Labrīt. Jau kādu laiku esmu aktīva foruma lasītāja, un, tā kā šeit mēdz parādīties pa kādai sakarīgai atbildei, nolēmu izstāstīt savu bēdu un vērsties pēc padoma.
Kopš pagājušās vasaras cīnos ar depresiju; šorīt braucu uz darbu un sabruku. Jau mājās jutos raudulīga, taču, iekāpjot autobusā, asaras sāka birt kā pupas. Sapratusi, ka nespēju sevi savākt, izkāpu ārā, piezvanīju uz darbu un atvēru slimības lapu par "sāpošu kaklu". Tā ir otrā reize, kad atveru lapu "sāpoša kakla" vai "paaugstinātas temperatūras" dēļ - patiesībā vienkārši nespēju sevi savākt kopā depresijas dēļ.

Man ir 21 gads, esmu strādājoša jauniete. Pagājušajā vasarā dzīvē notika krasas pārmaiņas, nācās nomainīt darbu un dzīvesvietu, jo mani pamatīgi, tā teikt, "piečakarēja" un tina ap pirkstu mana bērnišķīgā naivuma dēļ. Psiholoģiski manipulēja, bezkaunīgi. Ar savu pirmo un vienīgo draugu, kurš izrādījās alkoholiķis, izšķīros, un tad vēl kaudze dažādas personīgās neveiksmes - tas viss 2 mēnešu ietvaros. Kopš tā laika jūtos nomākta, depresīva, dzīve ir pilnībā zaudējusi jēgu. Nav spēka, raudulīgums, sāp mugura, sāp galva, zems pašvērtējums, gribas tikai ēst un gulēt. Nespēju saņemties. Vecie hobiji vairs nešķiet interesanti, viss liekas pliekans, garlaicīgs, tukšs, mākslīgs, bezjēdzīgs. Augstskolā, par spīti savām labajām sekmēm, neiestājos, jo neredzu tam jēgu dotajā mirklī.

Dzīvoju viena un man nav neviena drauga, nedz ar kuru parunāties par šādām lietām, nedz vispār satikties un kaut kur aiziet. 99% brīvā laika pavadu viena, pārsvarā gremdējoties Interneta dzīlēs, ēdot vai cenšoties saņemties darīt ieplānoto, bet pēdējais nekad neizdodas. Pāris reizes esmu aicinājusi darba kolēģes aiziet pavakariņot vai pastaigāties, bet vienmēr nācies saņemt atteikumu. Svētkus pārsvarā pavadu viena. Es nesaprotu, kāpēc man ir tādas attiecības ar cilvēkiem. Gribu dzīvot kā normāli jaunieši dzīvo manā vecumā.
Atceros, ka bērnudārza grupiņas laikā bērni negribēja man dot roku, ja bija jāiet pastaigās. Skolā bija maz draugu, tāpēc pusaudžu gados atradu sevi pie grāmatām un zubrot, jo tas cēla pašvērtējumu. Pārvācoties uz citu skolu, mani apsmēja par izskatu. Vidusskolas ballēs un citos saviesīgos pasākumos sēdēju malā, dejot neaicināja. Tagadējā darbā līdzīgi - attiecības ar visiem it kā labas, taču bieži nākas dzirdēt par dažādiem pasākumiem un ciemos iešanām, uz kurām nekad neesmu tikusi ielūgta. Ja es saņemos un ielūdzu, tad visbiežāk jādzird atteikums. Nesaprotu, kāpēc tā, jo esmu laipna, iejūtīga, laba klausītāja, atvērta, erudīta- nedomāju, ka pats garlaicīgakais cilvēks pasaulē. Rūpējos par savu ārieni, tāpēc tam nevajadzētu būt iemeslam, lai cilvēki nevēlētos mani savā kompānijā.
Par pretējo dzimumu laikam lieki ko piebilst. Bija džeks, kas uzaicināja uz kafejnīcu, kura, kā izrādījas, bija slēgta, tas viens fanātisks kristietis, kurš vēlējās ar mani precēties, jo īsta mīlestība gaida, tāpēc ar seksu pirms kāzām nodarboties nedrīkst, un pēdejais - tas alkoholiķis. Spriediet paši. Puišiem pakaļ nekad neesmu skrējusi, bet cik pati esmu centusies izrādīt mazumiņu intereses tiem, kuri man patīk, tad atbildi no otra neesmu saņēmusi. Un ja kāds pievērš uzmanību, tad tikai izvirtuši četrdesmitgadnieki +, alkoholiķi vai abu apvienojums (bez pārspīlējumiem).

Kas attiecas uz gēniem un depresijas vēsturi, tad ir kā ir. 14 gadu vecumā bija kaut kas līdzīgs, tikai bez vientulības faktora, vairāk kompleksi par izskatu. Tad psihiatre, neko daudz nepajautājot, izrakstīja kaut kādas tabletes, lietoju 4 mēnešus. Pēc tabletēm iestājās kas līdzīgs eiforijai, biju sev neraksturīgi motivēta, likās, ka spēju visu, apkārtējie brīnījās. Tas turpinājās līdz 17 gadu vecumam, tad noplaka. Vecmamma no mammas puses ir ļoti jūtīga un pārdzīvo par katru sīkumu, tēvs, ar kuru nekad neesmu dzīvojusi kopā, ir nozāļojies. Cik atceros, viņš vienmēr bija depresīvs un ir uzsēdies uz antipdepresantiem vairāku gadu garumā. Tāpēc attiecībā uz psihiatriskajiem medikamentiem esmu piesardzīga.

Esmu daudz lasījusi par depresiju, iespējām pašārstēties, ko arī esmu centusies darīt, sportojot, mainot uzturu, plānojot dienas režīmu, bet bez rezultātiem. Tikko likās, ka nu jau būs labi, ka nu viss kārtībā, bet kaut kas uznāk un atkal krītu bedrē. Plus vēl iznāca vairāk nekā pusgadu strādāt naktsmaiņās - tieši rudens un ziemas mēnešos - kas vēl vairāk iedzina bedrē.
Kas mani uztrauc visvairāk, ir tā, kā notika šorīt - es vienkārši nespēju aiziet uz darbu, kas ietekmē gan manu algu, gan darba devēja attieksmi.

Ko jūs man varētu ieteikt - tomēr psihiatru, psihoterapeitu, tikt pašai galā? Pie ģimenes ārstes iet nevēlos un kaut ko skaidrot, jo viņa jau pie pirmās slimības lapas atvēršanas skatījās uz mani ar šķību aci, vispār ļoti nesaprotoša un vairāk runā un stāsta kaut kādu h***u par horoskopiem, nekā klausās manī, un tad vēl sāka nosodīt manu darba vietu (darbs patiesībā ir labs un man patīk, bet ir cilvēki, kuri īsti nesaprot, ko es daru un tāpēc bieži saskaros ar aizspriedumiem).

Var protams sākt ar apreibinošām ripām vai dārgiem psihoterapeitiem bet es ieteiktu sākumā pamēģināt vienkārši palietot labus kombinētos vitamīnus un pēc tam mēģināt dibināt jaunas attiecības ar kādu puisi.

Ja gribi parunāties vari rakstīt uz manu e-pastu...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Ku! - nu nevajag man tik ļoti to puisi cik pašai sakārtot sevi. Turklāt neesmu nekāda dižā attiecību dibinātāja; es vispār neprotu flirtēt un visus tos pārējos idiotismus, ar kuriem nodarbojas mana vecuma meitenes, kur nu vēl uzsākt sarunu.

Kas mani manā garajā penterī uztrauc visvairāk, ka es varu nekontrolēti sākt raudāt. Ja tā notiktu tikai mājās un esot vienai, tad es par to neuztrauktos, bet jau divas reizes esmu ņēmusi slimības lapu, jo vienkārši nespēju aiziet uz darbu, es nevaru savākties, un tas mani patiešām sāk uztraukt.

Par vitamīniem vajadzētu padomāt, paldies. Es gan kaut ko dzēru, īsti neatceros, man aptiekā iedeva, būs jāpajautā kāds vitamīnu komplekss.

Hmm? Bet kā tad Tu domā pārvarēt to depresiju ja turpināsi atrasties vientulībā? Un visa tā flirtēšana un citas "standarta" lietas nemaz nav tik būtiskas. Un nekādā gadijumā nav par iemeslu lai atteiktos no mēģinājuma dibināt attiecības. Un nevar būt tā, ka Tevī nav nekā laba.

Pie labiem kombinētiem vitamīniem pieder Vitiron un Vitamax, bet gan jau ir vēl arī citi. Taču ja veselība kopumā ir laba tad var iztikt arī ar lētākiem, kā piemēram Livol. Katrā ziņā vitamīni palīdzēs uzturēt labas garīgās spējas un būtiski samazinās raudulīgumu. Tikai vitamīnus jālieto regulāri un diezgan ilgi jo viņu iedarbība ir lēna.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Paldies, būs jāiegādājās tie vitamīni.

Jā, taisnība tev ir, ka vajadzētu izkļūt no vientulības. Bet..
Man attiecības vispār ir jocīgas - lielākoties visiem esmu uzticības persona, atbalsta punkts, bēdu uzklausītājs. Pat savai mātei! Ir salīdzinoši daudz kolēģu, kas stāsta visādas lietas, pārdzīvojumus, kā viņiem neiet attiecībās ar citiem cilvēkiem, ko tie citi viņiem to un ko tie citu šito.. un viņi joprojām turpina pavadīt laiku ar šiem cilvēkiem, kamēr ar mani savu brīvo laiku neviens nevēlas pavadīt.

Un kas attiecas uz pretējo dzimumu.. Saproti, es vienkārši redzu, ka neesmu nevienam interesanta. Kā tad lai nodibina attiecības, ja tu nevienam neinteresē? Ja kāds ir gatavs spert reālu soli, tie parasti ir, atvainojos, pilnīgi idioti, vai arī vīrieši 40 +, kas vai nu paflirtē, vai arī vēlas piepildīt savas nepiepildītās seksuālās fantāzijas.

Hmm? Interesanti. Kā tas sanāk, ka Tu esi uzticības persona, atbalsta punkts un bēdu uzklausītājs bet laiku ar Tevi nevien nepavada? Vai tad dvēseles atklāšana, padomu uzklausīšana un raudāšana uz pleca laiku neaizņem? Kā tad viņi visi to izdara?

Lasu Tavu komentāru un man sāk likties, ka Tu vienkārši esi apmaldijusies pati sevī. Es nezinu kā Tu izskaties bet pieļauju domu, ka esi nopietna rakstura. Tad nu lūk gluži automātiski sanāks, pārliecinošais vairākums vienaudžu būs priekš Tevis pilnīgi idioti. Tā nu tas būs un ar to Tev būs jāsamierinās. Tie kam 30+ būtu ideāli priekš Tevis bet tie pa lielākai daļai ir aizņemti. Kas nav aizņemti, tie gribēs tikai pārgulēt. Vot tie kas 40+, tie ir jau aplauzušies un veido jaunas ģimenes (ne visi protams). Tāpēc biežāk krīt uz Tevi. Tā ka būs pagrūti atrast to ko Tu gribi. Bet tas nenozīmē, ka Tev jābūt vienai.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Lūk, tur jau ir tas paradokss. Par raudāšanu uz pleca, piemēram; bieži pārtraukumos darbā (mums daudz to pārtraukumu) kolēģes man stāsta, kā tad viņām neiet ar citiem, nevedas attiecības utml. Ne jau vienmēr, bet ļoti bieži. Taču pēc darba un brīvdienās esmu pilnīgi viena. Kā jau minēju vairākas reizes, tad mani piedāvājumi pavadīt laiku kopā netiek akceptēti, un arī aicināta nekur netieku. Līdzīgi ar vecajiem draugiem. Satiekamies pāris reizes gadā, tad arī viņi visu ko stāsta un paraud uz pleca, bet tā ikdienā draudzējas un laiku pavada ar citiem cilvēkiem.

Jā, un esmu apmaldījusies sevī, to apstiprinu simtsprocentīgi. Nu, jā, laikam tā iznāk, kā Tu saki par to vecumu, tas izklausās loģiski.

Es Tavā gadījumā esmu diezgan skeptiska par pašas tikšanu galā. Ne tāpēc, ka man šķistu, ka Tu neesi gudra utt., nē Tu esi, bet man šajā forumā pa 8 gadiem ir bijis daudz privātās sarakstes, un jāsaka, ka man nav rakstījis neviens, kas būtu dumjš. Privāta sarakste ir privāta, es to nevaru izpaust, bet man dažreiz žēl, ka to citi nevar lasīt, jo tur parasti cilvēki pasaka būtiskāko, kas varētu derēt arī citiem.

Bet ja nu tieši par Tevi, tad ne velti mēdz teikt, ka gudram gudra nelaime.

Un, ja Tu, gudra būdama, neiesi augstskolā, tas nekur neder, Tu vari dabūt strādāt darbu, kas ir zem Tava intelekta un tā tikai padziļinās depresiju, jo Tu nejutīsies labi, ka neesi sevi realizējusi. Vienīgais izņēmums varētu būt tāds, ka Tu taisi savu uzņēmumu un pašmācības ceļā apgūsti to, ko Tev vajag.

Ja Tu saki, ka Tev tēvs sēž uz zālēm, tad tur ir ģimenes mehānisms, depresija ir noskatīta, ne jau bioloģiska lieta.

Vitamīni Tev derēs kā avitaminozes novērsēji, jo depresīviem cilvēkiem organisms funkcionē diezgan slikti, bet tie nemainīs jau bērnībā apgūtos domāšanas mehānismus.

Depresija ir jāizprot. Kad to būsi izdarījusi, Tu varēsi domāt, ko ar to darīt. Varbūt es pateicu pārāk vienkārši, mehānisms reizēm ir gana sarežģīts, bet, ja tam neķeras pie saknes, Tev būs labi līdz brīdim, kamēr kāds Tevi iedrošinās, uzpurinās, varbūt iedos zāles.

Bet vienu lietu varbūt pamēģini: beidz šitā būt visiem par raudamo plecu, jā, tieši tā: beidz. Varbūt Tev ir spējas uz to, bet Tu neproti to dozēt. Nevajag sevi izdalīt pa pasauli. Redz, Tevi tāpat nekur neaicina, nu lai viņi iet galīgi... Domā par sevi vairāk, mēģini kļūt egoistiskāka un uzmanies no visādiem slampām un it sevišķi sektantiem. Tu kaut kā viņus pievelc. Bet Tev nevajag būt par sūkli un arī par to tipu māti ne.

Un šis arī ir psiholoģiskas dabas jautājums, jo es zinu vairākas sievietes, kas visu laiku uzraujas uz tādiem, pašas to zinādamas, bet nekā nespēj pret to darīt. Kā uzrodas nākamais, tā viņas raud par viņa grūto bērnību, briesmīgo māti un atkal maksā visus to tizleņu parādus... Un intelektuālā ziņā viņas nav dumjas sievietes, viņas ir slimas dvēseliski, un turpina glābt savus nonīkušos "tēvus" tāpat kā viņu mātes. Meitai ir arhetipisks uzdevums palīdzēt mātei šai glābšanas darbā.

Tev ir pietiekami daudz psiholoģiskas dabas jautājumu, kuri paši neatkāpsies, jo pagaidām Tu dari diezgan daudz, lai justos slikti.

Kāpēc esmu par psihoterapiju? Jo cilvēki vieni paši parasti ar grūtībām izprot šo savu domāšanas un uzvedības ieradumu mehānismu un šādus ieradumus atstāj lēni un negribīgi, jo tie ir dziļi ieauguši, parasti no pirmsvalodas perioda, no ļoti agras bērnības. Dzīve ir īsa, psihoterapija palīdzēs tikt ātrāk galā un vēl gana daudz no dzīves baudīt. Turklāt psihoterapeits šīm pārmaiņām arī sniedz emocionālu atbalstu, kas ir ļoti liels un būtisks aspekts.

Padomi vispār slikti palīdz, bet nu ja Tu reiz jautā, tad es arī kaut ko pasaku.

Kaut kādā ziņā es noteikti trāpīju garām, viss teiktais ir aptuvens; Tev pašai jāiet savs atklājumu ceļš.

Jā vai nē zālēm?

Es nezinu.

Es dzertu, ja man vajadzētu slimības lapu.

Bet, ja Tu tikai dzīvosi pie psihiatra un neko nedarīsi ar savu iekšējo pasauli, tad gan būs "uzsēšanās", atkarība un negals.

Nu jā, Runcene visu ļoti labi aprakstija. Bet es gribu piebilst nedaudz par partneru izvēli. Tradicināli pieņemts iepazīties diskotēkās vai iepazīšanās saitos. Un kaut arī iespējas Tur ir lielas, ar potenciālo partneru "kvalitāti" tās vietas neizceļās. Un tas varētu Tev sagādāt lielas ciešanas. Tāpēc ieteiktu pievērst uzmanību cilvēkiem darba vietās vai kādos tematiskos forumos. Kas nu Tev sirdij tuvāks...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Runcene - paldies Tev par apjomīgo komentāru.
Tāpēc arī rakstu - aptuveni gada garumā esmu centusies strādāt ar sevi, lasījusi n-to literatūtu par depresiju, veidojusi dienas režīmu, ēšanas plānus, mēģinājusi sportot, nodarbojusies ar pašanalīzi, vērtību sakārtošanu un mērķu izvirzīšanu, bet nekas no tā nav sanācis. Teju jau likās, ka būs labi, un šorīt vienkārši sabruku.

Es noteikti iešu augstskolā, taču zinu, ka ar pašreizējo emocionālo stāvokli es nevarēšu pavilkt tādu slodzi.
" depresija ir noskatīta, ne jau bioloģiska lieta." - kā Tu to domā? Ja runa ir par burtisku noskatīšanu, tad diezvai, jo kopā ar tēvu neesmu dzīvojusi, pirmo reizi viņu satiku sešu gadu vecumā. Tikāmies, biežākais, vienreiz mēnesī. Bet ir bijuši mēneši un pat gadi pēc tam, kad vispār netikāmies.

" Tev būs labi līdz brīdim, kamēr kāds Tevi iedrošinās, uzpurinās, varbūt iedos zāles." - jā, tur jau ir tā lieta. Tāpēc arī psihiatriskie medikamenti, lai gan tēva pieredzes dēļ atgrūž, tomēr arī savā ziņā vilina, jo atceros to eiforijas un pacilātības sajūtu, kas man bija. Biju tik motivēta. Bet, kad notikumi sagrozas tā, kā nevajadzētu, atkal esmu bedrē.

Par sektantiem - tieši ar sektaniem un reliģiskām lietām man arī iznāca psiholoģiskā manipulēšana tajā pirmajā darba vietā, par kuru rakstīju.
Un par raudamo plecu - bet kā lai sevi norobežo, kā lai kļūst egoistiskāka? Es gribu būt laipna un sirsnīga pret cilvēkiem, jo es vienkārši tāda esmu, man no sirds interesē, kā viņiem iet, kā viņi jūtas. Taču tai pat laikā es vēlētos uzbūvēt sev psiholoģisko barjeru, bet kā lai to izdara?
Vispār, vērojot attiecības, gan sieviete - vīrietis, gan vienkārši viena dzimumu parastu draudzību, esmu pamanījusi, ka iedomīgiem un pat nelaipniem cilvēkiem ir vairāk draugu nekā man. Un tad vēl ir čupa to sieviešu, kas lielveikalos un citās publiskās vietās izkalpina un pazemo savus draugus, vīrus - vai viņiem tas tiešām patīk, viņi jūtas apmierināti tādās attiecībās? Cik reizes neesmu redzējusi tādas situācijas. Man dažreiz rodas sajūta, ka laipnība, sirsnība un savstarpēja cieņa vispār nevienam šajā pasaulē nav vajadzīga.
Un mani vispār aizkaitina tās tukšās sarunas par laika apstākļiem, lupatu pirkšanu, sejas mālēšanu un slavenību dzīvi, kas ļaudīm manā vecumā ir ļoti aktuāli. Tāpēc arī bieži sanāk, pašai nemanot, ķerties klāt pie smagsvariem.

Vai Tu varētu varbūt ieteikt kādu konkrētu psihoterapeitu, psihiatru vai abu apvienojumu? Vēlams sievieti. Un neesmu pārliecināta, vai iet privāti vai tomēr izstāstīt tai ģimenes ārstei un dabūt nosūtījumu.Jo slimības lapa tāpat būs jādabū, un atkal melot par kakla sāpēm..viņa tā jau skatās šķībi.

ku! - nu jā, uz klubiem es neeju, darbā vairāk sievietes nekā vīriešu, turklāt darba laikā mēs nedrīkstam viens ar otru komunicēt, savukārt pārtraukumi vienmēr iekrīt ar dažādiem cilvēkiem, jo mēs tur esam ļoti daudz. Bieži iznāk, ka nostrādāju savu desmit stundu maiņu un neesmu ar nevienu komunicējusi tajā dienā. Un tad palaikam satieku tās kolēģes, kas arī izmanto dārgo laiku, lai pasastītu par savām problēmām un paraudātu uz pleca.
Laikam būs jāatrod sev kāds hobijs, kur var iepazīt līdzīgi domājošus cilvēkus.

Psihoterapijā Latvijā ir brīvais tirgus, nekādi nosūtījumi nav vajadzīgi un neder.

Pie valsts psihiatra var iet bez nosūtījumiem, tiešās pieejamības speciālists; pie privātā vēl jo vairāk, tāpat kā pie psihoterapeita un pie visiem privātajiem ārstiem.

Depresija vienmēr ir noskatīta. Neba nu mammai nav psiholoģisku grūtību, ja viņa tādu vīrieti izvēlējās. Katram pašam ir jāskatās sava dzimtas situācija, es jau teicu, ka varu trāpīt garām, bet aptuveni man noteikti ir taisnība, jo neesmu sastapusi nevienu dzīvu vai virtuālu cilvēku, kam ir depresija (un pirms tam trauksme) un kam tā nebūtu bijusi arī iekš immediate family.

Un tagad pat dziļāk domājoši bioloģiskie psihiatri (man ir info no R. Eiropas, ne Latvijas) uzskata, ka depresija un trauksme (baiļu sajūtas) ir noskatītas lietas, kā reaģēt uz lietām kādās grūtībās; tas gan nenozīmē, ka tās "nebioloģizējas", bet Tu esi jauna, un Tev ir labas izredzes.

Pēc manas pieredzes visi tie ēšanas un režīma plāni ir lieki, tas tikai uztur stresu, ja kaut ko neizpildi. Ja es gribu, es pa laikam uzēdos arī ar kaut ko ļoti neveselīgu un pat pusnaktī. Reizēm izdzeru arī kādu alko, es varu bez tā, protams, dzīvot, bet, kad gribas ar ļaudīm tā kārtīgi no sirds par dzīvi parunāt un patusēt, kāpēc ne. Visu nevajag sev liegt.

Bet nu arī par 100% nesaku, varbūt kādam kādu laiku vajag kādu režīmu, bet ne nu visu dzīvi, vispār mazliet slidena tēma, galvenais – bez pārmērībām. Kustības gan ir svarīgas, bez tā smadzenes normāli nestrādā.

Darbs man pašas organizēts, tur, protams, nevar izlaisties.

Bet par to po uz daudzām lietām gan es varu teikt, ka to man psihoterapeite ir palīdzējusi ieraudzīt. Visādi labi domājoši radi pirms tam tikai slavēja manu atvērto sirdi :D :D :D... Un es atkal sevi uzcepu, visus vākdama.

Bet, ja Tu kļūsi pašpietiekamāka, tas jau nenozīmē, ka vīrieti var pazemot; arī esmu redzējusi, kā sievietes tieši veikalos zīmējas, nu dievietes kas dievietes... kauns skatīties. Negribētu būt to vīru vietā. Un tās sievietes tak nav pašpietiekamas ar veselīgu egoismu, nekā iekārojama tur nav, nekāda role model...

Vai tad nav vidusceļa starp pazemošanu un vākšanu? Ticu, ka ir.

Par doku rīt uzrakstīšu kādu PM, biku jāpadomā, kas varētu atbilst...

Skaidrs; tad būtu ļoti labi, ja Tu varētu ieteikt kādu speciālistu. :) Tomēr īsti nezinu, vai man vajadzētu griezties pie psihiatra, pie psihoterapeita vai pie abiem.
Jā, mammai arī ir grūtības, un ar vīriešiem pagalam neveicas. Viņa sev mūžīģi piesaista auklējamos tipus, kas ir vismaz 15 gadus jaunāki par viņu pašu. Savukārt es piesaistu vismaz 15 gadus vecākus tipus.
Jā, muļķe tā sirds. Būtu labi iemācīties sevi norobežot, neuzsūkt visu.

Es domāju tā: lai cik kārdinošs tagad šķistu zāļu jautājums ("ātri jutīšos labi"), varbūt šajā situācijā ir jēga domāt, kā to tomēr pastumt tālāk kā studentam desu uz maizes... ar mēli uz priekšu, pēc tam ielikt atpakaļ ledusskapī līdz nākamajai reizei.

Zālēm VIENMĒR ir blaknes un risks ļauties bezrūpībai.

Nu un ar tiem vīriešiem ir tā: meitenes, kam nav veicies ar tēvu, viņu mēdz meklēt... Tu laid šiem kaut kādus fluīdus...

Redz, no psiholoģiskā viedokļa tas sektants ļoti labi atbilda Tavām neapzinātajām vēlmēm. Viņi parasti ir diezgan droši un prognozējami, ne pa labi, ne pa kreisi.

Patika Tavs teiciens par desas pastumšanu. :D Jā, taisnība, taisnība.

Vajag vienkārši adaptēties tam sviestam pirms tas margarīns adaptē tevi. =)

mnjā, lasot autores rakstu, saskatīju līdzību ar sevi jaunībā.
21. gada vecumā bija kaut kādas līdzīgas pazīmes, ka vienaudži likās idioti, 30 un 40 gadnieki- labākie domubiedri :) Bija laiks, kad vientulība bija arī labākais draugs :D
Kā tiku galā? Kaut kā gadiem ejot, mēģināju atvērties cilvēkiem, būt komunikabla, atradu sev hobijus visai dzīvei, nekritu depresijā, bet dzīvoju tālāk. Brīži ir bijuši dažādi.
Ja par to daudz nedomā, tad var tikt galā. Ja dikti iedziļinās visās tajās problēmās, tad iestieg kā purvā. Bet ar kādu izrunāties noteikti vajadzētu, nevis tikai citus uzklausīt, bet, lai beidzot kāds Tevi uzklausa.
Varbūt draugus/domubiedrus var meklēt ārpus darba, interneta?
Kolēģes Tevi vienkārši izmanto kā plecu uz kura paraudāt, liekas i citu nemaz viņām nevajag, labāk no tādām pa gabalu, kaut kādi enerģētiskie vampīri :D
Ko darīsi ar skolu, rudenī stāsies? Augstskola vēl ir viena vieta, kur meklēt draugus, domubiedrus pat dzīves biedrus.

Diemžēl, šī foruma galvenie apmeklētāji ir tie, kas "dikti iedziļinās visās tajās problēmās".

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv