par sevi arī. Mēģinu salīdzināt sevi. Secināju, ka tur tas aizsācies krietni pirms maniem patreizējiem gadiem.

Bez tam, man ir personiskais uzskats, ka cilvēkam var būt tik daudz lietu mājā, cik viņš spēj aprūpēt. Un es to jūtu (vismaz pagaidām), kad man kļūst apgrūtinoši un taisu vismaz 1-2 reizes gadā lielās šķirošanas, atteikšanos no liekā... Dodu citiem vai metu ārā. Vai izmantoju iekuriem piknikā.
Bija apvainojušies, kad reiz teicu, ka man nav kur glabāt lietas, kuras man formāli viņu pēc jāglabā. Ja tas būtu turpinājies pēc viņu prāta, tad man šobrīd arī būtu bijis vajadzīgs otrs dzīvoklis, kur tikai salikt viņu dāvinātos zvēriņus, nieciņus, puķītes, rozītes mākslīgās, salaveči, vairāki fēni, suvenīri (neciešu visādus ''plaukta'' tipa nieciņus) spalvu, matu , skropstu pričendāļus, agregātus vienreizējos mājsaimniecēm, ko man ļoti ļoti nevajag un necienu savā arsenālā. Nu, drusku pat smieklīgi, to iedomājoties. Ha..ha...

Reiz pajautāju konkrēti, kāpēc, bez apjautāšanās atļaujās riskēt arī ar lielākām nopietnākām lietām, kas dublējas? Drusku mitējās, kad kaut kādu tur kniebšanas, griešanas, pucēšanas komplektu ieteicu, lai lieto pati. ka man pietiek ar šķērēm, nagu vīli un šampūnu. Apvainojās laikam.

Ai, piedodiet, ka es atkal aizrunājos.
Bet nevaru....
Re: Par vācējiem sadzīvē
15.02.2016 15:18
Jaa paziistama situaacija :) Man arii ir viena saada radiniece, no kuras biezi vien uz dzimsanas dienu vai Ziemassveetkiem sanemu visaadus suveniirus, dreebes no humpalaam, vecas graamatas utt. Neskaitaamas reizes esmu teikusi, ka man nevajag neko daavinaat, lai labaak kartinu uzraksta, bet cilveeks nesaprot. Dziivoklis arii ir kaa noliktava, dziivo vienaa istabaa, bet veel divas istabas ir piekraameetas ar visu iespeejamo, saura tacina pa vidu. Gar miskasteem arii patiik pastaigaat, gluzi atkritumus nenem, bet ja cilveeki ir izlikusi maisus ar dreebeem, graamataam vai kaada meebele, tas gan viss tiek izcilaats un apskatiits un dala tiek aizstiepta uz maajaam. Es arii esmu meginaajusi runaat ar vinu, bet pilniigs bezcers.
kurmene
Re: Par vācējiem sadzīvē
15.02.2016 15:57
Mjāaa....., izklausās tiešām ļoti pazīstami....It kā runa būtu par vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Tieši tā, dzīvo vienā istabā, knaps laukums brīvs vidū. Citreiz vairāk, citreiz mazāk. Agrāk tas otrs cilvēks veica visu tīrīšanas ''līdzsvaru''. Ja zināja, ka tuvojās kāda jubileja un mēs, varbūt, atbrauksim. Nu pats neatsakās no ne kā lieka. Iedots maiss ar ādas kurpēm, nevarot mest laukā, jo āda skaitās kas labs. Bet bēda jau tā, ka nevalkā arī, nemaina vienus apavus ar otriem. Tikai uzkrāj...
Ar dāvanām beidzās tā (es ceru, ka beidzās), ka teicu, ka lielāka jēga būs, ja labāk pa to naudu nopirks sev ēdamo vai zāles. Nu jā, kad pieminēju zāles, tad piekrita, tā jau svēta lieta viņai..... Bēdīgi. Bet esmu vismaz izcīnījusi, ka mani vairs nebombardē ar mantu kalniem.. Par to gan izjūtu atvieglojumu, agrāk tas bija līdz asarām. Jo cilvēks jau kontrolēja, vai dāvana ir vēl tiek lietota, vai nav gadījumā izmesta vai atdota kādam citam.
NavSvarīgi
Re: Par vācējiem sadzīvē
16.02.2016 09:12
Tas man atgādināja nesenu pagātni kur daži cilvēki dzīvoja kā noliktavā un kolekcionēja visu kas patika. Tas ar laiku pārgāja jo tie cilvēki vienkārši nebija pieraduši ka mūsdienās nav jābūt ar paranoju ka kautkas aptrūksies un nevarēs tikt uz veikalu.
Re: Par vācējiem sadzīvē
16.02.2016 11:06
Par sabiedrības attieksmi pārāk nav jābēdājas.

Man tagad iznāk komunicēt ar dāžādiem remontniekiem.

Vīri saka, ka vecāku ļaužu mājokļos, kur viņus pēc tuvinieku nāves izsauc mantinieki, lai izvērtētu remonta plānus un izmaksas, bieži nākas parvietoties sāniski pa šaurām ejām, kur visu laiku kaut kas draud uzgāzties virsū.

Pēc tam radi to nokārto apmēram nedēļas laikā.

Tā kā vismaz šī suga to ir redzējusi, gan jau arī citi. Viens šitāds pusis man gandrīz raudādams stāstīja par vecmāmiņas bibliotēku. :D
kurmene
Re: Par vācējiem sadzīvē
16.02.2016 13:49
Jā. reizēm esmu varējusi uz to ar humoru paskatīties. Bet tā pa lielam, neviens tur netaisās atstāt šo ''zaļo pļavu''. Esmu pārliecināta, ka ar mani tas pamatoti ātrāk var notikt.
Jautājums vairāk par to, ka, šķiet, būšu riebekle.
Jo laikam esmu nonākusi līdz jaunam, citam attieksmes posmam. Tas ir- nekādas laipošanas ar citiem pa šo jautājumu vairs...

Vienkārši , reizēm traucē dzīvot, ka mani uzskata par nelieti, kas pametusi cilvēkus likteņa varā. Esmu izlēmusi ''knābējiem'' vairākus variantus piedāvāt, kad ar žēlumu un izmisumu sūdzēsies.. Ha...ha....

1. var.- apjautāšos, vai viņi grib no brīvas sirds šo jautājumu atrisināt? Un tā vairāku gadu garumā...
2. var. - kas viņiem pa daļu, gribot iejaukties citu dzīves stilā, piedevām, sirdij tuvā dzīvesstilā.
3. var. vienkārši pasūtot rupji bekot...

Žēl vienīgi, ka bērnam izpaliek daudz kas, kas normālā veidā ir jauks un iespējams ar vecvecākiem. Tur ir reāla sadzīviska nedrošība, ar gāzi, ar ugunsdrošību un visu citu. Vairākgadu šokolādes figūru kolekciju bija paslepen apkodušas peles. Viens no šiem salicis spainī, lai mestu laukā, otrs spaini paklusām savācis, neizmetis, pārvārīšot jaunā masā.... Bez komentāriem.

Remontveči nevarētu būt nekad aktuāli. Pirmkārt- viņiem nevajag neko tādu, jo tas nav savienojams ar dzīvesveidu. Negrib arī. Otrkārt, es pati varu tādus darbus puslīdz izdarīt, ja būtu nepieciešams. Un daru, ja vajag. Un esmu vairākkārt darījusi.

Bet viņi jau nevienu, izņemot ātro palīdzību un vienu kaimiņieni tāpat tur iekšā nelaiž. Nupat decembrī, pirmo reiz dzīvē atļāvos aizbraukt bez brīdinājuma iepriekš. Tikai pirms paša ceļa pasakot.

