Esmu auzās. Tajās esmu jau diezgan ilgi, bet līdz šim neesmu vēlējusies no tām bāzt ārā galvu vai atzīt, ka tajās atrodos. Man ir 25 gadi, sieviete, augums 168. Svars svārstās robežās no 55-70 kg, šobrīd 62. Pēdējos 3 gadus man ir ēšanas problēmas - rīšanas periodi mijas ar skrupulozas veselīgas ēšanas dienām, ierobežojošām diētām vai neēšanu vispār. Parasti ir tā, ka kādu periodu ēdu/vemju/ēdu/vemju, pēc tam ir depresija, kuras rezultātā tiek pieņemts lēmums "ēst veslīgi", kas parasti neilgst vairāk kā nedeļu,kam seko kaut kāda kārtējā diēta, kura nemanot tāpat pārtop rīšanas mānijā/vemšanā/rīšanā/vemšanā un tā pa riņķi...

Kad domāju par ēdienu vai to ēdu - tas nes prieku, tik līdz ir saēsts tik tālu, ka nevar ieēst vair ne kumosiņa - ir iekšēji pārmetumi par izdarīto, kam seko vemšanas izraisīšana un caurejas tablešu dzeršana. Tāda ir ikdiena. Tāda bija arī šodiena. :(

Es tā vairs negribu ilgāk turpināt. Lasu forumus, kur iesaka atrast vēl kādu lietu,kas nes prieku - un ar to aizvietot ēšanu. Esmu mēģinājusi visādus pulciņus, nodarbes, rokdarbus, fizsikas aktivitātes, iepirkties, ceļot, ar labpdarību nodarboties, ar reliģiju, filozofiju, literatūru, mākslu - visu ko, bet nekas neaizrauj. padaru kaut ko un metos pie rīšanas... Arī iemesls, kāpēc vēlos dzīvot viena pati ir tieši tas, lai es varētu to darīt un mani neviens neredzētu.

Arī citā šiet lasītajā diskusijā ieteiktais, ka jāatrod iemesls un tas jālikvidē, nestrādā. Manuprāt daru to tāpēc, ka esmu vietuļa un nekam dzīvē neredzu jēgu. Cilvēkos esmu vienmēr, "draugi" apkārt nepārtraukti, darāmā netrūkst un viss it kā notiek, bet tāpat jūtos vientuļa un ir patstāvīga bezjēdzīguma sajūta. Bieži domāju par nāvi - kā tādu (pašizraisīti nomirt nevēlos, lai gan nave kā tāda - dabīga vai nedabīga kaut kādā mēra ir arī mūsu pašu veicināta - piemēram - gandējot veselību ar šitadu ēšanas cūkošanos).

Pieļauju domu doties pie ārsta. bet kāda? Ko psihologs tur var palīzet, ka man vienkārši nekas neinteresē un vienīgais, kas iepriecina ir ēst? Pie dietologa? Bet ko dietologs vēl jaunu pateiks - ka ar mēru un saprātu ēst? Iet pie burvēm, zāļu tantiņām? Es vienkārši vairs nezinu, ko ar sevi lai iesāk. :( Ja iesakiet speciālistu, lūdzu kādu konkrētu - vārdu uzvārdu, vēlams - Rīgā un anonīmu

Psihoterapeits.

Viņi visi ir anonīmi privātpraksēs.

Vārds? Hm... tas ir sarežģīts uzdevums, jo to parasti izvēlas pats pēc patīk/nepatīk principa, tam jābūt intuitīvi, palasi kādus rakstus žurnālos vai tīmeklī, viņi taču tagad kasās, kurš gudrāks, kurš pareizāks, kā jau cilvēki :) Raksta gan par to, gan šito.

Der visi, kam ir diplomi. Biedrības ir divas, bet tur sertificētam obligāti nav jābūt, jo priekšnieku tantes nevar izlemt, kura gudrāka. Tā nu viens otrs tiek izmests vai pat tur nestājas.

