Sveiki!

Savos 30 gados sanāca neprātīgi un sapņaini iemīlēties, labi zinot, ka tur nekas abpusējs nevarēja sanākt. Varbūt pusaudžu vecumā vēl bija raksturīgas tādas iemīlēšanās klases foršākajās meitenēs, tomēr vēlāk kādu laiku bija miers. Un pat tad nekas vairāk par kaisli vai ieķeršanos tā nebija. Bija tikai simpātijas un nekas vairāk. Līdz sanāca satikt sievieti, kas, kā likās izmainīja visu dzīves uztveri. Īsāk sakot - iemīlējos tieši viņas personībā visupirms, tikai vēlāk arī vizuāli man viņa sāka šķist pievilcīga. Biju laimīgs sākuma periodā, bet kad reāli padomāju, ka ne nu viņu interesēju ne kas vairāk par draudzību tur nevar būt. Viņa vismaz piedāvā draudzību, šad un tad pārguļam.
Vēl viens fakts - viņu raksturotu kā narcistisku peronību ar augstu EGO, kur novērojamas reizēm alfonistiskas uzvedības pazīmes. (prasa aizdot naudu, kuru vēlāk neatdod, mīl uzdzīvoties uz mana rēķina).

Un tomēr, dīvaini, jo it kā 30 gados es viņu idealizēju un nevaru aizmirst, tas ir izmest no galvas. Nevaru uzsākt normālu privāto dzīvi, jo neviena no reālajām kandidātēm nav tik harizmātiska, dzīvelīga u.t.t kā Viņa. Tomēr ar veselo saprātu saprotu, ka tur nekā laba nevar būt un zaudēju reālo laiku, kurā iespējams pat būtu atradis sievieti ar kuru veidot attiecības. Kandidāšu manā gaumē netrūkst.

Kāpēc tā? Raksturs par vāju? Atkarība no iemīlēšanās eiforijas?(pat ja liekas ka esmu ticis tam pāri, pēcāk mīlu domās pasapņot, kā būtu ja viss būtu sanācis).
Varētu teikt, ka esmu salīdzinoši infantīls salīdzinājumā ar mana vecuma vīriešiem, emocionāls un jūtīgs. Kaut kā atsities tomēr mātē esmu. Tā, savukārt, dzīvojot ar tēvu bija it kā atkarīga no viņa, mīlēja par daudz, uzskatīja ka tēvs viņu krāpj. Tēvs, lai arī dzīvoja ģimenē, daudz strādāja un daudz braukāja apkārt dažādos komandējumos, sacensībās.... sanāca maz redzēt. Par cik esmu jaunākais bērns ģimenē maz uzmanības un audzināšanas saņēmis no viņa esmu. Varbūt tāpēc nav rakstura.

Sveiks.
Man ir kaut kas līdzīgs šim:
"Un tomēr, dīvaini, jo it kā 30 gados es viņu idealizēju un nevaru aizmirst, tas ir izmest no galvas. Nevaru uzsākt normālu privāto dzīvi, jo neviena no reālajām kandidātēm nav tik harizmātiska, dzīvelīga u.t.t kā Viņa. Tomēr ar veselo saprātu saprotu, ka tur nekā laba nevar būt un zaudēju reālo laiku, kurā iespējams pat būtu atradis sievieti ar kuru veidot attiecības. Kandidāšu manā gaumē netrūkst.

Kāpēc tā? Raksturs par vāju? Atkarība no iemīlēšanās eiforijas?(pat ja liekas ka esmu ticis tam pāri, pēcāk mīlu domās pasapņot, kā būtu ja viss būtu sanācis)."

Man bija attiecības, tās beidzās, bet no "pagātnes rēgiem" un savām emocijām tikt galā nespētu, tāpēc būtu priecīga, ja kāds padalītos ar padomu - kā to izdarīt..

Vīriešiem pēc 25-30 gadiem, tikt pie rozā brillēm... tas ir WOW :)
Sievietes pie tam māk tikt līdz mūža beigām, bet vīrieši tomēr parasti pēc 25, reti ko tādu vairs piedzīvo. Priecājies ;) ...nu vai arī bēdājies, jo tas var būt arī dēļ hormonālo izmaiņu fona.

Es tādā situācijā sāktu dzert vismaz Tribulus un ZMA :) Man šādi psihoemocionālie stāvokļi, traucētu dzīvot. Šajā vecumā ir jābūt savai sievietei, savai ģimenei un stabilitātei. Nav vietas visādām rozā brilēm, kuras traucē normāli dzīvot, strādāt utt

__________________________________________________________________________________________________
“Thinking is difficult, that’s why most people judge.”
Ko homeopātam nozīmē pludmale? Urīns D10

Mateus, nu bet ja vispār nav bijušas attiecības pirms šī 30 gadu vecuma. Vai, pareizāk sakot, nav sanākušas.

Saprotu, hormonu izmaiņas ir iespējamas? Bet, ja ņem vērā, ka vienmēr esmu bijis emocionāls, sapņains...,
Tad vēl tāda nianse - darbojos radošajā vidē, apkārt cilvēki emocionāli un jūtīgi, pats arī esmu tāds.


Nu labi, bet ko man ar sevi darīt? Reāli jūtu, ka tas traucē man pilnvērtīgi dzīvot . Māksla ar man šobrīd tāda tumšos drūmos toņos, pretstatā kā tas bija agrāk..

Es jau varētu ieteikt ko darīt, jo ir neskaitamas receptes, kā šādu stāvokli pat nepieļaut, bet nez vai Tev to vajag.

Es arī daļu maizes nopelnu ar radošo darbu un pēc profesijas esmu juvelieris, bet... nez.. laikam esmu izvelējies, kur ļaut vaļu emocijām un kur ne.

__________________________________________________________________________________________________
“Thinking is difficult, that’s why most people judge.”
Ko homeopātam nozīmē pludmale? Urīns D10

Būšu pateicīgs par jebkādiem ieteikumiem.

Laikam biju cerējis uz lielāku atsaucību..., kas skaidrojams ar to ka tēma nav saistoša vai arī nesakarīgi esmu uzrakstījis.

Ložņājot pa netu atradu rakstu krievu vietnē, kur šī problēma izklāstīta detalizēti. Un pēc visa apraksta spriežot, sanāk ka esmu atkarīgs no mīlestības eiforijas un ka tā nemaz nav mīlestība...?Un ka bez psihologa palīdzības neiztikt. Bet kā man par šo tēmu nepatīk runāt ar kādu un par to vēl atdot naudu.

Sen nebiju te ieskatījusies...
Manas domas ir tādas: var būt vienpusēja iemīlēšanās. Tik pat labi, to var analizēt savā nodabā, rakstot tādu kā dienasgrāmatu... Tātad, ar ko tā varētu saistīties : piem. tiek izjustas skumjas, sāpes, dusmas... Bet, tik pat labi tas var būt kāds iekšējs konflikts pašam ar sevi (starp prātu un ķermeni)...
Ceru, ka vēl kādi cilvēki izteiksies..., es te tik tā..., viegli ieskicēju ideju...

Visticamāk, ka šīs tavas attiecības agri vai vēlu nomirs dabīgā nāvē - ja jau tavai otrai pusei esi vajadzīgs tikai neregulāram seksam un kā naudas avots. (Jāpabrīnās, kāpēc tu šādu attieksmi un attiecības uztver nopietni un "pa īstam")
Tev taču neviens neliedz pavadīt vairāk laika ar tām citām kandidātēm, kuras ir tavā gaumē...ja simpātisku sieviešu sabiedrības netrūkst, gan jau agri vai vēlu radīsies arī abpusējas jūtas ar kādu, kas gatava nopietnām attiecībām :)
Bet vispār interesanti, kas ir domāts ar tām "reālajām kandidātēm" ? Kāpēc tu apsver domu, ka viņas būtu reālas nopietnu attiecību veidošanai, ja tajā pašā laikā saprotams, ka viņas tevi nebūt nesajūsmina par 100% ?

Velns, jau otrais gads,

Nopietnu attiecību vēl nav bijis? Pieļauju, ka tad rozā brilles var būt!
Bet tad jājautā - kāpēc attiecību nav bijis? Kas pie tā ir vainīgs? Vai pašam iepatīkas tikai tas, ko zini, ka nekad nedabūsi?

Kad es ar sievu pašķīros uz 3 mēnešiem, man nez no kurienes pati par sevi uzradās, un iemīlējos līdz ausīm. bet pagāja laiks un sapratu ka man roza brilles bija virsū. Pagāja 3 mēneši un es izsķīros ar to skuķi un sagājām atpakaļ ar sievu.