Es jūtos garīgi nelīdzsvarota, es dzirdu apkārt tuvinieku balsis, kaut viņu šeit nekur nav, redzu lietas, kuru nav, nespēju nofokusēt skatienu, īsāk sakot-man liekas, ka esmu pilnīgi sagājusi sviestā.. Ko darīt, kur vērsties? Man jau sāk palikt bail, halucinācijas paliek arvien uzmācīgākas un biedējošākas...

Kur Tu dzīvo?

Rīgā.

Visbriesmīgākais ir tas, ka es pati apzinos, ka ar mani notiek kas neriktīgs, bet man ir paniskas bailes vērsties pēc palīdzības..

Mazliet sīkāk apskaidrošu, kas notiek.
Es periodiski attopos, ka skatos vienā punktā un es NEVARU novērsties, es nevaru atjēgties, tā nav vienkārša aizskatīšanās.
Tad par tām balsīm-sēžu darbā un dzirdu ik pa laikam pazīstamas balsis, kas it kā sauc mani un kaut ko man saka, es apskatos apkārt-pirmkārt neviens no cilvēkiem, kas te ir, nav man tik tuvu, lai es vispār dzīrdētu, ko viņi saka, otrkārt-ar mani protams neviens nerunā, bet tas viss šķiet tik reālistiski, ka man paliek bail.
Redzes halucinācijas arī ir- spilgts piemērs no vakardienas. Gāju pa ielu, diennakts gaisājā laikā, redzēju, kā maza meitenīte man skrien garām, pagāju nostāk, lai viņu palaistu un burtiski pāris sekundžu laikā sapratu, ka tur nekāda meitenīte nebija un es palaidu garām pliku neko..
Un tāda veida halucinācijas ir ļoti bieži. Skaņas, ka kaut kas nokrīt, es satrūkstos un visi uz mani savādi skatās..

Varbūt vienkārši nevajag lētu zāli pīpēt?

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

ku! varbūt nevajag savas asprātības te mētāt? Man tā patiešām ir briesmīga problēma, pietam-es nelietoju nekādas apreibinošas vielas, nekad neesmu lietojusi un netaisos lietot!
Piedomā kādreiz pie tā, ko tu raksti!

Vizite pie psihiatra. Tev jau ilgi taa?

Nu jau būs kādi 3 gadi, kopš pirmo reizi ko tādu piefiksēju, bet pēdējā pusgada laikā ir tik tālu saasinājies, ka traucē dzīvot.. :(
Man ir bail apmeklēt speciālistus, viņi nevar mani trakonamā iebāzt??

Rīgā Juglā Veldres ielā, piem., dr. D. Neperte.

Viņi ir dzirdējuši un redzējuši visu ko. Ja nevari saņemties, vari piezvanīt uz Skalbes tālruni, viņi palīdzēs noņemt spriedzi, varēsi parunāt. Psihiatrs nav nekāda pasaules traģēdija.

Trakonams, kā Tu to sauc, būtu sliktāk nekā šāda dzīve?

Ikdienas dzīves prasības man neļauj daudz pierunāt, mierināt (es to labprāt darītu), bet AR VARU nevienu nekur nebāž. Veldres ielā un arī Ļermontova ielā ir dienas stacionārs, savukārt Ļermontova ielā ir arī parasts stacionārs (diennakts), kas ir orientēts uz tādiem kā Tu, uz tādām sūdzībām. Tā nav Tvaika iela. Un, piem., Strenčos stacionārs ir ļoti humāns.

Mūsdienās var braukt uz jebkuru slimnīcu pēc izvēles.

Un es pateikšu mazliet par cilvēku sūdzībām par slimnīcu, kā es tās redzu: problēmas vairāk ir tiem, kas no sevis nez ko stellē, ir apvainojušies un taisa liekus kasiņus ar personālu.



Edited 1 time(s). Last edit at 13.05.2015 13:37 by Runcene.

