sociāla izolācija
Aizsāka marykay
|
sociāla izolācija 25.10.2015 19:23 | Piedalās jau: 8 gadus Ieraksti: 5 |
Saukt sevi par introvertu būtu ļoti maigi.
Vai kādam vēl ir milzīga antisocializācija? Ka gribas pavadīt laiku tikai divatā ar draugu vai vispār vienai?
Nedz darbā, nedz skolā neprotu ne ar vienu veidot veselīgas attiecības. Vispār nesanāk sarunāties. Jau gadiem ir tā, ka attiecības ar cilvēkiem veidot nesanāk, kas sekmē lielu stipru vientulības sajūtu un citas problēmas. Vēl jau, protams, visur, kur ir cilvēki apkārt, šķiet, ka viņi visi skatās uz mani, aprunā (re kur šitā psihā, kura ne ar vienu nerunā).
Vai kādam vēl ir milzīga antisocializācija? Ka gribas pavadīt laiku tikai divatā ar draugu vai vispār vienai?
Nedz darbā, nedz skolā neprotu ne ar vienu veidot veselīgas attiecības. Vispār nesanāk sarunāties. Jau gadiem ir tā, ka attiecības ar cilvēkiem veidot nesanāk, kas sekmē lielu stipru vientulības sajūtu un citas problēmas. Vēl jau, protams, visur, kur ir cilvēki apkārt, šķiet, ka viņi visi skatās uz mani, aprunā (re kur šitā psihā, kura ne ar vienu nerunā).
|
Re: sociāla izolācija 25.10.2015 19:32 | Piedalās jau: 9 gadus Ieraksti: 121 |
Man ir kaut kur līdzīgi. Bija laiks, kad vienkārši bija bailes, kad likās, ka nav par ko runāt. Tagad esmu atvērtāks un drošāks (varbūt tāpēc, ka lietoju Fluanxol 1mg dienā), bet vienalga esmu viens. Tik viens reti kad ir otrs cilvēks. Pilnīgi viens. Es jau saprotu, ka tas pamatā ir mana izskata (esmu neglīts) un uzvedības dēļ (nespēju radīt prieku, dzīvot šeit un tagad) un nevis tāpēc, ka es baidītos vai negribētu otru cilvēku vai draugus sev blakām. Kaut kā esmu iemācījies dzīvot viens un par to daudz neraizēties, bet situācija kopumā ir b e z c e r ī g a.
Ļoti iespējams, ka runa šajā gadījumā ir par psihiskām kaitēm. Dažas no kaitēm maina (deformē) personību. Cilvēki (arī pats) var nodomāt, ka tās ir personības īpatnības, taču patiesībā smadzeņu ķīmija nestrādā kā nākas un jāpalieto ir zālītes. Piemērs ir distīmija.
Edited 1 time(s). Last edit at 25.10.2015 19:34 by miksa.
Ļoti iespējams, ka runa šajā gadījumā ir par psihiskām kaitēm. Dažas no kaitēm maina (deformē) personību. Cilvēki (arī pats) var nodomāt, ka tās ir personības īpatnības, taču patiesībā smadzeņu ķīmija nestrādā kā nākas un jāpalieto ir zālītes. Piemērs ir distīmija.
Edited 1 time(s). Last edit at 25.10.2015 19:34 by miksa.
|
Re: sociāla izolācija 26.10.2015 01:09 | Moderators Piedalās jau: 18 gadus Ieraksti: 13'552 |
Miksa gan ir optimistisks par zālēm, bet neticu, ka šai ziņā tās palīdzēs. Vismaz neesmu to manījusi un pieredzējusi apmēram 20 gadu ilgā saskarē ar depresiju -- gan savu, gan citu. Jā, kaut kādas galējās domas tās noņem, uzlabo miegu un vēl šo to, bet tās neatraisa saskarsmei. Tas parasti ir psihes treniņš. Reti kam viss atšaujas vaļā no sevis.
Jautājums ir plašs, un ir runa par kādu konkrētu personību. Psihiatri bāž tabletes visiem pēc kārtas, un bieži vienādas. Ko tas mainīs? Personību? Nu nē taču. Acīmredzot tāda ir bijusi ģimenes vide, kur iznācis attiecīgs "produkts".
Mūsdienās ir daudz ceļu, kā mainīt savu sasaistītību, un tas ir katra paša meklējumu ceļš. Tur neviens tā neatnāks un nepateiks: dari to, vēl kaut ko.
Noņemšanās ap nenobriedušiem, sasaistītiem un paranoidāliem cilvēkiem (tas nav pārmetums, jo apzināti jau neviens to neizvēlas) ir grūta, tāpēc psihoterapeiti ņem diezgan normālu naudu.
Tai pašā laikā -- kas īsti ir par problēmu būt vienam? Latvieši vispār ir viensētnieki. Un kurai kaķenei kaut ko nozimē tas, ko par viņu domā vai runā peles? Faina Raņevska kaut ko tādu bija teikusi.
Problēma tā būs tikai tad, ja ļoti gribas būt barā, bet neizdodas.
No savas privātās sarakstes šeit varu spriest, ka cilvēki kaut kur izmisīgi grib iekļauties un būt kā visi citi. Kāda velna pēc? Man vispār baigi nepatīk lielākā daļa Latvijas sabiedrības tirliņu un pliekanās sarunas, bet nobrieduši cilvēki jūtas labi diezgan lielā vienatnē, ar ģimeni, hobijiem un tikai dažiem draugiem.
Jautājums ir plašs, un ir runa par kādu konkrētu personību. Psihiatri bāž tabletes visiem pēc kārtas, un bieži vienādas. Ko tas mainīs? Personību? Nu nē taču. Acīmredzot tāda ir bijusi ģimenes vide, kur iznācis attiecīgs "produkts".
Mūsdienās ir daudz ceļu, kā mainīt savu sasaistītību, un tas ir katra paša meklējumu ceļš. Tur neviens tā neatnāks un nepateiks: dari to, vēl kaut ko.
Noņemšanās ap nenobriedušiem, sasaistītiem un paranoidāliem cilvēkiem (tas nav pārmetums, jo apzināti jau neviens to neizvēlas) ir grūta, tāpēc psihoterapeiti ņem diezgan normālu naudu.
Tai pašā laikā -- kas īsti ir par problēmu būt vienam? Latvieši vispār ir viensētnieki. Un kurai kaķenei kaut ko nozimē tas, ko par viņu domā vai runā peles? Faina Raņevska kaut ko tādu bija teikusi.
Problēma tā būs tikai tad, ja ļoti gribas būt barā, bet neizdodas.
No savas privātās sarakstes šeit varu spriest, ka cilvēki kaut kur izmisīgi grib iekļauties un būt kā visi citi. Kāda velna pēc? Man vispār baigi nepatīk lielākā daļa Latvijas sabiedrības tirliņu un pliekanās sarunas, bet nobrieduši cilvēki jūtas labi diezgan lielā vienatnē, ar ģimeni, hobijiem un tikai dažiem draugiem.
egle1
Re: sociāla izolācija 26.10.2015 09:21 |
Es varu par sevi pateikt, ka man nav problēmu būt vienai. Man gan gadi pāri 40 jau un savu mūžu neesmu dzērusi nekādas zāles. Kad man slikti vai liekas, ka izskatos slikti, es sāku vairāk sportot, jaunībā gāju uz visādām aerobikām, tagad vienkārši kustos svaigā gaisā. Ja garlacīgi, apkraujos ar grāmatām, izdomāju kaut ko.
Bet! Ne visiem tas der. Tā pati Raņevska, kas bija izcila aktrise un asprātīga sieviete, visu mūžu ārprātā mocījās no tā, cik bija vientuļa. Man pašai gan gribētos tādu draudzeni kā viņa - atkāpei, jo man patīk tādi pofigistiski cilvēki. Tāpēc es saprotu tos, kas tiecas pēc sabiedrības, bet viņiem nav. Vai es gribu draugus? Jā. Bet ja man savos 40+ nav, tad, hm, pati vien panācu. Ja man būtu kaut viens draugs, kā tēmas autoram, tad tas jau milzu pluss un vispār neredzu problēmas.
Tātad - tas, ko daru es - daru labāko savam stāvoklim, kādā esmu - uzturu tonusā ķermeni, kustos, lasu , aizeju uz kādu kino utt. Tas, ko dara otrais tēmas ieraksts - ārprātā grūž savā ķermenī visu ķīmijas industriju, un ņemot vērā, ka viņam nav ne 30, kas būs, kad viņam būs 45? Un neko nedara, lai uztaisītu smuku ārējo fasādi. Bet te vingrošana nepalīdzēs, jo zāļu milzu devas bremzēs visus vielmaiņas procesus.
Rezumē - es, lai kas būtu un notiktu dzīvē, izeju ar tablešu palīdzību vienkārši neredzu, lai kā jūs man mēģinātu pierādīt pretējo. Tas pats ar alkoholu.
Bet! Ne visiem tas der. Tā pati Raņevska, kas bija izcila aktrise un asprātīga sieviete, visu mūžu ārprātā mocījās no tā, cik bija vientuļa. Man pašai gan gribētos tādu draudzeni kā viņa - atkāpei, jo man patīk tādi pofigistiski cilvēki. Tāpēc es saprotu tos, kas tiecas pēc sabiedrības, bet viņiem nav. Vai es gribu draugus? Jā. Bet ja man savos 40+ nav, tad, hm, pati vien panācu. Ja man būtu kaut viens draugs, kā tēmas autoram, tad tas jau milzu pluss un vispār neredzu problēmas.
Tātad - tas, ko daru es - daru labāko savam stāvoklim, kādā esmu - uzturu tonusā ķermeni, kustos, lasu , aizeju uz kādu kino utt. Tas, ko dara otrais tēmas ieraksts - ārprātā grūž savā ķermenī visu ķīmijas industriju, un ņemot vērā, ka viņam nav ne 30, kas būs, kad viņam būs 45? Un neko nedara, lai uztaisītu smuku ārējo fasādi. Bet te vingrošana nepalīdzēs, jo zāļu milzu devas bremzēs visus vielmaiņas procesus.
Rezumē - es, lai kas būtu un notiktu dzīvē, izeju ar tablešu palīdzību vienkārši neredzu, lai kā jūs man mēģinātu pierādīt pretējo. Tas pats ar alkoholu.
|
Re: sociāla izolācija 26.10.2015 11:06 | Moderators Piedalās jau: 18 gadus Ieraksti: 13'552 |
Jā, ir jādefinē: vai Tu, cilvēks, mokies ar šo vienatni un izjūti to kā vientulību, vai arī tikai gribi, lai ir kā visiem. Tā ir milzu atšķirība.
Bet bioloģiskā psihiatrija ir joma, no kuras ar šādām problēmām vajadzētu turēties tālu, ja vien var rast citus risinājumus. It sevišķi, ja cilvēks ir jauns, vēl nav bijis zāļu tvans un ir elastīgāks prāts, psihe. Manā jaunībā, kad man sākās baiļu sajūtas un depresija, diemžēl psihoterapija bija tikko sākusies, un man nebija par to nekādas jēdzīgas info. Kamēr to ieguvu, zuda laiks. Es gāju pie psihoterapeites, kas pati vēl mācījās. Tagad informācija ir, un arī terapeiti ir ar pieredzi.
Es saprotu, ka cilvēkiem, piemēram, ar šizofrēniju ir grūtāk iemācīties dzīvot bez zālēm, jo tur ir daudz vairāk izaicinājumu, bet jāsaprot, ka paši sevi par tādiem izveidojām. Citi, kam nav tik smagi un kam psihe nedzīvo bezmaz savu neatkarīgo dzīvi, ir daudz lielākas iespējas. Sociālā izolācija pašos pamatos nav nekāda psihiska slimība, bet kaut kāda iemesla dēļ izdarīta izvēle -- visbiežāk tāpēc, ka citādi nevar, tomēr zāles to sevišķi nekompensēs.
Miksa tic bioloģiskajai psihiatrijai, bet vīrieši kopumā ir gļēvāki, un mammas pups līdz ar to vieglāk iekārojams. Bet man ir bijis fiziski slikti skatīties, kā bioloģiskā psihiatrija nozāļo jaunus vīriešus... :( Tās nav tikai emocijas, tas ir tiešām baisi. Es zinu arī dažus sākumā cerīgus, bet vēlāk pilnībā nogrimušus forumiešus. Bet tā ir miksas darīšana un viņa dzīve, tomēr tas nav nekāds baisi labs piemērs citiem. Tāpat kā mūsu forumietis alexis, kas dzer megadevas, kuras viņu agri vai vēlu nokaus.
Protams, reizēm citādi nevar, es nelemtu nevienas konkrētas personas vietā, jo, lai iztiktu bez zālēm, ir jāspēj sevi pieņemt un kaut ko lietas labā darīt citādi. Zāles ar saprātu nav nāvējoši, tas arī jāuzsver. Tāpēc ir labi sākumā atrast saprātīgu psihiatru vai vislabāk psihoterapeitu un izrunāt lietas: kas ir psiholoģisks un maināms un kam kādu laiku varētu palīdzēt ar zālēm, ja dzīve ir galīgi nevadāma. Neesmu kategoriski pret zālēm, tā ir arī viena mūsdienu iespēja izdzīvot, bet esmu pret to, ka zāles ir uz visu banku, cilvēks notic, ka ir ļoti psihiski slims un nekā vairāk nedomā. Tad ir vakars.
Cik saprotu, tad tēmas autore ir sieviete, un tas jau vien ir lielāks resusrss.
Bet alkohols saprāta devās ir izklaide, ne jau zāles, un neredzu iemeslu to noliegt.
Un es noteikti neko nepasāktu ar cilvēkiem, kas mani aiz muguras sauc par psihu. Ne jau tāpēc, ka justos ļoti ietraumēta, bet gan tāpēc, ka tā dara tiešām psihie.
No šī foruma secinu, ka te ir veselāki un simpātiskāki cilvēki nekā ārpuses normālie, vienīgi forumieši ļoti stingri vēršas pret sevi, izvirza sev nezin kādas prasības un cenšas izdabāt citiem, kuri par viņiem vienkārši nospļaujas. Tas nav gudri.
Bet bioloģiskā psihiatrija ir joma, no kuras ar šādām problēmām vajadzētu turēties tālu, ja vien var rast citus risinājumus. It sevišķi, ja cilvēks ir jauns, vēl nav bijis zāļu tvans un ir elastīgāks prāts, psihe. Manā jaunībā, kad man sākās baiļu sajūtas un depresija, diemžēl psihoterapija bija tikko sākusies, un man nebija par to nekādas jēdzīgas info. Kamēr to ieguvu, zuda laiks. Es gāju pie psihoterapeites, kas pati vēl mācījās. Tagad informācija ir, un arī terapeiti ir ar pieredzi.
Es saprotu, ka cilvēkiem, piemēram, ar šizofrēniju ir grūtāk iemācīties dzīvot bez zālēm, jo tur ir daudz vairāk izaicinājumu, bet jāsaprot, ka paši sevi par tādiem izveidojām. Citi, kam nav tik smagi un kam psihe nedzīvo bezmaz savu neatkarīgo dzīvi, ir daudz lielākas iespējas. Sociālā izolācija pašos pamatos nav nekāda psihiska slimība, bet kaut kāda iemesla dēļ izdarīta izvēle -- visbiežāk tāpēc, ka citādi nevar, tomēr zāles to sevišķi nekompensēs.
Miksa tic bioloģiskajai psihiatrijai, bet vīrieši kopumā ir gļēvāki, un mammas pups līdz ar to vieglāk iekārojams. Bet man ir bijis fiziski slikti skatīties, kā bioloģiskā psihiatrija nozāļo jaunus vīriešus... :( Tās nav tikai emocijas, tas ir tiešām baisi. Es zinu arī dažus sākumā cerīgus, bet vēlāk pilnībā nogrimušus forumiešus. Bet tā ir miksas darīšana un viņa dzīve, tomēr tas nav nekāds baisi labs piemērs citiem. Tāpat kā mūsu forumietis alexis, kas dzer megadevas, kuras viņu agri vai vēlu nokaus.
Protams, reizēm citādi nevar, es nelemtu nevienas konkrētas personas vietā, jo, lai iztiktu bez zālēm, ir jāspēj sevi pieņemt un kaut ko lietas labā darīt citādi. Zāles ar saprātu nav nāvējoši, tas arī jāuzsver. Tāpēc ir labi sākumā atrast saprātīgu psihiatru vai vislabāk psihoterapeitu un izrunāt lietas: kas ir psiholoģisks un maināms un kam kādu laiku varētu palīdzēt ar zālēm, ja dzīve ir galīgi nevadāma. Neesmu kategoriski pret zālēm, tā ir arī viena mūsdienu iespēja izdzīvot, bet esmu pret to, ka zāles ir uz visu banku, cilvēks notic, ka ir ļoti psihiski slims un nekā vairāk nedomā. Tad ir vakars.
Cik saprotu, tad tēmas autore ir sieviete, un tas jau vien ir lielāks resusrss.
Bet alkohols saprāta devās ir izklaide, ne jau zāles, un neredzu iemeslu to noliegt.
Un es noteikti neko nepasāktu ar cilvēkiem, kas mani aiz muguras sauc par psihu. Ne jau tāpēc, ka justos ļoti ietraumēta, bet gan tāpēc, ka tā dara tiešām psihie.
No šī foruma secinu, ka te ir veselāki un simpātiskāki cilvēki nekā ārpuses normālie, vienīgi forumieši ļoti stingri vēršas pret sevi, izvirza sev nezin kādas prasības un cenšas izdabāt citiem, kuri par viņiem vienkārši nospļaujas. Tas nav gudri.
|
Re: sociāla izolācija 26.10.2015 17:51 | Piedalās jau: 8 gadus Ieraksti: 5 |
Ar draugiem ir tā, ka man ir divas draudzenes un man ar to pilnīgi pietiek. Neesmu no tiem, kas tiecas pēc liela draugu bara, popularitātes, liela draugu skaita sociālajos tīklos vai vēl sazin kā.
Problēma ir tajā, ka ārpus mājas - skolā, darbā un līzīgās vietās es neprotu pat virspusēji kontaktēties ar cilvēkiem. Man nav nekādas vēlmes izveidot kaut kādu baigo draudzību ar viņiem, bet vismaz kontaktēties paziņu līmenī būtu labi. Pretēji ir tā, ka nedz uz skolu, medz darbu negribas iet, jo visur sēžu viena, uz pasākumiem neeju utml. Grūti visu laiku justies kā tādam autsaiderim. Pati esmu mēģinājusi runāt ar cilvēkiem, bet tas vienmēr sanāk kaut kā samāksloti un, šķiet, var just, ka man tie vārdi nāk nevis no "sirds", bet skan nepārliecinoši un tā it kā būtu bez maz vai iestudēti.
Kad mēģinu iesaistīties sarunā ar darba kolēģiem, visbiežāk sāku raustīt valodu, ko normālos apstākļos nedaru.
Nav ne jausmas, vai ir kāda iespēja šo situāciju uzlabot?
Problēma ir tajā, ka ārpus mājas - skolā, darbā un līzīgās vietās es neprotu pat virspusēji kontaktēties ar cilvēkiem. Man nav nekādas vēlmes izveidot kaut kādu baigo draudzību ar viņiem, bet vismaz kontaktēties paziņu līmenī būtu labi. Pretēji ir tā, ka nedz uz skolu, medz darbu negribas iet, jo visur sēžu viena, uz pasākumiem neeju utml. Grūti visu laiku justies kā tādam autsaiderim. Pati esmu mēģinājusi runāt ar cilvēkiem, bet tas vienmēr sanāk kaut kā samāksloti un, šķiet, var just, ka man tie vārdi nāk nevis no "sirds", bet skan nepārliecinoši un tā it kā būtu bez maz vai iestudēti.
Kad mēģinu iesaistīties sarunā ar darba kolēģiem, visbiežāk sāku raustīt valodu, ko normālos apstākļos nedaru.
Nav ne jausmas, vai ir kāda iespēja šo situāciju uzlabot?
|
Re: sociāla izolācija 26.10.2015 18:10 | Moderators Piedalās jau: 18 gadus Ieraksti: 13'552 |
Uz šādiem jautājumiem īsi nevar atbildēt.
Domāju, ka Tavā attīstībā ir bijuši apstākļi, kas veicinājuši šādu Tavas personības attīstību.
Ja ir vēlme kaut ko mainīt, tad parasti tie ir vairāki gadi psihoterapijas -- ja ir līdzekļi. No reālās dzīves nezinu nevienu izcilu un ātri brīnumu. ja līdzekļu nav, tad tas ir liels patstāvīgs darbs -- bezmaksas resursu meklēšana, grupas, grāmatas.
Cik atļāva laiks, visu pārējo pateicu jau iepriekš.
Domāju, ka Tavā attīstībā ir bijuši apstākļi, kas veicinājuši šādu Tavas personības attīstību.
Ja ir vēlme kaut ko mainīt, tad parasti tie ir vairāki gadi psihoterapijas -- ja ir līdzekļi. No reālās dzīves nezinu nevienu izcilu un ātri brīnumu. ja līdzekļu nav, tad tas ir liels patstāvīgs darbs -- bezmaksas resursu meklēšana, grupas, grāmatas.
Cik atļāva laiks, visu pārējo pateicu jau iepriekš.
|
Re: sociāla izolācija 28.10.2015 19:58 | Piedalās jau: 16 gadus Ieraksti: 2'972 |
Var būt sabiedrībā, bet justies izolēti tad, ja ir kādi lieli un neatrisināti pārdzīvojumi. It kā esi cilvēkos, bet starp Tevi un cilvēkiem ir Tavas bēdas... Var it kā censties uzturēt sarunu, bet neizrunātā bēda stāv priekšā.
Gadās, ka pārdzīvojumi ir svaigi- stundu veci, vai no vakardienas, gadās- pārdzīvojumi nav izrunāti gadiem. Un apkārtējā sabiedrība ir AIZ bēdu kalna. Autore pati zinās, kā ar viņu ir. Centies iespēju robežās pastāstīt sarunbiedriem, kā Tu šobrīd jūties.
Trennējies saskarsmē pat tad, ja Tev uzreiz nesanāk. Tu neesi vienīgā, kas jaunībā ir jutusies neveikli saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Ar laiku, pamazām, taps labāk un veiklāk. :)
Edited 2 time(s). Last edit at 28.10.2015 20:10 by kachenite.
Gadās, ka pārdzīvojumi ir svaigi- stundu veci, vai no vakardienas, gadās- pārdzīvojumi nav izrunāti gadiem. Un apkārtējā sabiedrība ir AIZ bēdu kalna. Autore pati zinās, kā ar viņu ir. Centies iespēju robežās pastāstīt sarunbiedriem, kā Tu šobrīd jūties.
Trennējies saskarsmē pat tad, ja Tev uzreiz nesanāk. Tu neesi vienīgā, kas jaunībā ir jutusies neveikli saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Ar laiku, pamazām, taps labāk un veiklāk. :)
Edited 2 time(s). Last edit at 28.10.2015 20:10 by kachenite.
|
Re: sociāla izolācija 28.10.2015 20:09 | Piedalās jau: 9 gadus Ieraksti: 121 |
marykay Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Ar draugiem ir tā, ka man ir divas draudzenes un
> man ar to pilnīgi pietiek....
Tā nu gan nav vientulība. Pat ja ir viens draugs vai draudzene, tad tā nav vientulība. Vientulība ir tad, ja es pilnīgi viens, Ziemassvētkus svini viens, Jāņus svini viens. Man tā ir. Bet es sev saku, ka pats esmu vainīgs, neesmu iekārtojis savu dzīvi, lai būtu kopā ar otru. Vel jau cerība, ka kaut ko mainīšu un tad būs arī viss pārējais.
Vientulība tomēr nav pamats, lai sēdētu mājās. Vienmēr ir iespējai aiziet līdz jūrai, aizbraukt uz Siguldu vai Cēsīm, pabraukāt ar kuģīti, kaut ko apskatīt un piedzīvot. Protams, vienam nav tā garša, bet vienmēr jau paliek sapņi, ka nākamo reizi atgriezīsies šajā pašā vietā un tas vairs nebūsi viens. Diemžēl nu jau būs gandrīz 15 gadi, kopā tā sapņoju un vēl nedaudz ceru :((((
Un klasiskās mūzikas koncertus noteikti labāk ir apmeklēt vienam. Arī man agrāk likās, ka tas nav piedienīgi. Bet nekāda vaina. Tāpat nāk cilvēki pa vienam, divas meitenes vai divi džeki kopā (arī nav īsti piedienīgi, jo liecina par to, ka nevari atrast sev pāri). Un ieguvums būs tas, ka nebūs jābaiļojas, vai tas otrs saprot dzirdēto un vai viņam nerodas vēlme starpbrīdī bēgt prom.
Pašlaik nenormālu baudu gūstu no https://www.youtube.com/watch?v=xN_qFNlGCfs (sevišķi alta džekiņš ir fantastisks!).
Edited 2 time(s). Last edit at 28.10.2015 20:16 by miksa.
-------------------------------------------------------
> Ar draugiem ir tā, ka man ir divas draudzenes un
> man ar to pilnīgi pietiek....
Tā nu gan nav vientulība. Pat ja ir viens draugs vai draudzene, tad tā nav vientulība. Vientulība ir tad, ja es pilnīgi viens, Ziemassvētkus svini viens, Jāņus svini viens. Man tā ir. Bet es sev saku, ka pats esmu vainīgs, neesmu iekārtojis savu dzīvi, lai būtu kopā ar otru. Vel jau cerība, ka kaut ko mainīšu un tad būs arī viss pārējais.
Vientulība tomēr nav pamats, lai sēdētu mājās. Vienmēr ir iespējai aiziet līdz jūrai, aizbraukt uz Siguldu vai Cēsīm, pabraukāt ar kuģīti, kaut ko apskatīt un piedzīvot. Protams, vienam nav tā garša, bet vienmēr jau paliek sapņi, ka nākamo reizi atgriezīsies šajā pašā vietā un tas vairs nebūsi viens. Diemžēl nu jau būs gandrīz 15 gadi, kopā tā sapņoju un vēl nedaudz ceru :((((
Un klasiskās mūzikas koncertus noteikti labāk ir apmeklēt vienam. Arī man agrāk likās, ka tas nav piedienīgi. Bet nekāda vaina. Tāpat nāk cilvēki pa vienam, divas meitenes vai divi džeki kopā (arī nav īsti piedienīgi, jo liecina par to, ka nevari atrast sev pāri). Un ieguvums būs tas, ka nebūs jābaiļojas, vai tas otrs saprot dzirdēto un vai viņam nerodas vēlme starpbrīdī bēgt prom.
Pašlaik nenormālu baudu gūstu no https://www.youtube.com/watch?v=xN_qFNlGCfs (sevišķi alta džekiņš ir fantastisks!).
Edited 2 time(s). Last edit at 28.10.2015 20:16 by miksa.
|
Re: sociāla izolācija 28.10.2015 20:27 | Piedalās jau: 16 gadus Ieraksti: 2'972 |
miksa Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Un klasiskās mūzikas koncertus noteikti labāk
> ir apmeklēt vienam. Arī man agrāk likās, ka
> tas nav piedienīgi. Bet nekāda vaina. Tāpat
> nāk cilvēki pa vienam, divas meitenes vai divi
> džeki kopā (arī nav īsti piedienīgi, jo
> liecina par to, ka nevari atrast sev pāri).
____________________________________
Kas tas par sviestu galvā, miksa??? Ja mana draudzene ir precējusies, vai viņa vairs nedrīkst iet izklaidēties kopā ar mani un bez vīra?? Ja vīram/ puisim ir atšķirīgi hobiji- tas vīrs ar varu jāstiepj līdzi uz koncertu? Ja puisim vai meitenei vienas attiecības ir beigušās, bet jaunu vēl nav- tad ir jāsēž mājās?
______________________________________
Un
> ieguvums būs tas, ka nebūs jābaiļojas, vai tas
> otrs saprot dzirdēto un vai viņam nerodas vēlme
> starpbrīdī bēgt prom.
_______________________________________
Ak, tu mūžs! Nu, vienreiz aizeju es uz koncertu, nepatīk man drauga mūzikas gaume- nu un tad??? Pasaku, ka man patīk citāda mūzika- vai tāpēc mēs pārtrauksim būt draugi, ka viņam patīk metāls, bet man- džezs!? Es cienu un vēr'teju cilvēkus citu lietu dēļ! Turpmāk eju ar draugu izklaidēties citur, kur mums abiem interesanti.
Tie ir kompleksi Tavā galvā, kas Tev uz ielas spoguļojas, miksa.
Edited 1 time(s). Last edit at 28.10.2015 20:28 by kachenite.
-------------------------------------------------------
> Un klasiskās mūzikas koncertus noteikti labāk
> ir apmeklēt vienam. Arī man agrāk likās, ka
> tas nav piedienīgi. Bet nekāda vaina. Tāpat
> nāk cilvēki pa vienam, divas meitenes vai divi
> džeki kopā (arī nav īsti piedienīgi, jo
> liecina par to, ka nevari atrast sev pāri).
____________________________________
Kas tas par sviestu galvā, miksa??? Ja mana draudzene ir precējusies, vai viņa vairs nedrīkst iet izklaidēties kopā ar mani un bez vīra?? Ja vīram/ puisim ir atšķirīgi hobiji- tas vīrs ar varu jāstiepj līdzi uz koncertu? Ja puisim vai meitenei vienas attiecības ir beigušās, bet jaunu vēl nav- tad ir jāsēž mājās?
______________________________________
Un
> ieguvums būs tas, ka nebūs jābaiļojas, vai tas
> otrs saprot dzirdēto un vai viņam nerodas vēlme
> starpbrīdī bēgt prom.
_______________________________________
Ak, tu mūžs! Nu, vienreiz aizeju es uz koncertu, nepatīk man drauga mūzikas gaume- nu un tad??? Pasaku, ka man patīk citāda mūzika- vai tāpēc mēs pārtrauksim būt draugi, ka viņam patīk metāls, bet man- džezs!? Es cienu un vēr'teju cilvēkus citu lietu dēļ! Turpmāk eju ar draugu izklaidēties citur, kur mums abiem interesanti.
Tie ir kompleksi Tavā galvā, kas Tev uz ielas spoguļojas, miksa.
Edited 1 time(s). Last edit at 28.10.2015 20:28 by kachenite.
jajjajja
Re: sociāla izolācija 01.11.2015 20:30 |
kachenite Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> miksa Rakstīja:
> --------------------------------------------------
> -----
>
> > Un klasiskās mūzikas koncertus noteikti
> labāk
> > ir apmeklēt vienam. Arī man agrāk likās, ka
> > tas nav piedienīgi. Bet nekāda vaina. Tāpat
> > nāk cilvēki pa vienam, divas meitenes vai
> divi
> > džeki kopā (arī nav īsti piedienīgi, jo
> > liecina par to, ka nevari atrast sev pāri).
> ____________________________________
> Kas tas par sviestu galvā, miksa??? Ja mana
> draudzene ir precējusies, vai viņa vairs
> nedrīkst iet izklaidēties kopā ar mani un bez
> vīra?? Ja vīram/ puisim ir atšķirīgi hobiji-
> tas vīrs ar varu jāstiepj līdzi uz koncertu? Ja
> puisim vai meitenei vienas attiecības ir
> beigušās, bet jaunu vēl nav- tad ir jāsēž
> mājās?
> ______________________________________
>
> Un
> > ieguvums būs tas, ka nebūs jābaiļojas, vai
> tas
> > otrs saprot dzirdēto un vai viņam nerodas
> vēlme
> > starpbrīdī bēgt prom.
> _______________________________________
> Ak, tu mūžs! Nu, vienreiz aizeju es uz koncertu,
> nepatīk man drauga mūzikas gaume- nu un tad???
> Pasaku, ka man patīk citāda mūzika- vai tāpēc
> mēs pārtrauksim būt draugi, ka viņam patīk
> metāls, bet man- džezs!? Es cienu un vēr'teju
> cilvēkus citu lietu dēļ! Turpmāk eju ar draugu
> izklaidēties citur, kur mums abiem interesanti.
>
> Tie ir kompleksi Tavā galvā, kas Tev uz ielas
> spoguļojas, miksa.
Viņa pie tā nav vainīga. Bet es jau uzreiz redzu, ka tas ir iemesls sociālai izolācijai / fobijai. Visi tie noteikumi, kā ir jāuzvedas ir tikai viņai pašai galvā. Agrāk man arī tā bija. Māte baigi ieaudzināja to, piemēram, kā ir jāuzvedas viesībās, ka es aizgāju un tur klusēju, ne ar vienu nerunāju. Un tad, protams, nejutos tur kā mājās, tik labi. Līdz ar to ātri svešu cilvēku vide izraisīja nepatiku un pat trauksmi (it īpaši, kad ir jādomā, kā uzvesties - katru detaļu). Bet nu tas noteikti nenāk par labu visu laiku dzīvot tādās bailēs un murgā. Kad es, ilgu ceļu gājis, tiku tam pāri, vai vismaz man kļuva par 85% labāk, nu tad jau parādījās sociopātiska bauda atrasties cilvēku sabiedrībā. Ir daudz interesantāk, nekā sēdēt mājās.
-------------------------------------------------------
> miksa Rakstīja:
> --------------------------------------------------
> -----
>
> > Un klasiskās mūzikas koncertus noteikti
> labāk
> > ir apmeklēt vienam. Arī man agrāk likās, ka
> > tas nav piedienīgi. Bet nekāda vaina. Tāpat
> > nāk cilvēki pa vienam, divas meitenes vai
> divi
> > džeki kopā (arī nav īsti piedienīgi, jo
> > liecina par to, ka nevari atrast sev pāri).
> ____________________________________
> Kas tas par sviestu galvā, miksa??? Ja mana
> draudzene ir precējusies, vai viņa vairs
> nedrīkst iet izklaidēties kopā ar mani un bez
> vīra?? Ja vīram/ puisim ir atšķirīgi hobiji-
> tas vīrs ar varu jāstiepj līdzi uz koncertu? Ja
> puisim vai meitenei vienas attiecības ir
> beigušās, bet jaunu vēl nav- tad ir jāsēž
> mājās?
> ______________________________________
>
> Un
> > ieguvums būs tas, ka nebūs jābaiļojas, vai
> tas
> > otrs saprot dzirdēto un vai viņam nerodas
> vēlme
> > starpbrīdī bēgt prom.
> _______________________________________
> Ak, tu mūžs! Nu, vienreiz aizeju es uz koncertu,
> nepatīk man drauga mūzikas gaume- nu un tad???
> Pasaku, ka man patīk citāda mūzika- vai tāpēc
> mēs pārtrauksim būt draugi, ka viņam patīk
> metāls, bet man- džezs!? Es cienu un vēr'teju
> cilvēkus citu lietu dēļ! Turpmāk eju ar draugu
> izklaidēties citur, kur mums abiem interesanti.
>
> Tie ir kompleksi Tavā galvā, kas Tev uz ielas
> spoguļojas, miksa.
Viņa pie tā nav vainīga. Bet es jau uzreiz redzu, ka tas ir iemesls sociālai izolācijai / fobijai. Visi tie noteikumi, kā ir jāuzvedas ir tikai viņai pašai galvā. Agrāk man arī tā bija. Māte baigi ieaudzināja to, piemēram, kā ir jāuzvedas viesībās, ka es aizgāju un tur klusēju, ne ar vienu nerunāju. Un tad, protams, nejutos tur kā mājās, tik labi. Līdz ar to ātri svešu cilvēku vide izraisīja nepatiku un pat trauksmi (it īpaši, kad ir jādomā, kā uzvesties - katru detaļu). Bet nu tas noteikti nenāk par labu visu laiku dzīvot tādās bailēs un murgā. Kad es, ilgu ceļu gājis, tiku tam pāri, vai vismaz man kļuva par 85% labāk, nu tad jau parādījās sociopātiska bauda atrasties cilvēku sabiedrībā. Ir daudz interesantāk, nekā sēdēt mājās.
Noteikumi: www.dr.lv neatbild par portāla lietotāju ievietotajiem komentāriem, kā arī aicina portāla lasītājus, rakstot atsauksmes, ievērot morālās un pieklājības normas, nekurinot rasu vai sociālu naidu, neaizskart personas godu un cieņu. Komerciāla rakstura paziņojumi jāsaskaņo ar administrāciju. Lūguma neievērošanas gadījumā www.dr.lv patur tiesības liegt rakstu komentēšanas iespēju un dzēst personu aizskarošus un rupjības saturošus komentārus.
Privātuma politika | Neskaidrību gadījumā rakstiet un jautājiet: info@dr.lv