Vai, jūsuprāt, cilvēkam ir iespējams strādāt par psihoterapeitu utml., ja pašam ir VD vai depresija utml. problēmas? Vai tādi cilvēki ir sastopami un vai nav tā, ka ja jau paši neprot sevi sakārtot, tad kā gan citiem palīdzēs? Vai arī gluži otrādi - spēs izprast klienta problēmas dziļāk, jo "bagātais nabago nesaprot"???

Katram cilvēkam ir savas problēmas, un VD ar depresiju nav nekāds iemesls stigmatizēt vai norakstīt psihoterapeitu. (Bet kā Tu to zini? Tu par savu naudu laikā, par kuru maksā, vāc info par viņa slimībām? ;) )

Psihoterapeitam jāatšķir savas problēmas no klienta, tāpēc arī viņiem ir jāiziet sava psihoterapija.

Vari pajautāt, vai viņš to ir darījis. Bet skolas, kurās mācījušies psihoterapeiti no www.psihoterapija.lv, bez savas terapijas nav iespējams pabeigt.

www.arstipsihoterapeiti.lv ir aizdomīgāki, jo vienbrīd viņiem bija tikai divgadīga izglītība, ar kādu pasaulē neviens nedrīkst strādāt par psihoterapeitu. Turklāt nekas nav zināms par viņu terapiju. RSU atļāvās tādu pašdarbību, un ierēdniecība, nekā nejēgdama, tādu situāciju atļāva. Tos es vērtētu ļoti individuāli, jo ir iespējams, ka kādi ir kaut ko mācījušies vēl papildus.

Tas, ka psihoterapeiti ir apmeklējuši psihoterapiju, tiešām viņiem palīdz labāk saprast to, kā klients visādās terapijas fāzēs var justies.

Mana pstr. to ir teikusi bieži, un tas ļoti palīdzēja. Es vismaz nejutos kā pilnīga muļķe, kam ir grūti tikt galā ar emocijām, jo neglaimojošas atskārsmes par sevi nevienam nav medusmaize.

Visbeidzot jāsaka, ka psihoterapijā nebūs cilvēku, kam nav bijuši kaut kādi jautājumi par sevi. Psihoterapija (arī psihoterapeitam) nenozīmē būt normālam, jo tādas lietas nav. Sevi sakārtot ne vienmēr nozīmē dzīvot bez simptomiem. Bet psihoterapijā neapspriež terapeita problēmas, jo par ziņkāri nav jēgas maksāt -- apspriež tikai savas. Un, ja viņam ir kaut kādas grūtības, tad tās ir viņa, un viss.



Edited 1 time(s). Last edit at 11.09.2015 23:50 by Runcene.

Nū, negribās Runceni kairināt bet es teikšu, ka tas stāsts par to psihoterapeitu iešanu pie psihoterapeitiem ir izdomāts lai būtu tā, ka "bagātie arī raud". Citādi nabaga pacientiņi galīgi kompleksos nogrims. Un ja arī tur ir kāda "terapija" tad tas ir drošības dienesta darbinieka apmeklējums :)
Reālitātē vai nu cilvēks ir gudrs, vai nav gudrs. Mācības to visu ļauj sistematizēt bet tādas savstarpējās terapijas ir tīrs bleķis.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

ku!, es privāti un personiski pazīstu vairākus psihoterapeitus parastā ikdienas dzivē. Principā neviens nav šai darbā, kam nav bijuši kādi jautājumi par sevi. Un par to bagātību arī runas ir liekas, jo daudzi domā, ka viņi ir baigi bagātie, Tu tāds neesi viens, bet realitātē kārtīgs piķis aiziet par telpu īri (arī iznomātāji vienmēr domā, ka psihoterapeiti šausmīgi daudz pelna), turklāt 10-12 gadus ilga izglītība līdz sertifikātam ir no savas kabatas (viņi sāk strādāt jau kā studenti). Psihoterapeiti visu laiku mācās, jo tur nedrīkst apstāties, bet semināri pārsvarā notiek ārzemēs. Un līdz ar to viņam nekādi miljoni nepaliek. Daudzi strādā par mācībspēkiem, jo visu dienu 5 dienas nedēļā neviens nav spejīgs cilvēkus pieņemt.

Psihoterapeiti, kas ir arī psihologi, strādā visādās valsts iestādēs par ne ļoti cienījamu algu. Ja jau viņi tā nu visu iebāztu kabatā, nez vai vajadzētu klausīties pedofilu murgos Probācijas dienestā.

Psihoterapeiti, kas ir arī ārsti psihiatri, pieņem nabaga ļaužus valsts psihiestādēs, protams, tikai psihiatra līmenī, bet valsts kantoris viņiem nodrošinās vismaz kau kādu pensiju.

Citi visādos projektos darbojas kultūras jomā -- psiholoģiskas filmas, mākslasdarbi un izstādes, teātris utt.

Un katram psihoterapeitam ir savi mazbudžeta klienti, kas spēj samaksāt tikai par speciālista pusdienām.

Esmu bijusi galējā nabadzīgā, un man nekad nav atteikts. NEKAD. Piemēram, manai psihoterapeitei peļņas avots ir pilnīgi cita ar veselības aprūpi nesaistīta niša.

Es nekad neietu uz šitādu trakumu, kad man jāpērk grāmatas un visu laiku jāmācās par simtiem eiro un vēl jāpiemaksā, lai palīdzētu grūtdieņiem, kas burtiski karas kaklā.

Kaut cik labi dzīvo psihoterapeiti Rietumvalstīs, kur arī personiski zinu dažus cilvēkus, bet tikai tāpēc, ka apdrošināšana sedz daļu klienta maksas.

Tāpēc man nevajag stāstīt, cik viņi te ir biezi no psihoterapijas vien... Es, protams, nerunāju par RSU Psihoterapijas katedras korifejiem, kas ir paņēmuši sev milzīgu valsts algu. Tā manā skatījumā vispār nav psihoterapija, bet parasta zīšana no lielā pupa, bezkaunība, ko dara lielākā daļa ierēdniecības un citu lielu valsts paspārnē esošu iestāžu vadošie ļauži.

Jā, psihoterapeiti vidējā aritmētiskā gadījumā Latvijā ir vidusšķira, bet strādājot vismaz trīs vietās -- savā privātpraksē, izglītībā un vēl kādā projektā vai citā ar psihoterapiju nesaistītā darbā.

Protams, ir daži, kam ir vājprātīgs ceņņiks un savas neaizvietojamības apziņa ar tieksmi to uzsvērt, lai cilvēks justos mazs un niecīgs, ja šim dievam nemaksās, bet par tiem es vispār nerunāju un nedomāju. Viena īsa saskare iznāca, zinu, ka citiem arī, bet tādus domās pasūtu un cenšos aizmirst, jo maz kas dzīvē katram negadās un ko tik nenākas sastapt...



Edited 2 time(s). Last edit at 12.09.2015 11:48 by Runcene.

Sorry, Runcen, man patreiz nav laika garākai atbildei bet es šajā gadijumā par bagātību vismazāk uztraucos. Es vairāk par to šovu un par "plaši pazīstams šaurās aprindās"...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Ok, ku!, lai nu būtu... pa manam katrs sastop tādus cilvēkus, kuru pasaules skatījums šķiet interesants. Rīgā ir dažādi pasākumi, (piem., filmu vakari), kur var satikt ļaudis, kam ir šai ziņā ko teikt. Citādi parasti ļauži, nav nekāda šova.

Tāpat ir arī citi interešu loki, kas tomēr savstarpēji var pārklāties, it sevišķi, ja ir saistība ar kultūras jomu.

Māksla, glezniecība, literatūra, mūzika, gobelēni... un tur reizēm pavisam tuvu ir arī ieskats sevī, tikai bez terminiem.

Mākslinieki ir nākamie psihoterapeiti, tikai bieži neapzināti.

Un atkal tur nav nekāda ekskluzīvisma, kur arī citi, kam tas interesē, nevarētu atnākt.

Bet īstenībā man nevajadzēja uzķerties uz šito, jo nolikt var visu ko.

Man tikai šķiet jocīgi, ka cilvēki tā uzciklējas uz otra cilvēka trūkumiem, kad viņš patiesībā varētu tiem palīdzēt. Kur tad nu Latvijas situācijā ir iespējams kāds ideālais...