Visiem ir kādi sarežģījumi: Tev savi, man savi. Visiem sava vēsture.

Iedraudzējos ar kādu sievieti no šī foruma, viņai arī bija narkotiku un alkohola lietas, vēl šis tas, bet viņa nekad sevi nav uzskatījusi par slimu vai kā citādi nevarīgu. Katram ir savs stāsts, un viss. Viņa ir izveidojusi ļoti labu karjeru (manuprāt), ļoti labi nopelna un dzīvo pārticīgi. Visi viņas draugi zina, cik reizes viņa ir bijusi psihenē un kā viņai ir gājis, bet reālajā dzīvē neviens viņu par to neapsmej. Viņas panākumus katram normālajam sasniegt... Bet, ja viņa visu uzrakstītu forumā, tad es nezinu, kā tas būtu.

Katrs jau par kaut ko vēl sapņo un grib kaut ko vēl labāku, bet tas taču attiecas uz pilnīgi visiem cilvēkiem.

Visiem ir visādas dienas, visādi notikumi.

Mateus pareizi uzsver – nevajag sevi žēlot. Manuprāt, žēlošana ir arī tad, ja cilvēks sevi uzskata/uztaisa par slimu, kaut nav. Psihiatrija varbūt šīs lietas kaut kā sauc, jo kartītē un receptē ir jāieraksta vismaz diagnozes kods un pamatojums, kāpēc ir izrakstīts medikaments, bet tā nav cilvēka būtība, un tas neveido personību.

Un Tev nav visiem par visu jāatskaitās. Ja ir kādi iegruvumi dzīvē un gribas dzirdēt citu domas, nerunā ar apņirdzējiem. Tā Tu tikai panāksi, ka jūties slikti. Tā ir mana atziņa, ko guvu jau diezgan sen.

Zigmunds Freids ir teicis: pirms diagnosticē sev zemu pašvērtējumu un depresiju, apskaties, vai tev apkārt nav idioti... Ja cilvēks pieaugušos gados pārtiek no apņirgšanas un citu dzīves riktēšanas, diagnozi es viņam nelikšu, bet tuvumā arī neiešu.

Bet, ja kāds niks ir samaitājies, var taču lietot citu.