VD ir psihisko slimību klasifikatorā ar savu kodu, jo psihiatram vajag diagnozi, lai izrakstītu medikamentu. Lai precizētu situāciju, vēl sūta arī pie psihologa uz testiem un visbiežāk vismaz personības traucējumus tomēr atklāj (tautas valodā – sirdzējs nav nobriedis un domā visādas figņas, ar kurām saskaņā arī dzīvo). No visādiem kompleksiem un iedomātām bailēm tie "slavenie" veģetatīvie traucējumi jau tikai rodas. Kompleksus un bailes vajag dabūt no galvas laukā, un viss pasākums kļūs labāk vadāms. Tāpēc ļauži forumos iesaka it kā vienkāršo "maini domāšanu", bet tur var nākties pasvīst ne pa jokam, un tāpēc it bieži sirdzēji atmet ar roku un labāk izvēlas būt "slimi". Gribi cīnīties par sevi vai negribi – tāds ir jautājums.
Vecie psihiatri vienam otram kadram ar veģetatīvajiem traucējumiem pat ir piekāruši dg. "cita tipa šizofrēnija"... Viss ir atkarīgs no tā, kā sevi nostāda un kā sevi parāda (uzvedība, sarunas maniere). Ja zāles tomēr vajag, visu nosaka cilvēka briedums. Neviens psihiatrs nevienu pacientu, kas par sevi un savu veselību atbildīgi cīnās, par kaut kādu šausmīgu slimnieku netaisa. Doki ir parasti cilvēki un priecājas par katru, kam izdodas.
Daudzi pie psihiatriem uzvedas kā bērni, un tad arī attiecīgi atraujas. Un ko var gribēt no psihiatriem? Viņi nav psihoterapeiti. Ja cilvis nemāk normāli socializēties un kārtot lietas, tad būs arī tā "hroniskā psihiskā saslimšana", un ar laiku tāpat vajadzēs apteksni vai sociālās aprūpes iestādi. Bērnišķība beidzas nekurienē.
Enfuego šādas atbildes neapmierina, jo viņš tic psihiatru it kā akmenī iecirstajam, kas tā nebūt nav, turklāt ir izvēlējies būt slims. Slimot vienmēr ir izdevīgāk un būt savā komforta zonā. Attīstība vienmēr nozīmēs saskaršanos ar neērtībām un grūtību pārvarēšanu. Tur ietilpst arī sevis un savu tarakānu iepazīšana un ne tik vieglā atvadīšanās no tiem.
Ja šīs lietas bīda pēc "slims/neslims" principa, tad arī būs slims. Cik ilgi gribi būt slims? Utt.
Jā, es savā repertuārā, bet tas ir testēts uz manas un vairāku manu draugu ādas.