Sveiki,
Esmu 20 gadus jauna meitene, bet prāts un dzīve kā tāda jo projām man grūta lieta. Ceru, ka kāds iedziļināsies manis teiktajā un sapratīs vai labākajā gadījumā palīdzēs.
Dzīve liekas nereāla, es esmu nereāla, tā neesmu es, viss ir iedomas - to mans prāts saka man katru dienu. Tu esi nožēlojama - tāpat kā tava dzīve, tev nekas nepieder, tu neko nedari, neizmanto savus mazos talantus, esi pabeigusi arodvidusskolu un tālāk? Nekas. Labi par šo daudzi uztraucas - nav ne darba, ne skolas. Bet mani pat nekas neinteresē. Es tikai sapņoju. Ja vien es sevi pārvarētu.. Domas ir miljardiem, es netieku no tām vaļā, tās valda pār mani. Tās nav labas domas, tikai nomācošas, noliedzošas, neizturamas. O, izlasīju internetā jaunu slimību - man tā noteiki ir. Manā prātā man ir vairāk kaites un slimības nekā var iedomāties. Bet par vienu ir vairāk kā skaidrs, ka man ir OCD jeb obsesīvi kompulsīvie traucējumi. Sākot ar roku dezinfekciju vismaz 5-10 reizes dienā un beidzot ar istabas dezinficēšanu katru dienu, neatceros kad es pēdējo reiz būtu kaut kur gājusi basām kājām. Drēbes. Tās es tīru ar drēbju rullīšiem gan no iekšpuses gan no ārpuses. Zeķe nokrita uz grīdas? Jāmazgā vēlreiz. Visa planēta ir netīra, piesārņota. Nav tīru lietu. Visas tās vielas, baktērijas. Jūtos jau kā veca mājsaimniece, kura priecāsies par tosteri dzimšanas dienā. Visu visiem aiz, atvainojos, pakaļas tīrot un kārtojot.
Publika jeb sabiedrība. Nepatīk, negribu. Kur nu vēl uzstāties. Galva nevaldāmi trīc, nevaru apturēt to. Ārsti teikuši, ka vairogdziedzera dēļ. Nekas tur nav vairogdziedzera dēļ ja jau ultrasonogrāfijā viss ir labi. Arī tās ir tikai domas? Es dievinu tos brīžus kad spēju būt viena. Lai gan no otras puses. Es nevienam neuzticos, neko nestāstu. Jau kādu gadu, nevienam neko nesaku. Dīvaini, jo ja es dzīvotu ar prieku tad jau pirmajās divās minūtēs kādam būtu savas domas izklāstījusi. Negribu nevienu apgrūtināt. Kāda ironija - jo tagad stāstu. Eh, es nezinu. Man vajag palīdzību, jo esmu padevusies. Visu nav iespējams izteikt.
Lasīju OSHO "rāmais prāts". Patika. Laba grāmata, iedvesmojoša, bet, protams, arī tas nav man gana labi.
Es labprāt apmeklētu kādu psihologu, psihoterapeitu, psihiatru, hiponozi. KAUT KO KAS PALĪDZ. Tikai es to, protams, neizdarīšu. Ar savu "lielo apņēmību, motivāciju un gribasspēku". Kā arī par to visu ir jāmaksā, kā mēs visi labi zinam. Nezinu arī īsti kādas atbildes es te gribu sagaidīt, es esmu bezcerīgs padibenis.
Un pašnāvība nav sveša tēma. Ne vienu reizi vien dienā par to sanāk domāt. Man viss ir par daudz kas notiek galvā.
Edited 2 time(s). Last edit at 13.01.2016 22:42 by Pauliiine.