Sveiki! Tā nu ir pienācis brīdis, ka es arī gribu pasūdzēties. Gari nerakstīšu. Tātad, cik sevi atceros, visu mūžu ir bijušas problēmas kontaktēties ar cilvēkiem. Sociāli esmu viduvējs. Zems pašvērtējums, kaut gan uznāk momenti kad viss kārtībā, un varu dzīvot, tomēr kad uznāk melnie, tad man paliek ļoti grūti. Agrāk, kad tas sākās, pazudu vispār no visiem un visa - no darbiem, no normālām soc. aktivitātēm un pat no draugiem.
Gribu saprast, kā lai tiek galā ar pastāvīgi negatīvajām domām. Un diskomforts, kas izraisa bailes, trauksmi un tamlīdzīgas emocijas - traucē man domāt, un līdz ar to dzīvot. Loģiski visu saprotu, bet nevaru neko sev padarīt. Zāles vai nu palīdz mazliet, vai arī uztaisa mani par stulbeni.

Varbūt psihoterapeits? Kaut gan nez vai tam būs nauda... Tad vēl var regulāri satikties ar pozitīvo domājošiem cilvēkiem. Vēlams pretējā dzimuma...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Atkarīgs, cik bieži jāiet. Neatteiktos pāris reiz mēnesī aiziet. Par cilvēkiem taisnība, jo tas loģiski, ka negatīvisms ietekmē otru. Taču no negatīviem cilvēkiem nevar pilnībā izvairīties. Tā kā, varbūt, jāmeklē īstās zāles... Un ar prieku uzklausīšu citu viedokļus.

Normālā izpildījumā ir tā, ka psihoterapeits palīdz ieraudzīt maldus, un uz to ir jābūt gatavam. Bieži cilvēki aiziet, domā, cik psihoterapeits nopelna, vai viņš negrib ievilināt sirdzēju kaut kādos "tīklos" utt. Lai kaut kas mainītos, ir vienkārši sevi jāiepazīst – gan savas vājās, gan arī daudzās stiprās puses, ne jau tikai kauns tur gaida :) Bet ir jārēķinās ar neglaimojošām atziņām par sevi, tomēr psihoterapeits parasti nav sociopāts, kas priecājas par cita emocionālajām ciešanām. Viņš palīdz iziet tam visam cauri. Parasti tas ir zināms laiks. Cilvēks nemainās ātri, tā ir, un tur nekā nevar darīt.

Psihoterapija ir process, kur jābūt gatavam globāli neapvainoties, kaut ļoti gribas. Ir jābūt gatavam domāt: vai man tā ir vai nav, ko viņš manī redz. Psihoterapija nav tiesa, bet treniņš labākai funkcionēšanai.

Citreiz psihoterapeits pasaka kaut ko tādu, kas baisi nepatīk un sadusmo ne pa jokam. Tas ir saprotams, visi ir cilvēki, bet esmu forumā sabijusi ilgi, un dažreiz cilvēki te gadiem raksta, cik kāds viņiem pāri nodarījis un ko ne tā pateicis. Patiesībā kaut kur iet jau nav obligāti, bet nespēja tikt galā ar šo bērnišķīgo aizvainojumu liecina, ka tāpat nekas cits savā labā nav darīts.

Un psihologs nav psihoterapeits. Psihoterapeitam ir cita līmeņa treniņš un krietni ilgāka un labāka izglītība dziļākai cilvēka izpētei. Psihologs der, ja pilnīgi jumts iet nost un ir akūta krīze, viņš var palīdzēt savākties, jo ir mācījies tieši to, bet viņš ne vienmēr var aizvest līdz līmenim, lai nākamreiz dzīves krīzē jumts paliek virsū.

Parasti par biežumu var vienoties, tomēr biežāka iešana (reizi nedēļā) vismaz sākumā ir ļoti ieteicama.

Redz, man piemēram, tagad ir problēmas ar muguru, un man vajadzētu pamatīgi vingrot un vairāk kustēties. Es nedzīvoju Rīgā, bet Pierīgas pāķos, un tehniski nevaru braukt uz Rīgu 2x ned., kur mani dresētu fizioterapeits, bet es arī negribu ratiņkrēslā un negribu operāciju. Bet kā cilvēks esmu neglābjami slinka, tomēr šai situācijā nedrīkstu teikt "neatteiktos vairāk kustēties"... nu Tu saprati ideju. Tev neviens neko neuzspiež un nepiedāvā, es arī ne :)

Tas pats ir ar psihoterapeitu. Zinu divas pieaugušas māsas – vienu, kura gadiem nīka un īdēja uz māti un tēvu un kurai nesen psihiatri iedeva invaliditātes grupu, un otru, kura gāja pie psihoterapeita, nebaidījās no saviem tarakāniem un saprata, ka viņas no bērnunama nākusī māte iedeva visu, ko spēja, un audzināja, kā prata. Viņa atteicās no bērnišķīgās domāšanas, ka kāds cits ir vainīgs, kaut formāli laimīgāku vecāku bērni, protams, vienmēr ir veiksmīgāki. Bet tad turpini pats, ko vecāki nepaguva... Pirmā joprojām ir dusmīga uz māti un tēvu un dakteriem, aizvainota kā bērns un neviens ar viņu negrib tusēt (atkal iespējas sūdzēties), otrā nupat dabūja ļoti labi apmaksātu darbu, tieši tādu, kādu gribēja, kaut daži paziņas īdēja, ka viņa ir tāda un šitāda. (Nu nav mums tautā vēlme atbalstīt citus viņu cīņās, bet ne par to stāsts.) Es daudz tādu notikumu zinu, tiešām. Bija man draudzene, kas teica, ka es ne tā un ne šitā deru :D. Reizēm der ņemt vērā Freida ieteikumu: pirms diagnosticē sev depresiju un zemu pašvērtējumu, apskaties, vai nedzīvo starp idiotiem :D

Zāles, nu Tu jau zini, kas ir zāles... Bet tur daudzi sākumā iesēžas. Zāles nemaina domāšanu. Tā ir sava veida stute, ko reizēm vajag, varbūt pat visu mūžu, bet tas nav būtiskākais. Es, piemēram, neguļu bez zālēm. Nu i ko man tagad darīt? Vainot psihiatru, kas man viņas savulaik izrakstīja, kad no depresijas biju zaudējusi pusi svara? Daudzi vaino dakterus, bet es, piemēram, biju tādā domāšanas līmenī, ka man tās zāles vajadzēja, bet pēcāk rumpis pierod. Kad es sāku kārpīties pēc kādas patiesības, psihoterapija Latvijā tikko sākās, bet nu jau ir cita situācija.

Ja esi vīrietis, meklē psihoterapeitu vīrieti, kas būtu apmēram Tava tēva vecumā vai kam šī loma vislabāk derētu.



Edited 2 time(s). Last edit at 02.01.2015 20:05 by Runcene.

Paldies par atbildi, Runcene. Nopietni padomāšu par psihoterapeitu. Šobrīd galvā tāda putra...
2x jau ir pabūts tvaika ielā. Par idiotiem taisnība. Bet arī, no otras puses, vainīgs esmu pats, jo esmu pārāk jūtīgs.