Mani pilnīgi negaidīti atlaida no darba, kurš man ļoti patika. Stulbi, bet to ļoti pārdzīvoju. Protams, ka meklēju citu darbu. BET ! Domas kavējas tur. Gribu tās aizdzīt, bet nesanāk. Divas dienas mājās vienkārši bimbāju. Cerēju, ka laiks dzīedēs, bet nu jau pāris nedēļas pagājušas. Vēl daži papīri jānokārto. Kad jāsastopas ar bijušo darba devēju, tad man sāk durties sirds apvidū (sen vairs neesmu maza meitene), pēcpusdienā, vakarā, otrā dienā pirms tikšanās. Gribēju aiziet iztaisīt elektrokardiogrammu, bet to jau tā ātri nevar, rinda pie ģimenes ārsta jāizsēž. Zinu, ka aiz krūšu kaula spiež, tad nav labi, bet tā nebija. Es ļoti gribu izskalot savu smadzeņu podu no tā visa. Es gribu aizmirst. Es gribu kaut kā pārslēgties, bet nesanāk. Cits darbs vēl nav atrasts. Izkratīju sirdi draudzenei, uz brīdi palika labāk, bet tās domas atkal un atkal atgriežas pie mana iemīļotā darba, un tās ir tādas labas domas, bez naida. Un man ļoti sāp. Ko darīt?

Nu ja neesi maza meitene, tad taču zini, ka zaudējumi sāp. Tas nemaz nav stulbi. Dod sev laiku – divas nedēļas ir ļoti maz. Ja ir ar ko dalīties – ļoti labi, to noteikti vajag darīt.

Es saprotu, ka tas ir muļķīgi – tagad runāt par statistiku, bet tas var kņudināt apmēram gadu.

Domāju, ka kardiogramma un ģimenes ārsts te galīgi būs lieki pasākumi.

Tagad Tev vienkārši labi par sevi jāparūpējas un jādod sev laiks.



Edited 1 time(s). Last edit at 30.06.2014 17:57 by Runcene.

Arī man bija tieši tāda pati situācija,un tur ir vajadzīgs tiešām laiks,lai tas pārietu,nu ir pagājuši 8 mēneši,bet vienalga dienu dienā uz brīdi domas kavējas tur,ne tik daudz kā sākumā,bet tomēr.

Man arī bijis līdzīgi. Iesaku neielaist šo lietu, man tieši tā sākās depresija, ilgi nevarēju no domām tikt galā, bet ar medikamentu palīdzību viss sakārtojās daudz maz.

mani arī kkad atlaida no pieklājīga darba.. nošpļāvos un sāku savu biznesu :D

vo vo, es ar nospļāvos un sāku dzert...