LPB visi ir mācījušies saskaņā ar Eiropas standartu. LĀPA hvz, kaut kāda uz vietas RSU cepta programma, bet nez vai nebūtu bankrotējuši, ja nekur nederētu.

Tavā gadījumā psihologs būs par īsu. Manuprāt.

Mani absolūtie favorīti ir Viesturs Rudzītis un Anita Plūme. Izturējuši laika pārbaudi, bet nu ir jau citi arī, tikai nezinu daudz spriest.

Ja vajag ļoti lēti, tad Juris Blumbergs. Viņš ir viens no pretimnākošākajiem šai ziņā. Savulaik tāds bija arī Māris Siliņš. Par citiem vienkārši nezinu.

Bezsāte

Neķer kreņķi. Tev viss vēl ir labi. Citām iet trakāk. Sabojājās visi zobi, kuri jāizrauj, sabojājās kauli, kas salūzt no viegla piesitiena vai paleciena. Dažas pat nomirst. Turklāt priekšrocība ir tā, ka nav bērnu. Tikai seksot vajag uzmanīgi, lai kāda riba nepārlūzt un neiedurās plaušā. No tā var nomirt.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Bulimija.

ku!, nu bet kāds var nolemt nenokļūt tik tālu -- ja jau jautā.

123, un kāda jēga no psihiatrijas dg.?

Dzīļu psihoterapijā tās vsp nepiemin.

Runcen, es vienkārši mazliet iezīmēju perspektīvas...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Par diagnozi nojaušu, kura tā tāda ir - bet - tas līdzīgi kā pīpētājiem vai dzērējiem teikt, kas viņi tādi ir - tikmēr, kamēr pašam tas "netraucē" vai neizraisa riebumu, tikmēr tā "diagnoze" ir tikai nosaukums, kas īpaši netraucē.

Ku! - jā, Tu apraksti jau ļoti galēju variantu - man visu laiku licies, ka nekas tāds ar mani nenotiks, jo es jau neesot no tām, kas mēģina atvemt pat gaisu un ūdeni - kaut kāds ēdiens tomēr manī paliek, kā nekā veseli 6 kg uzēsti kopš oktobra - tas ir milzīgs svara pieaugums, kas, protams, dzen depresijā. Man laikam punktu pamazām pieliek tas, ka veselība tiešām bojājas. Mati trausli, nagi kā papīrs, mēnešreizes badošanās periodos čakarējas, zobi - ja līdz 24iem gadiem nebija nevienas plombes, nu sākuši bojāties, bieži nespēks, āda neveselīgi pelēka.. - bet tās tādas "kosmētiski risināmas" lietas. Tas, kas mani "pamodināja" ir tas, ka sāku (atvainojos) kakāt brīnumus - kaut kādu zaļu masu un asinis. Pieņemu, ka kaut kas ar aknām iet pa pieskari, žults neizdalās vai arī kuņģis vairs nepārstrādā uzņemto. Ar acīm redzu, ar prātu saprotu, bet emocionāli kaut kāda apātija- lielas emocijas par to visu nav - tikai kaut kāda nīkuļojoša, drīzāk - diezgan tehniska sirdsapziņa, ka kaut kas jādara lietas labā.

Lai cik stulbi es nerīkotos, kaut kāda saprāta deva ir bijusi vienmēr un tāpēc laikam tik ilgi tas varējis vilkties. Man ir bijusi sava metode - ja tomēr viss apēstais ir bijis izvemts, bet nav dzerti laksatīvi, pirms gulēšanas iedzeru vitamīnus, cerot, ka miegā, kamēr guļ - tomēr kas grams vitamīnu uzsūksies un organismam kaut kā palīdzēs...

Runcene - izpētīju Tevis ieteiktos uzvārdus. Rudzītis vairāk pēc sieviešu kouča izklausās. Pie sievietes negribās, man šķiet, ka tā būs kā vēl viena māte- kas moralizēs... Blumergs izklausās sakarīgs - patika, ka viņš rakstīja, ka viņam kļūt par psihoterapeitu bijis sapnis. Varbūt viņam tiešām interesē cilvēka iekšejās pasaules nostūri?

Vispār - ko tie psihoterapeiti dara - kā ārstē? Prasīs, kāpēc es tā daru un taujās, kāda bija mana bērnība, līdīs dvēselē? Jeb vienkārši klusēs un gaidīs, ka klusums liks justies neērti un es to gribot negribot aizpildīšu ar kādam dvēseles atklāsmēm, cenšoties pieturēties pašai pie savas problēmas? Liks dzert zāles? Vai ģimenes ārsts tajā visā tiek pīts iekšā?

Bezsāte

Ja godīgi, tad man priekš Tavas "slimības" ir diezgan sūdīgas prognozes? Un zini kāpēc? Tāpēc, ka Tu esi pārāk gudra. Tu pati visu labi zini un tas ko Tu dari, ir apdomāts un pamatots. Uz šādiem cilvēkiem psihoterapija parasti neiedarbojas.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Ku!

Ko Tu iesaki?

Nezinu, vai ta ir grudrība, drīzāk ir gļēvulība- attaisnot savu cūkošanos. Šodien bija briesmīga diena, jo visu laiku biju cilvēkos un visu laiku bija sociālā ēšana - visu dienu kolektīvi rij un priecājās par dzīvi, es prtoams ne tikai riju bet pārrijos jēgu, bet nav neviena brīža, lai diskrēti no tā visa "tiktu vaļā". Dvēseli (un kunģi arī) rauj uz pusēm, prātam lomkas, mutei slāpst tikai vel pēc vienas glāzes ūdens un dažām tabletītēm, bet sirdsazpiņa zvana savus draudu zvanus. Rezultāts tāpat jau zināms..

Viens ir tas, ka es saprotu to fizisko pusi - tas viss ir novērojams, tur nav ko daudz zināt. Tas, kur mana gudrība nesniedzas ir - kas manī izraisa to, ka es nespēju kontrolēt savu ēšanu? Rakstura vājums, fiziskas novirzes, psiholoģiskas nepietiekamības? Kas ir tas, kas izraisa manī to, ko es girbu (piemēram - pierīties), kur rodas konflikts (kāpēc es gribu no tā visa atbrīvoties) un vai tam ir risinājums (pieņemt ka tas ir normāli - nav risinājums). Varbūt jāpalasa grāmatas par to, kā strādā tā psihe un vai tā kā porgrammējas? Lai gan ar lasīšanu man būs švaki, ātri vien izfiltrēšu sev tīkamo un netīkamo laidīšu gar acīm. Kāds mūsdienīgs un dzīvesgudrs psihologs, kurš ir gatavs parunāties par to, kas ir kas un vedināt sakārtot pašai sevi, neliekot rīt zāles vai mācīt ēst normāli, bet gan izskaidrot, kā tas viss strādā un kur man tajā uztveres-reakcijas ķēdē kaut kas iet greizi... Gribu gribēt ēst ar mēru un "apziņai neizslēgities" brīdī, kad redzes lokā parādās ēdiens...

Bezsāte

Es šaubos, ka Tu kādreiz uzzināsi patieso iemeslu kāpēc Tu tā dari. Kaut kādi statistiskie cēloņi tam protams ir zināmi bet nez vai kāds tos var pierādīt. Psihoterapijā vispār neko nevar pierādīt. Tā ir zinatne, kas balstās un uz dažu cilvēku domām kurām piekrīt vēl citi. Bet tam visam priekš Tevis nav liela praktiska nozīme. Uzskati, ka Tev ir prāta defekts (kā tas ir patiesībā) un bloķē tos ceļus kas noved pie negatīvā rezultāta. Ceļus Tu labi zini. Tu pa tiem gāji jau daudzreiz. Kā es mīlu teikt, izdari sev virtuālu smadzeņu operāciju. Nogriez pieeju šiem ceļiem un nestaigā vairāk pa tiem. Tas nav tik grūti kā liekas. Jo Tu pati labāk par visiem terapeitiem zini, kad prātā sāc mest lokus lai it kā nejauši nonāktu uz šī ceļa un sev paziņotu, ka tagad neko vairs nevar darīt. Porciju strikti liec uz šķīvja un vairāk neņem. Nebūsi pārēdusies, automātiski nebūs vajadzība atbrīvoties. Bet to ir jāiemācās darīt un uzreiz nesanāks. Taču pāris gados tiksi ar to galā.

Un vēl, nelieto tos laksatīvus. Viņi izraisa disbalansu organismā kas veicina to rijību. Ja patiešām jūti ka vēders ir pilns un nenak ārā tad taisi klizmu. Tas Tu tik bieži neuztaisīsi un arī kaitējums organismam būs mazāks. Vemšanu ir jāpārtrauc pilnīgi.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Ģimenes ārsts tiek pīts iekšā tikai tad, ja pati gribi un pati stāsti. Citādi psihoterapeits ir tas pats, kā aiziet uz veikalu, pie friziera, uz zooloģisko dārzu. Tur Tu ģimenes ārstu vari sastapt tikai nejauši. Manis minētie psihoterapeiti neviens neizraksta zāles. Rudzītis, Plūme un Siliņš ir ar ārsta pamatizglītību, bet zāles neraksta. To dara tikai tie psihoterapeiti, kas ir arī psihiatri. Dažreiz viņi psihiatru iesaka, bet domāju, ka Tu tur vēl neesi.

Latvijā ir divas psihoterapeitu organizācijas:

www.arstipsihoterapeiti.lv (LĀPA)
www.psihoterapija.lv (LPB)

Ja Tu negribi sievieti, tad abos sarakstos kādi 20 veči būs. Kādi pāris varētu būt arī psihiatri, kas vajadzības gadījumā izraksta arī zāles. Rolands Ivanovs točna ir, citus nezinu.

Kā tas tieši notiks, vari lasīt internetu, žurnālus un grāmatas. Ja Tu to gribi atrisināt, nebūs tā, ka nevajadzēs izprast bērnību un attiecības ar vecākiem. Par māti jau šo to jauku esi pateikusi :) Un, protams, ka tam tur aug kājas. Ja Tev bail no problēmu iepazīšanas, tad nav vērts. Es nezinu, kas ir radījis to ideju par līšanu dvēselē. Stingri ņemot, tā ir tāda slikta ironija. Gribi sevi izprast vai negribi, saprast savas vājās, stiprās puses vai dzīvot tāpat tālāk? Tas arī viss. Psihoterapeits Latvijā nav nekas obligāts, galīgi nav: tās ir privātprakses, kurp var doties, ja vien grib, un kurām var iet apkārt ar lielu līkumu. Lai neietu var meklēt viņu cilvēciskās kļūdas, kā viens otrs dara. Un ko tik vēl ne.

Bet, protams, ka psihoterapeits gaidīs, ko Tu teiksi. Var jau par savu naudu arī sēdēt un klusēt, ja nav citas siltas vietas ar ērtu krēslu, kur dienā pavadīt vienu stundu :)

Un es piekrītu ku!, ka Tu visu esi sev pamatojusi. Tu būsi gemorojs jebkuram, to es paredzu. Ciets riekstiņš :)

Bet esmu uzrakstījusi apmēram visu, kas uz ātro nāk prātā. Agrāk nodarbojos ar pierunāšanu, bet nu esmu sapratusi, ka cilvēks patiesībā arī manis uzrakstīto info var atrast pats, ja vien grib. Es tikai saku, ka tas ir tā vērts. Tā kā domā vien.



Edited 2 time(s). Last edit at 12.03.2015 13:02 by Runcene.