Mani vienmēr ir biedējušas psihiatriskās slimnīcas, pat nemāku teikt-kāpēc..
Tāpēc baidos tādā nokļūt...
Protams, ja tas būs vienīgais veids, kā atgūt normālu dzīvi bez bailēm un panikas lēkmēm-tad esmu ar visām četrām par!
Visvairāk mani šobrīd nomoka jautājumi-kas ar mani notiek, kāpēc tā notiek un kas īsti ir tam visam pie vainas...
Varbūt kādam ir pieredze ar ko līdzīgu? Būšu ļoti pateicīga, ja padalīsieties..

Lai saprastu, kas pie vainas, vajadzēs psihoterapeitu.

Lai noņemtu halucinācijas, vajadzēs psihiatru.

Parasti pie vainas ir bērnība, attiecības ar vecākiem, bērna paša fantāzijas par notiekušo (pārmērīga vecāku vainošana) utt. Bet nu katram mazliet savs. Zināma loma ir arī iedzimtībai, bet ar to "kāpēc tā notiek?" es ieteiktu neaizrauties, neiestrēgt uz to, jo tas nav produktīvi.

Ir tā, kā ir, un viss.

Drīzak jādomā, "kā būt tālāk?". Nevis "ko darīt?", bet tieši "kā būt?".

Nespēja lūgt un saņemt palīdzību liecina par nespēju uzticēties.

Valsts sistēmas psihiatri pa laikam mēdz būt dažādi, sevišķi vecākā paaudze, bet ir jaunāki, kas ir daudz cilvēcīgāki, un viņi ir gatavi darīt diezgan daudz, ja cilvēks pats grib. Ja cilvēks negrib, tad prognozes nav labas, viņiem nav laika motivēšanai, ļoti liels noslogojums.

Tāpēc kā vienu atbalsta vietu minēju Skalbes tālruni.

Tas, ko Tu tagad jautā, vairāk ir vērsts uz lietas vilcināšanu, ko jau vairākus gadus esi darījusi. Tavas veselības interesēs ir rīkoties ĀTRI.

Nevienam psihiski traucējumi nav tieši tādi kā Tev, katram ir kaut kas savs, sava vēsture, un tā izprašanai un ārstēšanai ir speciālistu kabineti.

Tas, ka Tu te sēdēsi un gaidīsi, lai satiktu vēl kādu, kam ir līdzīgi, neko daudz nedos, ja nu vienīgi tas būs īss mierinājums, bet tā ir tikai zināma liecība par to, ka neesi par sevi droša, Tev it kā vajag stuti, bet Tev ir pašai jāņem sava dzīve savās rokās, kaut arī ir bailes un nedrošība. Visiem no kaut kā ir bail, un ārsti parasti nepatīk nevienam, bet ir situācijas, kad viņus vajag.



Edited 2 time(s). Last edit at 13.05.2015 14:23 by Runcene.

Lalalalina Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> ku! varbūt nevajag savas asprātības te mētāt?
> Man tā patiešām ir briesmīga problēma,
> pietam-es nelietoju nekādas apreibinošas vielas,
> nekad neesmu lietojusi un netaisos lietot!
> Piedomā kādreiz pie tā, ko tu raksti!


Cienītā Lalalalina! Pie Tavas problēmas normāls cilvēks sen būtu palekdamies aizskrējis pie nervu ārsta. Bet tā kā Tu to izdarijusi neesi, tad ir īstais brīdis sākt Tevi visādi apcelt, nerrot un pazemot ar cerību, ka kaut kas Tev atleks vaļā un Tu sāksi darīt to ko jādara.

Neapšaubāmi psihiatriskā slimnīca (kas varētu būt sliktākajā gadijumā) nav nekāds cukurs, bet ja Tev tāpat praktiski nav savas privātās dzīves (jo balsis un sajūtas traucē) tad jautājums ir par to, kas ir sliktāks.

Es tā saprotu, ka Tu esi sieviešu dzimtes, gados tā ap 30. Un vīrietis Tev visticamākais, ka nav. Tad man ir vienkāršs nepsihiatrisks ietekums kā uzlabot situāciju. Bez garantijas protams. Bet ar pieredzi! Sāc lietot vitamīnus, un satiecies ar vīrieti. Tad bailes un panika mazināsies.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Maaaazdrusciņ garām, jo man ir tikai 19 gadiņi... :)
Man ir diezgan komplicēta domāšana, es baidos no konkrētas diagnozes, baidos, ka mani norakstīs, protams, ka es iešu pie speciālista, bet tas jau arī ir iemesls, kādēļ vērsos šeit pēc palīdzības-man nav ne mazākās nojausmas, kur iet, ar kādām summām rēķināties, uz ko gatavoties... Tapēc arī gribēju, lai kāds padalās ar pieredzi, piemēram, pie kura psihoterapeita ieteiktu aiziet, kādas ir cenas, cik ilgi ilgst vizīte..
Tāds nu es cilvēks esmu, es marinēju līdz pat pēdējam brīdim un tad nolemju rīkoties, bet pirms es rīkojos-man vajag noskaidrot... Tā vienmēr ir bijis..

Ir jau tiesa ku!, bet nav nācies sastapt nevienu ar neatrisinātu privāto dzīvi, kam nebūtu kādas bailes, kas viņu liedz veidot un sakārtot.

Cilvēks kaut kur kādā dvēseles stūrī kaut kam netic, no kaut kā baidās, un vispirms ir jāpanāk tas, ka viņš rīkojas, par spīti bailēm. Citi to spēj paši, citi nē.

Un, runājot par vitamīniem un satikšanos ar vīrieti-fiziski es esmu ļoti veselīga, nekādu sūdzību, par cik man ir veselīgs dzīvesveids, es veselīgi ēdu, sportoju u.t.t, tikai psihes problēmas.. Un attiecības man ir, tas tiesa-blakus mīļotajam jūtos drošāk, bet pēdējā laikā pat viņam esot blakus, panika un bailes parādās... :(

Oho, priekš 19 gadiem tas jau ir liels sasniegums.

Valsts psihiatrs ir bez maksas.

Psihoterapeiti par cenām ir runājami. Ja kāds nav, meklē citu. Cenas var būt arī ļoti augstas, bet kāds noteikti dod atlaidi. Psihoterapija ir mazliet kā tirgus, kur var kaulēties, jo valsts par to īpaši neinteresējas.

Un psihiatram es pat vārdu nosaucu...

Psihoterapeitu vajadzētu meklēt pašai pēc patīk/nepatīk principa, jo tur vajag lielāku cilvēcisko sazobi, zināmu jūtu ķīmiju.

Kā parasti norisinās pirmā vizīte pie psihoterapeita?

To gan nezinu, droši vien katram citādi.

Bet psihoterapeits ir nolīgta palīdzība, Tu par to maksā naudu, tātad laiks jālieto pēc iespējas efektīvi.

Tavā situācijā droši varbūt var sākt ar to, ka Tu izstāsti psihoterapeitam visu, ko te rakstīji, jo no mums lielas jēgas Tavā atveseļošanās procesā nebūs, bet no sadarbības ar psihoterapeitu gan.

Man jau liekaas, ka vairaak jeegas buus no viziites pie psihiatra. Neviens tevi ar varu slimniicaa neliks, izrunaasies un izdomaasi vai gribi dzert zaales vai ir kaadas citas iespeejas.

123, ļoti slidena tēma.

Es gan te bieži iesaku zāles un arī psihiatrus (kā šajā tēmā), jo cilvēkiem bieži nav naudas psihoterapeitam, un man arī nav laika skaidroties, bet mana pozīcija ir diezgan antipsihiatriska, jo daudzos gadījumos psihiatri un zāļošanās nebūtu vajadzīga, ja cilvēki laikus dotos pie psihoterapeita vai ģimenes to saprastu un spētu savus tuviniekus turp novirzīt. Un, no otras puses, psihoterapeiti mūsdienās ne labprāt strādā ar halucinējošiem pacientiem, jo ir taču psihiatrija un tik labas zāles. Bet Freida laikos strādāja ar ne tādiem vien, un neteiksim, ka viņiem nebija rezultātu.

Iedod tik paostīt zāles, tas ir āķis lūpā, bet mums nekas cits nav atstāts.

Es arī saku, ka labāk ar zālēm un tātad arī psihiatru labāk būtu nesākt.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Ja vinai nebuutu halucinaaciju, kas kluust arvien uzmaaciigaakas un biedeejosaakas, tad vina arii vareetu saakt ar psihoterapeitu, bet sajaa gadiijumaa taa buus tikai laika novilcinaasana. Arii ar psihiatru vat tikai parunaat, neviens jau ar varu nepiespiediis dzert zaales. Katraa zinaa svariigaakais vinai sobriid ir ieguut informaaciju, sapratni par to, kas ar vinu notiek, ir taas halucinaacijas vai tomeer nav. Ja jaaizveelaas starp psihiatru vai psihoterapeitu, tad viennoziimiigi psihiatrs ir tas kurs zinaas vairaak par halucinaacijaam.

Kāpēc psihiatrs zinās labāk?

Daudzi psihoterapeiti pirms tam ir bijuši arī psihiatri, var izvēlēties tādu. Un pasaulē ir kustības, kas kļūst arvien aktīvākas, kad cilvēki iemācās dzīvot ar balsīm, un tā vismaz ir dzīve. Cilvēks jauns, var palasīt internetā. Tikai zāles vien pēc laika nozīmē sēdēt uz dīvāna un visu dienu gulta, butka, virtuve, drausmīgi pieņemties svarā utt.

Bet nu tur, protams, visa atbildība ir jāuzņemas cilvēkam pašam, pašam sevi jāveido un ar to jāstrādā. Nekad nevar zināt, cik kuram sākumā resursu.

Labi funkcionējoši cilvēki arī ar balsīm ir tādi, kas nedod pirmo roku psihiatrijai, bet paši tur savu dzīvi.

https://www.youtube.com/watch?v=DVlhfuKDjYE

Es pati sev VISU DZĪVI esmu meklējusi pieredzi ārpus Latvijas, jo man ne visai patika tas, ko es jau zināju un biju redzējusi šeit, mācoties medicīnu. Cilvēks psihiatrijā lēmuma pieņemšanā piedalās ļoti reti, ārstiem tā ir vieglāk. Pasaulē ir dažādas kustības, kā jau teicu, protams, nekad nevar zināt, ko otrs cilvēks spēj izdarīt un ko ieteikt mēģināt, bet jau no sākuma sapratu, ka gan psihiatrs, gan arī it bieži psihoterapeits (to gan sapratu krietni vēlāk) mūsu sistēmā ir vairāk klīniski orientēts, un tur var paņemt tikai daļu, otra daļa ir jāuzņemas pašam.

Patrīcija Dīgana (saite, ko ieliku), piemēram, ar visām balsīm (halucinācijām) ieguva doktora grādu psiholoģijā, un viņas filosofija ir virzīta tieši uz palīdzēšanu cilvēkiem, kas lieto medikamentus (ja viņi to izvēlas), lai viņi beidz domāt tik daudz par savu slimību, it kā tā būtu viņu dzīves centrs, bet sāk domāt vispirms par to, ka ir cilvēki, par to, ko viņi dzīvē grib, un par to, ka viņu dzīve nav ierobežota psihiskās aprūpes sistēmā. Cilvēks, kurš dzird balsis, Latvijā tiek birkots pa lielam tieši tā -- Tu esi slims, un te Tu paliksi, bet tam tā nav jābūt. It kā labvēlīgi, bet tā ir plika ārstu vajadzība turēt cilvēkus šņorītē, tikai viņu privātā problēma, kas tiešām ir arī psiholoģiska. Un viena vieta, kur no tādas domāšanas var palīdzēt izkulties, ir psihoterapeita kabinets, jo sākumā cilvēks ir apjucis un cer, ka viņu kāds izvilks no bedres, bet viņš dabū to, ka viņu tai bedrē patiesībā sāk turēt un negrib laist laukā.

Protams, visiem tas nestrādā, es tikai cenšos iedot info, jo pie valsts psihiatra tā būs vienpusīga.

Man pašai bija "tikai" depresija, bet kādus tekstus es tik neesmu dzirdējusi un kā man cilvēki nav centušies "palīdzēt"... esmu daudzus izdzinusi no savas dzīves, it sevišķi tos, kas ir zinājuši manas ģimenes vēsturi ar dažādām psihiskām kaitēm un kas ir gribējuši mani paturēt būrīti. Un tur ir piedalījušies arī psihiatri, jo es to ļāvu. Man sākumā bija tā, ka iekritu kā circenis pelnos, neko nezināju, biju jauna un dumja, kā visas jaunībā, un noticēju, ka tikai zāles, zāles, zāles, bet tas ir ļoti melīgi pret meklējošu, jaunu cilvēku, jo nav taisnība.

Ja cilvēkam ir nauda, turklāt daudz naudas, tad viņš var izvēlēties, bet, ja viņam naudas nav sevišķi daudz, tad viņam visu laiku ir jāuzmanās. 19 gados psihiatrs, ja trāpīsies vecais padomju (un tādu ir daudz) var noēst pat tos cerību resursus, kas cilvēkam vēl ir.

Redz, cilvēks pat baidās, ka viņu ieliks slimnīcā, viņš nezina, ka VIŅAM ir teikšana pār to. Un ar laiku ir jāzina, ka visu psihiatram nevajag un nedrīkst teikt. Vismaz kamēr nav mainījusies sistēma un viņu domāšana.

No otras puses, visu nesakot, var nesaņemt īstās zāles, kas tiešām noderētu. Te atkal psihoterapeits var palīdzēt, kā gudrāk runāt.

Psihiatrs un psihoterapeits pie mums nav sabiedrotie vai tādi ir diezgan reti. Varas spēlītes, bet pa vidu cilvēks.

Es zinu, kādas šodien izskatās visas manas dzimtas sievietes, kas ir gājušas tikai pie psihiatra. Un tagad viņas grib, lai viņām palīdz... nu sorre, es nekā nevaru izdarīt. Un uz tā pamata saku to, ko saku. Jā, zāles savu reizi der, bet ar savu galvu uz pleciem un lielāku pārliecību par sevi. Psihiatrs to mēģinās nokaut, ar retiem izņēmumiem, kurus jau norādīju. Tvaika ielas slēgtajām nodaļām ir ļoti sliktas tradīcijas šai ziņā.



Edited 1 time(s). Last edit at 14.05.2015 13:50 by Runcene.

Es arī visu kaut ko mēdzu redzēt un dzirdēt, bet valsts psihiatrija man ir atdevusi daudzmaz normālu dzīvi. Nevis normālu pēc kaut kādiem standartiem, bet t,adu, kas mani pašu apmierina un tas jau ir galvenais.
Tā ka iesaku nebaidīties no ārstiem un zālēm, pie tam nav obligāti jāliekas slimnīcā, mani, piemēram, neviens tur nav slodzījis, es visu laiku ārstējos ambulatori.

es labāk nošautos nekā ietu pie psihiatra

Parasti jau nav tikai halucinācijas. Parasti tās pavada trauksme, paranoja, prāta aptumšošanās vai kas tāds. Kā ir? Vai citādi garīgā veselība ir laba? Vai ikdienā bieži tiecies ar cilvēkiem vai arī dzīvo vairāk noslēgtībā?