Sveika, lasu, ka tu arī esi gājusi bezmiega epizodēm savā dzīvē cauri. Saki, cik ilgā laikā tu tiki uz pekām ar to kvetiapīnu un ad? dzeru jau gandrīz mēnesi, bet miegs pamatā tāpat slikts. dažkārt jāpieķer klāt somnols. Plus paroksetīnu 3 nedēļas jau dzeru. Pamatā tam trauksme. Bet trauksme šobrīd beigusies. Saprotu arī no kā. Bet tas acīmredzami nāk no bērnības, kautkāds teicamnieka sindroms, esmu gājusi arī psihoterapijā vairāk kā gadu. Bet bezmiega epizodes pie mazākiem nervu satricinājumiem mēdz atkārtoties, un nogrimstu pa burbuli diezgan ātri. Līdz tādam līmenim, ka nespēju aizmigt ilgstoši vispār. Tāpēc domāju, vai ir cerība, ka ar to kvetiapīnu , kad miegs kautkādās sliedēs ieies, ir cerība iztikt bez tā. Tīri psiholoģiski riebjas dzert visas tās zāļu čupas. Un ka tas miegs kļūst par tādu kā dzīves bubuli. Katru vakaru kā loterija- izgulēšos ai nē....

Kāda deva kvetiapīnam?

25-50 mg, kā kuru reizi. Parasti sanāk ar 25 iemigt, bet ja nesanāk ierauju vēl 25. bet mostos ap trijiem tāpat. Ja paņemu somnolu, tad līdz rītam varu nogulēt. bet somnolu cenšos reti. Bet negulēt ar diezkas nav

Ar kvetiapīna devu miegam var variēt līdz 100mg,bet vairāk gan ne. (no psihiatra viedokļa)

Man,piemēram vajag klonazepāmu 2mg un kvetiapīnu 400 mg,lai gulētu, tā kā individuāli katram tas ir.

Bet bezmiegs nav mana vienīgā problēma,un ir arī citas zāles vēl kokteilī.

Miegalāci, nu nav jau vienas ideālas receptes visiem. Ja Tu vēl teicamnieko, tad var būt arī bezmiegs. Nu ok, ka trauksmes nav. Dažreiz miegs atgriežas, kad izdodas novērst trauksmi, kaut ar antidepresantiem.

Zāles nevienam īsti nepatīk, bet es sev kaut kā iestāstīju, ka tas nav pasaules gals, un kādu laiku atslābu, dzīvoju un lietoju to pašu kvetiapīnu 50-25 mg.

Redz, ja Tev ir tā, ka uztraukumi atsit atpakaļ bezmiegā, tad es teiktu, ka Tev vēl nekaitētu psihoterapija, jo izturēt stresu palīdz briedums, un briedumu palīdz uzdzīt normāla terapija. Antidepresants arī palīdz izturēt spriedzi, bet viņš noēd radošumu, dažiem ir grūtības seksā un citas blaknes. Turklāt AD nekādā mērā nenovērš cilvēka domāšanas kļūdas. Viens otrs sēž tāds smaidīgs un mierīgs, bet nav diezin ko gudrs :)

Es šai laikā neesmu labākajā veselības stāvoklī fiziski, vasarā slimoja un nomira tuvs rads, bija baigais karstums tobrīd, man galīgi nebija labi ar motoru, sāka kaitināt arī mana vecā mugurkaula diska trūce. Man vēl arī ir viens birkavs krietni pavecu radiņu, kas visu laiku raud uz pleca, ir nebijusi slodze. Es tagad neesmu nekāds labais veselības paraugs, jo lietoju 25 mg kvetiapīna miegam un laikam vēl kaut ko vajadzēs tai mugurai.

Es vienkārši neiespringstu – ja man vajag, es zāles dzeru, bezmiegu nepieļauju, jo pēc negulētas nakts sirds problēmas liek par sevi manīt, un tās ir ilgi neārstētas depresijas sekas; protams, man ir zināms pieradums arī, taču no kvetiapīna nekādu īpašu debilizāciju nejūtu, bet esmu jau diezgan veca, varbūt vairs neatšķiru :)

Taču jauniem cilvēkiem un visu vecumu ļaudīm, kas vēl nav lietojuši zāles, es labāk ieteiktu psihoterapiju, jo var būt tā, ka pēc tam organisms kādā grūtākā dzīves pagrieziena brīdī pats diezin ko nepratīs tikt galā, jo būs radis, ka viņam palīdz. Mūsdienās ir labākas iespējas nekā pirms 20 gadiem.

Mana psihoterapeite savulaik ieteica tā, ka nav nekādas loterijas jātaisa, bet jāņem tik, cik vajag, lai gulētu. Pēc tam var mazināt, un man tas ir izdevies.



Edited 2 time(s). Last edit at 07.12.2014 01:00 by Runcene.

Manas sievas recepte: 50 grami viskija vai brendija vakarā un nekādas ķīmijas :)

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Arī der.

Bet vajag labu alkoholu.

Es miegam dzeru 25mg kvetipinu. Pirms daudziem gadiem dzeru mazo leponexu, tad vel vairakus gadus 50mg kvetipina un tagad 25mg vakara miegam. Ar visu to, tapat gadas mosties ap 4 augsa. Es loti labi zinu, ka man tas ir no parslodzes. Neefektiivitate darbaa, kas rada virstundas un stresu un tv, internets majas. Ja paris dienas padzivoju klusuma, veicu garas pastaigas bez steigas, un vienkarsi pazvilnu neka nedarot, tad pilnvertigs miegs atgriezas.

Vai te vēl ir sastopami tādi autori kā "bene" un "Runcene"? Gribētos zināt kā Jums klājās, vai ir uzlabojumi utt. Es arī šobrīd cīnos ar bezmiegu un trauksmi un esmu ļoti nobijusies. Psihiatre man izrakstīja fluanxol + lietoju jau ento AD (kuri man nez kapēc neko nedod) + uz nakti lorafen (miegam). To lorafen pēdējās divas vai trīs nedēļas lietoju pa ceturtdaļai tabletes, daktere saka, ka tas ir ļoti maz. Citreiz izdodas aizmigt, citreiz nē. Viņa man saka, ka droši var lietot pa 1 veselai tabletei, bet es baidos, es tak jau tā to lorafenu lietoju ilgāk kā atļauts, un, ja pieradums radīsies? Ak dievs, kā man tas viss ir apnicis, no vienas puses baidos par to, ka baidos un neguļu, no otras puses, baidos dzert zāles, jo liekas, ka pēc tam organisms vispār pats nespēs savākties. Lai gan daktere apgalvo, ka viss tieši otrādi, saka, ka citi šādas kombinācijas gadiem lieto un pēc tam ir spējīgi atgriezties normālā dzīvē.
Būšu pateicīga par jebkuru pieredzi.

Runcene te ir, bet es skatos uz savu situāciju ar ļoti lielu mieru.

Pateicoties psihoterapijai, esmu izveidojusi labākas attiecības ar sevi ļoti daudzās jomās, arī tai ziņā, ka nekompleksēju par zālēm, ja man tās vajag.

Man droši vien ir kaut kāds pieradums, vismaz psiholoģisks, bet tagad manā dzīvē ir tāds periods, ka es negrasos noņemties ar atbrīvošanos no miega zālēm. Man ir savs plāns, bet ne šodien. Antidepresantus es pārtraucu jau pirms laika, jo man nepatika, ka tie noēd visas emocijas, arī radošumu un citas dzīvei un darbam vajadzīgas lietas. Citiem vārdiem, man bija liela motivācija. Dienā, pilnīgā apziņas stāvoklī, es visas lietas vismaz pagaidām spēju atrisināt un saprast, jo psihoterapijā esmu sevi iepazinusi.

Tai pašā laikā 20 gados, kopš, ja var tā teikt, man ir bijušas problēmas, kad ik pa brīdim esmu lietojusi benzosus (Tavs lorazepams un citi radi), nekad nav vajadzējis celt devu.

No šiem 20 gadiem apmēram pirmos 8 sēdēju uz gandrīz regulārām AD (amitriptilīns) devām un arī benzosiem.

Es nedomāju, ka cilvēks, kas lieto zāles, dzīvo nenormālu dzīvi un ka viņam kaut kur jāatgriežas. Viņš var augt, nobriest un pilnveidoties, un viss sakārtosies, bet mana dzīve nekad nav bijusi nenormāla. Arī tad, kad vienreiz biju psihenē. Jā, ar mani bija slikti, bet tas ir citādi, nevis nenormāli.

Mana dzīves/ģimenes vēsture ir tāda, kāda viņa ir, daudzi mani radi nesaprot ne rītu, ne vakaru, ir pilnībā aprūpējami, sarunājas ar balsīm. Ar tiem resursiem, ar kādiem sāku savu startu šajā pasaulē, un kādi cilvēki, par spīti savām lielajām problēmām, mani audzināja, mana dzīve tagad ir ļoti laba. Esmu sakārtojusi attiecības ar tiem, ar kuriem tas bija jāizdara, nevienu vairs bērnišķīgi nevainoju.

Tas, ka manā dzīvē pašlaik ir miega zāles – ak, Dievs, pilnīgi katram cilvēkam ir kaut kādas savas problēmas. Ir svarīgi atrast labu ārstu, ar kuru var normāli sadarboties un visu izrunāt. Es no tā nebaidos, un Tev arī iesaku to pašu. Tām "homeopātiskajām" devām, ko Tu tagad aiz bailēm lieto, nav nekādas jēgas. Tev psiholoģiski tagad ir ļoti nestabils skatījums uz sevi. Kad nostabilizēsi to, zināsi, ko darīt ar zālēm un kas būs Tev vislabākais. Zāles tur var palīdzēt. Ja Tu šādā situācijā esi sākusi pičkāties ar tabletēm, tad nez vai Tu tā veikli tiksi nost, jo sākumā neviens nezina, kādu psiholoģisko funkciju zāles viņam pilda un kā tās sadarbojas ar cilvēka tarakāniem. Ja ir šausmīgas bailes no zālēm, viņas var arī nelīdzēt. Viens ceļš būtu lietot zāles normālās devās, lai no tām ir kāda jēga, un runāt ar psihiatru vai psihoterapeitu tik ilgi, kamēr spēj tikt galā ar fobiju no zālēm. Tā vnk ir Tavas neirozes izpausme. Ņem vērā, ka bezmiegs veselībai ir kaitīgāks par benzosiem.

Bet, ja forumā parādās jauni cilvēki, es MŪSDIENĀS nevienam vairs neiesaku sākt ar zālēm, jo nu jau mums ir gana izplatīta psihoterapija – situācija sen vairs nav tāda, kā pirms 20 gadiem, bet cilvēki baidās. Psihoterapeiti, protams, ir mirstīgi ļauži ar visiem saviem gļukiem, bet tas nenozīmē, ka viņi visi ir pilnīgi duraki. Ja zāļu āķis lūpā jau ir, tad gan tas vienmēr būs cits stāsts, bet tas uzreiz nepadara cilvēku par pilsoni ar nenormālu dzīvi. Vienkārši ceļš būs mazliet garāks. Bet problēma ir arī tur, ka Latvijas cilvēki visbiežāk sevi nolaiž tik tālu, ka bez medikamentiem vairs nespēj tikt uz ceļa. Es nezinu, vai Tu esi tāds gadījums, bet visticamāk, ka jā, jo tā ir vidējā aritmētiskā "norma".

Tātad manā skatījumā zāļu jautājums ir mazliet pretrunīgs, un vienmēr tāds ir bijis, un katram pašam ir kaut kā jānomierinās un jāizdomā, kas ir vislabākais tieši viņam. Ir starpība, vai cilvēks izturas pret medikamentiem ar veselīgu piesardzību vai paranoidālām bailēm.

Ja Tu dzīvosi tikai uz zālēm un nevedīsi pie prāta savus tarakānus, tad gan Tu vari beigt slikti, bet sievietes jau parasti ir uzņēmīgas :)

Tāpēc nekompleksē, nepičkājies (dzer vai nedzer) un ej pie psihoterapeita.

Runcene,

paldies, laikam jau tiešām nav vērts raizēties par tām zālēm.
Pie psihoterapeita staigāju daudz un dikti un visus savus tarakānus esmu sapratusi un izzinājusi, tikai tā trauksme un bezmiegs jau pa šo laiku ir ielaists tik tālu, ka tas rodās jau bez visiem tarakāniem un tagad jau ir tā stadija kā Tu pati raksīji dažās tēmās "bailes no bailēm", vai arī "bailes no tā ka neguļu", citu tarakānu vairs nav. Bet nu ar šiem tarakāniem pat psihoterapeiti saka, ka bez zālēm nevar tikt galā. Nu kaut kā tā. Bet sirsnīgs paldies, ka padalies ar citiem, tas tiešām iedrošina un arī nomierina, ka neesmu viena.

Paldies!

Vienmēr laipni, bet nu tiešām nav sevi akurāt jāmoka, jo Tev nekādas briesmas nedraud (vismaz ne benzosu atkarība).

lūgums Runcenei.
Vai varētu Jums uzrakstīt privāti uz e-pastu? Man ir jautājums, ko nespēju publiski forumā uzrakstīt.

Te var piereģistrēties kā reģ. lietotājs (tas ir ātri) un uzrakstīt man privātu ziņu. Man ir bijis tik daudz e-pastu, ka esmu palikusi tikai pie viena: darba vajadzībām, draugiem un paziņām :)

Runcene, atsūti man dzīvesprieku :D

Man pašai tagad viss līdz kaklam :(

Man arī gribās parunāt ar kautko, bet mav ar ko izrunāties.