Vai viņi domā, ka esmu hipohondriķis?

Aizsāka Lietotaajv 

Vai viņi domā, ka esmu hipohondriķis?
04.07.2014 01:01
Biju uz RPNC, psihiatre bija ļoti pat lādzīga (t.i., ne noraidoša vai dzēlīga), bet viss tas bija brutāli neveikli aizgāja saruna arī uz vardarbību ģimenē bernībā, ko es reāli negribēju. Esmu lasījis šajā forumā, ka daudzi cilvēki grib izrunāties man atkal ir pretēji, man ir dažas izteiktas fizioloģiskas sūdzības - VD/somatoformie - pēkšņas sirdsklauves, durošas sāpes, kardio izmeklējumi man par lielu šoku (tolaik) visi bija pilnīgā kārtībā.

Beigās bija tā, ka prasīja "ko es sagaidu no psihiatra" es protams pilnīgi no sliedēm izsists ar visām tām bērnibas traumām (kas man ir reāli pie kājas, kas bijis - bijis). Skatos tikai apkārt. Beigās sarakstīja šausmu lietas uz tāda papīra un pateica lai piesakos uz vienu dienu palikt pa nakti atvērto durvju stacionārā (par ko man ir lielas šaubas bet izdomāju tomēr iestāties rindā) aizgāju reģistratūras tantiņa aiznesa pie priekšnieces ķipa atnāca atpakaļ pierakstīja manu numuru kaut kādā kladē uz lapas pašas malas un teica, ka man apmēram mēneša laikā pazvanīšot, kas man likās izteikti dīvaini, tagad man ir nesen jauns numurs, bet iepriekšējam bija tā ka zināmi kantori man zvanīja un piedāvāja pakalpojumus un es gluži vienkārši ignorēju jebkuru nezināmu numuru un daudzi cilvēki taču tā dara, tad pirmais jautājums:

1) Jūsuprāt vai viņi izdomāja, ka es esmu hipohondriķis (vai tml.) un atkratījās no manis.

Tad 70% kas tajā lapiņā bija rakstīts bija tīrākais autisma spektrs "nulle acu kontakta, samāksloti žesti, dīvaina vārdu izvēle utt." Kad biju vienā citā valstī viena meitene teica, ka viņai ir paziņa, kura esot mana dvīne uzvedības ziņā, kurai esot diagnosticēts PDD-NOS (autisma paveids.) Vēlreiz pārlasīju Aspergera sindroma simptomus un viss atbilst par 110% (ieskaitot repetitīvas kustības un visu citu.) Man pašam tas liekas brutāli apkaunojoši (faktiski mentālas atpalicības vieglāka versija), bet vai man vajadzētu šādu "pašdiagnozi" pieminēt, vai mani vēl vairāk nenorakstītu kā hipohondriķi vai Minhauzena sindroma slimotāju, tad varbūt jautājums...

2) Varbūt kāds var ieteikt (maksas vēlams ne pārāk augstas) psihiatru, kas ir pazīstams ar autistiskām nosliecēm un nebūs uber-aizvainots, ja es neskatīšos viņam acīs non-stopā?

3) Vai arī tādu psihiatru, kuram es varu vienkārši pateikt, teiksim, "es gribu pamēģināt Sertraline"

Autistiskas noslieces, ja tādas tiešām ir, nav ārstējamas (un I'm fine with that) bet es tagad vēlreiz pārlasīju par Aspergeru un tur bija tieši tāds Sertraline pieminēts, kurš var ne tikai mazināt trauksmi un obsesīvi kompulsīvas domas (abas lietas man traucē), bet pat mazināt autisma izpausmes (savārstītu runu u. tml.), tas būtu vienkārši ideāli. Protams, ja būtu piemēram seksuāli blakusefekti es pārtrauktu un būtu jādomā, kas cits, bet es reāli gribu sākt "velt to sniega bumbu" kā saka angliski, vēlams ar psihiatru, kurš nebūs aizvainots, ka es viņam neskatos acīs un vēlams koncentrētos uz manām sūdzībām: VD/trauksme + arvien pieaugoša apātija un produktivitātes zudums (sekundāri: OCD un autistiskas noslieces) vēlams bez invazīviem jautājumiem par bērnību utt.

Vai arī es visu daru nepareizi un man obligāti vajag būt suicidālam un funkcionēt nespējīgam...? Lieta ir tāda, ka es to nevaru atļauties, es esmu ieguldījis vairākus gadus, lai izveidotu pašnodarbinātā "karjeru" (darbs, kas var būt psiholoģiski ļoti iztukšojošs) un mani rēķini ir daudz labākā kārtībā nekā maniem it kā daud normālākajiem radiniekiem, kuri SLĪGST parādos pēdējā laikā, kaut arī man ir labas attiecības ar tuvāko ģimeni man nebūs neviena, kas mani ručīs ārā, es nevaru atļauties būt disfunkcionāls un neproduktīvs, ja es negribu dzīvot kartona kastē.
Re: Vai viņi domā, ka esmu hipohondriķis?
04.07.2014 01:03
Baigais palags sanāce, hehe... Priecātos, ja kādam būtu ko ieteikt uz numurētajiem jautājumiem 1) 2) utt. Pārējo var noignorēt.
2) es esmu pazīstams ar visāda veida nosliecēm, ja gribi atnest man savu naudiņu, es labprāt to pieņemšu. Dr. jurčiks

PS. varēsi skatītites, kur gribi.
Re: Vai viņi domā, ka esmu hipohondriķis?
04.07.2014 20:23
Es ne ļoti precizi pa punktiem, jo visas tēmas mazliet pārklājas, bet apmēram centīšos.

1. Viņi nedomāja, ka esi hipohondriķis. Hipohondrija ir psihiatriska diagnoze, patiesībā psihiska slimība, bet sirdzēji parasti "aplaimo" parastos ārstus, jo visu laiku izmeklējas. Ir vēl citi, kuri ģenerē sev fiziskas slimības, jo tad var dabūt apbrīnu, līdzjūtību, uzmanību – Tevis minētais Minhauzena sindroms. Ir veģetatīvie traucējumi un slimības, kas no tiem pēcāk rodas, bet tā ir mazliet cita opera: sevī turētās, noliegtās utt. jūtas. Neņemšos visu diagnosticēt, tur ir vēl visādi sindromi, bet hipohondriķis noteikti nedomā, ka ir psihiatra kontingents, tos šie dakteri neredz. Pie psihiatra aizgājis hipohondriķis ir āāārkārtīgs retums. Viņi ir pārsvarā histēriski, zvana ģimenes dokiem laikā nelaikā utt. Hipohondriķis dievina ķermeņa ārstus, bet pat privātpraksēs, kur no tā it kā varētu pelnīt, neviens viņus negrib redzēt, jo...

Esmu izbijis feldšeris, un man tālā senatnē bija doma strādāt neatliekamajā palīdzībā. Tai laikā, kamēr to jomu apostīju, mums Rīgā visiem bija viena "kliente", kura sauca ātros 3 reizes dienā savām astmas lēkmēm. Histēriķe kas histēriķe, tikai trūka histēriskā tiltiņa. Viņa haotiski lietoja savus medikamentus, kas tās lēkmes laikus savāktu. Ātrās palīdzības stacijā psihiatri teica, ka viņai ir Minhauzens.

Kā to atšķirt no kaut kā cita: pacienti parasti gari, uzbudināti un intensīvi stāsta par savu smago stāvokli, bet klausītājiem (dažādi cilvēki, kuri savā starpā neko nav sarunājuši) nerodas līdzjūtība, jo viņi neapzināti zina, ka otrs tagad blefo.

Reāli savās slimībās sapinies un par to pārdzīvojošs cilvēks stāsta citādi.

Tu neatbilsti hipohondrijai, psihiatri nav tik dumji.

2., 3. Redz, valsts psihiatrija pie mums ir pārslogota, manuprāt, viņiem nebija tik daudz laika, cik Tev pirmajā reizē vajadzīgs. Tas, ka ārsts uzraksta, ka Tu neveido acu kontaktu, nenozīmē, ka tas viņu aizvainojis. Viņi vēro cilvēku un tā pamazām veido diagnozi. Atvērtajā nodaļā doks Tevi ilgāk redzētu deguna priekšā, un viņam bilde kļūtu skaidra ātrāk. Nu kas tur dīvains, ka paņēma Tavu numuru, viņiem ir rindas, bet viņi nevar prognozēt, kad atbrīvosies gulta.

Privātprakšu psihiatru ir gana daudz, bieži vien vienā personā viņi ir arī psihoterapeiti. Latvijā viņi parasti strādā ar visa loka problēmām, jo mazs tirgus. Atrast var guglējot. Pāris saišu šeit: http://www.gimenescentrs.lv/?id=47&lang=lv; http://www.stoligvo.lv/parmani/parmani.html

Bet droši vien kādu esmu apdalījusi.

Tie būs vismaz 30 EUR par vizīti + medikamentu cena, kam privātpraksēs atlaidi nepiemēro. Ja dabūsi depresijas diagnozi, valsts sistēmā zāles būs ar 50% atlaidi, un tam bieži ir liela nozīme, turklāt ārsts bez maksas. Ja Tu gribi tikt iespējami labākā skaidrībā, tad jāiet ar valsts psihiatra norīkojumu pie valsts psihologa, kas izveiks Tev testu. Pēc tam kopā ar doku veidosies diagnoze. Tam mazliet vajag laiku. Valsts psihiatri nav dumji, vismaz jaunākie jau nu galīgi nē, bet pārslogoti.

Zāļu psihiatri ārstē tikai sūdzības: trauksmi, depresiju, halucinācijas ("balsis" utt.), turklāt pirmās divas var būt pie teju visām psihiskajām slimībām. Arī šizofrēnijas pacientam var būt/var sākties depresija, un viņam tādā gadījumā dos antidepresantu, kaut vai to pašu Sertraline.

Bet viena maza atkāpe. Reizēm mēdz teikt, ka no sirds pilnības mute runā. Ja nu Tu izspēri par to bērnību, tad kaut ko droši vien teikt gribēji. Reizēm šo to izrunājot, to dabū nost no kakla un tiešām var nolikt, nevis tikai teikt, ka viss aizmirsts. Ja jau runāji, tad nav aizmirsts. Dzīļu psihoterapijas skolas ir dažādas, eksistenciālie psihoterapeiti, piemēram, nemaz tik ļoti neanalizē bērnību, ja vien pats negrib par to runāt.

Manuprāt, (bet Tu dari, kā gribi), uzreiz mesties virsū zālēm nav prāta darbs, no AD atkarības nebūs, bet organisms pierod, ka ķīmiju tā vietā nokārto ārējie faktori, un tur ir zināmi riski. Cilvēki mēdz ieslīgt iluzorā mierā. Psihologi to sauc par iemācīto bezpalīdzību.

Cik manīts, tad vismaz psihiatri ir mātišķāki (ko nu tas cilvēks mocīsies, iedosim zāles), bet psihoterapeiti ir sagatavoti palīdzēt cilvēkam tādā veidā, lai viņš iepazītu sevi un pats iemācītos palīdzēt sev. Zinu ļaužus, kam ir Aspergers (lai gan par Tevi vēl nav zināms) un kas nevienu zāli nav laiduši sev tuvumā.

Bet nu ja nevar, tad nevar. Vai negrib... man nav nekāda vērtējoša viedokļa tieši par Tavu stāstu, jo cilvēki nekad visu nepasaka, un visu arī nemaz nevar pateikt. Tava lemšana, bet esmu pazīstama gan ar psihologiem, gan psihiatriem, gan psihoterapeitiem apmēram 20 gadus, un es teiktu, ka vislabāk ir, ja tās lietas tomēr kombinē arī tad, ja vajag zāles. Skats uz ļaužiem, kas ir tikai gājuši pie psihiatra un dzēruši zāles, pēc gadiem ir ļoti bēdīgs, un viņiem ir tendence slīgt arvien dziļākā bezpalīdzībā. Pusmūža cilvēki ir ar bērna domāšanu un bērna uzvedību. Ir regresa risks. Tai pašā Rietumu pasaulē ir ļoti daudz sekmīgi funkcionējošu ļaužu ar it kā diezgan smagām psihiskām diagnozēm, bet viņi ir nobrieduši, viņi sevi pazīst, prot savākt un prot arī atrast labāko iespejamo palīdzību.

No šī foruma gan zinu, ka vīriešiem mēdz būt pat histēriska reakcija, kas vērsta pret sarunu terapijām, bet daudzi šejienieši nez kāpēc nebaidās slīgt zāļu purvā, kaut vispār nesaprot, kas ar viņiem notiek.

Nepārspīlējot varu teikt, ka savulaik esmu izlasījusi teju skapi ar grāmatām par šīm tēmām, esmu bijusi ārzemēs, runājusi ar cilvēkiem, kam ir tāds vai cits stāsts, ko var saukt par psihisku/psiholoģisku problēmu, arī ar dakteriem ārpus Latvijas, jo deviņdesmitajos gados tā bija mana vienīgā informācija. Psihoterapija Latvijā jau bija, bet ar mazu publicitāti. Es neapgrozījos tādu ļaužu vidū, kas par to kaut ko zinātu. Tas bija psihoterapijas sākuma laiks. Man intuitīvi bija skeptiska attieksme pret padomju psihiatrijas mantojumu, un beigās izrādījās, ka pareizi vien bija. Man psihiatre teica, ka to neviens nevar un nevarēs pateikt, no kā man depresija... Nu kā tad... Bet, ja ir tāda pieeja, tas nozīmē, ka depresiju varēs vadīt TIKAI ar zālēm.

Es sevis dēļ ļoti daudz rakos, lai dabūtu kaut kādas atbildes, un pašlaik pie mums psihiskās aprūpes jomā ir pieejams gandrīz viss tas pats, kas Ņujorkas ļoti turīgo ļaužu rajonā, tikai tas nav iekļauts valsts grozā. Bet tos, kas ir ar sevi kaut ko darījuši psiholoģiski, uzreiz var atšķirt no striktiem zāļu lietotājiem, jo tieši psiholoģiskais aspekts palīdz funkcionāli daudz dziļākos līmeņos nekā zāles. Varbūt, ka kāds cilvēks to spēj paveikt pats, bet es gribētu to redzēt. Man tiešām tādu vēl nav nācies sastapt.

P.S. Patiess prieks sastapt vēl vienu pašnodarbināto... :D Man gan ir bijuši labāki laiki šai ziņā, esmu patlaban pārdomās un meklējumos.
Re: Vai viņi domā, ka esmu hipohondriķis?
05.07.2014 05:07
Paldies par tiem diviem ieteikumiem, apsveru vai nepamēģināt aiziet pie tās Ladas tā iemesla pēc, ka viņai, šķiet, krievu valoda dzimtā, tā sanāktu kaut jel kāda distance, heh. Laikam, jāatzīst, ka es daudz par ātru gribu rezultātus, droši vien beigsies ar to, ka es kaut kādu tādu sertralīnu mēģināšu nopirkt internetā (kā nekā nav nekāda atkarību izraisošā kontrolētā substance), protams, man atkal būs abidna, ka man ir brutāli jāparmaksā tikai tāpēc, ka es negribu iet cauri sociāli sankcionētajiem "rituāliem" (citā topikā redzēju €3-7, kas ir praktiski nekas, tad man droši vien būs €30 kā minimums, lol!)

No tiem bērnības jautājumiem jau nevar izvairīties: "ko tēvs dara?" - "miris"; "kādā veidā?" - "pašnāvība"; "vai bija garīgas problēmas?" - "jā, pamatīgas". Tā kā pat "vis-basic-ākie" jautājumi tur noved un es laikam sapratu kāpēc man tas nepatīk, es jūtos neveikli par faktu, ka man viņa pāridarījumi neinteresē. Bezmaz vai it kā man būtu jāvilto emocionāla atbilde šajā sakarā. "Derealizācija" vai "depersonalizācija" (vai "robotiskums") būtu vēl viena autistu klišeja un nevis simptoms, bet kaut kas konstants.

Mana emocionālā inteliģence ir zāles līmenī, bet ar to distancēšanos man sanāk diezgan labi identificēt disfunkcionālus/destruktīvus uzvedības modeļus savos tuvākajos radiniekos. Tas gan bija nedaudz pārspīlēts bet māte reiz pat netieši izteicās, ka mana smadzeņu kruķīšana viņai/motivējošās runas/"virtuves psihoterapija" esot palīdzējusi pārvarēt viņas depresiju, nezinu gan vai var tam ticēt, jo akūtākajā laikā tur bija dramatiski... Tieši tajā laikā es biju tādā agresīvākā pusaudža vecumā un brutāli d*rsu viņai augumā, jo jutu, ka viņa ir visu bērnību mūs pakļāvusi pasīvai, apslēptai vardarbībai, vot tajā laikā es īsti nevarēju sastiķēt, kas man likās ne tā. Tikai pirms kādiem pāris gadiem identificēju vieglas formas deleģēto Minhauzenu - viņa gribēja, lai mēs ciešam, neapzināti nostādīt mūs upuru lomā, lai izpelnītos citu cilvēku līdzjūtību un pati to pat neapzinājās. Pirms pāris mēnešiem te nedaudz paložņāju un bija topiks par varmācīgiem vīriem un, laikam, tu, Runcene, pieminēji, ka šādas attiecības vienmēr ir ko-dependentas, tā kā tev arī ir pazīstami šādi uzvedības modeļi, kur cilvēks neapzināti izvēlas varmācīgu partneri, lai piepildītu dziļu neapzinātu vēlmi būt upura lomā.

Ja atskaita šīs neapzinātās deleģētā Minhauzena tendences viņa bija ļoti laba māte, vienmēr "emocionāli pieejama" turklāt sasniedzot zināmu vecumu (t.i. pieaugušā vecumu) manuprāt vecāki vairs nav tev neko parādā, tā kā tā ir VĒLVIENA pāršķirta nodaļa, ko es atkal justos neveikli, ja vajadzētu pārrunāt...

Patiess prieks sastapt vēl vienu pašnodarbināto... :D Man gan ir bijuši labāki laiki šai ziņā, esmu patlaban pārdomās un meklējumos.

Var kļūt reāli sociāli izolējoši, ne!? Pat tādam it kā sociopātam kā es! Īstenībā man patīk sociāli kontakti it īpaši, ja sarunu biedriem ir interesanti "insights" un ja viņi nevēlas piep*sties katram mazākajam sīkumam, kas manā izskatā vai uzvedībā ir ne tā, diemžēl pēc manas pieredzes tikai attīstīto valstu iedzīvotāji +/- atbilst šim aprakstam, latviešiem pārsvarā katrs sīkums izraisa milzu ažiotāžu un tā nu man ir deadline's līdz vasaras beigām obligāti pārvākties, bet esmu kļuvis tik dezorganizēts un apātisks, ka sāku satraukties vai man izdosies un ja neizdosies vai es nesākšu slīgt arvien dziļākā "klīniskajā depresijā".

Interesanti, ka tu pieminēji, ka esi strādājusi par feldšeri, man pēdējā laikā ir pastāvīgi "day dreams" kā es gribētu strādāt EMS (amerikāņu žargons ātrajiem, lai gan šiem ir mazas algas cik dzirdēju) vai arī par med"māsu". Pēdējā opcijā jau uzreiz ir iekodēta dzimumu loma latviešu valodā ("medbrālis" izklausās debīli un sfēru tik un tā sauc par "māszinībām"), tā kā man tas jau automātiski iemesls pārvākties, zinu, ka Rietumvalstīs daudzi vīrieši strādā par "māsām" alga ir reāli kruta, augsta slodze un adrenalīns, kas man brutāli trūkst sēžot pie fakinā kompja dienu no dienas + medicīniska ievirze (ne gluži neiroķirurga līmenī, bet tik un tā), kas man ir interesējis kopš laika gala.

Varbūt, ja tev ir mini krīze saistībā ar pašnodarbinātā darbu un ja ir kaut kāda medicīniskā izglītība mož varētu pārsertificēties kādā Rietumvalstī un saņemt daudz lielāku algu ar daudz lielāku "pašrealizācijas" sajūtu...?
Re: Vai viņi domā, ka esmu hipohondriķis?
05.07.2014 10:04
Ar zāļu pirkšanu internetā ir tā, ka man zināmie neviens nav saņēmuši: vai nu apkrāpj, vai muita konfiscē. Pat ja saņemsi, var izrādīties kāds Ķīnas pagrabā taisīts mēsls, poligrāfiski kastītes gan esot diezgan labā kvalitātē. Be careful.

Man ir vēl otra izglītība filoloģijā, es "pašnodarbinos" ar to. Paradoksālā kārtā feldšeris ES ir pielīdzināts sanitāram, jo viņiem tādas profesijas nav. Mūsu ministrija bija par švaku, lai ieskaidrotu, ka mēs esam mācījušies pat ilgāk par māsām ar garākām praksēm, esam mācīti noteikt diagnozes un strādāt patstāvīgi. Vismaz tā bija manā laikā. Latvijā feldšeris (ārsta palīgs) par māsu var pārkvalificēties, bet tas der tikai iekšējam tirgum.

Man tagad ir mazliet problēmas ar to, kā nebūt sev pie rīkles par to, ka ielaidos ar klientu, kas bija pilnīgi garām, turklāt to jau sākumā jutu. Šāda attieksme lietas labākas nepadara, tikai velk uz nezināmām un bezcerīgām dzīlēm, bet nu ir jau mazliet skaidrāks skats, vairs neesmu iekšā virpuļa viducī.

Domāju, ka Tev jārīkojas, kā uzskati sev par vēlamāko, pēc sajūtām, intuīcijas. Vienmēr ir svarīga tieši rīcība, jo tikai tad var kaut ko koriģēt un uzlabot. Bet vīrieši pēc savas būtības ir rīcības cilvēki, gan jau savu nišu atradīsi.
Re: Vai viņi domā, ka esmu hipohondriķis?
06.07.2014 23:52
Par zāļu pirkšanu internetā piekrītu, esmu pircis "uztura bagātinātājus" un šādas tādas recepšu zāles (bet neko kontrolējamu katrā ziņā).

Vienreiz bija tāds gadījums, kad varēja vienkārši redzēt, ka tas ir sapresēts reģipsis/būvgruži, tāpēc noteikti negribu popularizēt šādu rīcību, lol. Tur vajag noteikti veikt izpēti un pat it kā "reputabls" pārdevējs var potenciāli piekāst, tā kā reālākā laimes spēle un tiem, kam vairāk pacietības staigāt pie dakteriem noteikti neieteiktu.

Un otrs variants ir, ka vienkārši nestrādā, piemēram, ir tāds Phenibuts, kas LV skaitās baigais recepšu medikaments, bet ASV - tikai pārtikas piedeva (kas svarcēlāju vidū, nez kāpēc ir populārs) un tad nu viņu var nopirkt pa simtiem gramu. Vienu reizi pat izdevās nodozēt tā ka varēja just reālu anksiolītisku efektu, reāls miers, bet tad tur viņam ir jāļauj "izskaloties" no sistēmas, tad ja pa maz tad nebūs nekādas iedarbības, ja pa daudz var reāli sakairināt kuņģi un tad tur esot vemšana stundu no vietas (it kā nekas dzīvībai bīstams, bet kurš grib vemt?) Tā kā - norakstīts. Bija tāds modafinils "atkarību neizraisošs, nomodu veicinošs aģents" kas cerēju varētu palīdzēt ar manu pastāvīgo letarģiju un no it kā ļoti uzticama veikala, bet nekā...

Cilvēku "bioķīmija" var drastiski atšķirties un, ja katrs izmēģinājums iet uz vismaz €30, var sanākts tāds padārgs hobijs :D Tā kā noteikti labāk caur oficiāliem kanāliem, kur viens izmēģinājums būs iespējams tikai pāris eiro. Vienīgais manā gadījumā šitāda staigāšana iedvešs šausmas, ja man negribētos rīta cigareti es droši vien pat no gultas ārā nekāptu, bet nu jāizmanto vecā metode "one foot in front of the other" līdz kamēr ir kādi rezultāti.
Re: Vai viņi domā, ka esmu hipohondriķis?
09.07.2014 12:15
Ai šitos lielos palagus slinkums lasīt.
Autors:

Jūsu e-pasta adrese:


Tēmas nosaukums:


Surogātziņu novēršana:
Lūdzu izrēķiniet vienkārso matemātisko izteiksmi un ieraksties atbildi tam paredzētajā laukā. Tas ir lai novērstu automatizēto rīku iespeju rakstit ziņas forumā
Izteiksme: kāds ir rezultāts, ja 18 pieskaita 3?
Ziņa: