Labdien,

Meklēju internetā bet nekā konkrēta neatradu, varbūt kāds varēs precizēt. Gribēju uzzināt uz kā balstoties tiek lemts per personas uzņemšanu psihiatriskajā uzskaitē? Piemēram, cilvēks pirms vairākiem gadiem ir bijis uz valsts apmaksātu psihiatra konsultāciju, maksājot pacienta iemaksu, un psihiatrs ir uzstādījis diagnozi uzvedības traucējumi, viegla depresijas epizode un adaptācijas traucējumi, bet jau vairākus gadus psihiatru neapmeklē un psihisku traucējumu nav.

Vai tas automātiski nozīmē ka pacients nokļūst psihiatrijas reģistrā, un turpmāk būs problēmas saņemt pozitīvu atzinumu stājoties darbā utt. ?

Paldies.

Katrs, kas ir griezies pēc palīdzības pie psihiatra valsts apmaksātā programmā jebkurā no psihiatrijas slimnīcām, stacionāriem vai ambulatorajām daļām nonāk VOAVA (Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūrā) un tālāk arī Garīgās veselības valsts aģentūras atskaitēs.

Bet uzskaite kā tāda, šķiet neeksitē. Bet šajās atkaitēs Tu esi uz visiem laikiem.

Personīgi ES nezinu, kur un kādā sakarā, man kāds varētu izsniegt datus par darbiniekiem un viņu diagnozēm, attiecīgas iestādēs. Tādēļ, manuprāt, kā darba ņēmējam, tur uztraukumam nav pamata.

Ja kaut vienu reizi ir būts pie valsts psihiatra, vienīgā problēma varētu būt ieroča nēsāšanas/turēšanas atļauja.

Esmu bijusi pie šiem dakteriem gana daudz reižu depresijas, veģetatīvu un miega traucējumu dēļ. Neesmu darba ņēmēja, bet pašnodarbināta, un man nav nekādu problēmu it nekur, vismaz tai līmenī, ko pati dzīvē gribu. Kādu laiku biju arī darba ņēmēja, un manā profesijā nekādus psihiatra atzinumus nevajadzēja. Dzīvē, protams, lietas var mainīties, bet nevaru gan iedomāties, ka psihiatrs man liegtu, piemēram, strādāt par ierēdni, skolotāju utt., ja vien to gribētu. Darba devējs neko nevar uzzināt. Neviens pat visdumjākais psihiatrs šādu info viņam nesniegs, jo tad pats zaudēs darbu vai vismaz iedzīvosies ļoti lielās nepatikšanās. Psihiatrs neko nedrīkst teikt arī radiniekiem, ja pacients nepiekrīt.

Ir tikai dažas profesijas, kur nepieciešams psihiatra atzinums, un tā nav pārspīlēta prasība. Ir profesijas, kur kaut savas drošības dēļ cilvēkiem ar slieksmi uz depresiju utt. nevajadzētu būt, jo dzīves krīzes situācijas visu var atkal izprovocēt (tuvinieku zaudējumi, laulības šķiršana utt.). Reizēm cilvēki ir tādā domāšanas līmenī, ka paši to nesaprot, un tad ir vajadzīgs šis liegums.

Vismaz gados jaunākie psihiatri ir pretimnākoši un mākslīgus šķēršļus pilnvērtīgai dzīvei neliek, ja arī viņu atzinums ir vajadzīgs. Tagad arī auto var vadīt, ja ir kāda diagnoze, jo pasaulē nav datu, ka psihiatrijas pacienti izraisītu vairāk avāriju nekā citi, ir tieši otrādi: viņi brauc daudz uzmanīgāk. Ja nav atkarību vēsture, tad vienkārši skatās, kāds ir cilvēka stāvoklis un bez pamata atļauju neatsaka. Vēl var atteikt atļauju, ja pastāvīgi lieto kādu medikamentu, ar kuru auto vadīt nedrīkst. Bet ārsti var piemeklēt kādu citu, ar kuru auto vadīt drīkst.

Ja šķiet, ka notiek diskriminācija, protams, var vērsties psihiatrijas pacientu/lietotāju (bijušo/esošo) tiesību aizstāvības organizācijā "Zelda", viņi piešķir bezmaksas advokātu, ja uzskata, ka diskriminācija diagnozes dēļ (vai cita diskriminācija) tiešām ir bijusi. Tur ir visādas nianses, tad ar viņiem ir jārunā ļoti konkrēti.

Bet es teiktu, ka daudz vai pilnīgi visu arī šādos gadījumos var nokārtot un sarunāt ar pašiem dakteriem bez juristu iesaistīšanas, ja ej ar pieauguša cilvēka lietišķu un uz sadarbību vērstu attieksmi.

Ir valsts reģistrs, jo valsts maksā psihiatrijas iestādei par katru apkalpoto pacientu, un bez pacientu reģistrēšanas iestāde nesaņemtu finansējumu. Arī katrā iestādē ir savs datorizēts reģistrs, kas vajadzīgs, ja pacients nonāk pie viņiem atkārtoti. Tāpat tas ir vajadzīgs, lai zinātu, ko darīt ar cilvēku, kuru atved neatliekamā palīdzība. Reģistrā ārsts redzēts, kāda ir diagnoze, kādas zāles lietotas utt. Tāpat kaut kāds reģistrs ir arī privātpraksēs, bet viņi valsts reģistram ziņas parasti nesniedz. Ja nu kādam ļoti bail par savu nākotni un karjeru, tad jāiet privāti.

Zināma stingrības aura ap šo sistēmu, protams, ir, bet tas ir pamatoti, jo lielākā daļa cilvēku, kam ir psihiatrijas vēsture, tomēr ir neadekvāti, bet psihiatri ir gana trenēti un ļoti ātri un labi redz, ar ko viņiem darīšana.

Kādreiz domāju, ka reģistrs pats par sevi ir diskriminācija, bet, saskaroties ar pilnīgi neadekvātiem cilvēkiem un viņu nekritisko domāšanu par sevi ("jūra ir tikai līdz ceļiem"), esmu sapratusi, ka liegumi un ierobežojumi ir nepieciešami pat manas un visas sabiedrības drošības dēļ. Mums Latvijā, piemēram, visu laiku pieaug dažādu galīgu mēslu (spaisu utt.) lietotāju skaits, un viņi potenciāli ir ļoti bīstami.



Edited 1 time(s). Last edit at 24.07.2014 20:16 by Runcene.

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
>
> Kādreiz domāju, ka reģistrs pats par sevi ir
> diskriminācija, bet, saskaroties ar pilnīgi
> neadekvātiem cilvēkiem un viņu nekritisko
> domāšanu par sevi ("jūra ir tikai līdz
> ceļiem"), esmu sapratusi, ka liegumi un
> ierobežojumi ir nepieciešami pat manas un visas
> sabiedrības drošības dēļ. Mums Latvijā,
> piemēram, visu laiku pieaug dažādu galīgu
> mēslu (spaisu utt.) lietotāju skaits, un viņi
> potenciāli ir ļoti bīstami.


Nav jābūt īpaši attapīgam, lai pamanītu, ka saprātīgs risinājums ir uzturēt permanentus reģistrus un ierobežojumus tikai tiem psihiatra pacientiem, kurus patiešām ir nopietns pamats uzskatīt par bīstamiem. Skaidrs, ka lielākā daļa tādi nav, un, jā, līdz ar to šādu reģistru uzturēšana patiešām ir nepamatota diskriminācija, turklāt diez vai šos cilvēkus pirms griešanās pie valsts psihiatra tur īpaši kāds brīdina un izskaidro, ka viņš tiks iekļauts "bīstamo" cilvēku reģistrā. Līdz ar to šāds pasākums ir vienkārši brutāls tiesību pārkāpums.

Paradoksāli, ka psihiatri, kuriem pirmajiem vajadzētu redzēt, kādas psiholoģiskas problēmas šāda uzskaite var radīt cilvēkiem, šādu kārtību akceptē. Cilvēkam pietiek traģiska negadījuma rezultātā iedzīvoties, piemēram, trauksmē vai bezmiegā, un aiziet pie psihiatra, lai atrisinātu savas īslaicīgās problēmas, lai bez nekāda brīdinājuma dabūtu psihisku problēmu visam mūžam - nomācošu apziņu, ka esi iekļauts kaut kādā melnajā sarakstā.

Turklāt pie psihiatra cilvēks var doties arī tad, ja viņam patiesībā pat nekādas psihiskas slimības nav (pacients tur dodas šaubu mākts), attiecīgi jo īpaši absurdi ir likt cilvēku slimo vai "bīstamo" reģistrā, pirms ārsts ir konstatējis, ka pacients patiešām ir slims (kur nu vēl bīstams). Nerunājot pat par to, ka psihiatrs var kļūdies un laika gaitā var mainīties izpratne par to, kas vispār klasificējas kā psihiska slimība vai traucējums, piem., padomju laikā homoseksualitāte tika uzskatīta par slimību.

Tā ka šī ir tēma, par ko ir ļoti nopietns iemesls runāt un iestāties par to, lai šādi permanenti žurnāli tiktu likvidēti, ja vien piekrītam, ka cilvēku labklājība ir nopietna vērtība. Tāpat arī vajadzētu skaļāk brīdināt cilvēkus, lai pie Valsts psihiatra labāk neiet, ja nevēlas uz mūžu nokļūt melnajā sarakstā, jo tur viņus neviens nebrīdinās.

Tīri emocionāli, protams, vienkārši pretīgi, ka tiek izmantota grūtībās nonākušo cilvēku vājums un nespēja kārtīgi savas tiesības aizstāvēt, lai neievērotu viņu tiesības, kas viņu grūtības padara vēl mokošākas.

wtf?!
Tiešām nav skaidrs, ka reāli nu nav tāda uzskaite. Par mani arī kopš agras bērnības ir daudz un dažādi medicīniski ieraksti. Mūsdienās tos uzturēt ir daudz vienkāršāk, Un ja jau cilvēks ir bijis pie psihiatra uz reāli izmeklēšanu un dabūjis arī diagnozi - es negribētu, lai manu bērnu piem māca tāds skolotājs. Bet visi citi ierobežojumi, piemēram, darba tirgū - atkārtošos, es NEZINU kur un kā es kaut ko tādu varu dabūt zināt par saviem darbiniekiem. Man nav ne mazākās nojausmas.

Ja cilvēks izveseļojas, diagnozes pēc laika noņem – ir tikai jāaiziet uz komisiju, turklāt to var nokārtot ļoti ātri. Valsts reģistrā tāpat uz mūžiem paliek visas vizītes pie valsts dakteriem, pie pilnīgi visiem valsts apmaksātajiem speciālistiem, psihiatrijā nav nekas smagāks un īpašāks, tieši kā Mateus saka.

Ārzemēs savs reģistrs ir arī katram privāti praktizējošam ārstam, tāpat kā, piemēram, Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centram vai Jūrmalas poliklīnikas valsts finansētajam psihiatram.

Bet, ja dzīvo ar domu "cik esmu šausmīgi traumēts un kā man ir nodarīts pāri", tad, protams, diagnoze "pienākas" vismaz personības traucējumu veidā, jo tas ir ļoti bērnišķīgi, tie nav stabili un nobrieduši cilvēki, vismaz citi autovadītāji viņus uz ceļa redzētu ne labprāt. Tāpat arī gājēji, jo domāšana neglābjami ietekmē uzvedību.

Neviens ārējs spēks neviena cita cilvēka grūtības nevar padarīt mokošākas, ja šī spēka vara un ietekmes apjoms ir iedomāts – tas eksistē tikai cilvēka fantāzijās. Palikšana kādās "mokās" savās domās ir upura loma ar upura varas turēšanu. Daudzi neizveseļojas, jo to negrib, viņiem vajag vajātāju, kas palīdz izdzīvot, jo tad nav jāuzņemas atbildība par savu dzīvi. Ārējais ienaidnieks ir atrasts reģistra izskatā, un tad var ciest uz nebēdu.

Te gan nav vietas morālam nosodījumam, tā ir slimība, bet tas nozīmē, ka ierobežojumi ir pamatoti.

Ar bērnību un vecākiem lietas ir jāsakārto, nevis tie kā vajātāji jāredz visās iestādēs utt. visu turpmāko mūžu. Tas tikai būs paša labā.

Mateus,

Par medicīniskiem ierakstiem es arī rakstīju, un, jā, vispārīgi ir labi, ka tas notiek tikai ar būtiskiem nosacījumiem:

1) pacients tiek par to pilnībā informēts;
2) dati tiek nodoti tikai tiem, kam pēc tā ir pamatota nepieciešamība;
3) pacients var uzzināt, kam dati ir nodoti;

Runājot par Valsts psihiatru, šie punkti netiek ievēroti.



``Un ja jau cilvēks ir bijis pie psihiatra uz reāli izmeklēšanu un dabūjis arī diagnozi - es negribētu, lai manu bērnu piem māca tāds skolotājs.``

Tava subjektīvā gribēšana te nav nozīmīgs arguments. Būtiski ir tas, vai ir kāds objektīvs pamatojums uzskatīt, ka diagnoze traucē viņam apmācīt bērnus un vai šī diagnoze vispār vēl ir aktuāla, bet šie faktori netiek izvērtēti, pirms cilvēkam tiek uzlikti ierobežojumi, jo, ja pareizi sapratu Runceni, tad tie tiek uzlikti visiem, kas apmeklējuši Valsts psihiatru (arī pilnīgi veseliem) un permanenti (ja vien kāds nav tik mazohistisks, lai staigātu uz komisijām un pierādītu, ka viņš nav traks).


Runcene,

``Valsts reģistrā tāpat uz mūžiem paliek visas vizītes pie valsts dakteriem, pie pilnīgi visiem valsts apmaksātajiem speciālistiem, psihiatrijā nav nekas smagāks un īpašāks, tieši kā Mateus saka.``

Nē, ja var ticēt tam, ko Tu pati raksti, tad tas ir smagāks un īpašāks, jo var uzlikt ierobežojumus un vēl jāstaigā uz komisijām, lai dabūtu nost diagnozes un ar tām saistītos ierobežojumus.


``Neviens ārējs spēks neviena cita cilvēka grūtības nevar padarīt mokošākas, ja šī spēka vara un ietekmes apjoms ir iedomāts – tas eksistē tikai cilvēka fantāzijās.``

"Bīstamo" slimnieku reģistrs nav fantāzijas, kā pati apstiprināji, un tas, ka cilvēks negrib būt nepamatoti reģistrēts kā bīstams, ir tikai saprātīgi. Mums nevajadzētu akceptēt apmelojumus valsts līmenī pat neatkarīgi no tā, vai kāds to vēlas vai nevēlas. Drīzāk problēma būtu saskatāma tad, ja cilvēks būtu tik dziļi apātisks, ka viņam nospļauties par to, kur viņš ir reģistrēts, un arī tādi jēdzieni kā "gods" un "cieņa" ir tik sveši, ka šķiet, ka viss, kas nerada acīmredzamus fiziskus ierobežojumus, ir tikai fantāzijas vai vajāšanas mānija. Šādai aplamai domāšanai patiešām "pienāktos" diagnoze, ja vien tā nav tikai inteliģences trūkuma izpausme. Attiecīgi tālākie secinājumi no Tava aplamā pieņēmuma nav relevanti tēmas sakarā.


``Te gan nav vietas morālam nosodījumam, tā ir slimība, bet tas nozīmē, ka ierobežojumi ir pamatoti.``

Nepamanīju, kurā vietā sniedzi pamatojumu, ka pie jebkuras slimības jābūt ierobežojumiem (atskaitot, protams, tos, kas nepieciešami katras slimības ārstēšanai). Turklāt ierobežojumi (precizē, ja kļūdos) tiek uzlikti visiem, kas apmeklējuši Valsts psihiatru, arī veseliem, nevis tikai slimajiem.

Tavus datus kāds ir izpaudis, Tev to nezinot? Man uzreiz pateica, ka nebūs ieroču atļaujas, un cilvēcīgi pajautāja, vai piekrītu diagnozei.

Pēc konflikta ar policiju gan var būt nepatīkama situācijas attīstība. Ja asinīs atrod, piemēram, klonazepamu. Tad noskaidro, vai medikaments ir ārsta nozīmēts, vai arī darīšana ar ko citu. Sekas būs dažādas. Ko gan viņiem citu darīt?

Psihiatrs dod vai nedod atļauju, piemēram, vadīt auto. Ir arī kardioloģiskas, oftalmoloģiskas utt. diagnozes, kad speciālists veic padziļinātu izmeklēšanu, pēc kuras par šādu atļauju lemj ļoti stingri. Arī tās var noņemt vai atteikt to darīt. Doks skatās, kāds ir cilvēka veselības stāvoklis. Medicīnas komisijā jautā par visu slimību vēsturi un saskari ar ārstiem.

Nezinu, kādi ierobežojumi vēl varētu būt. Zinu puisi ar bipolāriem traucējumiem, kurš mierīgi brauc ar auto, esam gājuši pie viena doka. Nekādu ierobežojumu. Ar zālēm jūtas ļoti labi, viss notiek. Kad kārtoja medicīnas izziņu, apstiprināja, ka ārstējas pie psihiatra, komisija lūdza psihiatra atzinumu, ko viņš dabūja tai pašā dienā, jo daktere pieņēma ārpus rindas. Štrunts par inteliģenci, viņš vienkārši ir nobriedis un prot dzīvot ar savu slimību, ir veiksmīga psihoterapijas vēsture.

Kāpēc vesels cilvēks apmeklē valsts psihiatru? Es teiktu, ka tad viņš nav vesels un tikai tā par sevi domā, varbūt pat viņš ir neveselāks par tiem, kas regulāri tur dodas.

Psihiatrijas pacienti bieži zaudē darbu ne jau kaut kādu neesošu ierobežojumu dēļ, bet savas slimības izraisītas uzvedības vai darba nespējas dēļ. Ir simtiem profesiju, kur nekādas izziņas nevajag.

Tā kā Tavs teksts pauž lielu satraukumu, tad viss rakstītais visticamāk attiecas tikai uz Tevi. Gan jau esi kaut ko savārījis vai arī dzīvo baiļu fantāzijās. Kāpēc savus tarakānus citiem sūti virsū?

Mateus bišku paņēma par augstu. Esmu privāti mācījusi valodas, palīdzējusi izglītojamiem tikt galā ar visādiem rakstu darbiem, diplomdarbiem utt., neviens nav spīdzināts vai nolaupīts un ieslodzīts pagrabā, seksuāli arī neesmu uzmākusies :D

Ir starp skolotājiem cilvēki, kas nekad nav bijuši pie psihiatra, bet vajadzētu, un viņi ir draņķīgāki par tiem, kam varbūt ir kāda psihiatrijas vēsture.

Runcene, kaut ko esi pārpratusi. Neesmu rakstījis, ka nevienā gadījumā nav jābūt ierobežojumiem. Es rakstu par to, ka ir nepareizi uzlikt ierobežojumus tikai tāpēc, ka ir apmeklēts psihiatrs. Tu te nez kāpēc izklāsti gadījumus, kad cilvēks nonāk konfliktā ar policiju vai arī lieto bīstamus medikamentus, kad, protams, ir pamats runāt par ierobežojumiem.


``Kāpēc vesels cilvēks apmeklē valsts psihiatru?``

Visādi var būt gadījumi. Cilvēki mēdz būt vienkārši neizglītoti vai pārāk apzinīgi un kritiski pret savu veselību, ne viens ne otrs obligāti nepadara cilvēku par bīstamu, pēdējais drīzāk liecina, ka cilvēks sevi īpaši kontrolē un noteikti nav bīstams. Ne mazums ir dzirdēts par blondīnēm, kas sieviešu žurnālu iespaidā piedēvē sev, piemēram, rudens depresiju, pamatojoties tikai ar to, ka pēdējās dienās slikta oma, attiecīgi sekojot padomam apmeklē psihiatru. Tāpat arī cilvēki bieži vien pat neatšķir psihiatriju no psihoterapijas un psiholoģijas.


``Gan jau esi kaut ko savārījis vai arī dzīvo baiļu fantāzijās.``

Tikai Tavas slimīgās iedomas un domāšanas kļūdas. Analoģiski, ja es paužu analoģisku satraukumu par sieviešu, bērnu un homoseksuālu personu tiesību neievērošanu, tad pēc tavas loģikas es visticamāk esmu homoseksuāla meitene un nevienai citai homoseksuālai meitenei nerodas problēmas no viņu tiesību nerespektēšanas?


``Ir starp skolotājiem cilvēki, kas nekad nav bijuši pie psihiatra, bet vajadzētu, un viņi ir draņķīgāki par tiem, kam varbūt ir kāda psihiatrijas vēsture.``

Par to arī ir runa. Tas, vai cilvēks ir apmeklējis Valsts psihiatru, nav pamatots kritērijs, lai reģistrētu viņu kā potenciāli bīstamu un uzliktu kaut kādus ierobežojumus. Ne mazums bīstamu deģenerātu strādā visdažādākā līmeņa amatos, lai gan nekad mūžā nav apmeklēts psihiatrs un tāpat ne mazums ir pilnīgi nekaitīgi un apzinīgi cilvēki, kas ir apmeklējuši psihiatru. Tad jau pamatotāk būtu uzturēt, piemēram, reģistru un atbilstošus ierobežojumus cilvēkiem, kas iegādājas alkoholiskus dzērienus, jo tas gan vienmēr vairāk vai mazāk pastiprina cilvēka bīstamību, bet kādā sakarā psihiatrijas pacientiem? Vismaz vairums no medikamentiem, ja vispār rada kādu bīstamību, tad noteikti mazāku kā alkohols. Tā ir apmelošana un necieņa valstiskā līmeni, pret ko ir iemesls iebilst, jo īpaši tāpēc, ka apmeloti tiek cilvēki, kuri paši bieži vien ir nonākuši grūtībās un nespēj savas tiesības aizstāvēt.

Ok, ok, bet parasti cilvēki tā satraucas, ja viņiem ir kāds personisks iemesls. Nepretendēju uz 100% taisnību, bet vidēji tā ir. Tu pats gan ļoti mētājies ar vārdu "slimīgs": tas nav korekti, ja tiešām savā dziļākajā būtībā aizstāvi teorijas, ko te paud.

Otrkārt, domāju, ka katram pašam ir jātiek galā arī ar savu muļķību, ja no sieviešu žurnāla raksta vai tml. uzreiz ir skriets pie psihiatra. Dumjam dumjš liktenis vai kaut kā tā. Parasti cilvēks no kļūdām mācās.

Treškārt, būt par māti visai sabiedrībai nav vērts. Tas ir galīgi neveselīgi. Tu raksti kā intelektuāli attīstīts cilvēks, nez vai vērts sevi tā izniekot.

Ceturtkārt, man pašai ir bijušas labas un sliktas saskares ar psihiatriem. Nez vai esmu eksperte, bet ar labu pieredzi gan. Ar "sliktas" domāju "paviršas". Ir bijusi arī ļoti augstprātīga attieksme. Jārēķinās, ka tādi cilvēki ir pilnīgi visās jomās. Ārsti mainās, iet atvaļinājumā, pensijā, BKA utt. Līdz ar to esmu sastapusi kādus 7–8 dakterus, kas saucas psihiatrs. Visi nav pār vienu kārti metami, sliktāk ir ar dažiem (ne visiem) senākajiem, kam padomju laiku izglītība un attiecīga attieksme pret pacientu. Tagad gaidāmos "brīnumus" nojaušu jau no pirmā ārsta dvesiena. Ja man kāds šeit uzraksta privāti, es neskopojos un nosaucu vārdus, pie kuriem labāk neiet, jo pazīstu daudzus cilvēkus, kam ir tieši tāds pats viedoklis. No vienas savas pieredzes gan negribētu spriest. Citiem tikai varu ieteikt tiešām atrast savu dakteri un vairāk apkārt nemaisīties.

Piektkārt, tāda īpašā "bīstamo" reģistra nav, Tu neesi sapratis. Ir tas pats, kas ar jebkuru hronisku pacientu: iestādes vai ārsta reģistrs, kur iekļauti absolūti visi pacienti.

Sestkārt, ja kādu tomēr diskriminē, mūsdienās feminisms/Soross ir radījis daudzas aizstāvības organizācijas. Tāda ir arī psihiatrijas pacientiem, turklāt strādā perfekti.

Visbeidzot tas, ko jau teicu agrāk: psihiatrijas/narkoloģijas lokā tagad ir ļoti daudz visādas vielas pārlietojušies cilvēki, un dakteri ir ļoti uzmanīgi. Jāsaprot arī viņi, jo šo ļaužu skaits katastrofāli pieaug, turklāt daudzi tā "ārstē" savas psihiskās slimības. Ja psihiatri grib pārliecināties, ka ar cilvēku viss kārtībā un viņš var darīt to vai kaut ko citu, nevajadzētu tik šausmīgi apvainoties. Valsts psihiatrs vidēji pieņem ap 400 pacientu mēnesī un, protams, var arī kļūdīties. Visus maldus var labot, ja ir nobriedusi, lietišķa attieksme.

Ja nav uzņēmības, tad paša atbildība jau nu ir gan.

Vai kāds nezin, kas notiek, ja psihiatra uzskaitē esošam cilvēkam sanāk darīšanas ar tiesvedībām? Nav runa par tiem, kas slimo ar atkarībām vai ir bīstami sabiedrībai, bet par tiem vieglajiem gadījumiem, kas apmeklējuši psihiatru pāris reizes un ļoti sen. Vai būšana psihiatra uzskaitē var ietekmēt tiesas lēmumus, ja šāds cilvēks ir, piemēram, aizdomās turamais kādā lietā?
Vai arī situācijās, kad vecāki šķiroties tiesājas par aizbildniecību pār bērniem. Vai šī psihiatra uzskaite automātiski neuzliks zīmogu "psihiski nestabila persona", kam labāk bērnus neuzticēt ?

Zinu ka jā, tiesā ir pieeja šāda veida informācijai, bet vai šī informācija tiek arī izskatīta sīkāk, vai arī visi "trakie" tiek bāzti vienā maisā?

Jautājums Runcenei - tu rakstīji "Kāpēc vesels cilvēks apmeklē valsts psihiatru? Es teiktu, ka tad viņš nav vesels un tikai tā par sevi domā"...vai tad tavuprāt vizīte pie valsts psihiatra jau pati par sevi ir apliecinājums psihiskas slimības esamībai?

Dear Ugly Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Jautājums Runcenei - tu rakstīji "Kāpēc vesels
> cilvēks apmeklē valsts psihiatru? Es teiktu, ka
> tad viņš nav vesels un tikai tā par sevi
> domā"...vai tad tavuprāt vizīte pie valsts
> psihiatra jau pati par sevi ir apliecinājums
> psihiskas slimības esamībai?

Varbūt ne psihiskas slimības, bet kaut kādi personības traucējumi tie varētu būt.

****

Domāju, ka tiesvedības gadījumā vajag labu juristu, jo otra puse parasti dzen cauri šo "psihais" aspektu un ar to vienkārši manipulē, kaut varbūt nav veselāka vai ir pat traucētāka. Var prasīt arī otrai pusei psihiatrisko ekspertīzi, ja līdz tam aiziet, bet neesmu juriste, un ko tik viņi nedabū gatavu.

Ekspertīzi bieži pieprasa un veic arī tad, ja cilvēks nekad nav bijis pie psihiatra. Tiesvedība ir pilnīgi cita opera.

Gandrīz vienmēr ekspertīzes pieprasa, ja kāds no dalībniekiem sāk tiesā neadekvāti uzvesties.

Zinu cilvēkus, kas ne tikai kaut kad vienreiz un sen ir bijuši pie psihiatra, bet tur ārstējas visu laiku vai periodiski, un tomēr ir ieguvuši aizbildniecību pār bērniem, jo tur skatās ienākumus, apstākļus, ņem vērā arī ārsta domas utt. Citreiz "normālais", kam arī jāiet pie psihologa šai gadījumā, izrādās ne visai vēlams bērnam, jo psihologs redz, ka persona tikai dzen ķīli un atriebjas otram partnerim, par bērniem nedomājot.

Tāpat ir cilvēki, kas izcīna īpašumus, ko radi viņiem grib atņemt, jo tas, lūk, ir "traks".

Tiesvedība vienmēr ir spēle, to nevajag aizmirst. Ja nu aiziet līdz ekspertīzei, tad nozīme ir ārstu un psihologu atzinumam. Teicu taču, ka nav tik liela nozīme, kur un kad kāds ir bijis, bet kāds viņš izskatās tagad, kā uzvedas, kā runā, ko pasaka psihologam. Galvenais nestrēbt karstu un savaldīties. Jurists pamācīs.

Kaut kādi psihiski traucējumi ir pilnīgi visiem cilvēkiem – tāpat fiziski vairums no mums ir tikai "praktiski" veseli, visiem ir kādas nobīdes no normas.

Runcene,

``parasti cilvēki tā satraucas, ja viņiem ir kāds personisks iemesls.``

Whatever. Ad hominems paliek ad hominems: kļūda. Pat ja esmu bīstams, šizofrēnisks to Tvaika ielas izmucis pacients, kas staigā pa ielām un uzmācas mazām meitenītēm, tas nemaina manu pointu.


``Tu pats gan ļoti mētājies ar vārdu "slimīgs": tas nav korekti, ja tiešām savā dziļākajā būtībā aizstāvi teorijas, ko te paud.``

Vienkārši gribēju Tev likt nedaudz paskatīties spogulī, pēc taviem nemitīgajiem mēģinājumiem no temata pāriet uz diagnožu un apsūdzību uzstādīšanu man, kā arī nesaku, ka slimīgo iedomu dēļ Tevi būtu jāuzskata par untermenschu un jāliek kaut kādos reģistros vai jāuzskata par bīstamu.


``Piektkārt, tāda īpašā "bīstamo" reģistra nav, Tu neesi sapratis. Ir tas pats, kas ar jebkuru hronisku pacientu: iestādes vai ārsta reģistrs, kur iekļauti absolūti visi pacienti.``

Es patiešām nezinu, kā tur ir, neesmu interesējies, spriežu pēc tā, ko Tu pati šeit raksti. Tu rakstīji, ka pamatojoties uz šo reģistru, cilvēkam var uzlikt kaut kādus ierobežojumus, jo šajā reģistrā esošie cilvēki apriori tiek uzskatīti par potenciāli bīstamiem. Es norādu uz to, ka tas nav pamatoti, tā ir brutāla cilvēktiesību neievērošana, sevišķi ja ņem vērā, ka par šādām konsekvencēm diez vai pacienti tiek skaidrots. Šāda informācija var glabāties reģistros tīri grāmatvedības un anonīmas, automatizētas datu apstrādes nepieciešamībām, bet nav pieļaujama šādas informācijas izpaušana citiem nolūkiem vai pat kaut kādu ierobežojumu uzlikšanai.

Mums vajag sistēmu, kurā cilvēkam nav jābaidās saņemt psihiatra palīdzību, jo viņa dati var tikt tālāk izmantot pret viņa interesēm (pat ja tas ir ar ļoti mazu varbūtību). Patiesībā šiem psihisko slimību reģistriem pat vajadzētu būt īpašākiem par pārējo slimnieku reģistriem. Tiem būtu jābūt īpaši aizsargātiem un anonīmiem, bet reāli ir pretēji. Rezultātā cilvēki neapmeklē psihiatru un kļūst smagi slimi un patiešām jau sabiedrībai bīstami. Attiecīgi šādi reģistri nevis pasargā sabiedrību no bīstami slimiem cilvēkiem, bet tieši pretēji - tādus rada.

Aizstāvības organizācijas - tas ir labi, bet tas nenozīmē, ka nav jānovērš apspriestie tiesību neievērošanas cēloņi.

Cita starpā ar saviem komentiem Tu ieskicē problēmu, kas pastāv arī reāli starp praktizējošiem vienpusīgi izglītotiem psihologiem/terapeitiem: nespēju domāt prāta kategorijās, kas padara viņu darbu neefektīvu un reizēm pat kaitīgu. Psihologs cilvēku redz cilvēku tikai kā nesaprātīgi emo būtni, viņš pat necenšas saprast iemeslus, kāpēc cilvēkam ir kaut kādus problēmas vai kāpēc viņu kaut kas neapmierina, viņš meklē tikai psiholoģiskos cēloņus. Ja pacients cels kaut kādus iebildumus, tad viņš nevis izvērtēs iebildumu pamatotību, bet gan meklēs cēloņus, kāpēc pacients tādi iebildumi radušies, jo pats psihologs reizēm ir pārāk aprobežots un stulbs, lai vispār saprastu racionālo pamatu cilvēku problēmām. Dažkārt tas pat iet vēl tālāk: mūsdienās ir bieži dzirdēts arī no profesionāliem psihologiem postmodernisma marasmam raksturīgie uzskati, ka, piemēram, visas cilvēka problēmas ir galvā. Nevar būt tā, ka cilvēka neapmierinātībai ar kaut ko var būt saprātīgs iemesls. Rezultātā joks par cilvēku, kurš ticis galā ar savu čurāšanu biksēs, pamainot attieksmi pret to, kļūst par realitāti.

OK, nav jau šie uzskati tik briesmīgi, tos var apspriest filozofiskās debatēs un ierādīt tiem vietu (ne to godājamāko), bet briesmīgi ir tas, ka, balstoties uz šādu apšaubāmu filozofiju, reāli praktizējoši ārsti nosaka to, vai cilvēks ir vesels vai slims un bīstams, nevis balstoties uz pamatotiem zinātniskiem kritērijiem. Rezultātā psiholoģija kļūst nevis par instrumentu cilvēku psihiskās veselības profilaksei un ārstēšanai, bet gan par instrumentu ideoloģisko uzskatu enforcešānai: Tikai trakais var nepiekrist uzskatam, ka nav vērts aktīvi iestāties par visu mazāk aizsargāto cilvēku tiesību aizstāvību! Tikai trakais var uzskatīt, ka nav jāpieļauj apmelojumi un ka rūpes par savu godu un cieņu valstiskā līmenī nav tikai fantāzijas vai vajāšanas mānija! Tikai trakais var nepiekrist manas partijas programmai un nemīlēt komunismu! Un trakie ir bīstami, tāpēc tie ir jāierobežo!

Psiholoģija pa lielam arī nav nekāda zinātne, kur var tā uztaisīt analīzes un gatavs. Tā ir tā saucamā 'soft science'. Un bija kaut kur laba analīze, kur viss zināšanu kopums = zināšanas bet daļa no zināšanām ir definētas kā zinātne. Psiholoģija bij ārpus zinātnes. Kam es piekrītu.

Melomān, es te laikam līdz šim esmu bijusi teju vienīgā, kas ilgus gadus ir teikusi: ja vien ir nauda, pie valsts psihiatriem neejiet. Tu tagad esi otrais. Bet daudz lietu cenšas realizēt tieši padomju skolu saņēmušie psihiatri uz savu roku, un šīs pašizdomātās tiesības viņiem var atņemt.

Nu, lūk. Tas nozīmē, ka daudzviet piekrītu. Vienīgi pati esmu nonākusi pie vairākiem secinājumiem, kā cilvēki sev šo situāciju ar valsts psihiatrijas palīdzības meklēšanu var padarīt grūtāku.

Tai pašā laikā, ja cilvēkam ir zemas kognitīvās spējas (ir, piemēram, depresija), viņš nevar tik labi par sevi pastāvēt, un psihiatrijas pacientam parasti ir diezgan švaki ar radiem un draugiem.

Lai nu kā ar postmodernismu, feminismu un visu citu, kas ar to komplektā, domāju, ka zināmi šo parādību aspekti ir vajadzīgi, jo tur darbojas mātišķais spēks, lai aizstāvētu. Veselīgās devās tas ir vajadzīgs, jo jautājums kaut vai par Tevis pieminēto homoseksualitāti un LGBT kopumā ir bēdīgs, bet tas ir sabiedrības neizglītotības rādītājs un arī savas seksualitātes neizprašana.

Skandināvijā un Vācijā psihiatri ir daudz ierobežotāki, un to ir panākusi sabiedrība. Ceru, ka te arī notiks kas līdzīgs. Vienīgi samaksa ir tāda, ka jaunie ārsti ātri kuģo prom no valsts sistēmas. Rezultātā pacients ar mazākiem ienākumiem paliek pie tā, kas nu palicis pāri.

Tai pašā laikā, kā jau noproti, esmu bijusi pie valsts psihiatra ne vienu reizi vien, un vidējais pacients, ko redzu gaitenī, man saka, ka zināma daļa no viņiem būtu jāiegrožo diezgan nopietni. Nesen vajadzēja aizvest radinieci no speciālās sociālās aprūpes iestādes uz bērēm. Viņa nav bīstama, pret viņu izturas labi, nevienas sūdzības, jo visu laiku esam kontaktā. Viņa tur ir tāpēc, ka brīžam "izkrīt" atmiņa, un viņa var, piemēram, apmaldīties ziemā trijās priedēs un iet bojā, bet viņa to īsti nesaprot, un viņai visu laiku ir jāatgādina, ka vienai iet ārā nav labi, bet daži viņas turienes "kolēģi" tiešām ir stingri kontrolējami ar zālēm un zināmu režīmu, jo agresija var uzdzirksteļot momentā. Pieaudzis liela auguma vīrietis ar bērna līmeņa dusmu lēkmi. Tur ir bijušas daudzas nepatīkamas situācijas, ar kurām jātiek galā tikai ar šļirci bruņotām sievietēm, un es neteiktu, ka viņas nelieto visus diplomātiskos resursus, kas nu tām ir. Pati esmu bijusi mediķis, un ar turienes māsiņām esmu runājusi. Un alga par šo darbu ir pazemojoša. Cilvēks vienkārši fiziski un garīgi nespēj atjaunot resursus nākamajai dežūrai.

Man nav ideālas atbildes, kā situāciju atrisināt tā, lai nevienam nenodarītu pāri, it sevišķi ņemot vērā valsts psihiatrijas resursus, ko tai piešķir valsts. Vairāki tie paši valsts psihiatri ir stāstījuši, kā viņus visu laiku atšuj valsts un arī pakļauj pazemojošām kontrolēm. Nesen viens veterinārārsts no Veselības inspekcijas vai tml. bija savācis izskatīšanai pacientu kartes... Pa smuko :(

Un vēl es domāju, ka "nebīstamajai" sabiedrības daļai arī ir savas tiesības būt nepadraudētai.

``Man nav ideālas atbildes, kā situāciju atrisināt tā, lai nevienam nenodarītu pāri``

Apspriestajā jautājumā risinājums ir atrast pamatotus kritērijus, pēc kā noteikt cilvēka potenciālo bīstamību.


``Un vēl es domāju, ka "nebīstamajai" sabiedrības daļai arī ir savas tiesības būt nepadraudētai.``

...un tā kā tas vien, ka cilvēks ir apmeklējis psihiatru, nenozīmē, ka cilvēks ir bīstams ( vismaz ne vairāk bīstams kā jebkura cita random persona), tad jebkādu personas datu izmantošana citiem nolūkiem kā vien grāmatvedības/automatizētas, automatizētas apstrādes vajadzībām nav pieļaujama. Ja viss notiek saskaņā ar minēto, tad ar to arī diskusija ir izsmelta. Ja nenotiek, tad ir kaut kas jādara, lai tas tiktu pārtraukts, jo tādas darbības:

1) pārkāpj psihiatra pacientu tiesības, kuriem bez iepriekšēja brīdinājuma tiek aizskarts gods un cieņa, viņus apmelojot un nepamatoti ierobežojot;

2) pārkāpj sabiedrības tiesības netikt apdraudētiem no bīstami slimiem cilvēkiem, jo šādas sistēmas dēļ nebīstami cilvēki neizmanto psihiatra palīdzību, kad tas nepieciešams, rezultātā kļūst bīstami slimi.

Kā var aizskart personas cieņu un godu? Ja nu vienīgi personai ir ļoti mīļa upura loma.

Bet man kopumā ir vienalga; godīgi – pilnīgi vienalga, jo nekur pasaulē pat visdemokātiskākajā vidē reāli bīstami cilvēki paši neārstējas, jo problēmas noliegums ir viena no slimības izpausmēm. Skandināvi jau ir ieberzušies ar savu iecietību. Ja pa vidu būs kāda kļūda, to labos, un nekādas "necieņas". Tagad ir pietiekami daudz mātišķu organizāciju, kas to nodrošinās.

Latvijā baisākie pēdējo un arī senāko laiku slepkavas nekad nebija ārstējušies.

Godu un cieņu var aizskart, piemēram, ar nepamatotu ierobežojumu uzlikšanu, un, nē, nav obligāti jābūt mīļai upura lomai, cilvēks var pat nesaprast, ka pret viņu izturas necienīgi. Tas gan nevar būt attaisnojums tā izturēties.


``pat visdemokātiskākajā vidē reāli bīstami cilvēki paši neārstējas, jo problēmas noliegums ir viena no slimības izpausmēm``

Jā, tas ir vēl viens iemesls, kāpēc būtu nepareizi uzlikt ierobežojumus cilvēkiem, kas izvēlējušies ārstēties, izmantojot psihiatriju. Ja jau ir izvēlējies ārstēties, tad visticamāk nav bīstams.

Man tomēr šķiet saturīgāk, ja dzīvoju ar apziņu, ka šādā ziņā esmu neaizskarama. Kāds var mēģināt utt., bet varu to ļaut un neļaut. Un es arī domāju, ka neaizskarams ir jebkurš cits cilvēks, kam ir veselīga pašapziņa un pilnīgi vienalga, ko par viņu domā. Turklāt to var izvēlēties jebkurš.

Psihiatriskā birkošana ir ļoti cieši saistīta ar "ko par mani domā citi" operu un precīzi izriet no tās. Ja kāds ir birkots, viņam noteikti piemīt zems pašvērtējums, ko vienkārši vajdzētu celt. Tad būs arī aknas iebilst. Vismaz es cenšos dzīvot ar tādu skatījumu un šo to vēl mācos no citiem, bet tas noteikti ir cerīgi.

Esmu atskatījusies tos piepūstos lielo "bērnu" vaidziņus, kas nekad negrib kāpt ārā no aizvainojuma. Man tādi nepatīk, un cenšos būt tālu no tādiem. Kur nu vēl, lai sāktu pārdzīvot, cik viņš "diskriminēts". Pat ja ārstējas, lielākajai daļai tāpat ar līdzestību ir ļoti švaki. Ja cilvēks pats neuzņemas par sevi atbildību, tad tā spiestā kārtā jāuzņemas kādam citam, arī iekļaujot kādā reģistrā, jo bērnam nevar dot visu varu. Neba par diagnozēm tik ļoti ir runa, bet par to, kā tās izpaužas. Turklāt tas nav vairs bērns fiziskā nozīmē, bet ar pieauguša cilvēka spēku. Ja aiz dusmām sit divgadnieks, tad tomēr ir cits stāsts.

Domāju, ka vērtīgāk ir cilvēkus izglītot un sniegt atbalstu, kad viņi cenšas ar saviem tarakāniem (tai skaitā bērnišķīgo domāšanu) tikt galā. Tas pēc tam noderēs visā dzīvē.

Ok, katrs savu reizi noraujamies, ir dzīves zaudējumi utt., uz kuriem ir atkarības pilna reakcija, bioloģiska: putni lido pār mūsu galvām, bet ligzdas uz tām mēs tomēr varam neļaut pīt. Doma vēsturiski tiek piedēvēta Mārtiņam Luteram, tātad ļauži jau krietni sen bija pamanījuši, ka paši vien ir atbildīgi par to, kas notiek viņu galvās.

Un ir vēl jaunāks domu grauds no Annas Eleonoras Rūzveltas (Anna Eleanor Roosevelt): “No one can make you feel inferior without your consent.”

Viņa bija ne tikai politiķe, bet arī civiltiesību aktīviste, tātad nekāda diskriminētāja.

Bet es ar Tevi nestrīdos, melomān; gribu tikai nedaudz dalīties – varbūt vēl kāds domā citādi.

Tāpēc domāju, ka tiem, kas jūtas diskriminēti savas psihiatriskās diagnozes dēļ, nebūs palīdzēts, piekrītoši mājot ar galvu un atbalstot šos cilvēkus viņu "ciešanās", jo tā ir līdzatkarības slimība, kas kavē citu cilvēku attīstību, tātad ir pietiekami slikta pati par sevi. Gan jau ir daudz vairāk cilvēku, kas spēj par sevi pastāvēt, nekā līdzatkarībai gribētos saredzēt.



Edited 1 time(s). Last edit at 08.08.2014 12:09 by Runcene.

1. Nepiekrītu, ka katrs var brīvi izvēlēties būt stāvoklī, kad viņam ir pilnīgi vienalga, ko par viņu domā citi. Cilvēkam ir ierobežotas spējas noteikt savus psiholoģiskos stāvokļus. Tāpat kā klīnisks depresijas slimnieks nespēj izmainīt tā vienkārši paņemt un pamainīt savu smadzeņu ķīmiju, cilvēks var arī nespēt tā vienkārši izvēlēties būt vienaldzīgs pret citu domām.

2. Pat ja cilvēks spēj un izdara izvēli būt vienaldzīgs pret citu domām, tas nemaina to, ka viņš reāli var ciest no tā "ko citi par viņu domā". Piemēram, kāda cerība būtu vēlēšanās uzvarēt cilvēkam, par kuru visa sabiedrībā zinās, ka viņš ir kaut kādā psihiatra uzskaitē, pat tad, ja viņš būs visādā ziņā ģeniāls, godīgs un sen ticis vaļā no savām psihiskajām problēmām? Tas "ko citi par mani domā" var būt reāls šķērslis darīt daudzas lietas, ko viņš atpazīst par vērtīgām esam. Rezultātā, arī nesatraucoties par citu domām, cilvēks būs nelaimīgs, jo nevarēs pilnvērtīgi dzīvot.

Te vēl varētu nedaudz apstrīdēt pieņēmumu, ka tam, ko citi domās, nevar būt pašvērtība. Tu, man šķiet, vispār balsties uz tādu šauru hedonisma filozofiju. Tu nepieļauj iespēju, ka bez patīkama psiholoģiskā stāvokļa var būt arī citas lietas, ko ir iemesls uzskatīt par vērtību. Tas gan man nav nekas pārsteidzošs, arī daudzi reāli praktizējoši psihologi nosaka diagnozes pacientiem, balstoties uz šādu apšaubāmu filozofiju, nevis balstoties uz psiholoģijas zinātni.

3. Tu šeit arī proponē blame the victim filozofiju, kuru es uzskatu par galīgi nesakarīgu. Tas, ka upuris varbūt patiešām arī pats ir atbildīgs, ka pieļauj ciešanas, tas nemazina šo ciešanu radītāju atbildību. Pēc šādas "filozofijas" izvarotājs jau nav vainīgs, ka sievišķis pa ielu "bezatbildīgi" pastaigājās īsos svārkos, ij vispār varēja taču pamainīt attieksmi un izbaudīt varošanas procesu un neuztver to kā kaut ko apkaunojošu, tas viss taču ir tikai galvā...

Galu galā, atgriežoties pie tēmas, pat ja paši psihiatra pacienti saasina savas ciešanas un tādējādi ir līdzvainīgi, tas neattaisnotu necienīgo izturēšanos pret viņiem, uzliekot viņiem nepamatotus ierobežojums.

Labi ja vienam forumietim astoņu gadu laikā, kopš te esmu, būšana psihiatra reģistrā ir radījusi kādas reālas problēmas, turklāt tās it bieži ir bijušas paša iepriekš izdomātas un izfantazētas, kas vēlāk nemaz nav īstenojušās.

Kas grib, lai upurējas, nu ko, no krusta nost jau nerausim.

Būšana reģistrā, kas neatbilst jau iepriekš aprakstītajām prasībām, pati par sevi ir reāla problēma. Protams tos, kas grib būt šādos reģistros, lai jau reģistrē, bet piespiedu kārtā gan nebūtu pieļaujami kādu tur reģistrēt bez nopietna iemesla.

Cik man zināms, Tu neesi nevienā darba grupā vai organizācijā, vai brīvprātīgā iniciatīvā, kas cenšas uzlabot esošo situāciju psihiatrijā. Lūdzu, nāc, piedalies un kaut ko izdari. Pie reizes redzēsi arī realitāti un šo to vairāk sapratīsi bez "hedonisma" un "psiholoģijas zinātnes".

OK, pateicos par aicinājumu! :) Šobrīd gan esmu pamatā aizņemts ar citām lietām, kā arī neesmu tik izglītots psihiatrijā un psiholoģijā, lai tur būtu no manis nozīmīgs labums. Ceru, ka pamanīji, ka mani iebildumi pamatā bija tiesiskajā aspektā un tajā, ka psiholoģijā tiek jaukta iekšā ideoloģija, bet ne tajā, ka cilvēki, kas darbojas psihiatrijā, būtu neprasmīgi specifiski savā nozarē.

Es arī darbojos gluži citā sfērā, bet, piemēram, pacientu tiesību aizsardzības organizācija "Zelda" tieši ar tiesiskajiem aspektiem nodarbojas un pat piešķir pacientiem bezmaksas advokātus.

Tur strādā tikai juristi, kas labprāt atbalsta jebkuru iniciatīvu un priecājas par katru ierosinājumu no jebkura cilvēka, kam būtu kaut kas sakāms. Profesijai un zināšanām psihiatrijā nav nozīmes.

Labdies es velejos uzinat ja cilvekam ir 2 grupas invaliditate un esi sihiatra uskaite vaij tu vari kartot medicinisko izinu prieks autovaditaju apliecibas

Tur būs jāiet arī pie psihiatra, un viņš lems.

Bet 2. grupa jau liecina, ka daļēji zaudētas darbspējas. Kā varēsi vadīt auto?

Nav ko te stāstīt, ka ar psihiatriju un uzskaitēm mums viss ir OK. Jau viens gājiens pie psihiatra var beigties bēdīgi, kur nu vēl uzskaite. Baigi negodīgi tā maldināt cilvēkus. Pasakiet, pie kāda ārsta bijāt, pēc nedēļas no šī ārsta būs atzinums, kāds vien vajadzīgs. Ja nebijāt ne pie viena, nekas, ir arī tādi, kas tā pat dos atzinumu par jebkādu psihisko saslimšanu. Ja vajag atzinumu, ka esi vardarbīgs pret bērnu, arī tādu var dabūt.