Ja šī būtu reāla domubiedru grupa, kur katram vajadzētu sākt ar sevis iepazīstināšanu un nelielu stāstiņu par sevi, tad es varbūt kautrīgi pateiktu dažus vārdus un tikai klausītos, ko stāsta pārējie... Sveiki.
Varbūt vēlāk uzrakstīšu visu sīki un smalki, bet cik to esmu darījis, tikai retais izlasa visu rakstu, nerunājot par iedziļināšanos.
Tātad īsi un skaidri, esmu bārenis ar astmu un iedzimtām problēmām - augšslejas šķeltne, 'zaķa lūpa', pilns komplekts. Tikai salīdzinoši nesen veicu augšslejas šķeltnes operāciju, tagad vairs runas problēmas nav tik šausmīgas, ka neviens nevarētu saprast ko saku. Bet pirms tam tas viss mani no bērnības / bērnudārza laikiem ir iedzinis vienās mentālās problēmās un sabiedrība pati ir pieradinājusi mani sēdēt malā un klusēt, justies neiederīgam pilnīgi jebkādos sociālos apstākļos.
Sociofobija, tas ir iedzimts manā 'ģimenē', bet abi tuvinieki acīm redzot ir veiksmīgi tikuši tam pāri un pēc stāstītā, tieši ap manu vecumu. Man ir 23 un sajūta tāda, ka jau sākot no tīņu gadiem krītu vienā dziļā bedrē. ĪSUMĀ...
Sociofobija cik zinu neparādās piedzimstot, bet ja tāda ir bijusi vecākiem, tad ir liela iespēja, ka tā vēlākos gados attīstīsies arī bērnam. Tad nu, vispār uzzināju kas tā tāda ir un kā 'raksturot' savu stāvokli, ka pastāv vispār tāds vārds, uzzināju tikai dažus gadus atpakaļ un netīšām. Bet atceroties sevi, tāda problēma man jau ir bijusi no bērnības, stipri sākusies neilgi pēc iestāšanās sākumskolā.
Depresija - sākās ap gadiem 12 - 13, un nav pārgājusi ne mirkli, visus šos 10 gadus. Tas nenozīmē, ka neesmu bijis laimīgs, mans iemesls laimei parasti ir bijis meitene pie sāniem, kuru mīlēt un apskaut, bet pat ar to, vienmēr esmu juties dziļi nelaimīgs. Ja vēl pieskaitīt to, ka visās attiecībās esmu ļoti pieķēries cilvēciņam un nevienas attiecības nav noturējušās ilgāk par gadu, tas pats par sevi ir skaists depresijas barotājs, dēļ kā tā ieēdas arvien dziļāk un dziļāk.
Dēļ sociofobijas vienmēr esmu bijis klusākais jebkurā sabiedriskā situācijā un kompānijā, tas ir, kad vispār saņemos iziet sabiedrībā un piebiedroties kādai kompānijai - jo nav diža vēlēšanās atkārtot vienas un tās pašas kļūdas, ja vienmēr ir nācies to nožēlot un atgriezties savās 4 sienās.
Īsi un skaidri kā man tas izpaužas - es esmu iemācījies un pieradis rakstīt gandrīz vai grāmatas, bet kad situācija spiež dzīvē iepazīties un uzturēt sarunas ar cilvēkiem, nespēju pateikt pilnīgi neko no tā, ko vēlos un kā vēlos. Nav nekāds brīnums ka manas attiecības ar jebkuru ātri beidzas, ja domas galvā ir tik skaistas un pozitīvas pret cilvēku, bet pateikt vārdos to sanāk ar rupju intonāciju, neīstajiem vārdiem un atraidošu ķermeņa valodu. Pēc tā nākas tikai mēģināt visu pateikt rakstot, bet nu, tur sapratnes vietā saņemu vārdiņus 'saki vienu, dari ko citu'.
Bez tā, piespiežu sevi iet pretim šīm problēmām, ik pa laiciņam esmu sastopams Vecrīgas bāros, klubos un tamlīdzīgās vietās, ar savu maziņo dažu draugu kompāniju. tak atrodos tur tikai tamdēļ, lai kādu iepazītu un socializētos - tā vietā, man tādos apstākļos sagādā problēmas pat iesaistīties sarunās ar paša draugiem, nerunājot nemaz par svešiem cilvēkiem - pat domas par pieiešanu pie kādas meitenes un sarunas uzsākšanu, uzdzen šermuļus.
Gribu mainīties uz pretēju cilvēku. No kautrīga introverta, sociofoba, depresīva pesimista, uz pozitīvu, sabiedrisku kompāniju dvēseli. Ja ne tik pretēji, tad vismaz uz tādu cilvēku, kuram nesagādā lielas problēmas vakara laikā pieiet un iepazīties ar daudzām un aizbraukt mājās ar vienu, neskatoties uz daudzajiem atraidījumiem dēļ izskata vai kā nu kuram, visiem neizpatiksi ne ar ko.
Esmu regulārs ciemiņš Ļermontova 1 un ar psihiatru jau esam tikuši tik tālu, ka pašam ārstam man vairs nav daudz ko ieteikt, no medikamentu puses. Tagad dzeru Coaxil depresijas, trauksmes mazināšanai un Lamotrix - priekš garastāvokļa stabilizēšanas, jo garastāvoklis man var mainīties no ļoti laba uz ļoti sliktu pilnīgi ne no kā.
Cilvēciņi ar līdzīgām problēmām, lūgums padalīties savā pieredzē un varbūt iedot kādu reālu efektīvu variantu? Samierināties un dzīvot šādi vēl gadus uz priekšu, nav man variants. Jau tagad nogalina apziņa, ka ļoti svarīga daļa no dzīves ir vienkārši palaista garām sēžot 4 sienās un kuļoties pa neveiksmīgiem mēģinājumiem kaut ko mainīt.