Jau pusgadu eju pie psihoterapeita (problēmas bija ar neirozēm krūtīs) un neko lielu neesmu atklājis, ja nu vienīgi tas, ka es esot hipohondriķis, man ir depresīvas iezīmes un šizoīda personība un veģetatīvā distonija, bet galvenais - pamatā esmu vesels no citām kaitēm. Un tomēr dzīve man nav tik laba kā gribētos - mājokļa lietas ir iestrēgušas (dzīvoju pie radiniekiem), izglītībā nav ilgi nobeigts maģistrs, darbs nav tas, kam mana vecumā vajadzētu būt un ka pelnīt, attiecības ir neeskistējošas.

Es vienkārši cenšos saprast, kur ir manas problēmas, bet līdz šim psihoterapijas vienīgā atbilde ir, ka man mazāk ir jāgaida no citiem, mazāk jāžēlojas par grūtu dzīvi un vairāk jādara pašam. Bet it kā jau esmu centies visu laiku darīt, varbūt daudz ko lieku.

Vai kāds var izstāstīt, kādus kukaiņus parasti psihoterapeiti mēdz noķert un kā no tiem tikt vaļā. Sevišķi man interesē infantīlisms - kā to atpazīt un kā no tā tikt vaļā?

Vai psihoterapeita maiņa kaut ko var dot. Man patīk tas, ka ārsts un psihoterapeits ir vienā personā, jo tad var izsvērt zāļu lietošanu.

Un protams, es gribētu, lai krūtīs man viss būt kārtībā, tas reāli traucē dzīvot un rada bezcerību.

Nesapratu, kas ar tām krūtīm...?

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Krūtīs ir vai nu neirozes vai stenozes. Psihoterapeite saka, ka neirozes.

Neiroze ir tikai un vienīgi galvā.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Aspektam, ka psihoterapeits un psihiatrs ir vienā personā, mēdz būt arī negatīvā puse -- iespēja "izspiest" zāles.

"Bezzāļu" psihoterapeiti to vienkārši nevar izdarīt.

Es nerakstīšu citās tēmās, bet veselības sadaļā, kur Tu raksti par sirdi, es jau sākumā reāli nospriedu, ka raksta hipohondriska sieviete. Tas nav nekāds nicinājums vai izsmiekls no manas puses, bet fiziski slimi cilvēki ir ar citu fišku un pilnīgi citu leksiku, bet Tavs baisais smalkums, iedziļināšanās katrā sūdā...

Pusgads pie terapeita, manuprāt, pat nav knaps sākums. Tev ir kaut kas jādara arī pašam: dienasgrāmatas rakstīšana, pasaules literatūras lasīšana utt.

Turklāt Tu jau ļoti ilgi esi nodzīvojis ar tiem tarakāniem, un tas ir normāli, ka cilvēks neredz, ka gaida no citiem, vismaz sākumā noteikti. Tāpat arī citas lietas, jo nav trenēts redzēt, sevi nepazīst.

Psihoterapija ir kā milzonīga sīpola lobīšana, un cilvēks nemainās ātri, ja viņu nesatricina kaut kas diezgan smags. Kamēr Tev nerodas lielas neērtības, var iet arī 10 gadus un neko nemainīt.

Ja, piem., radi Tevi izmestu, Tu citādi dinamizētos.

Tā kā domā, viegli nebūs, bet neiespējami arī tas nav.



Edited 1 time(s). Last edit at 28.04.2015 22:48 by Runcene.