Domāju, ka vairāk par to uztraucos tāpēc, ka tas haoss, kas tur valda, traucē sakārtot dažus man svarīgus jautājumus juridiskā aspektā. Jo, ja agrāk es to redzēju kā vienkārši haosu un nesmukumu, tad tagad es to saistu ar otra cilvēka tiepīgu, nesadarbošanos, varas izbaudīšanu pār manu situāciju. Un tas jau laikam ir nemiera cēlonis patreiz....
Re: Par vācējiem sadzīvē
16.02.2016 17:31
No malas jau izskataas briesmiigi, kad vecs tantuks gar miskasteem vazaajas. Un tu viniem neiestaastiisi, ka tas vinai tikai taads hobijs, un ka vinai pietiek naudinas gan partikai, gan zaaleem, gan par dziivokli samaksaat.
kurmene
Re: Par vācējiem sadzīvē
23.02.2016 13:50
123- paldies, par ideju! Nebiju iedomājusies to tā nosaukt! Tikai, ne par kādu ļoti veco tantuku cilvēku nevar nosaukt vēl.

Laikam jau šobrīd tiešām tas būtu labākais variants, mierīgi pasakot, ka cilvēkam tāds hobijs.... Lai arī ciniski, bet tomēr, vismaz pieklājības robežās tas būtu definēts... Paldies!
Beedumaasa
Re: Par vācējiem sadzīvē
04.03.2016 00:14
Pati ļoti labi saprotu tos, kuriem tuviniekos ir kāds vācējs. Manā ģimenē tāda ir māte - un taisnība ir šīs diskusijas dalībniekam, kurš teica, ka izskatās, ka tas ir lipīgs, jo arī tēvs, ja no sākuma par to lādējās, tad vēlāk jau pats kļuva līdzīgs vācējam. Vienīgais, ko varu teikt, ir, ka pie šīs problēmas ir vajadzīgs liels iejūtības, pacietības un reizēm arī...daudz viltības - lai kaut ko panāktu.

Manā gadījumā - ar vecākiem dzīvo arī brālis, un man drīzāk bija žēl par vinu, ka viņam jādegradējas kopā ar to visu notiekošo un tad tur gadu 10 laika ir visādas viltības veiktas,lielākoties ietekmējot nevis pašu vācēju, bet cilvēkus ar viņu - t.i.- ģimenes vīriešus - tēvu un brāli... Piem.dažu gadu laikā tika "sapotēti" vīrieši uz to, ka vajag izremontēt vannas istabu, bet lai tai tiktu klāt - vajag atbrīvot, lai tai tiek klāt - koridori vismaz un pašu vannas istabu. 2 gadus krāmējām koridori, 3 taisīja remontu... Pagāja 5 gadi, līdz tas notika, bet notika! Vācējai arī prieks, bet vākt turpina. Tad tas pats tika mēgināts ar istabu - tai tika iegādāta garāža, kur saturu "pārvākt". Pārvācot tās istabas saturu - garāža bija pilna līdz griestiem. Bet ar istabu jau 3 gadus nekas nesanāk, jo vēl pirms paspēj kaut ko sākt darīt, vācējs ir to piepildījis atkal, bet nav jau tā, ka nekas nenotiek.

Ir mēgināts aizsūtīt vecākus ceļojumā, pa kuru laiku mēs ar brāli to dzīvokli mēģinājām sakārtot. Neko ārā nemetām , lai māte nedabūj sirdstrieku - bet sastrukturējam, likām kastēs, rakstījām virsū saturu - drēbes pie drēbēm, papīri pie papīriem, grabažas pie grabažām - tas ir milzīgs darbs, gan fizisks gan emocionāls. Pēc tam kaut kādas kastes tad mēģinājām aizvest uz garāžu (nu jau otro!), pie rokas ņemot arī māti un parādot kur kas stāvēs -citādi būtu puņķi un asaras, slikti ar sirdi, ģībtu nost un lādētu par dzīšanu kapā... Par drēbju kastēm gāju pie mātes runāt par to, ko viņa no tā nēsā un ko nē un piedāvāju nest uz diakoniju (tā ideja šķiet viņai patīk, reizēm pati kaut ko iedod 1 vai 2 gabalus no brīvās gribas - tādam "cēlajam" mērķim), lūdzot - lai uzmēra apģērbu, parāda kā izskatās, vai nēsās, utt., ko nenēsās to prom, ko nesās, to pārmazgāt, salocīt un ielikt skapī (to protams jādara kādam citam, pati iemetīs stūrī un aizmirsīs...).

Nju progress pa šiem 10 gadiem ir bijis tāds, ka ja nevarēja pa durvīm ieiet, tad tagad vismaz tiek iekšā dzīvoklī un, lai arī kopskats ir diezgan nolaists un visur ir kastes, vismaz vannas istaba ir skaista un to vīrieši paši neatļauj aizkrāmēt, mēģina uzturēt kaut cik tīru.
Tēvs ir ļoti mainījies - ja kādreiz visu vāca un krāmēja kaudzē (viņam vēl bija mode visu bāzt maisiņos un tad to krāmēt kaudzē), tad pagājušajā vasarā notika brīnums, ko nekad neviens nebūtu gaidījis - viņš paņēma 2 brīvas nedēļas darbā un pavadīja tās...izkrāmējot VISU savu garāžu un to sastrukturējot - paaicināja palīgā radinieku tikai lai piesistu plauktus, kur salikt sastrukturētās kastes ar vajadzīgo. Daudz ko atdeva citiem, pat garāmgājējiem, kaut ko palūdza aizvest uz labdarību, daudz ko arī vienkārši izmeta ārā. Dzīvoklī gan neko vēl nekārto, bet mēs ar brāli ceram, ka līdz tam vienkārši ir jānobriest - lai cik ilgs laiks tam būtu vajadzīgs.

Vasarā biju paņēmusi brīvu nedēļu un viņu dzīvoklī, kamēr brālis ar vecākiem bija ceļojumā, sakārtoju virtuvi, sastrukturējot plauktus, izmēžot veco (piem pa visu virtuvi savācu 20 kg maisu ar garšvielām, kurās iemitinājušies kukaiņi...), burkas saliku kastēs un aiznesu uz pagrabu, izvācu laukā to, kam tur nav jābūt - drēbēm, grāmatām un visam kam citam, sastrukturēju visus ķobīšus, ķopsīšus un trauciņus, pudelītes un "laiviņas", saliku kastēs un aizvedu mātei uz dārzu (ak, jā ir vēl dārzs ar 3 istabu mājiņu, kurā ieiet vairs nevar, jo ir aizkrāmēta - bet tur nejaucamies, ļaujam viņai vismaz tur izpausties). Tagad virtuvē vismaz tēvs un brālis cenšas plauktos kaut ko nolikt atpakaļ, bet aizmēžas jau ļoti ātri - nav pagājis pusgads, bet "brīvā grīda" jau ir aizkrāmēta atkal ar visu ko... Un tā visu laiku.

Visādā gadījumā - ātra risinājuma tur nav. Vienīgais risinājums ir to pieņemt un domāt, kā varbūt to ar kaut kādiem apkārtceļiem risināt - bet ne tieši uzspiežot vai sakot, jo tam nekāda rezultāta nebūs - vācējam pašam ir jānonāk pie tā, ka kārtība un tīrība ir labāk kā nekārtība un netīrība un jautājums ir tikai - kā.. Un tas jau kaut kādam terapeitam drīzāk jautājums - gan pašam vācējam par to, kas to izraisa, gan līdzatkarīgajiem- kā ar to samierināties un vai/kā to risināt, sakot jau ar to, kā pašam/ai nesajukt prātā ;)
beedumaasa
Re: Par vācējiem sadzīvē
04.03.2016 00:24
Būtu interesanti palasīt, ko teiktu psihologi par šo vākšananas fenomenu - tīri zinību godināšanai.

Vai nav tā, ka tā vākšana ir kaut kāds psiholoģisks fenomens tomēr? Atceros kaut ko no lekciju kursa psiholoģijā, kur runāja par bērna attīstības stadijām (laikam Fauleru un Freidu šajā gadījumā salīdzinot/kopsavelkot), kuri skaidroja kā bērns attīstās un kādas "kompensācijas" rodas pie dažādiem attīstības gaitā piedzīvotām parādībām. Piem, ja vecāki ļoti prasīgi, tad bērns kakā biksēs gluži vai līdz pamatskolai (kā kompensācija pašnoteikšanās spējai, jo pēc Freida anālās fāzes tieši tas ir tas, kad bērns spēj pats pieņemt lēmumu - un ja tas tiek apspiests, tad rodas kompensācija, ka dara kaut ko pretēju un kā vecākiem šķiet - "nepareizu"). Cik atceros tur bija lērums piemēru par to, kas šajā bērna attīstības stadijās var notikt un kā tas var kompensēties - arī par vākšanu tur kaut kas bija teikts, tik īsti neatceros kas. Lai gan būtu jaatceras, jo pašai māte ir vācēja (un arī tēvu pie tā "pieradiājusi").


Vēl kāds "skaidrojums" ko nejauši kādā žurnālā noķēru ir - ka vākšanas un nekārtības fenomens attīstās lai..nebūtu neviens jāaicina ciemos - tā ir kā norobežošanās no apkārtējiem, bet būtībā tas ir liels komplekss, nedrošība, skumjas vai mazvērtība pašā cilvēka, ko cilvēks cenšas '"iebarikādēt". Šis pedējais izlasītais man bija diezgan liels šoks, jo pirmo reizi mūžā atskārtu, ka varbūt manai mātei vienkārši ir lieli kompleksi (kādi ir arī man, bet tos "kompensēju" citādāk) un ka viņa negrib, lai viņai būtu draugi (normālu sociālo saišu viņai nav, vismaz viņai šķiet, ka visi viņu cenšās "grauzt") - tas ir kā tāds apburtais loks - pasludinot sevi par nelaimīgu un pašam arī uzturot/pastiprinot apstākļus lai būtu nelaimīgs, lai atkal varētu pasludināt sevi par nelaimīgo... Jautājums tomēr ir un paliek - kāpēc šis cilvēks izvēlas būt nelaimīgs un kāpēc nevēlas ko mainīt, lai būtu laimīgs... To reizēm es arī sev uzdodu, kad saprotu, kad stagnēju kaut kādās lietās. Nju, tā laikam dzīvē izpaužas to, ko sauc par karmu. :)
Re: Par vācējiem sadzīvē
04.03.2016 00:31
Oi atkal šitie garie palagi, tas ir mūsu Runcenes stilā, kā Runcen šo diagnozi sauc :)
beedumaasa
Re: Par vācējiem sadzīvē
04.03.2016 00:43
enfuego - vai tas nav tā, ka tā notiek, kad kādu satiek ar līdzīgo problēmu. :) jeb varbūt es esmu vārdu vācēja - vācu tos haotiski vienā vietā - tāda karma! :D
Annemarija
Re: Par vācējiem sadzīvē
04.03.2016 08:24
Tā nav slimība. Vācējiem vienkārši dzīvē ir nācies piedzīvot trūkumu un karu, viņi tādā veidā kompensē to trūkumu, kas ir bijis pagātnē. Mums bija viena tantiņa kas visas drēbes no humpalām stiepa veseliem maisiem!!! un glabāja bēniņos. Interesants cilvēks, bet var jau saprast, ka jaunībā bija viena kleita un apavu pāris, tas jau velkas līdzi visu dzīvi. Jūs jau nezinat kādi jūs paši būsiet žmoti vecumdienās. ;)
Re: Par vācējiem sadzīvē
04.03.2016 09:21
beedumaasa Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> enfuego - vai tas nav tā, ka tā notiek, kad
> kādu satiek ar līdzīgo problēmu. :) jeb
> varbūt es esmu vārdu vācēja - vācu tos
> haotiski vienā vietā - tāda karma! :D

Āmen.

Jā, enfuego, tā ir karma :D
kurmene
Re: Par vācējiem sadzīvē
09.03.2016 13:35
Nebiju te bijusi kādu laiku. Atbildot uz šeit rakstīto pēc tam.... Šobrīd skaidri saprotu, ka nevēlos iesaistīties tomēr kādu pārliecināšanā ar viltus metodēm... Kāpēc? Jo tas nozīmētu, ka es kļūtu par tādu kā piespiedu mammu ''mammām, tēviem''.
Es sapratu, cik absurdi būtu tērēt savu laiku un galvenokārt- nervus, veicot mokošu pārliecināšanas pasākumu, kur rezultāts nebūtu jēgpilns.
Izlēmu šobrīd ļaut tam midzenim iet savu ceļu.
Jo man palika sevis žēl tādā pozitīvā nozīmē. Kāpēc kādam būtu jāvelta viss savs atvaļinājums, lai gadu!!!! gaitā mēģinātu pārliecināt, ka vismaz vannasistabu vajadzētu izremontēt. Bēdumāsa, tas nav Tev uzbrauciens, bet drīzāk, secinājums, ko izlasīju pēc Tava teksta. Ka man būtu žēl ieguldīt savu darba enerģiju kaut kur, kur neredzu jēgpilnu rezultātu. Mani vienmēr izmisumā iedzen ''caurā sieta'' darbi....
Labāk ļaušu visam iet savu gaitu. Un, pa šo laiku pieķēros klāt vienai sen vajadzīgai, bet diezgan neiespējamai pašmisijai....

No tā brīža, kad izlēmu, ka tā darīšu, man ievērojami uzlabojās iemigšana. Pēc tam, kad izdarīju jau vienu posmu, pārstāju sapņot drausmīgos sapņus. Piecēlos no rīta un sapratu, ka manī ielijis lielāks miers (un šonakt sapnī visai drosmīgi iedevu teju ''bietē'' vienam citam radam (sens pārdarītājs). Tīri vai žēl bija pamostoties, ka nebija īstenība!

Izgāju uz risku. Neesmu cilvēks, kas riskē, jo vienmēr esmu izcēlusies tieši ar pārmērīgu prātīgumu. Es nezinu kā tas beigsies...

Bet vienā brīdī sapratu, ka man ir jāizdara kaut kas radikālāks par ikdienu. Tas prasīja gan drosmi, gan ķīviņus (protestu), asaras arī dažas dienas, krīzes tālruni....., manis apzinātu ignorēšanu vairākas dienas nesarunājoties... (sodot tā kā).

Līdz piecēlos vienu rīt un teicu viss- ja nevaru tā, tad varu savādāk. :) Un štrunts, kam no tā cieš reputācija. No tā brīža, neticamā kārtā, situācija sāka risināties kā pa diedziņu.

Šobrīd gaidu atbildes zvanu, lai veiktu nākošo posmu. Un jā, kādu laiku esmu bez darba, klients, kas bija-uzmeta. Tāpēc saņēmu dūšu pieķerties atrisināt vienu senu lietu. Pēc tam man būs jādomā, kā atdod privāto aizņēmumu.... Un ar to es savas smadzenes šobrīd nodarbinu, domājot, ko es sākšu darīt (strādāt mājās), kad samaksāšu par to, ko iesāku tagad ''kustināt. Kaut ko jau sāku, kam materiāls ir drusku.

Un tieši tāpēc sapratu, ka man nav jākrāmējas ap citu (lai arī tuvinieku) ''midzeņa'' pārveidošanu, bet jāmēģina atrisināt kāda sava problēma.

Patiesībā- forša sajūta, lai arī ir risks.

P.s- piekrītu, ka ar tekstiem esmu tāda kā palagu vācēja. :) Netīšām.
Autors:

Jūsu e-pasta adrese:


Tēmas nosaukums:


Surogātziņu novēršana:
Lūdzu izrēķiniet vienkārso matemātisko izteiksmi un ieraksties atbildi tam paredzētajā laukā. Tas ir lai novērstu automatizēto rīku iespeju rakstit ziņas forumā
Izteiksme: kāds ir rezultāts, ja 24 pieskaita 13?
Ziņa: