Sarunāties ar sevi - normāli?

Aizsāka Estemante 

Sarunāties ar sevi - normāli?
12.12.2014 19:01
Labdien!
Kādas jūsu domas? Šodien sabijos, tā īsti piefiksējot, ka jau labu laiku, dzīvojoties pa māju, apdarot darbus, automašīnā (vienatnē) utt., runāju balsī ar sevi.. Risinu balsī kaut kādus jautājumus, izspēlēju situācijas, pat visai nopietnus problēmjautājumus vai vienkārši balsī saku elementāras lietas, kā piemēram: "Tā, kur ir mans telefons?", "bāc, kā sāp galva!", "Jāiet uztaisīt tēju" utml.
Sabijos, vai tas nav kāds šībera simptoms?...nopietni...:)
Re: Sarunāties ar sevi - normāli?
12.12.2014 21:54
Teikšu tā, īsti normali tas nav, bet tā arī nav tāda problēma par ko vajadzētu ļoti uztraukties. Daudzi cilvēki ikdienā mēdz "apspriesties ar prātīgu cilvēku" :)

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv
Re: Sarunāties ar sevi - normāli?
12.12.2014 22:42
Paldies par atbildi!
Vieni lasītajos materiālos saka - tas tieši ir labi (par ko arī daudzināti vairāki pētījumi), citu viedoklis tāds, ka tas ir ceļš uz šizofrēniju... Bailīgi ko tādu lasīt.
P.S. Man ir VD, panikas lēkmes jau 17 gadus.
Re: Sarunāties ar sevi - normāli?
12.12.2014 22:55
Kāds ir turpmākais projekts – cik ilgi ir plānots dzīvot ar tām lēkmēm? 17 gadi – diezgan diži.

Cilvēki, kas pēc gadiem tikai ar sevi vien spēj sarunāties, ir sākuši tieši tāpat. Ne jau kaut kāda šausmīga iedzimtība vai ģenētika.
Re: Sarunāties ar sevi - normāli?
13.12.2014 00:16
Tas "P.S" tika piemests tikai ilustrācijai, kas man par putnu apakšā. Lēkmju praktiski vairs nav, ar VD izlēcieniem pa 17 gadiem esmu iemācījusies tikt galā.
Komunikācijas problēmu man nav, tieši otrādi - šķiet, šādi izcilājot ar sevi kaut kādas tēmas, es gan novirzu stresu, gan izsijāju pērles no pelniem, kas pēc tam noder komunikācijā ārpasaulē. Teiksim, izspēlējot priekšāstāvošo sarunu ar kādu cilvēku, es apmēram esmu izkristalizējusi savu pamatdomu, atmetusi lieko utt.
Viena no manas VD īpatnībām ir bailes sajukt prātā, droši vien tāpēc radās šī tēma.. Tās ir nepatīkamas sajūtas. Kas zina, sapratīs.
Re: Sarunāties ar sevi - normāli?
13.12.2014 11:19
Tā nav nekāda "īpatnība", tā ir daudziem ar t.s. VD.

Bet VD kopumā ir brieduma trūkums. Vai nu audz pati, vai atrodi vīru, kas Tevi izaudzina.
Re: Sarunāties ar sevi - normāli?
13.12.2014 11:25
Un kāpēc jāsadzīvo?

Kāpēc jāsadzīvo ar palikšanu bērnībā?

Nu jā, daudzi domā, ka tā ir kaut kāda slimība vai tml. Nu nav tā slimība, un nav ar to jāsadzīvo.

Un ir tur būts, galīgi nerunāju no malas, lai vienkārši kritizētu vai noliktu, pat domas nav.
Re: Sarunāties ar sevi - normāli?
13.12.2014 11:28
Estemante, vari būt mierīga. Prātā sajukšanu nepavada nekādas mokošas sajūtas un cilvēks to pat nepamana.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv
Re: Sarunāties ar sevi - normāli?
13.12.2014 11:37
Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Kāpēc jāsadzīvo ar palikšanu bērnībā?


Kopš 90to sākuma tā tagad ir tāda kā kustība - palikt bērnībā. Un daudz cilvēku to cenšas realizēt. It īpaši sievietes. Jo novecošana tiek uztverta kā traģisks process. Izveidot ģimeni tad parasti neizdodas un arī bērniem "bērnībā" nav vietas. Toties ir nopietna vajadzība pēc terapijas un zālēm lai kompensētu augošo starpību starp iedomām un faktu.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv
Re: Sarunāties ar sevi - normāli?
13.12.2014 12:44
60 000 pieaugušu vīriešu, kas dzīvo kopā ar mammām norāda uz "it īpaši sievietes"?

Bet nu piekrītu jau, piekrītu, vienīgi agrāk tikai nozāļoja, tas pats jau vien bija, terapija tomēr parāda un atsedz šīs ēnas puses, kuras tad nu var sevī likvidēt vai atstāt. Protams, ja tā nav mūžīga raudāšana kopā ar cilvēku, kas nespēj šo izaicinājumu "sirdzējam" mest.
Re: Sarunāties ar sevi - normāli?
13.12.2014 14:00
Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> 60 000 pieaugušu vīriešu, kas dzīvo kopā ar
> mammām norāda uz "it īpaši sievietes"?


Ja, bet tie parasti ir veči ar bezkaunības iezīmēm un dara to galvenokārt aiz ērtības. Turpretīm pieminētās sievietes visbiežāk dzīvo atsevišķi jo vecāki viņam ik dienu ar savu izskatu atgādina par neizbēgamo likteni un periodiski izsaka aizrādijumus par vecumam neatbilstošu ģērbšanās stilu un uzvedību.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv
Re: Sarunāties ar sevi - normāli?
13.12.2014 14:33
"Bezkaunības iezīmes" tiešām vienmēr atbilst pieauguša vīrieša tēlam? Es tur redzu vienu cilvēku, kas ir piepūtis vaidziņus uz mammu par to, ka nav palaidusi vaļā. Varbūt tās bezkaunības iezīmes var likt lietā, lai pats sāktu savu dzīvi? Ka neiznāk kā vienam otram, kad pēc mammas nāves ir jāpakaras, jānonāk psihenē vai pansionātā, turklāt darbspējīgā vecumā.

Bet kas attiecas uz aizrādīšanu jaunām sievietēm, tad to nu vairs nav vērts darīt. Citreiz aiziešana no vecākiem un pat saišu pārraušana uz kādu laiku palīdz cilvēkam saprast arī savus maldus un izaugt. Piļīšana nav nekāda vecāku brieduma pazīme, turklāt mācās taču no visa, ko redz. Tad jau riktīgi vien ir: bērniem ir bērns, bet nekur nav rakstīts, ka tāds mūžam paliks.



Edited 2 time(s). Last edit at 13.12.2014 14:58 by Runcene.
Re: Sarunāties ar sevi - normāli?
13.12.2014 15:21
Paldies par ieteikumiem un aizrādījumiem! Nezinu, vai tiešām būtu aizkavējusies bērnībā kopā ar saviem 4 bērniem...:)) Manuprāt tas mani galīgi neraksturo...Dzīves kombains ir krietni izmalis, lai gūtu ievērojamu pieredzi un nokārtotu eksāmenu iespējai iekļūt pieaugušo kārtā.:)
Kāpēc saku "sadzīvot ar VD" - lai neliekuļotu, ka esmu pilnībā tikusi ar to galā. Kad uznāk, zinu, kā rīkoties.
Re: Sarunāties ar sevi - normāli?
13.12.2014 16:30
Es galīgi negribēju aizrādīt... pasarg die's. Redz, bet pie bērnības (patiesībā vairāk pie pusaudžu gadiem) piederas arī jautājums, ko citi par mani domā. Un tā ir viena no lietām, kas uztur stresu un pēc tam – VD izpausmes. Latvijā tas ir raksturīgi arī cilvēkiem, kam ir 80 gadu, 3 bērni, 6 mazbērni utt.

Visa tā sieviešu sevis salīdzināšana ar citām... vai esmu gana laba mamma, laba sieva, laba darbā (veceņu kolektīvos tas apriori nav iespējams)... padomā vien, vai tur kaut kas nav. Tā agri vien var sākt ar sevi runāt.
mēs visu laiku paši ar sevi sarunājamies- iekšā savā galvā. bet izteikt tās domas skaļi tas jau ceļš uz šizofrēniju? sanāk tad jau ka visi mazi bērni ir šizofrēniķi? vēlāk protams sabiedrība "iepravī" viņus pareizajās uzvedības manierēs un viņi vairs nav šizofrēniķi. kārtīgi sēž un pareizi atbild uz jautājumiem, dara to ko viņiem liek- pieaguši cilvēki vienvārd sakot. mēs
Re: Sarunāties ar sevi - normāli?
27.12.2014 11:37
Kamēr tas netraucē citiem ...kāda starpība, kas tas skaitās?
Bet žēlot sevi tas gan ir tizli. Piem - dzīves kombains ir krietni izmalis... un kuru tad nav? Pat šķietami bezrūpīgo dzīvi dzīvojošie, ir problēmās līdz ausīm... tikai citās. Sevi žēlojot, padziļināsi visas savas psiholoģiskās problēmas.

Galvoju - ja tagad nevis sekos atruna, bet iemācīsies visā visumā, nežēlot sevi, tad dzīve viss ies uz augšu un ar katru reizi, kad nevis želosi, bet risināsi, būs acīmredzams, ka viss notiek. Jāsaprot - viss kas notiek dzīve - ir paša radīts. Bet ja patīk...var novelt vainu uz citiem... kristieši to dara visu laiku, piem..

__________________________________________________________________________________________________
“Thinking is difficult, that’s why most people judge.”
Ko homeopātam nozīmē pludmale? Urīns D10
Autors:

Jūsu e-pasta adrese:


Tēmas nosaukums:


Surogātziņu novēršana:
Lūdzu izrēķiniet vienkārso matemātisko izteiksmi un ieraksties atbildi tam paredzētajā laukā. Tas ir lai novērstu automatizēto rīku iespeju rakstit ziņas forumā
Izteiksme: kāds ir rezultāts, ja 13 pieskaita 11?
Ziņa: