Dzīvoju Anglijā. Ar anxiety disorder ārsts izrakstīja Sertraline 100mg, sāku ar 50mg 3 mēnešus, tad 100mg. Kaut kā tā sanāca regulāri aizmirst iedzert zāles, nu jau ilgu laiku neesmu dzērusi. Varu sākt uzreiz ar 100mg? Ārsts teica, ka strauji nevar ne sākt, ne atmest dēļ blakusparādībām, bet man nebij nekādu, kad tā strauji pārtraucu dzert.

Ieteiktu vismaz nedēļu dzert 50 mg.
Kā Tev tās zāles vispār palīdzēja pret trauksmainību? Kādas ir tās lietas, ko vari izdarīt, dzerot tās, bet nedzerot nevari?

Hmm, interesanti. Es kad dzēru gan generic Sertraline, gan Zoloft nekādas pozitīvās izmaiņas nejutu, izņemot blakusefektus.
Man arī būtu interesanti uzzināt, kā Tev viņas palīdzēja.
Uzraksti arī, cik ilgu laiku neesi dzērusi, jo SSRI antidepresanti uzkrājas organismā.

Paldies, tā arī darīšu.

Palīdzēt palīdzēja. Pie ārsta gāju ar ļoti izteiktām, regulārām galvassāpēm un miega trūkumu. Parunāju ar ārstu un viņš saprata, ka pie vainas anxiety, jo nudien tobrīd biju stresā līdz ausīm un vēl vairāk. Pirmo laiku neko vairāk par nelielām izmaiņām nejutu, miegs uzlabojās diezgan drīz, apetīte līdzsvarojās, līdz tam bij kā bij, vienu dienu pati sevi spiedu ēst, nākamo visu dienu to vien gribēju, kā ēst. Tas arī drīz notika. Bij tāda dīvaina sajūta kādu laiku, galva ne gluži dulla, bet ne kā vienmēr, bet tas normalizējās. Kad jau paaugstināja devu, bij normāli. Jutos tiešām daudz labāk. Neesmu gan diagnosticēta uz social anxiety, bet simptomi vienmēr ir bijuši. Zāles arī tam palīdzēja, nejutos tik neērti sociālās situācijās. Ar miegu gan bij, kā bij, sāku justies ļoti miegaina, nezinu, vai tā ir blakusparādība,vai rezultāts tam, ka līdz tam bij pamatīgs miega trūkums.
Visā visumā domāju, ka zāles palīdzēja. Jutos labāk. Tad ar laiku vai aizmigu ātrāk, vai ko. Un zāles neiedzēru. Un tad jau hops-vairāki mēneši pagājuši. Pati jau vainīga. Bet kad nojuka tas ritms katru vakaru dzert, tad galīgi par zālēm aizmirsu.

Visu laiku jau bij labi, nekādas problēmas īsti neradās. Bet tad atkal ar apetīti un miegu radās problēmas. Un atkal pamatīgs stress uzradās.

Būtībā kam palīdzēja-galvassāpes pazuda, apetīte uzlabojās, miegs uzlabojās, sociālā dzīve pārtrauca radīt trauksmes sajūtu. Vairs nejutu riebumu pret telefona zvaniem. Līdz tam pāris reizes likās, ka būs panikas lēkme, bet pēc zāļu sākšanas tā vairs nebij. Tagad atkal sākās, bet nekad vēl panikas lēkmi neesmu piedzīvojusi, ceru, ka nepiedzīvošu arī. Grūti tā izskaidrot, ja godīgi.

Zinu, ka vajadzētu par to social anxiety arī runāt ar ārstu, bet tas atkal uzdzen tādu stresu. :D Pat iedomājoties, ka jārunā ar būtībā svešu cilvēku par to, liek justies pilnīgi neērti un nelabi. Ganjau saņemšos.

Ārsts brīdināja, ka lielākā blakusparādība un pati kaitīgākā ir domas par pašnāvību. Bet tādas gluži nebij gan. Pirmo laiku gan daudz domāju par to-un ja nu sākās? Kā tad tas būs? Vai tas būs tā, ka pēkšņi gribēšu tā darīt un viss, vai vienkārši domas ienāks un viss. Teica, lai saku uzreiz, ja sāku apsvērt pašnāvību, bet nekad neesmu tādu lietu apsvērusi un netaisos arī. Domas bij vairāk par to, ka bij bail, ka sāksies, nevis par to, ka vajadzētu tā darīt. Bet laiciņš pagāja, domas neradās, tas pārgāja. Ārsts teica, ka tas ja pirmajos 3 mēnešos rodās, tad nevar turpināt dzert, bet ja nerodās, tad var paaugstināt devu. Paaugstināja devu, bailes pārgāja, ka tā blakusparādība uzradīsies un vairs nedomāju par to.

Aizmirsu, bij tikai viena izteikta blakusparādība-kritās seksuālā apetīte diezgan izteikti. Vienmēr gan viņa bij izteikti spēcīga, bet tad nokritās ar zālēm diezgan drīz. Bet neuzskatu to par lielu problēmu. Kad pārtraucu, viss bij atkal normāli drīzumā.

Īstenībā nekur nav pierādīts, ka suicidālās domas ir blakne. Tā ir tikai versija. Vienkārši ir bijuši gadījumi, kad jauni cilvēki (dati vairāk attiecas uz pusaudžiem), dzerot zāles, nav piedzīvojuši uzlabojumu, bet kļuvuši vēl depresīvāki, līdz brīvprātīgi aizgājuši no dzīves, tomēr neviens ārsts vismaz Latvijā neko tādu nav redzējis, tikai dzirdējis, ka "kaut kur Amerikā"... Ok, ar visiem psihiatriem, protams, neesmu runājusi :), bet tie, kam esmu par šo "blakni" jautājusi, rausta plecus. Nodaļu dakteri saka, ka uzreiz var redzēt, ka cilvēkam nepaliek labāk un vienkārši maina antidepresantu. Uzskata, ka divu nedēļu laikā jaunās paaudzes AD ir jāiedarbojas.

Turklāt pusaudžu depresija vispār ir atsevišķs stāsts, diezgan komplicēta lieta tai vecumā.

AD reizēm iesaka sākt ar mazāku devu, bet pati tā neesmu rīkojusies -- cik esmu lietojusi, tik vienmēr ir sākts ar terapeitisko devu, kas iepriekš ir palīdzējusi.



Edited 1 time(s). Last edit at 28.08.2015 23:09 by Runcene.

Nu nezinu, zāļu pamācībā tas ierakstīts kā blakusparādība, kas vairāk gadās jaunākiem cilvēkiem.

Pamācībās visu ko raksta, lai radi nevar tiesāties.

Sāk cilvēks lietot to AD un tomēr aiziet no dzīves. No turienes arī ieraksts, jo ir bijuši tādi gadījumi, bet neviens nezina, vai AD šo tieksmi pastiprināja. Varbūt medikaments vienkārši nebija paguvis iedarboties.

Tur taču ir kaudze blakņu sarakstīta, kas nevienam nekad nav bijusi.

Katrs, kas strādā kādā farmācijas kompānijā, varēs pastāstīt, kā top šie ieraksti par blaknēm.