Esmu agresīva pret bērnu un nezinu, ko lai dara un kā lai labo, bērnam gandrīz 8 gadi, ar viņa tēvu esam šķīrušies, bērns pusi laika pavada pie katra no vecākiem. Kā jau dzīvē, viss neiet tik gludi, man kā mātei arī jāpaceļ balss, piemēram, ja niķojas ap ēdienu (bērnam ir pārtikas nepanesamība, tāpēc atļautais ēdiens nav tik garšīgs kā tiem, kam var ēst visu), dīc pēc kādas mantas, vai pārāk daudz sēž pie datora. Tad bērns zvana tēvam, jo sanāk, ka esmu slikta māte, ja kaut ko aizrādu vai atņemu datoru kā soda līdzekli.
Kad man jāšķiras uz tām 2 nedēļām, visas slūžas līdz galam vaļā, esmu nenormāli agresīva, apvainoju bērnu arī vecajos grēkos, bērns zvana un sūdzas tēvam. Bet man iet ārā visa sāpe, ka jāšķiras. Ka man nesanāk, ka bērns sūdzas.
Es vienīgais ko gribu - nomirt, nomirt, nomirt, nekādu izeju neredzu, nekāds psihoterapeits man nepalīdzēs. Man nav tik daudz naudas. Es nevaru izdarīt pašnāvību, jo bērnam būs zīmogs, ka tāda māte - pašnāvniece. Man jāturas, bet ko lai dara, kā lai sevi mainu? Tās laikam kādas psihopātes iezīmes, vai ne?
Man ir vēstuļu draugs Kanādā, varbūt visu pamest, arī bērnu un braukt prom? Aizmirst visu, visu. Lai bērnam ir māte, tikai kaut kur tālu. Vēl bērnus es nevaru dzemdēt, jo man bijusi oparācija un arī gadi pie 40. Kā noturēties šī bērna dēļ? Neviena, kam prasīt atbalstu, nav, ne mātes, ne māsas.

Ir taču arī dažādas bezmaksas palīdzības iespējas. Forumā pa laikam par to ir runāts, un var sākt ar krīzes zvanu Skalbēm.

Tā, protams, nav psihoterapija, bet es teiktu, ka ir svarīgi rīkoties savu iespēju robežās, un šī situācija to prasa, jo neizklausās laba.

Dažkārt pašvaldības piešķir kādu palīdzību ģimenēm ar bērniem, šķirtiem vecākiem -- arī bezmaksas vizītes pie psihologa.

Jā, var būt pazemojoši iet un lūgt palīdzību, bet te savs lepnums ir jāpārkāpj. Tā ir pieauguša cilvēka brieduma pazime.

Esmu gājusi pie psihoterapeita, mainījās situācija, vairs nevarēju samaksāt pilnu cenu. Lūdzu, lai man to samazina. Saņēmu pretimnākšanu. Es te nerekomendēju diedelēšanu, bet ir visādi apstākļi. Un visa veida palīdzība pie mums, gan medicīniskā, gan psiholoģiskā, ir dārga. Un es zinu, ka, redzot motivāciju, speciālisti pa laikam skatās, kādas ir cilvēku iespējas maksāt.

Es neatbalstu pozīciju: es neko nevaru, man nav naudas. Tā jau ir negribēšana.

Esmu sarakstījusies ar ļoti daudziem cilvēkiem šai forumā, un tie, kas uzreiz saka, ka nav naudas, bieži vienkārši ir vāji motivēti. Nevajag sagaidīt galīgus sūdus, bērns šitā var iegūt arī psihisku slimību, un arī Tev pašai tas pamatīgi grauž veselību. Ne mazliet vai kā tur, bet ļoti pamatīgi un arī iznīcina personību. Nekādā Kanādā nekas nebūs citādi, tur tāpat ar sevi nāksies saskarties, no sevis neaizbēgsi pat Arktikā.

Izklausās, ka Tev pašai ir bijusi līdzīga situācija, kad biji bērns. Tas ir jāsakārto, jāizstrādā, jāatstāj, jāatgūst pašcieņa un miers. Sievietes ir cīnītājas, tikai jāgrib.



Edited 3 time(s). Last edit at 04.10.2015 16:49 by Runcene.

Esmu agresīva māte

Tas, ka Tu to atdzīsti, jau ir puse no panākumiem. Bet! Šādā situacijā tikai ļoti nedaudzi cilveki saglabātu mieru. Jo tad kad bērns ir pamīšus pie viena un otra vecaka, tad sanāk tāda situācija, ka problēma kuras dēļ Jūs izšķīrāties, nekur nav zudusi un visu laiku ir aktīva. Tad jau labāk būtu, ja Jūs būtu kopā.

Tāpēc mans ieteikums, ja nevari bērnu dabūt pilnīgi sev bet ir boyfrends kanādā, tad brauc prom. Citādi nervi būs pagalam.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv



Edited 1 time(s). Last edit at 04.10.2015 17:24 by ku!.

Es mazliet palasīju par vecāku agresiju pret bērnu, kāpēc "noraujas", man, piemēram, neviena nav, kas dod - komplimentus, glāstus, līdz ar to es visu laiku pati esmu devēja un visu laiku stresā. Tas, ka bērns vēl pasūdzas - mamma neļāva iet ārā (neļāvu, jā), pastiprina sajūtu, ka esmu nekam nederīga māte. Turpināšu ar sevi strādāt, mēģināšu kādas bezrecepšu zāles - nervoheel kaut vai palietot. Nekādu citu variantu nav. Šodien bija briesmīga diena, es mēģināšu panākt, lai tādas dienas būtu cik iespējams mazāk.

Izskatās, ka Jūs ar bērna tēvu neesat vienojušies par bērna audzināšanas principiem? Tāpēc Jūsu bērns staigā no viena vecāka pie otra un sūdzas. Tēvs bērnam spēlē labdara lomu un Tu esi tā sliktā un ļaunā?
Ja Tu neļāvi iet bērnam ārā, tad bērns tagad nevar iet ārā (sods, ārā ir slikts laiks, utt.). Un Tev kā vecākam ir tiesības tā uzskatīt un darīt. Tēvam būtu bērna priekšā jāatbalsta tavi lēmumi. Ja tēvam kas nepatīk Tavās darbības, par to ir jārunā bez bērna. Savādāk sīkais ar Jums manipulē un bojā savu raksturu.
Arī pašam bērnam "dzīvot uz čemodāniem" divās dažādās mājās ar dažādām prasībām nav labi un ērti. Ilgtermiņā tas atspēlēsies bērna deformētā uzvedībā. Viņš no Jums secina, ka lietas, kas ir sliktas un aizliegtas, var būt atļautas un labas. Bērns ar Jums abiem manipulē.

Ieskaties: http://www.centrsdardedze.lv/
Tur ir arī dažādas atbalsta programmas vecākiem. Agrāk centrs savu programmu realizēšanai saņēma atbalstu no pašvaldībām. Kā ir tagad, es nezinu. Papēti, varbūt tur var dabūt kādu palīdzību ar sociālā dienesta norīkojumu? Pēc pāris nedēļām tur būs vecāku grupa par bērnu audzināšanu bez pēriena. ir arī psihologu konsultācijas vecākiem.

www.skalbes.lv bezmaksas krīzes telefons: 67222922, 27722292. Ja ir norīkojums no sociālā dienesta, var saņemt arī psihologa konsultācijas.



Edited 1 time(s). Last edit at 05.10.2015 11:06 by kachenite.

Vēl ir problēma, ka mamma sevi šausmīgi šausta. Tur nav ko šaustīt, ir jārīkojas.

Un vēl domāju, ka vīrs un sieva viens ar otru manipulē vispirms, turklāt sievietes pa lielam no dabas ir prasmīgākas, bet bērns pēc tam atriebjas, jo nevar vairs izturēt.

Ir arī kaut kādi mediācijas pakalpojumi.

Jūs esat vecāki uz mūžu, jāmācās sarunāt lietas civilizēti.

Es meģinātu runāt ar bijušo vīru un bērna tēvu.

Ja bērns ir puika, tad vispār labāk, ka viņš dzīvo pie tēva, jo māte bez vīrieša viņu sev taisa par partneri, bet puikam vajadzīgs vīrieša paraugs.

Runcene - mums šķiršanās procesā bija mediācija, kur tika nolemts, ka bērns dzīvos tā - pusi pie tēva, pusi pie mātes. Ar vienošanās izpildi iet grūti. Man pašai ļoti grūti šķirties uz tām 2 nedēļām no bērna. Pie tam es negribu, lai dēls visu laiku dzīvo pie tēva, jo tēvs viņu nekur īpaši neved, bet mēs tomēr uz kino, operu - nu kaut ko taču bērnam jāredz. . Es tomēr domāju, ka māte ir svarīga persona bērna dzīvē, piemēram, man pašai nav mātes un es ļoti izjūtu viņas trūkumu visu mūžu. Es neredzu pagaidām vīrieša paraugu - bērnam nekas netiek mācīts no sporta, piemēram, peldēt vai braukt ar riteniTēvs tam ir par kūtru un tas arī bija iemesls šķiršanai. Tad, kad bērns jādod prom, man nervi uzvilkti līdz pēdējam un sākas kašķis. Bet domāšu, ko darīt.
kachenīte - paldies, es pameklēšu. Skalbēs paceļamas cenas konsultācijām, bet darba laiks gan kā valsts iestādēs no 9-17, bet kaut ko izdomāšu.

Mja... :( Negribās jau tā teikt, bet Tu neesi laba mamma... Varbūt vienkārši iedzer gramus 200 grādīgo kad puika jādod prom un sirds būs mierīga. Bet runājot tā detalizētāk, nu kāda mediācija, nu kā var dzīvu bērnu ar sveša cilvēka lēmumu...? Es vēl savā naivumā cerēju, ka paši tā vienojāties...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

ku!
Bet bērnam vajadzīgs tēvs arī, ko lai dara, ka tāda dzīve, ka jāizšķiras. Tēvs jau bērnu mīl, viņš tikai kūtrs pēc dabas, lai saprastu, ka bērnam vajag ko vairāk kā tikai ēst.

Un vēl jau var uzsākt jaunu tiesas procesu, nekas jau akmenī nav iecirsts. Bet labi - šoreiz ne par to, bet par manām destruktīvajām emocijām bija runa. Centīšos tikt tam pāri.

Slikti tas viss ir... Starp citu, vai bērnam pašam arī kāds ir pajautājis ko viņš vēlas?

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Bērnam jautāja - teica, ka grib pie mātes, protams, bet viņam vēl nebija 7 gadi, lai viņa viedoklis tiktu pavisam akceptēts. Protams, ja vēlāk viņš teiks, ka grib tikai pie tēva, tad es neko. Pamata dzīvesvieta tika noteikta pie mātes (pie manis), tagad tiesas vairāk sliecas uz to, lai bērns netiktu atrauts arī no tēva, ja jau tēvs neatsakās. Es pati daudz strādāju, esmu arī komandējumos, tā ka ne viss tik viennozīmīgi.
Protams, ka slikti, labāk būtu, ka ģimene būtu, bet ja nu nesanāca, tad jādzīvo, kā ir. Mēģināšu vairāk apvaldīt emocijas.

Tev mātes nav bijis, nu ko Tu esi redzējusi? Neko. Mēs nākam pa evolūcijas ceļu, kad alās visi gulēja ar visiem, mātēm arī ir incestuālas tieksmes pēc dēliem, tas nav nekāds jaunums, uz šo teoriju pamata notiek lliela daļa psihoterapiju.

Labāk dabū sev kavalieri, i puiku palaist būs vieglāk, nu nafig viņam to operu? Tēvs pasīvs? Nu kāds ir, tāds ir. Mēs ar apziņu nezinām, bet ar zemapziņu tak zinām, ko precam.

Atgriezties neesi nekad iedomājusies?

Tev vienkārši vajag vīrieti. Un tas ir ok, neko Tu sev tur īpaši nesavaldīsi, daba ir daba, un daba kaut ko grib. Sekss tak ir stresa noņemšanai.

Ja citādi nekā, brauc uz to Kanādu, un miers, kā jau ku! te teica.

Bet tas nav ieteikums, drīzāk spēle ar variantiem.



Edited 1 time(s). Last edit at 05.10.2015 20:31 by Runcene.

Man bija māte, vienk. agri nomira manos pusaudzes gados, līdz ar to ļoti pietrūkst visu mūžu, kaut pati esmu jau veca tante. "Opera" - tas ir kopapzīmējums kaut kam, kas nav vienkārša lēta izklaide. Opera, mūzikls, izrādes, leļļu teātris. Tas ir gana dārgi arīdzan, bet to vajag. Bērnam kaut kas jāredz arī no kultūras lietām, kaut vai tikai salīdzināšanas pēc - skola viņu neizvadās pa "operām".
Oj, es iedomājos - aiziešu es pie psihoterapeita un dabūšu padomu "dabū kavalieri". Paldies, dakter, eju meklēt. :)))). Lab, ir ok, pārmalsies, milti būs.

Nav jau obligāti vadāt bērnu uz "operām". Attieksmi pret dzīvi var iemācīt arī sēžot mājās, spēlējot cirku, kopā liekot lego, pielikt pie sienas Latvijas karti vai izpētīt populārzinātnisku grāmatu... Var iemācīt puikam āmuru turēt rokās, pieskrūvēt divritenim kādu skrūvi- to taču Tu nemācīsi? Viss atkarīgs, kādas tēvam intereses. Tiešām, vīriets neko neko nemāca? Tikai pusdienas, dators, televizors un skolasdarbi?

(Te ir arī otra puse Jūsu attiecībām- Tu bijušajam pārmet, ka viņš dēlu nemāca, viņš pretī- ka Tu slikta agresīva māte esi.)

Lielākā kļūda, ko tagad varētu izdarīt, būtu sākt domāt, ka gan jau kaut kā viss obrazujetsja...

Obrzovatsa to obrazijetsa, bet kas?

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Lielākā kļūda, ko tagad varētu izdarīt, būtu sākt domāt, ka gan jau kaut kā viss obrazujetsja...
---------------------------------
Kāpēc kļūda, kas tā domāju? Es neesmu vienīgā, kas izšķīrās tiesā. Manas problēmas ir tādas, ka es savu agresiju izlieku uz bērnu, kad jāšķiras. Man nav viegli izturēt bez bērna, es kā māte viņu mīlu. Iedzert 200 gramus arī netaisos, hvz, kas dzīvē var notikt - bet ja es palikšu dzīva, man jārūpējas, lai bērns būtu apgādāts, tas ir, man jābūt darba spējīgai, nevis salūzušai. Sakarīgam cilvēkam, nevis alkānei gala rezultātā.

Pie tam tiesas procesu var atsākt no jauna. Ar prasību noteikt citādas saskarsmes tiesības, nevis kā tagad - puse uz pusi. Bij vīrs, starp citu, gribēja attiesāt bērnu - nesanāca. Iespējams, tiesnese bija kā Runcene, kas domāja - vot bāba, samaitās puiku. Bet vēlreiz saku - jābūt mātei bērnam. Piem., bērnam ar laiku būs jānesā breketes - domājat, ex pamanījis, ka tādas prolēmas. Nē, tak viss kārtībā. Bet es kā sieviete negribu, lai manam bērnam būtu šķībi zobi. To visu izmenedžē mātes, vīriešiem viss liekas, ka labi, ko tur pa ārstiem vazāties.

Un ja mēs vēl pieminam, senos laikus, kad visi ar visiem, nu atvainojiet - tad jau arī homoseksuālisms un pedofilija bija. Vai mēs visu varam reducēt uz incestu, vai?
Vārdu sakot - tā problēma, kas mani uztrauca, bija agresīva uzvedība pret bērnu un tādai uzvedībai gan nav jābūt. Šo es mēģināšu labot, cik iespējams. Aiziet no dzīves, kā jau minēju, biedē tas, ka bērnam būs stigma - māte pašnāvniece un apziņā būs tas, ka māte padevās. Nedrīkst padoties - to es gribu iepotēt bērnam.

Un pareizi tiesnese domāja...

Problēma ir nevis tajā, ka Tu agresiju izliec uz bērnu, bet gan tajā, ka Tev iekšā ir agresija. Bērns šajā gadijumā ir tas punkts, kur ti izlikt. Nebūs bērns, būs kas cits. Nebūs kas cits, iemetīsies vēzis.

Es Tev ieteiktu vairāk par sevi padomāt un mazāk uz bērnu ieciklēties. Bērns kāds nu sanāks tāds sanāks. Ja par bērna labklājību tik ļoti raizējies tad nevajadzēja šķirties. Tas būtu labāk par visām pārējām rūpēm ko Tu tagad izrādi. Bet viss jau ir noticis. Bērnam tagad nav vairs ne īsti ģimene ne māja.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

u, bet gan tajā, ka Tev iekšā ir agresija
-------------------------
nu labi, bet kā ar to cīnās? Ir anonīmie alkoholiķi, piemēram. ASV ir agresīvu cilvēku grupas, LV laikam nav. Šķirtu ģimeņu Latvijā ir tūkstošiem, bet ne visi ir agresīvi. Zāļu taču pret agresiju nav. Labi, ko nu es vairs. Noskaidroju, ka esmu slikta. Tālāk jāsāk domāt, ko lai dara, par spīti klātesošo domām, ka esmu slikta.

Neņem ļaunā. Mēs te neesam profesionāli psihologi kas pelna naudu ar smalkiem mājieniem. Tāpēc runas sanāk prastas un tiešas. Bet tāpēc tās nav mazāk vērtīgas. Es to saku tāpēc, ka Tevi visu laiku velk uz apvainošanos pusi.

Vot es lasu Tavus tekstus un jūtu. Bet es nevaru to tā definēt uzreiz... Tu visu laiku centies izdarīt pareizi. Vai lai Tev kads izdara pareizi. Bet tu nevari izdarīt tā kā būtu no sirds. Saproti? Tu gribi bērnam izdarīt pareizi, jo vīrs dara nepareizi. Tu esi lasijusi ka priekš tam vajag ves uz operu. Bet sirdī iekšā, kas Tev tur ir? Tukšums? Akmens? Tu atklāj, ka Tevī ir agresija un Tu gribi lai kāds Tev to izņem. Tu esi aizņemta biznesa sieviete un Tev nav laika ar tādām lietām nodarboties. Priekš tam ir speciālisti kas to izdarīs. Tikai jāatrod pareizā grupa... Tu saproti ko es ar to domāju?

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Tāpēc jau esmu teikusi, lai ļauži iepriekš pasaka, ko viņi grib dzirdēt...

Bet autore zināmā mērā ir ienākusi ienaidnieka terotorijā, jo, cik nu cilvēku biogrāfijas te ir lasītas, tik daudzi ar psihiskiem traucējumiem ir no vides, kur vecāki viņus ir plēsuši uz pusēm, tāpat ir vecāku veikta emocionāla izmantošana.

Nu un uz tā visa fona nekā laba nevar pateikt par situāciju kā tādu, bet autore jau pati sev ir ielikusi niku "esmu agresīva māte". Pat netaisos par to strīdēties...

Bet esmu pret puiku dzīvošanu pie mātēm, ja viņas tik šausmīgi daudz no viņiem ņem. Vienkārši tāda ticība no visa, ko pagarā mūžā esmu redzējusi dzīvē un lasījusi šeit.

Un frāze "bērnam ir vajadzīga arī māte" šajā gadījumā ir tikai atruna savam egoismam.

Mani te galīgi neuztrauc aizvainojums, bet izbrīna nevēlēšanās rīkoties adekvāti, kaut sieviete visu pati zina un saprot.

Speciālists nav burvju nūjiņa, tāpat tur būs jāpiepūlas un jāliek lietā visa sava enerģija, bet zvans uz Skalbēm ir bez maksas, un var runāt, cik ilgi jūt nepieciešamību, bet mēs to nevaram aizstāt.



Edited 2 time(s). Last edit at 06.10.2015 22:57 by Runcene.

Runcen, es tomēr atļaušos Tev aizrādīt, ka Tu mazliet par daudz aizraujies ar tām izmantošanām un slēptajiem incestiem imho. Tu centies visu izskaidrot ar slikto bērnības pieredzi un tā kā tā ir pagātne un laika mašīnas mums nav tad tas vai nu nav labojams vai ir labojams pa lielu naudu pie psihoterapeita. Es pretstatā tam esmu vērojis to, ka bērnu ceļš mēdz ļoti atšķirties no vecāku virziena. Pašas personības ietekme var būt ļoti liela. Varbūt tas nav vidējais statistiskais rādītājs bet tomēr.
Vecākiem vienmēr ir taisnība un ja bērns neizaug par to, par ko viņu audzina vecāki, tā ir bērna problēma. Tātad viņš ir izlēmis iet savu ceļu. Tāds ir mans viedoklis.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

ku!, es arī domāju, ka tas ir bērna ceļš, turklāt ļoti balsoju par pilnīgu atbildības uzņemšanos.

Bet mātes un tēva loma tur tomēr ir. Šoreiz mēs vienkārši runājam par to, un viss.

Es skatos tā: lai arī kas ir bijis, pašam ir jāuzņemas tālākā atbildība, bet tas neatceļ teorijas, uz kuru pamata ārstē un izārstē psihiskus traucējumus.

Un es neskaitu pie psihoterapeita atstāto naudu, tā varbūt ir liela, bet tas ir bijis grūts un tai pašā laikā veselīgs treniņš, un tāpēc es arī ļoti neraizējos par citu naudas aizsargāšanu. Par savu naudu var dabūt neko un arī gana daudz.

Es tagad zinu, ka ir daudz bezmaksas iespēju, un esmu par visu šo resursu izmantošanu.

Mana ceļa sākumā nebija tik daudz variantu, tikai dažas privātprakses.

Neapšaubāmi mātes un tēva loma ir. Bet vai tā ir tik liela? Patreiz sabiedrībā tiek iedibināta viena ļoti divkosīga situācija. No vienas puses mums saka - bērns (lasi katrs puņķu tapa) tagad ir personība un to nekādi nedrīkst apspiest. Tai pat laikā vecāki ir pilnīgi atbildīgi par šī te bērna nākotni. Tobiš atbildīgi ir, bet ja puņķu tapa ir nolēmis izaugt par īstenu sūda brāli tad to ietekmēt nekādi nedrīkst. Kaut kāda netaisnības sajūta piezogas... Un doma par to, kam tik daudz tie sūda brāļi (un māsas) ir vajadzīgi...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Jā, protams, bet tā ir mazliet cita tēma, kaut gan -- tikai mazliet, jo mani vērojumi ikdienā liek secināt, ka tas ir tēva rokas trūkums. Un tas bieži notiek arī pilnā laulībā, kad māte, piemēram, neļauj tēvam lietot tādas audzināšanas metodes, kādas viņš kā vīrietis uzskata par labām un pareizām, kad māte grib dominēt pārāk daudz, kaut viņai vajadzētu pierauties.

Es te tagad tā uz fikso padomāju, un es laikam nezinu nevienu puņķutapu, kas nebūtu māšu un vecmāmiņu pārlutināti un pārāpkalpoti. Diez ko neizskatās pēc nesaprotamas pašdeformēšanas, bet pēc tā, ko psihologi sauc par pāraprūpi.

Mja, man kā reiz rados aug viens kārtējais puņķutapa. Mammai, kurai tēvs ģimenē bija sīka un mazsvarīga figurā bet virietis bija vajadzīgs tikai ieņemšanas brīdī... Izskatās ļoti interesanti, kad liela mamma danco pēc otrklasnieka stabules...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

nu, es tikai gribēju piebilst, ka, pirmkārt, apsveicu, ka agresīvā māte ir apzinājusi problēmu un grib to risināt. man liekas, ir jau viegli rādīt ar pirkstiem uz sarežģītām situācijām un vainot visus tur iesaistītos, bet, manuprāt, ir lieliski, ka cilvēks cenšas to labot.

nu, teiksim es uzaugu ģimenē ar agresīviem vecākiem un tas būtu bijis mans sapnis, lai viņi pārstātu tādi būt. un nē, tas nebūtu bijis mans risinājuma mērķis, lai viņi pazustu no manas dzīves, bet drīzāk, lai viņi mani uzklausītu un saprastu, ko viņu agresivitāte man nodara un kādas sāpes tā sagādā.

tādā ziņā es pilnīgi nepiekrītu risinājumam, ka dēls jāatdod audzināšanai tēvam, jo ir taču skaidrs, ka māte mīl dēlu un visticamāk, ka arī dēls mīl māti. es nezinu, vai tik mazā vecumā to dara, bet varbūt ir iespējams abiem doties uz ģimenes terapiju un risināt attiecības tur? kopumā ņemot tas varbūt būtu labāks naudas ieguldījuma veids nekā opera un teātris abiem diviem :) un ja nav ģimenes terapija, nu tad varbūt abi divi var atsevišķi iet katrs uz savu terapiju? nu, jo izklausās, ka arī dēls tomēr varētu būt cietis no šķiršanās un no nestabilās dzīves starp tēvu un māti.

bet nu kopumā -- mēģiniet abi vecāki varbūt daudz un iejūtīgi runāt ar dēlu un ņemt viņa viedokli par pilnu. tā vismaz būtu gribējies man.