Sociofobija, depresija un viss, kas zem tā

Aizsāka sociofobs 

Sociofobija, depresija un viss, kas zem tā
04.10.2014 19:52
Ja šī būtu reāla domubiedru grupa, kur katram vajadzētu sākt ar sevis iepazīstināšanu un nelielu stāstiņu par sevi, tad es varbūt kautrīgi pateiktu dažus vārdus un tikai klausītos, ko stāsta pārējie... Sveiki.

Varbūt vēlāk uzrakstīšu visu sīki un smalki, bet cik to esmu darījis, tikai retais izlasa visu rakstu, nerunājot par iedziļināšanos.
Tātad īsi un skaidri, esmu bārenis ar astmu un iedzimtām problēmām - augšslejas šķeltne, 'zaķa lūpa', pilns komplekts. Tikai salīdzinoši nesen veicu augšslejas šķeltnes operāciju, tagad vairs runas problēmas nav tik šausmīgas, ka neviens nevarētu saprast ko saku. Bet pirms tam tas viss mani no bērnības / bērnudārza laikiem ir iedzinis vienās mentālās problēmās un sabiedrība pati ir pieradinājusi mani sēdēt malā un klusēt, justies neiederīgam pilnīgi jebkādos sociālos apstākļos.
Sociofobija, tas ir iedzimts manā 'ģimenē', bet abi tuvinieki acīm redzot ir veiksmīgi tikuši tam pāri un pēc stāstītā, tieši ap manu vecumu. Man ir 23 un sajūta tāda, ka jau sākot no tīņu gadiem krītu vienā dziļā bedrē. ĪSUMĀ...
Sociofobija cik zinu neparādās piedzimstot, bet ja tāda ir bijusi vecākiem, tad ir liela iespēja, ka tā vēlākos gados attīstīsies arī bērnam. Tad nu, vispār uzzināju kas tā tāda ir un kā 'raksturot' savu stāvokli, ka pastāv vispār tāds vārds, uzzināju tikai dažus gadus atpakaļ un netīšām. Bet atceroties sevi, tāda problēma man jau ir bijusi no bērnības, stipri sākusies neilgi pēc iestāšanās sākumskolā.
Depresija - sākās ap gadiem 12 - 13, un nav pārgājusi ne mirkli, visus šos 10 gadus. Tas nenozīmē, ka neesmu bijis laimīgs, mans iemesls laimei parasti ir bijis meitene pie sāniem, kuru mīlēt un apskaut, bet pat ar to, vienmēr esmu juties dziļi nelaimīgs. Ja vēl pieskaitīt to, ka visās attiecībās esmu ļoti pieķēries cilvēciņam un nevienas attiecības nav noturējušās ilgāk par gadu, tas pats par sevi ir skaists depresijas barotājs, dēļ kā tā ieēdas arvien dziļāk un dziļāk.
Dēļ sociofobijas vienmēr esmu bijis klusākais jebkurā sabiedriskā situācijā un kompānijā, tas ir, kad vispār saņemos iziet sabiedrībā un piebiedroties kādai kompānijai - jo nav diža vēlēšanās atkārtot vienas un tās pašas kļūdas, ja vienmēr ir nācies to nožēlot un atgriezties savās 4 sienās.
Īsi un skaidri kā man tas izpaužas - es esmu iemācījies un pieradis rakstīt gandrīz vai grāmatas, bet kad situācija spiež dzīvē iepazīties un uzturēt sarunas ar cilvēkiem, nespēju pateikt pilnīgi neko no tā, ko vēlos un kā vēlos. Nav nekāds brīnums ka manas attiecības ar jebkuru ātri beidzas, ja domas galvā ir tik skaistas un pozitīvas pret cilvēku, bet pateikt vārdos to sanāk ar rupju intonāciju, neīstajiem vārdiem un atraidošu ķermeņa valodu. Pēc tā nākas tikai mēģināt visu pateikt rakstot, bet nu, tur sapratnes vietā saņemu vārdiņus 'saki vienu, dari ko citu'.
Bez tā, piespiežu sevi iet pretim šīm problēmām, ik pa laiciņam esmu sastopams Vecrīgas bāros, klubos un tamlīdzīgās vietās, ar savu maziņo dažu draugu kompāniju. tak atrodos tur tikai tamdēļ, lai kādu iepazītu un socializētos - tā vietā, man tādos apstākļos sagādā problēmas pat iesaistīties sarunās ar paša draugiem, nerunājot nemaz par svešiem cilvēkiem - pat domas par pieiešanu pie kādas meitenes un sarunas uzsākšanu, uzdzen šermuļus.
Gribu mainīties uz pretēju cilvēku. No kautrīga introverta, sociofoba, depresīva pesimista, uz pozitīvu, sabiedrisku kompāniju dvēseli. Ja ne tik pretēji, tad vismaz uz tādu cilvēku, kuram nesagādā lielas problēmas vakara laikā pieiet un iepazīties ar daudzām un aizbraukt mājās ar vienu, neskatoties uz daudzajiem atraidījumiem dēļ izskata vai kā nu kuram, visiem neizpatiksi ne ar ko.
Esmu regulārs ciemiņš Ļermontova 1 un ar psihiatru jau esam tikuši tik tālu, ka pašam ārstam man vairs nav daudz ko ieteikt, no medikamentu puses. Tagad dzeru Coaxil depresijas, trauksmes mazināšanai un Lamotrix - priekš garastāvokļa stabilizēšanas, jo garastāvoklis man var mainīties no ļoti laba uz ļoti sliktu pilnīgi ne no kā.
Cilvēciņi ar līdzīgām problēmām, lūgums padalīties savā pieredzē un varbūt iedot kādu reālu efektīvu variantu? Samierināties un dzīvot šādi vēl gadus uz priekšu, nav man variants. Jau tagad nogalina apziņa, ka ļoti svarīga daļa no dzīves ir vienkārši palaista garām sēžot 4 sienās un kuļoties pa neveiksmīgiem mēģinājumiem kaut ko mainīt.
Re: Sociofobija, depresija un viss, kas zem tā
04.10.2014 22:12
Man bija līdzīgi, joprojām mazliet ir, bet stāvoklis uzlabojas.

Tev jāsāk "strechot" jeb staipīt savi neironi. Jaunās situācijās, jaunas darbības - sākumā būs izgāšanās. Bet pašam būs prieks, ka vismaz kaut ko mēģināji , un noteikti ieguvi (svarīgi saskatīt ieguvumus).

Tev jāmacas bezkaunība, uzstājība un egoisms. Vairāk darīt tieši to, ko Tev gribas, jo tikai Tu pats vari zināt,kas Tev vajadzīgs. Tā ir primitīvas mīlestības sākuma forma. Kad paaugsies, tad varēsi pārkāpt nākamajā līmenī, kur būs savādāk.
Rakstīšana ļoti palīdz, bet kas svarīgi - kādā vidē. Iesaku kaut kādos čatos, vai citās interneta komūnās uzdarboties, lai ir dinamika.

Novēro sevi, kā tu tiec galā ar negatīvo,kad Tevi kāds apvaino , mentāli grūsta. Svarīgi ir šīs te situācijas izdzīvot un izprast.
Internets ir pirmā vide, kur to darīt. Es pēc interneta cīņām jūtos daudz labāk arī realitātē. Tā teikt - briestu.

Ja ir iespēja un spēki,tad vēl efektīvāk būtu iet uz cīņas sporta nodarbībām.



Edited 1 time(s). Last edit at 04.10.2014 22:13 by persick.
No mana, sievietes skatu punkta, šķiet ka varbūt attiecību problēma rodas, jo tev šīs attiecības un meitenes ir kā pašmērķis? Aprakstā tas kaut kā starp rindiņām jūtams. Ka tev interesē ne tik daudz katra konkrētā meitene, bet pats fakts, lai tev kāda meitene būtu? Un tā tu savās acīs jūties labāks? ...tas varētu būt iemesls, kāpēc tev attiecības īsti neveidojas. Meitenei jau ilgstoši nevar patikt kāds, kurš ar viņas palīdzību mēģina uzcelt savu pašapziņu...Protams, tas ir tikai minējums, varbūt es kļūdos :)
Par ķermeņa valodu arī interesanti, un par "saki vienu, dari citu". Cik zinu, parasti tieši ķermeņa valoda ir tā, kas nemelo. Ja ir tik redzama nesakritība starp valodu un ķermeņa valodu, tad varbūt tu pats sev mēģini melot, vai izlikties par to kas neesi...ja apkārtējie tev to pārmet, tad gan jau viņi jūt to neīstumu. Tad jau ieteikums lai mainītos uz labo pusi, ir tas pats banālais "esi tāds kāds tu esi" , ja pats sevi spēsi pieņemt un pats sev būsi interesants, tad arī citi tevi pieņems.
Re: Sociofobija, depresija un viss, kas zem tā
04.10.2014 22:18
Par to neironu stretchošanu nepastāstīju sīkāk - tas ir - tā kā domām ir spēks, tad sāc domāt un arī komunikācijā pielietot dažādas it kā iedomātas lietas, kas patiesībā nav, bet Tev gribētos, lai tā būtu. Šādi tu mācies noticēt pats sev. Tāpēc saku - interneta komūnas ir laba vide tādām nodarbēm. Efektīvs veids, kā sevi mentāli programmēt.
Re: Sociofobija, depresija un viss, kas zem tā
04.10.2014 22:22
Par "esi kāds esi" - visdrīzāk, ka Tev tās situācijas riebjas, kurās Tu sevi ieliec. No vienas puses vēlies ar šiem cilvēkiem būt, bet no otras nē. Jo pats sev nepatīc. Vispirms Tev ir jāpatīk pašam sev. No tā viss sākas.



Edited 1 time(s). Last edit at 04.10.2014 22:22 by persick.
Re: Sociofobija, depresija un viss, kas zem tā
04.10.2014 22:56
Dear Ugly, attiecības man ir kā glābiņš, jā, jo neciešu ilgstošu vientulību. Tam arī ir pretējā puse - man ar laiku apnīk arī divvientulība un pat viss tas pozitīvais, pēc kā tik ļoti tiecos, kad esmu pārāk ilgi bijis vientuļš, tas veido pilnīgi tādu kā apburto loku. Kļūda gan, ka attiecības man ir vajadzīgas fakta pēc lai man kāda būtu, tādā gadījumā es vispār nemeklētu neko citu, kā vienas nakts sakarus vai attiecības tikai seksam. Man vienmēr ir licies, ka kaut kas trūkst, un tas ir cilvēks blakus, kurš bieži apskautu, mīlētu, saprastu un atbalstītu. Es arī nevaru dzīvot viens pats ar sevi, apzinoties, ka man tomēr ir ļoti skaista pozitīvā puse, kuru visu varētu atdot meitenei, ja viņa to novērtētu. Attiecības man sabojā tas, ka esmu pilnīgi godīgs, atklāts un gaidu pretī tieši to pašu. Ja tā nav, tas pat līdz nopietniem strīdiem noved. Otrais kas, ja meitene man ir vienīgais, kas dod kādu laimi tukšajā ikdienā, tad attiecības beigsies dēļ tā paša iemesla, dēļ kā vispār bija meklētas - sava tukšā ikdiena, depresija un intereses zudums it visā. Vientulība. Es nekad neesmu attiecības saskatījis kā dzīves kaut kādu papildinājumu vai sirds tukšās vietas aizpildīšanu - drīzāk kā iemeslu vispār dzīvot, būt blakus savai meitenei un divatā nevis iekļauties pasaulē, bet izbaudīt, kā tā deg. Pēc pēdējās šķiršanās, man cilvēks atkal skaisti atvēra acis un parādīja, cik tālu spēju meiteni novest, ja viņai neatliek nekas cits, kā pilnībā mainīties un aizmirst mani. Pašķīrāmies kā nepazīstami cilvēki. Kāpēc tas nav nekas jauns - jo atkārtoju vienu un to pašu, nekas jau nav mainījies no sākta gala - ar savu pozitīvo pusi man pietiek, lai gada laikā kādu atrastu un kas sanāktu, bet ar to nepietiek, lai attiecības noturētos ilgāk pat par gadu. Man jau acis ir atvērtas, netaisos tagad darīt to pašu, ko agrāk, sēdēt netā, čatot un mēģināt randiņus sarunāt. Vēlos pats sevi pilnveidot, sākt pelnīt ar to, kas pašam patīk, tas pats par sevi dos laimi. Un tad, kad pašam sava ikdiena būs krietni aizpildītāka ar patīkamām nodarbēm, tad arī meitenei būs daudz vairāk iemeslu ar mani būt kopā.
Re: Sociofobija, depresija un viss, kas zem tā
04.10.2014 23:12
Par ķermeņa valodu, tā var būt pat ļoti melīga, it sevišķi sociofobijas gadījumā. Sēdēt kompānijās ar sakrustotām rokām, tas man ir zemapziņā pieradums jau gadus ujj cik.. bet kādēļ tad es vispār atrodos kompānijās, protams, ka lai komunicētu. Vienkārši neesmu uz to spējīgs, pieradumi un ieprigrammētās smadzenītes rīkojās pa savam, neatkarīgi no tā, ko vēlos noteiktajā brīdī. Vēlēšos ar kādu uzturēt pozitīvu sarunu, a ķermenis rīkosies pēc vecajiem pieradumiem, ar atturīgu ķermeņa valodu pa priekšu.
Re: Sociofobija, depresija un viss, kas zem tā
05.10.2014 07:54
" Vēlos pats sevi pilnveidot, sākt pelnīt ar to, kas pašam patīk, tas pats par sevi dos laimi. "
- Tu visu saproti. Tev jāpatīk pašam sev, un ja Tu esi pieņēmis savu definīciju,ka esi vīrietis, tad loģiski,ka vēlies būt kā vīrietis laimīgs. Prieks par sevi ir arī tā enerģija, ko tad pēc tam vari dot otram.
Re: Sociofobija, depresija un viss, kas zem tā
05.10.2014 10:17
Bet viens pats es tāpat nespēšu sevi mainīt, daudz personīgās pieredzes ar to sakrājies pa gadiem. Tāpat, kā nebiju pats spējīgs tikt pāri depresijas melnākajiem periodiem, atlika vai nu mēģināt sevi piebeigt, kas arī ne reizi vien ir darīts, vai griezties kaut kur pēc palīdzības. Tā nu mana palīdzība nu jau gadu ir psihiatrs un eksperimenti ar tabletītēm, bet tas arī palīdz tikai nosacīti, piem. esmu sen jau tik tālu samierinājies ar to, ka agrāk vai vēlāk tāpat sevi piebeigšu, ka nekādi antidepresanti manus 'plānus' un tās domas nespēj aizdzīt, pat ja diena ir saulaina un ir par ko pasmaidīt. Rīt tabletes priekš psihiskās veselības ir tāpat kā dzert alkoholu tusiņos, lai būtu jautrāk. Itkā palīdz, bet paskaties uz sevi skaidrā no malas - dzērumā Tu vairs neesi Tu. Manuprāt efektīvākais variants kā tikt vaļā no depresijas ir izanalizēt visu galveno, dēļ kā tā ir radusies un aizpildīt tos trūkumus ar pilnvērtīgāku ikdienu, nodarbēm, hobijiem - dzīvi. Esmu gan ilgi bijis rutīnā un apburtajā lokā, kad dēļ tās pašas depresijas negribas darīt pilnīgi neko, un tas tukšums un garlaicība paši ir spēcīgi iemesli depresijai. Ja nav motivācijas, tad visas domas un mēginājumi ko darīt liekas bezjēdzīgi un vienaldzīgi. Coaxil laikam labi izgroza manas smadzenes, ja jau pēc kārtējo attiecību zaudēšanas neesmu noslīcis plānos par pašnāvību. Ir man motivācija visu mainīt, zinu pat ar ko sākt, bet tas nav tas, ko vēlos šeit apspriest..
Kā cilvēks var izmainīties uz pilnīgi savādāku, ja visu savu dzīvi ir pieradis sēdēt sakrustotām rokām un labāk klusēt, nekā runāt? Viena milzīga problēma man ir ļoti izteikts introvertisms. Mana istaba, savas 4 sienas un kompis, pie kura nosēžu 80% dienas daļu, ir mans enerģijas avots, lādētājs tā teikt. Atliek ilgāku laiku, kaut pus dienu pavadīt ārpus savām 4 sienām un man pazūd visa enerģija, līdz ar to arī motivācija kaut ko darīt un pat komunicēt ar kādu. Sabiedriskās situācijās kur visapkārt ir simtiem uz nerviem krītoši stimulatori, tur manai enerģijai pat nav pus dienas jautājums, bet gan stundas vai pat mazāk. Ir bijuši gadījumi, kad ar draugiem aizbraucam 'patusēt' un pēc nepilnas stundas kamēr pārējie ārdās pa bāriem, es viens pats mašīnā cenšos pagulēt, jo esmu pilnībā izsmelts. Tas tā īsumā par enerģiju.
Runājot, lielākā problēma man ir tāda, ka vienkārši neprotu teikt to, ko domāju, nu tā, uz sitiena. To ļoti labi protu rakstot, un tas jau laikam ir acīm redzams, pie tam vot tieši rakstot, kā man iešaujās galvā maza teikuma daļiņa, tas caur klaviatūru jau tai pat sekundē ir uz ekrāna, un pēc nākamās sekundes jau viss teikums ir pateikts. Ja es tā mācētu runājot, varbūt jau sen būtu sasniedzis visu, par ko esmu sapņojis, kā nekā - prasme komunicēt ir viens no galvenajiem un svarīgākajiem rīkiem jebkuru mērķu sasniegšanā. Tam piemēri ir pa pilnam, - tie, kas prot teicami komunicēt, ir līderi sabiedrības vidū, bieži vien pat neatkarīgi, vai viņu vārdiem ir kāda vērtība un vai tie vārdi vispār atbilst reāliem darbiem.
Atpakaļ pie tēmas.. nemāku īsti paskaidrot kas man galvā notiek tajos brīžos, kad cenšos uzsākt sarunu vai uzturēt sarunu ilgāku par dažiem teikumiem, bet īsākais skaidrojums ir tāds, ka pat ja man ir ko teikt, tiklīdz atveru muti, pazūd no galvas viss, ko gribēju teikt. Pats sakāmais itkā paliek galvā, bet nevaru to no domām pārvērst verbālā komunikācijā. Ja arī sanāk uzturēt ilgāku sarunu, es ciest nevaru savu balsi un runas problēmas arī nav pilnībā pazudušas, pēdējoreiz ejot pie logopēda tika atzīmēts burtiski pus alfabēts ar burtiem, kurus izrunāju nepareizi un tādus burtus kā R, K, vispār nevaru izrunāt. Pieradums klusēt jau sākās no bērnības, kad tieši dēļ mēģinājumiem runāt tiku nodirsts un nesaprasts. Pat tagad, ja kāds divas reizes pārjautā ko saku, intonāciju nemainīšu. ja pārjautās trešo reizi, vai nu kārtīgi uzbļaušu, vai vienkārši apklusīšu. Tāpat, parasti tieši mana intonācija kādā runāju, pati balss, vārdu izvēle un to sakārtojums teikumos ir tāds, ka cilvēkiem vienkārši nav patīkami ar mani runāt, ne arī man ir patīkami sevī klausīties.
Re: Sociofobija, depresija un viss, kas zem tā
05.10.2014 10:43
sociofobs

Jā, priekš foruma Tu raksti pārāk gari. Vajag īsāk. Turklāt par sociofobiju nav ko daudz stāstīt. Mans ieteikums Tev ir kļūt bezkaunīgākam, rupjākam, nepieklājīgākam. Un tas palīdzēs. Saku es to kā bijušais sociofobs. Nebija tā problēma man tik smaga bet pēc būtības ir joprojām. Vienkārši ar bezkaunības palīdzību man izdevās panāk to, ka daži cilvēki pat sāka no manis vairīties un es kļuvu par situācijas noteicēju, kas savukārt cēla manu pašapziņu un ļāva daudz vieglāk komunicēt ar cilvēkiem. Man nebija vair jābaidās, ka pateikšu ko neatbilstošu un kā tas izskatīsies. Ja jutu, ka kādam kaut kas nepatīk tad savu viedokli paskaidroju rupjākā veidā un tas darbojas gandrīz 100%.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv
Re: Sociofobija, depresija un viss, kas zem tā
05.10.2014 12:48
Par uzkrītošajiem stimulatoriem ārpusē - jāmacas ignorēt detaļas. Tev ir spējas tās saskatīt, bet tas var būt kaitīgi. Ir pretēja darbība - abstrakcija jeb vienkāršošana. Attīstīti un komunikatīvi ļaudis to visu laiku izmanto. Viņi skatās abstrakti, nevis uz detaļām. Detaļas pamana, bet ne tur ir tā lielākā sāls.

Piemēram, kad lūkojies uz personu vai lietām, skaties uz viņu kā vienu veselumu. Un Tev noteikti ir kaut kāds viedoklis pret viņu kā veselumu, pie tā arī turies.



Edited 2 time(s). Last edit at 05.10.2014 12:48 by persick.
Man liekas ka galvenais ir vēlēšanās - pēc rakstītā var saprast ka tev tā ir liela un agri vai vēlu tev būs viss ko vēlēsies. Man piemēram arī ir fobija kopš agras bērnības bet vēlēšanās iet un būt sabiedrībā nav absolūti, esmu pilnīgs vienpatis un līdz ar to fobija man velkas līdzi visu laiku jo nav motivācijas viņu novērst. Ja godīgi es vispār nesaprotu kā var gribēt būt ar cilvēkiem jo liela daļa ir idioti un/vai riebekļi. Pat ar tuviniekiem ir grūti sadzīvot ja viņi dara stulbības (piemēram ņem kredītus ko nevar atmaksāt), kur nu vēl ar pārdevēju veikalā vai darbinieci valsts iestādē kas saņem mazu algu un tapēc ir neapmierināta ar dzīvi un uzbrūk visiem pēc kārtas.
Re: Sociofobija, depresija un viss, kas zem tā
27.10.2014 05:54
sociofob, diemžēl ši pasaule un jo vēl īpaši Latvija nav rožu lauks, ka viss ko gribesi būs un varēsi darīt to kas patīk nāksies samierināties un pieņemt izaicinājumus, jo vairāk tu iesi pretīm nepatīkamajam, jo ātrāk tu pie tā pieradīsi. Tikai nesaprotu priekš kam tev psihiatre izraksta niknās zāles, tu takš nezvani ātrajai palīdzībai, lai tevi savāc jo tu sāc mirt no iedomām!

Es savu vientulību aizspildu ar darbu, nu labi es izveidoju ģimeni pirms tām šausmām kas man bija. Bet tāpatās man ir savas problēmas, bet es par viņām vairs nerunāju un nesūdzos, kautkā iekšā sevī to visu paturu, un attiecīgajā momentā, mēģinu pārslēgties uz ko citu, kā teikt man ir iveidota sava stratēģija. Esmu tā palasījis par to sociofobiju, nezinu vai šo pat var īsti teikt ka tā ir sociofobija. Jo tad jau man arī skaitās sociofobija, kad publikā man iestājas trauksme.

Neizlasīju līdz galam par tavu logopēdiju, to nu gan nemācēšu diagnosticēt, arī es tiku apdirst, bet sociālā veidā. Jā tev sūdīgi vecīt, tev vajag tiešām speciālista palīcību. Forumā tikai vari padalīties un izraudāties cik tev slikta tā dzīve, ieteikuus tu te daudz vari dzirdēt, un pats izdarīt secinājumus.



Edited 1 time(s). Last edit at 27.10.2014 05:58 by enfuego.
Sveicieni. vēlu tev laimi. ceru, ka neesmu sociofobs, bet man nav izdevies izveidot attiecības. tas, ko no visas sirds varu ieteikt - tikai, tad, kad sajutisi sevī Mīlestību, mīlestību, ko vari dot citiem, tev parādīsies pamats zem kājām. tā vnk ir jākultivē sevī, ka piem, jebkurā saspīlētā situācijā ieksēji atkārto vārdu Milestiba. izmegini. atkarto šo vardu iekšēji jebkurā brīdi , kad atceries, kad stavi rindā, kad brauc, kad "klausies", ko saka citi. atkārto arī, ka iekseji, ka esi forss, ka tevi visi mil, ka tu visus mili, vnk pats sevi. nopietni. darbojas. ta ir tiesam lieliska sajuta, kad juti sevi ko tadu, ko vari dot citiem, tad nejuties parada vai neerti, jo tu esi tas, kas dod ne ņem, domāju, tas tev ir pazistams. VEISKMĪGI UN MĪLESTĪBU VISIEMMMMMMMMMMMMMMMMMM :)
Man ir lidziga problema.vislabak jutos majas.nemilu kompanijas,vispar nepatik kur ir daudz cilveku.,liekas visu laiku ir kauns par sevi itka ne to pateiksu vai ka.si problema loti nomoca gan garigi gan fiziski.varbut varetu kads ieteikt kadas zales lietojat,jo tiesam nezinu ko darit jo tas loti trauce dzivot pilnvertigu dzivi.
Autors:

Jūsu e-pasta adrese:


Tēmas nosaukums:


Surogātziņu novēršana:
Lūdzu izrēķiniet vienkārso matemātisko izteiksmi un ieraksties atbildi tam paredzētajā laukā. Tas ir lai novērstu automatizēto rīku iespeju rakstit ziņas forumā
Izteiksme: kāds ir rezultāts, ja 19 pieskaita 1?
Ziņa: