Kurš ārsts ir kompetents uzmanības deficīta pieaugušajiem diagnozei un ārstēšanai ar nopietniem medikamentiem (tipa ritalīns u.t.t.)?

Interesants jautājums. Vai tad pieaugušajiem to vispār var kaut kā ārstēt? Neskaitot Franču metodi...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

tjipa ritalīns ir Latvijā aizliegts, tāpat kā aderāls. narkotiskās vielas skaitās. "uzmanības deficīts"- vispār pārsmieties var ja godīgi

muļķi, tu te negvelz aplamības - metilfenidātu saturošie medikamenti ir legāli un pieejami ar ārsta recepti: http://www.visaszales.lv/Z%C4%81les/Visas/Methylphenidat/0

visaszāles.lv ir privāts kantoris, info var būt veca.

Zāļu valsts aģentūras lapā kādu laiku ritalīns nav manīts.

Vari apskatīties, tikai ieraksti pareizi: http://www.zva.gov.lv/index.php?id=588&top=588&sa=111

Un te vispār nav pieņemts nevienu saukt par muļķi.

zva neatrod arī wellbutrin un citas zāles... :)

Nu tad pašlaik kaut kas viņiem ir noviebies, bet tur parasti ir viss, kas reģistrēts.

es jau neesmu īpaši arī gudrs, bet ja sintētiskais kokaīns mūsu krastos ir legāls tad jau visiem svētki! kam tik nav uzmanības deficīts mūsdienās? es piemēram vakar nekādi nevarēju filmu līdz galam noskatīties, visādi centos un mocījos, cīnijos a ņefiga!

Sveiki!

Varbūt šobrīd ir kāds, kurš var sniegt atbildi uz tēmas jautājumu - vai ir kāds kompetents speciālists pieaugušajiem? Varbūt vismaz pavedieni, kā atrast šādu speciālistu.

Cik ir novērots, tad Latvijā uz doto brīdi uzmanības deficīts tiek asociēts vairāk ar bērniem. Tā kā es šādai nostādnei nesliecos piekrist, tad principā nevēlos aizsākt diskusiju par uzmanības deficīta neesamību, labākajā gadījumā tā esamību tikai bērniem.

Speciālistu meklē pēc patīk/nepatīk principa, metodes un skolas nav būtiskas, tikai cilvēciskais faktors.

Mani absolūtie favorīti ir vidējā un vecākā paaudze: Viesturs Rudzītis, Māris Siliņš, Juris Blumbergs, Anita Plūme, Guna Berga, Daiga Daize, Gunta Deģe. (Var paguglēt, vai kaut kas no viņu teiktā uzrunā -- varbūt ir kāds raksts, intervija utt.)

Psihoterapija ir izaicinājumiem pilns ceļš, un tāpēc ir svarīga zināma ķīmija.

Bet es še daudz esmu rakstījusi par to, kā atrast savu terapeitu, un manās nostādnēs nekas dižs nav mainījies.

www.arstipsihoterapeiti gan vairs neiesaku, jo viņi aiz skaudības tiecas izstumt citus kolēģus ar diezgan derdzīgām metodēm. Psihoterapijai ir jābūt izaicinošai, un tur nav ko pie mammas pupa karāties.

Tātad mans ieteikums būtu meklēt ne nu obligāti neārstu psihoterapeitu, bet tādu, kas ir elastīgāks savā domāšanā. Tie ir gan ar ārsta pamatīzglītibu, gan ar psihologa, sociālā darbinieka utt. Un pēc tam viņi 4-6 gadus studē psihoterapiju.

Ir arī labi speci, kas nav biedribās: piem., Ija Cimdiņa.

Pateicos par atbildi!

Jā, man arī ir uzmanības deficīts. Bet nopietni. Tiklīdz kā nav kaut kas ļoti interesats tā es novēršu no tā uzmanību un nevaru vairs pieķerties :(

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Bet es tā sapratu, ka to ar kokaīnu var ārstēt. Būs jāpamēģina...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

:)))))

Pieņemšu, ka tas ir nopietni teikts, jo šeit apgrozās galvenokārt lietpratēji.
Tik tālu, cik kokaīns spēj stimulēt dopamīna padevi, tad šīs vielas iespaidā varētu iegūt īstermiņa ieguvumu attiecībā uz koncentrēšanos. Bet vai tiešām citi aspekti, kā šī viela iedarbojas, nav būtiskāki?
Iesaku atminēties, kāda ir kokaīna saistība ar medicīnu un likumdošanu.

Vai lietotājs "ku!" varētu lūdzu pastāstīt savu pieredzi, kā sadzīvo ar uzmanības deficītu? Vai tiek lietoti medikamenti (pieredze lietošanā, to blakusefekti), vai uzmanības deficītu pavada citas diagnozes, vai bērnībā jau bija pamanīts, vai tiek pievērsta papildus uzmanība uzturam (arī uztura bagātinātāji), fiziskās aktivitātes, vai ģimenē ir vēl kādam; kādas ir bijušas problēmas ar mācībām, darbu un cilvēkiem kopumā utt.
(:

Oi, kādu anamnēzi te kāds grib savākt. Jāpajautā savam menedžerim, vai drīkstu stāstīt. Ka nesanāk kompromāts :) Vispār, lietotājs "ku!" ir jau diezgan vecs un manā bērnībā tādas diagnozes kā UDS nebija Es vienkārši biju sliņķis, antisociālais raspizģais un viss. Tā arī dzīvoju kā sliņķis ar periodiskām čakluma lēkmēm :) To, ka tas varētu būt bijis UDS, es sapratu tad kad mati jau metās sirmi. Zāles loģiski priekš tam es nelietoju un netaisijos to darīt ne agrāk ne tagad. Uztura bagātinātājus sāku lietot gadus 10 atpakaļ, kad biju zem darba slodzes galīgi panīcis. Vispār situācijas, kad jādara tas ko negribas, ļoti iztukšo, gan fiziski gan garīgi. Fiziskas aktivitātes nemīlu. Nu kurš sliņķis mīl fiziskas aktivitātes. Bet es esmu jau tajā stadijā kad slinkums ir izvirzīts kā galvenā pozitīvā rakstura īpašība. Protams, ka tas ietekmē dzīvi. Sākot ar mācībām un beidzot ar darbu un attiecībām. Mana dzīve būtu pavisam citāda, ja nebūtu UDS. Droši vien būtu studējis medicīnu un nesēdētu te forumā. Un kurai gan sievai negribās čaklu vīru? Taču ir arī pozitīvi momenti. Esmu iemācijies dzīvē izgrozīties ar minimālu piepūli, maksimāli darot to kas patīk. Citi mani apskauž, ka es varu strādāt darbu kas ir mans hobijs.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv