Labdien, mīļie !
Jau vairākas dienas lasu Jūsu forumu un ar savu izteikto empātiju jau sajūtos kā starp savējiem - piedodiet, jo neesmu pārliecinaata par saiknes atgriezeniskumu.
Vienreiz dzīvē biju pie psihiatra, jo organisma atbildes reakcija uz stresu dēļ bijušā vīra izdarībam bija iemigšana bez mitas un visur. Diagnoze tika uzstādīta - depresīvā neirastēnija. Zāļu nosaukumu neatceros ( tas bija pirms 20 gadiem ), bet viens no medikamentiem bija tikai piecas tabletes, un pirmās iedarbība dāvāja man vienu PRIECĪGU dienu manā dzīvē, kad sajutos labi, esot kopā ar saviem bērniem, ejot pastaigā un uzpošot dzīvokli..
Otra reize dzīvē, kad izbaudīju mieru un prieku par savu esamību, tika saņemta no Dieva, krietnu laiku lūdzoties un apmeklējot dievkalpojumus, bet šo brīnišķo stāvokli es ātri pazaudēju, uzlabojoties finansiālajai situācijai.
Esmu robežpersona ar pašiznīcinātāja tieksmēm: neatbilstošu partneru izvēle, savu spēju neizmantošana, izskata un veselības bojāšana, jau vairākus gadus ir pieplusojusies arī azartspēļu problēma, ko es agrāk pat ļaunākajos murgos nespēju iedomāties kā daļu no savas dzīves, bet "uvi"....Zems pašvērtējums, ko jaunībā cēlu ar savu spēju pārbaudi dažādos uzņemšanas konkursos, brieduma gados barojos no komplimentiem un kontakta ar cilvēkiem, jo mana atvērtība tad laikam sniedza ko labu ļaudīm - par spīti savam iekšējam tukšumam un nemīlestības sajūtai, es viņiem patiku.
Kad nomira mans tēvs ( viņs arī laikam ir manu problēmu sakne, plus - māmiņa ar savu attieksmi pret viņu un mani ), tad sākās kas nelabs.
Es pieņēmu darba piedāvājumu spēļu zālē (pēc 4 gadiem arī sāku pati spēlēt ), pret savu gribu sapinos uz diviem gadiem ar cilvēku, kurš ar mani manipulēja, bet es biju apmāta ar ideju pierādīt,ka viņs ir labs ! Sākās tāds periods, kad likstas un lieli izdevumi uzradās burtiski katru dienu. Lai tiktu ar to galā, es paņēmu daudzus kredītus, bet spēks un veselība jau sāka zust, komplektā ar svaru un matiem.
Pataloģiskā meļa iedarbība tikmēr bija izplēnējusi, es nomainīju otru darbu, atrodoties sev mīļā vidē starp radošiem un jauniem cilvēkiem ( starp citu, gadu strādāju arī Tvaika ielā par sanitāri, un tas darbs man sniedza lielu gandarījumu, bet arī to uzveica spēļu zāle, jo nevarēju fiziski apvienot, kā arī lielā ienākumu starpība nospēlēja savu ļauno lomu - velns ir viltīgs ), divas dienas biju laimīga, jo sarunas ar foršiem cilvēkiem mani vienmēr iedvesmoja, bet trešajā sastapu puisi - 13 gadus jaunāku par mani, un kaut kas notika.
MAN viņu vajadzēja, lai gan paralēli no pirmā brīža izjutu milzu smagumu nākam klāt ( ja kas, šis akmens uz manas dvēseles ir vēl joprojām, lai gan pagājuši jau 5 gadi, bet puisis pirms 3 mēnešiem no manis aizbēga ). Kad aicināju viņu pie sevis, es pirmo reizi dzīvē dzirdēju balsi ( vīzijas gan bija bijušas, kad redzēju cilvēku ar velna ragiem, bet arī ar viņu es nodzīvoju kopā 2 gadus ), un tā teica - nedari to !
Es neklausīju.
Mēs sākām dzīvot kopā un kopā pametām Latviju, jo es nespēju atdot kredītus un ar savu veselības un psiholoģisko stāvokli neredzēju citu izeju - bija sākušās arī VD lēkmes.
Atkal ir par garu - tagad tikai nosaukšu notiekošo.
Šīs kopdzīves laikā vairākas reizes mana dvēsele atstāja ķermeni ( it kā sapnī, bet tas nebija sapnis - sajūta nepatīkama, jo neko nevar ietekmēt - tevi kā ar spēku spiež pie griestiem un redzi sevi no augšas ). Es to saistīju ar tēvu un baidījos, ka viņs grib iemiesoties manā ķermenī. Tad bija sapnis, kurā mans draugs mani grib noslīcināt - tā laikā es biju griezusi zobus un pamodusies uzvedos kā zombijs - visus nākamos gadus es dzīvoju ar aizdomām, ka mans pusis vēl man ļaunu, ka gremdē mani, ka nemīl mani.... Tad bija balss, lai neguļu ar viņu vienā gultā... Vēl Latvijā esot, es gan lūdzu Dievu, gan gāju pie zīlniecēm un dziedniecēm. Arī čigānietes mani ir vairākas reizes apstrādājušas.
Es vairāk nebiju spējīga atšķirt savās attiecībās labo no ļaunā un konsekventi kodēju puisi, ka viņam jāpazūd, ka viņs man ir atņēmis dzīvi, ka izmanto mani, ka nemīl, rīkoju greizsirdības scēnas (vienreiz uzbruku viņam arī fiziski ), jo jutu, cik pati esmu nožēlojama, bet viņs tikai strādāja, centās nestrīdēties. nedzēra, nepīpēja, ienīda manu spēlēšanu, rūpējās par manu suni, ar kuru mēs katru dienu kopā staigājām trijatā visus 5 gadus, bet es tik turpināju malt savu, un beigās mana trakošana panāca savu - cilvēks aizbēga, izliekoties, ka dodas atvaļinājumā uz LV.
Tagad esmu viena svešā valstī, un mans vienīgais draugs ir vecais, labais un lielais suns, kurš pats pie manis atnāca pirms 11 gadiem. Bērni ir jau lieli - citā valstī, bet mamma - viena pati Latvijā.
Man brīžiem šķiet, ka es no dvēseles sāpēm nomiršu, bet es to nedrīkstu darīt, jo sunītim esmu tikai es, arī bērniem un mammai būtu lieki pārdzīvojumi.
Es visur tagad redzu tikai savu vainu - visā manā dzīvē, kaut kādas drausmīgas, fatālas sagadīšanās, savu nespēju neko ietekmēt utt. Par aprakstītajām attiecībām - es līdz šim brīdim nesaprotu, vai es ārdījos, jo viņs mani nemīlēja, ārdījos, jo nemīlu sevi, jeb......MAN IR ŠIZOFRĒNIJA ???
Varbūt šī vēstule jāievieto ezotērikas nodaļā, bet, jebkurā gadījumā, cilvēkam ar normālu psihi ir jāspēj kontrolēt savu rīcību, bet es nespēju, un tas šausmina...
Es te pat nepieminēju, kas vēl ir nācis klāt: bailes, absolūta neticība sev, bezjēdzības un vientulības sajūta, plus - ārprātīga nožēla par visu...