Noriskēju un noskatījos. Iepriekšējo reizi, kad skatījos kaut ko līdzīgu - ISIS video par galvas nogriešanu (pati nogriešana tur gan netika rādīta) - tas laikam nostrādāja kā faktors manām pagājušā rudens un ziemas neirozēm (vai stenozēm, kas to lai zina). Šoreiz nekā briesmīga nebija. Kundzīte visu uztvēra ar humoru. Un to var saprast. Cilvēks, kas izšķīries par šo soli, parasti iegūst mieru, atvieglojumu un pat prieku. Pašam arī ir bijušas šīs izjūtas.
Kā cilvēks saprotu, ka var būt grūti ārstējamas depresijas un tad var likties, ka nav citas izejas. Kā katolis uzskatu to par nāves kultūru. Varbūt tam bija vieta 20. gadsimtā, taču 21. gadsimtā tādas lietas notikt nedrīkst. Zinātne ir tik tuvu daudziem nozīmīgiem atklājumiem gan vēža ārstēšanās, gan garīgo slimību ārstēšanā, tik tuvu, ka vienkārši ir noziegums, ka valsts un sabiedrība nedod trūkstošo finansējumu, lai atlikušie soļi tiktu sperti.
Pasaulē tūkstošiem jauniešu beidz augstskolas un labprāt turpinātu studijas doktorantūrā, taču zinātnes finansējums ir nepietiekams par attīstītajās valstīs, nerunājot nemaz jau par tādiem valstiskiem brīnumiem, kāda ir Latvija.
Pie nāves kultūras ir vainīga visa sabiedrība, kas izvēlas laissez-faire labējo politiku, kas sevī ietver tikai īstermiņa zinātnes finansējumu, kas atbalsta patentu troļļus (ir drausmīgi, ka šis faktors strādā arī farmācijā - firmas attīsta nevis vislabākās iespējamās zāles, bet gan tās zāles, kuru zāļu vielas vēl nav kāds citas patentējis) un kas investīcijas veic balstoties uz peļņu un nevis humanitāriem apsvērumiem.
Es negribu piedzīto nāves kultūru sabiedrībā. Un sabiedrībai ir iespējams vienoties un rīkoties, lai samazinātu ciešanas. Vajag tikai saprātu, lai balsotu par kreisām partijām un kreisu politiku. Tad sabiedrība būs kā ziemeļvalstīs.
Lasu Zviedrijas vēsturi un kļūst skaidrs, kāpēc tieši Zviedrijā izveidojās sociāldemokrātiska labklājības sabiedrība. Vēsturiski daudzi zviedru zemnieki nekad nav bijuši dzimtcilvēki, liela daļa zemnieku pat viduslaikos bija brīvi cilvēki un pat sūtīja savus pārstāvjus uz kārtu sapulcēm - riksdāgiem. Zviedrijas kultūras un panākumu pamatā ir gadsimtu brīvības pieredze. Turpretim tajās valstīs, kur dzimtbūšana un pat verdzība pastāvēja ilgi (anglosakšu zemes), joprojām cilvēki mokās ar labējo politiku un tās sekām.
Latvijai vajadzētu izvēlēties brīvības sabiedrības modeli. Latvijas tiekšanās pēc labējas politikas ir verdzības un okupācijas pieredzes sekas. Labējā politikā visu nosaka daži aktīvākie indivīdi, kreisā sabiedrībā radoši un atbildīgi ir visi sabiedrības locekļi.
Stingrs nē nāves kultūrais. Noteikts jā labklājības valstij un zinātnes attīstībai.