Vai nespēja priecāties un mīlēt var kļūt par šizofrēniju ?

Aizsāka Teksasa 

Vai nespēja priecāties un mīlēt var kļūt par šizofrēniju ?
19.01.2015 01:19
Labdien, mīļie !
Jau vairākas dienas lasu Jūsu forumu un ar savu izteikto empātiju jau sajūtos kā starp savējiem - piedodiet, jo neesmu pārliecinaata par saiknes atgriezeniskumu.
Vienreiz dzīvē biju pie psihiatra, jo organisma atbildes reakcija uz stresu dēļ bijušā vīra izdarībam bija iemigšana bez mitas un visur. Diagnoze tika uzstādīta - depresīvā neirastēnija. Zāļu nosaukumu neatceros ( tas bija pirms 20 gadiem ), bet viens no medikamentiem bija tikai piecas tabletes, un pirmās iedarbība dāvāja man vienu PRIECĪGU dienu manā dzīvē, kad sajutos labi, esot kopā ar saviem bērniem, ejot pastaigā un uzpošot dzīvokli..
Otra reize dzīvē, kad izbaudīju mieru un prieku par savu esamību, tika saņemta no Dieva, krietnu laiku lūdzoties un apmeklējot dievkalpojumus, bet šo brīnišķo stāvokli es ātri pazaudēju, uzlabojoties finansiālajai situācijai.
Esmu robežpersona ar pašiznīcinātāja tieksmēm: neatbilstošu partneru izvēle, savu spēju neizmantošana, izskata un veselības bojāšana, jau vairākus gadus ir pieplusojusies arī azartspēļu problēma, ko es agrāk pat ļaunākajos murgos nespēju iedomāties kā daļu no savas dzīves, bet "uvi"....Zems pašvērtējums, ko jaunībā cēlu ar savu spēju pārbaudi dažādos uzņemšanas konkursos, brieduma gados barojos no komplimentiem un kontakta ar cilvēkiem, jo mana atvērtība tad laikam sniedza ko labu ļaudīm - par spīti savam iekšējam tukšumam un nemīlestības sajūtai, es viņiem patiku.
Kad nomira mans tēvs ( viņs arī laikam ir manu problēmu sakne, plus - māmiņa ar savu attieksmi pret viņu un mani ), tad sākās kas nelabs.
Es pieņēmu darba piedāvājumu spēļu zālē (pēc 4 gadiem arī sāku pati spēlēt ), pret savu gribu sapinos uz diviem gadiem ar cilvēku, kurš ar mani manipulēja, bet es biju apmāta ar ideju pierādīt,ka viņs ir labs ! Sākās tāds periods, kad likstas un lieli izdevumi uzradās burtiski katru dienu. Lai tiktu ar to galā, es paņēmu daudzus kredītus, bet spēks un veselība jau sāka zust, komplektā ar svaru un matiem.
Pataloģiskā meļa iedarbība tikmēr bija izplēnējusi, es nomainīju otru darbu, atrodoties sev mīļā vidē starp radošiem un jauniem cilvēkiem ( starp citu, gadu strādāju arī Tvaika ielā par sanitāri, un tas darbs man sniedza lielu gandarījumu, bet arī to uzveica spēļu zāle, jo nevarēju fiziski apvienot, kā arī lielā ienākumu starpība nospēlēja savu ļauno lomu - velns ir viltīgs ), divas dienas biju laimīga, jo sarunas ar foršiem cilvēkiem mani vienmēr iedvesmoja, bet trešajā sastapu puisi - 13 gadus jaunāku par mani, un kaut kas notika.
MAN viņu vajadzēja, lai gan paralēli no pirmā brīža izjutu milzu smagumu nākam klāt ( ja kas, šis akmens uz manas dvēseles ir vēl joprojām, lai gan pagājuši jau 5 gadi, bet puisis pirms 3 mēnešiem no manis aizbēga ). Kad aicināju viņu pie sevis, es pirmo reizi dzīvē dzirdēju balsi ( vīzijas gan bija bijušas, kad redzēju cilvēku ar velna ragiem, bet arī ar viņu es nodzīvoju kopā 2 gadus ), un tā teica - nedari to !
Es neklausīju.
Mēs sākām dzīvot kopā un kopā pametām Latviju, jo es nespēju atdot kredītus un ar savu veselības un psiholoģisko stāvokli neredzēju citu izeju - bija sākušās arī VD lēkmes.
Atkal ir par garu - tagad tikai nosaukšu notiekošo.
Šīs kopdzīves laikā vairākas reizes mana dvēsele atstāja ķermeni ( it kā sapnī, bet tas nebija sapnis - sajūta nepatīkama, jo neko nevar ietekmēt - tevi kā ar spēku spiež pie griestiem un redzi sevi no augšas ). Es to saistīju ar tēvu un baidījos, ka viņs grib iemiesoties manā ķermenī. Tad bija sapnis, kurā mans draugs mani grib noslīcināt - tā laikā es biju griezusi zobus un pamodusies uzvedos kā zombijs - visus nākamos gadus es dzīvoju ar aizdomām, ka mans pusis vēl man ļaunu, ka gremdē mani, ka nemīl mani.... Tad bija balss, lai neguļu ar viņu vienā gultā... Vēl Latvijā esot, es gan lūdzu Dievu, gan gāju pie zīlniecēm un dziedniecēm. Arī čigānietes mani ir vairākas reizes apstrādājušas.
Es vairāk nebiju spējīga atšķirt savās attiecībās labo no ļaunā un konsekventi kodēju puisi, ka viņam jāpazūd, ka viņs man ir atņēmis dzīvi, ka izmanto mani, ka nemīl, rīkoju greizsirdības scēnas (vienreiz uzbruku viņam arī fiziski ), jo jutu, cik pati esmu nožēlojama, bet viņs tikai strādāja, centās nestrīdēties. nedzēra, nepīpēja, ienīda manu spēlēšanu, rūpējās par manu suni, ar kuru mēs katru dienu kopā staigājām trijatā visus 5 gadus, bet es tik turpināju malt savu, un beigās mana trakošana panāca savu - cilvēks aizbēga, izliekoties, ka dodas atvaļinājumā uz LV.
Tagad esmu viena svešā valstī, un mans vienīgais draugs ir vecais, labais un lielais suns, kurš pats pie manis atnāca pirms 11 gadiem. Bērni ir jau lieli - citā valstī, bet mamma - viena pati Latvijā.
Man brīžiem šķiet, ka es no dvēseles sāpēm nomiršu, bet es to nedrīkstu darīt, jo sunītim esmu tikai es, arī bērniem un mammai būtu lieki pārdzīvojumi.
Es visur tagad redzu tikai savu vainu - visā manā dzīvē, kaut kādas drausmīgas, fatālas sagadīšanās, savu nespēju neko ietekmēt utt. Par aprakstītajām attiecībām - es līdz šim brīdim nesaprotu, vai es ārdījos, jo viņs mani nemīlēja, ārdījos, jo nemīlu sevi, jeb......MAN IR ŠIZOFRĒNIJA ???
Varbūt šī vēstule jāievieto ezotērikas nodaļā, bet, jebkurā gadījumā, cilvēkam ar normālu psihi ir jāspēj kontrolēt savu rīcību, bet es nespēju, un tas šausmina...
Es te pat nepieminēju, kas vēl ir nācis klāt: bailes, absolūta neticība sev, bezjēdzības un vientulības sajūta, plus - ārprātīga nožēla par visu...
Re: Vai nespēja priecāties un mīlēt var kļūt par šizofrēniju ?
19.01.2015 10:31
Bet mīļais cilvēk, kādam gan vajadzētu būt rezultātam ja Tu gadu gadiem visu metodiski čakarē kopā? Te nu viņš ir.

Runājot par cēloņiem, tie acīm redzot saistīti ar baudas un novērtējuma "atkarību". Ar sekojošu smagu paškritiku kad to ilgstoši neizdodas iegūt. Plus visādas stulbas izdarības kas situāciju ir iedzinušas strupceļā.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv
Tak ej uz psihoterapiju (psihologs laikam nelīdzēs), ej ilgi un gan jau ka izkārpīsies.
Re: Vai nespēja priecāties un mīlēt var kļūt par šizofrēniju ?
19.01.2015 13:46
Te gan laikam vairaak nodereetu saruna ar psihiatru.....
Re: Vai nespēja priecāties un mīlēt var kļūt par šizofrēniju ?
19.01.2015 15:06
Reāli ir tā, ka neviens nevar prognozēt, kam un kad var attīstīties šizofrēnija (sākties murgi, halucinācijas utt.).

Tev tagad ir pēdējais brīdis meklēt palīdzību, jo Tu daudz esi sapisusi un tagad, protams, par to sevi ēd. Nezinu, vai Tev vajag zāles vai tikai psihoterapiju. Ja gribi kādu vietējo, Latvijā ir psihoterapeiti, kas strādā skype.

Bet, sievietes, nu kāpēc Jūs nīdejat vīriešus, kas ir ienākuši Jūsu dzīvē, lai palīdzētu? Alas sieviete nevar izturēt vīrieti, tāda ir pirmatnējā kartība, jo viņš visu laiku vandījās kaut kur pa mežiem, bet, ja ir vēlme pēc izaugsmes un attīstības, tad vīrietis savā dzīvē ir jāielaiž. ("Vairs nemīlu" un citas muļķības šeit būtu jālasa no rīta līdz vakaram, ja es to visu lasītu, un pēc tam pašas raud un jūdzas nost.) Nu kur tad būs tie jauniešu tauriņi līdz kapa malai? Tur ir citas, dziļākas un nobriedušākas attiecības, kas nāk vietā, un nav mazāk vērtīgas. Drausmas. Mani tādi stāsti emocionāli ļoti satricina, negribu neko vairāk teikt.

Un ar mani var nestrīdēties. Te esmu cieta kā akmens.

Neticiet man, parunājiet ar kādu vecāku sievieti, kas līdz mūža galam ir pratusi saglabāt laulību.



Edited 2 time(s). Last edit at 19.01.2015 20:19 by Runcene.
Re: Vai nespēja priecāties un mīlēt var kļūt par šizofrēniju ?
20.01.2015 00:10
Paldies par komentāriem !
Vakar - pēc daudzām brīvdienām, kad bija laiks sevi tā kārtīgi saraudināt, tapa arī atbilstoši drūma vēstule. Ir jau arī daudz kas skaists manā dzīvē, un pirmais te ir jāmin mani bērni un mazdēliņs, kā arī ļoti daudz labu un interesantu cilvēku, kurus esmu pazinusi, dzīvojot Latvijā.
Par to baudu un atkarību ir trāpījums desmitniekā, jo sen jau kontstatēju, ka es gribu gribēt, jo tad, piepildot šo vēlmi, tiek pie maza un mirklīga prieciņa... ( paši ikdienišķākie man tie ir kafija un cigaretes, kā arī laba ikvakara filma ).
Par attiecībām. Divreiz pārlasīju R.Norvudas "Sievietes, kas mīl par daudz", un tā ir par mani no a-z. Attiecības ar "neiespējamu" vīrieti nav mīlestība, bet gan atkarība no sāpēm un ciešanām, kas neizbēgami rodas šādā kopdzīvē.
Mana iekšējā agresija pret vīrieti sakņojas manā tēvā, bet pašpazemojošā izturēšanās pret partneri ir baiļu līdzināties savai māmiņai projekcija dzīvē.
Ar šo konkrēto puisi nebija tauriņu sākumā, bet mēs bieži kopā raudājām, turot otra roku, bet iemeslu asarām nesapratām ne viens, ne otrs; savukārt, dziļuma vietā aizvien lielāka kļuva plaisa starp mūsu vērtībām, vēlmēm un uzskatiem, un laikam jau abi nespējām to visu apsegt ar mīlestību.
Tajos brīžos, kad kļuvu ļauna, man būtu pieticis ar vienu apskāvienu un dažiem vārdiem, kas izskanētu šajā pasaulē kā liecinājums tam, ka MĒS ESAM KOPĀ, bet nekā tāda nebija... Nesen vienas psihoterapeites intervijā izskanēja doma, ka pat sunim ir nepieciešams dzirdēt savu vārdu....- tas tomēr nozīmētu, ka viņs nav bezpersonisks dzīvnieks, kas pilda vispārpieņemtas funkcijas, ko varētu izdarīt jebkurš suns....
Paldies vēlreiz, ka bijāt izlasījuši manu negatīvo vakardienas vēstījumu !
Re: Vai nespēja priecāties un mīlēt var kļūt par šizofrēniju ?
20.01.2015 00:24
Un kas liedz sievietei apkampt savu vīrieti, kad viņai ir draņķīgi? Vai lai viņš visu uzmin?

Tāda līmeņa refleksi ir tikai mammām.

Man forumā ir tāds vērojums: atnāk cilvēks, izraudās, un pēc tam nākamajā dienā saka: ai, nekas jau nebija...

Es šitam īsti neticu. Bija gan, un būtu veselīgi turpināt domāšanu, jo tas ir ceļš uz dziļāku sevis saprašnu.

Bet nu ok, domā, es tikai neaizrautos ar neiespējamā vīrieša birkas piekarināšanu jebkuram vīrietim. Es to ierobežotu uz hronisku alkoholiķi (arī ne uz katru atkarīgu personību), uz psihiski slimu (un arī ne katru) un kādu ārzemnieku varbūt, ar kuru Tev nekas nevar iznākt kultūras un reliģisko atšķirību dēļ.

Ja sievietei nāk virsū histērijas lēkmes (nu kāda tur šizofrēnija), tad nez vai to var mest uz vīrieti.



Edited 1 time(s). Last edit at 20.01.2015 00:26 by Runcene.
Re: Vai nespēja priecāties un mīlēt var kļūt par šizofrēniju ?
20.01.2015 02:34
Protams, ka nav pēkšņi viss labi, un nekad tā arī nav bijis, bet es neprotu būt tā mierīgi pa vidu - uzreiz ir galējības.
Negribu te piepildīt forumu ar savu attiecību aprakstu, jo tēma jau pamatā ir cita, bet, atsaucoties uz Jūsu, Runcene, tikko tapušo ierakstu -
šim puisim pirms manis bija bijušas tikai vienas attiecības, un tās pašas - ar vīrieti ( viņs gan pats nekad tā arī tajā neatzinās ), 14 gadu vecumā viņs piedzīvoja sava vectēva pašnāvību blakus istabā, kā arī viņam ir negatīvi domājoša mamma ( te savelku kopā, ka viņs arī neapzināti pievilka to, ko negribēja, jo es šajās attiecībās arī kļuvu ļoti pesimistiski domājoša ). Puisis diezgan klaji pauda antipātijas pret sievietēm vispār, neuzturot kontaktus ar savu mammu un māsu, bet dievinot tēvu. Arī attieksme pret manu meitu un dēlu atšķīrās, sirsnīgumam parādoties tikai pret otro...
Ārpus konkurences gan vienmēr bija jebkurš dzimums, kurš izteica komplimentus un uzslavas, bet es biju par lepnu ( dumju, spītīgu ? ), lai to lietotu kā manipulējošu ieroci, bet strādājis tas būtu 100% !
Par sievieti, kura apkampj - ja Jūs zinātu, cik reižu pēdējā laikā ( krasi atšķīrās gan pats pirmais gads ) man bira pa asarai, kad viņs izvairījās no pieskārieniem, - kaut ko tādu es vēl nebiju piedzīvojusi... Sekss gan bija, bet mehānisks ( savādi, ka tad pieskārieni nebija viņam tik "traumējoši" ).
Jūs esiet gudrs un erudīts, bet racionāli domājošs cilvēks ( tāds man radies iespaids pēc lasītā ), mani, savukārt, visstiprāk iespaido sajūtas, intuīcija, emocijas, un, rodoties putrai manā dzīvē kopumā, tās aizvien vairāk kļuva man par maldugunīm, nevis bākām.
Tas jau arī tagad tik ļoti sāp un rada smagumu, ka,visticamāk, nekad es neuzzināšu, kā būtu bijis, ja es būtu spējusi būt stiprāka par slikto sevī un dāvājusi šim cilvēkam patiesu un sieviškīgu siltumu, bet te jau es esmu atpakaļ pie pirmās vēstules - ja es būtu mīloša un harmoniska būtne, tad viss būtu savādāk...
Kad jautāju par šizofrēniju, mani visvairāk uztrauc tas moments, ka es nespēju vairāk izvērtēt, kas ir kas, un nodefinēt, ko es vispār gribu. Ar šo pieminēto cilvēku no pirmās brīža ( tātad - 5 gadus ) manas domas un sajūtas mainījās dienā vairākas reizes,un tas mani tā iztukšoja, ka tagad varu teikt - esmu sevi daļēji pazaudējusi šajās attiecībās, jo visa enerģija aizgāja analīzē, šaubās, te rimtā priekā, ka viss tomēr ir labi, te atkal -asarās, un šī psihes nestabilitāte arī man liek uzdot to jautājumu par attiecīgu diagnozi.
Jāsaka, ka šī sarakste jau sāk uzplēst dažu manu augoni - paskatījos atpakaļ tekstā - par uzslavām - tās jau paguvu ievietot manipulāciju sarakstā, bet īstenība ir tāda, ka es neesmu ģimenē slavēta, es to nedarīju arī ar saviem bērniem, un tā ir liela mana problēma.
Domājusi un analizējusi visu esmu, kopš sevi atceros, un šad tad nonāku pie riebīgas atziņas, ka manā gadījumā būtu labāk mazāk lauzīt galvu, jo sanāk tas neauglīgais variants, kad prāts ir dots, lai saprastu, ka rīkojies nepareizi, bet nespēt to izmainīt ....
Kaut kādā veidā man ir jāiemācās gūt prieku no labā, mierīgā un harmoniskā, tad attiecīgi tāds cilvēks arī ienāks dzīvē, jo kopdzīvei tomēr nav jābūt kā izaicinājumam pierādīt, ka neiespējamais var būt iespējams un ķert tajās adrenalīnu.
P.S. Kad jau biju jau palikusi viena, es redzēju sapni, kurā puisis bija ienācis istabā ( vide atbilda īstenībai 1:1 ), un es ar prieku stiepu roku viņa virzienā, bet tā izgāja cauri.....kā fantomam. Es nepratu šo sapni iztulkot, bet kļuva ļoti skumīgi....
Pieļauju, ka Jūs sapņus neuztveriet nopietni.
Baidos, ka Jums būs mani jādiskvalificē no šī foruma, jo rakstu gari un ne pa tēmu...
Re: Vai nespēja priecāties un mīlēt var kļūt par šizofrēniju ?
20.01.2015 12:04
Nē, es uztveru sapņus nopietni, tie ir ikdienas dzīves, domu un jūtu turpinājums. Te nav noteiks, cik gari var rakstīt, lūdzu, bez bažām.

Nu jā, reizēm pirmajā postā cilvēks neizstāsta visu, pēc pirmā posta man par šo vīrieti radās pilnīgi cits iespaids. Varbūt Jums pašai gribējās vairāk vainot sevi, tāds kā uzbrukums sev, un parādīt, cik Jūs slikta (tipiski latviski), bet viņš labs.

Tad ir jājautā, kas ar Jums bija pirms tam, ka vajadzēja tādu "glābēju" (iespējams, geju). Tad jau nu gan viņš kvalificējas kā neiespējamais. Geji mēdz draudzēties ar sievietēm kā hetero sievietes savā starpā, un ir labi draugi, bet nu ne jau 5 gadus vienā saimniecībā dzīvot.

Man joprojām šķiet, ka te varētu palīdzēt kāda sarunu terapija (neviena psiholoģijas grāmata, lai arī cik laba, nav uzrakstīta tieši par Jums, par Jūsu dzīvi, par Jūsu dzīves vēsturi, par to, kāpēc esat tāda, kāda esat) vai vismaz dienasgrāmatas rakstīšana, ko pēc tam var atkal pašķirstīt. Tur var droši rakstīt visu, kas rodas atmiņās par vecākiem un ko gribējās citādi, bet kas palika nepateikts, jo tā bijām audzināti; to neviens nelasa, par to nav jākaunas. Zinu, ka cilvēkiem (arī man tai skaitā) tad rodas ļoti derīgas atskārsmes par sevi, par savām stiprajām un ne tik stiprajām pusēm, arī par šo to neglaimojošu. Vienlaicīgi ir materiāls pārdomām, ko savā dzīvē varētu mainīt, ko pieņemt tā, kā tas ir, un tamlīdzīgi.

Galu galā, ja ir jau mazbērns, tad taču pieredze ir, tikai tā varbūt ir izkaisīta visādos psihes slāņos un nav izprasta. Tas ir diezgan tipiski pusmūža sievietēm, jo laikā, kad mēs augām, par jūtu izprašanu nerunāja un bērnus to darīt mājās nemācīja. Laiki ir bijuši tādi, kādi tie bija, bet neviens nevar traucēt arī tagad veidot jaunas jēgpilnas attiecības, tādas, kādas pašai gribas. Bet varbūt vajadzēs padarboties, lai tādas būtu.

Neesmu nedz psihoterapeits, nedz ezotēriķis, bet kādreiz bijis feldšeris (esmu redzējusi, kā cilvēki, sevi iekšēji mocīdami, ar laiku nopietni slimo) un psihoterapijas klients ar solīdu stāžu :)

Tāpēc manas domas ir mana pieredze, bet Jums ir jāveido sava.

Es gan nedomāju, ka psihoterapija ir vienīgais veids, kā sevi iepazīt (izprast, mainīt to, kas maināms, pieņemt to, ko mainīt nav vēlmes vai tāpēc, ka tas vienkārši nav izdarāms), bet labs un efektīvs gan, jo pēc tam neļauj atslābt sevis izpratnē un izaugsmē.

Cilvēks nav pabeigts produkts un top visu mūžu.
Re: Vai nespēja priecāties un mīlēt var kļūt par šizofrēniju ?
20.01.2015 21:43
Psihoterapijas saistībā bieži atceros grāmatu "Es piedzimu no jauna", kur tie bija 10 gadi, kamēr sieviete atvēra sevi mīlestībai un rakstniecībai !

Man piemīt izteikts gribas vājums ( tēta gēns, kurš, pieplusojoties mana bijušā vīra līdzīgai iezīmei, jau ir nokļuvis pie dēla arī ). Agrāk tas sevišķi netraucēja dzīvot, jo kompensējās ar izskatu, radošumu, asu prātu u.c. iezīmēm, kas, plīvojot karogam "Pārmaiņas", radīja ilūziju, ka dzīve dažeiz pat kūsā ar pilnu jaudu. Tagad,- esot pie sasistas siles, jāsāk beidzot skatīties patiesībai acīs, un varbūt labi, ka tā...

Par jūtām es varētu runāt diennaktīm, jo parasti esmu zinoša teorijā, bet liksta sākas ar praktisko pusi, un, nespējot tās ne dot, ne ņemt, uzrodas sajūta, ka nekā nemaz nav, un aizdomu bumba veļas tik tālāk un ķļūst aizvien lielāka un nesmukāka.

Man ir jāiemācās transformēt savu spēcīgo, bet negatīvo pašiedvesmu pozitīvajā, jāsāk beidzot audzināt raksturs ( no sērijas "Pirmie 40 bērnības gadi ir tie grūtākie" ) un jāturpina lūgšanas, jo to reālo spēku esmu dzīvē izjutusi daudz reižu, bet, atveroties melnajam caurumam iekšienē, tā kļūst par problēmu - piespiesties lūgt.

Dienasgrāmatu man kaut kā negribās rakstīt, jo patlaban ir tik daudz un bieži drūmas domas, un sanāks tās vēl iegrāmatot. Ja tikšu uz gaišāka viļņa, varbūt tad...

Psihoterapijas variants paliek atvērts.

Manā uztverē psihiskas problēmas vairāk asociējas ar enerģiju ietekmi, kā ķīmiju vai fizioloģiju ( protams, pastāv daudz citu iemeslu arī - traumas, iedzimtība, fiziski bojājumi smadzenēs utt ), un tomēr "redzu" to vairāk kā dvēselisku kaiti, tāpēc negribētos dzert tabletes, saprotot, ka prieks vai miers ir mākslīgs - tas būtu kā maksāt žigolo, cerot saņemt mīlestību... ( es nerunāju par smagajām formām, kad cilvēks bez zālēm apdraud sevi vai citus ).
Neliek mieru arī tas fakts, ka agrākajos laikos psihiatrijas pacientus uzskatīja par velna apsēstiem ( var jau to nosaukt arī par negatīvu iedarbību, spēku utt., un bieži cilvēks pats to ielaiž sevī - kā Jūs teicāt - ļaudis paši sevi nomoka... ).
Cik saprotu, zāļu uzdevums ir likt smadzenēm strādāt pareizajā virzienā un, tām pierodot pie jaunā maršruta, vajadzētu tālāk turpināt pašām kustību, bet dzīvē tas laikam tomēr ir drusku savādāk...
Otrs, ko domāju, atceroties slimnieču dzīvesstāstus no mana sanitāres laika, - ja "sajukums" ir sācies no lielas nelaimes, pārdzīvojuma, kaut kāda galēja diskomforta sevī, - kā tablete to var padarīt par nebijušu ? Var vienīgi likt aizmirst visu un nejust.

Paldies, ka uzrakstījāt !
Šodien darbā gan uznāca pārdomas, ka mans rakstiskais ekshibicionisms nav gluži normāls, bet - ko nu vairs...
Tāda - pārlieka, atvērtība man piemīt visu dzīvi un it nemaz to neizdaiļo...
Autors:

Jūsu e-pasta adrese:


Tēmas nosaukums:


Surogātziņu novēršana:
Lūdzu izrēķiniet vienkārso matemātisko izteiksmi un ieraksties atbildi tam paredzētajā laukā. Tas ir lai novērstu automatizēto rīku iespeju rakstit ziņas forumā
Izteiksme: kāds ir rezultāts, ja 1 pieskaita 14?
Ziņa: