Varbūt kāds var palīdzēt ar padomu..nezinu ko darīt. Liekas, ka vai nu jūku prātā, vai depresija, vai kaut kas tamlīdzīgs. Man ir 33 gadi, ir meitiņa - 7 gadi. Esmu šķīrusies. Es biju šķiršanās iniciatore, jo sapratu, ka cilvēku nemīlu, man viņš apnicis, nav kaisles, krīt uz nerviem utt. Sāku skatīties uz citiem vīriešiem, uzreiz pēc šķiršanās bija vairākas īslaicīgas attiecības. Pēc kāda pusgada pēc šķiršanās iepazinos ar vīrieti, ar kuru kopā bijām vairākus gadus, bet es ieturēju distanci, mēs vienkārši tikāmies, nedzīvojām kopā. Es sapratu, ka nevēlos ar viņu nākotni. Un mēs šķīrāmies, atkal jau pēc manas iniciatīvas, iemesli tie paši. Un tagad jau man atkal ir attiecības, škiet, ka mīlu šo cilvēku vairāk par visu, bet es nezinu kādēļ esmu tendēta uz mūžīgiem strīdiem, kašķiem. Viņš mani ilgi vairs neizturēs, bet negribas šķirties, gribas normālu cilvēku attiecības, ilglaicīgas, uz visu mūžu. Tā ir viena problēma, ka nespēju dzīvot attiecībās normāli. Nespēju paņemt no tām pozitīvo. Baidos, ka arī šīs man apniks un nonākšu pie tāda paša lēmuma, kā iepriekšējās.
Nākamā problēma, kas ir daudz svarīgāka. Es nemīlu savus ģimenes locekļus, pat meitiņu. Es viņus visus labāk redzu ejam, nekā nākam. Tētis, mamma, māsa, brālis.. un arī mana meitiņa. Es mēdzu viņiem uzkliegt, kad viņi atnāk ciemos, vai, kad esmu ciemos pie viņiem. Ģimene normāla, nav ne alkoholiķi, ne narkomāni. Esam samērā normāli pārtikuši. Man šķiet, ka man sirds ir no ledus. Nezinu kādēļ tā. Jūtos labi, kad esmu viena. Mājās. Klusumā. Bet tad es parasti sēžu un raudu. Bieži vakaros dodos gulēt ar apņemšanos, no nākamā rīta mainīties, mainīt attieksmi vismaz pret meitiņu. Viņai neviens cits bez manis nav. Es pat tagad rakstu šos vārdus, un pat neiesmeldzas sirds. Bail no tā, ka varu mīlēt tikai vīrieti manā dzīvē un viss. Vairs nevienam manā dzīvē nav vietas. Bieži uznāk tāda kā apātija, dzīves apnikums. Neredzu pilnīgi nekādu jēgu dzīvot. Bet ir brīži, kad tomēr cenšos saņemties. Citi raksta un domā "es nevienam neesmu vajadzīgs", bet mana problēma ir tā, ka man neviens nav vajadzīgs. Tas nav normāli. Tā nevar dzīvot. Pat draugus drīz pazaudēšu, jo jau vairāks nedēļas nav vēlēšanās ne ar vienu kontaktēties. Labi, ka ir darbs, kur apgrozās daudz cilvēku - jā, tur gan es uzlieku masku un esmu smaidīga.
Saprotu, ka, iespējams, vajadzētu pastaigāt uz kādām terapijām. Bet sākumā gribas pašai sevi saprast, kādēļ tā notiek. Pašai sev palīdzēt. Nebūt tik cietai pret saviem tuviniekiem.

Domāju, ka tur ar "pastaigāšanu" nebūs līdzēts; tur vajadzētu rēķināties ar pamatīgu darbu.

Varbūt vienkārši esmu ļauns cilvēks?

Nē, fui.

Es domāju, ka Tu vienkārši esi apmaldījusies, bet tas ir labojami.

Bieži pati par to visu domāju, mēģinu saprast, analizēt utt. Nesanāk. Nesaprotu, kur varētu būt apmaldījusies. Nav nekas slikts noticis it kā. Tādēļ sāku baidīties, ka vienkārši esmu tāds cilvēks. Ceru, protams, ka tas ir ārstējams..

Ja cilvēki grib mainīties, viņi to var, bet, ja jau esi krustu šķērsu izdomājusies, nez vai ir vērts sevi turpināt kompostrēt. Ja līdzekļi atļauj, profesionāls skats no malas ir visefektīvākais.

nikita1 Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Varbūt vienkārši esmu ļauns cilvēks?
-------------------------------------------------------
Drīzāk nesaprasts vai pārprasts. Ar mani tā ir katru dienu un tie cilvēki nav atvērti un 'reason'

Manuprāt problēma ir, ka Tu netici sev, netici, ka Tu esi labs cilvēks. Varbūt dīvains jautājums - pamēģini atcerēties, cik reizes dzīvē Tev kāds ir teicis, ka Tu esi labs cilvēks? Varbūt kā daudziem cilvēkiem - par maz ir bijis šādu reižu. Vai arī varbūt pretēji - kāds Tevi ir nejauši saprogrammējis ticēt, ka Tu nevari būt laba, un tagad zemapziņa šo programmu paklausīgi izpilda... Šķiet, ka notiek kaut kāda bēgšana - tā vietā, lai tiektos uz labu cilvēku un labām attiecībām, Tu bēdz no slikta cilvēka un sliktām attiecībām, bet cik dzirdēts, zemapziņa nesaprot noliegumu, tāpēc izpilda to, no kā vēlies aizbēgt. Taču es neesmu psihologs, tikai "gudrības salasījies" programmētājs, tā ka vari neuztvert mani nopietni :)

Pavisam vienkāršs fakts, par ko Tev padomāt - ja Tu tiešām būtu ļauns cilvēks, tad visdrīzāk tev būtu pofig (atvainojos), ka esi ļauna, un Tu nemaz par to neuztrauktos.

Tu esi labs cilvēks, kaut vai tikai tāpēc, ka uztraucies par to, lai nebūtu ļauna. Tas jau ir sākums :)

Ja Tava meitiņa ir apzinīgā vecumā un ar viņu var prātīgi aprunāties, tad, manuprāt, labs sākums būtu pateikt viņai - "meitiņ, piedod, kad es uz tevi tik bieži uzkliedzu.". Un man ir nelielas aizdomas, ka meita Tevi sapratīs un varbūt no viņas mutes skanēs patiesība par to, kāda Tu esi vai neesi. Taču ja Tu šo viņai kaut kad nepateiksi, tad varētu sanākt, ka Tavai meitai vēlāk būs tāda pati problēma - viņa noticēs, ka tu pret viņu biji tik vēsa tāpēc, ka meita nebija pietiekoši labs cilvēks...
Ja emocionāli nejūti saites, tad vismaz pamēģini piespiest sevi ik pa laikam paslavēt meitu par kaut ko labu. Mīlestībai ne vienmēr vajag emocijas. Viens gudrs psihoterapeits teicis, ka īsta mīlestība ir tad, kad es daru otram labu un kaifoju no tā, ka otrs jūtas labi. Viss pārējais - romantika, mīlināšanās - ir tikai piedevas. Protams, labas piedevas, un tur gan varētu pakonsultēties ar kādu speciālistu, kā tās iegūt. Savukārt, ja Tu nespēj gūt labu sajūtu no tā, ka otram izdari kaut ko labu - tā gan jau ir nopietnāka problēma, tur kādam būs jāpastrādā, lai atjaunotu zudušo "dāvināšanas prieku" - jāpameklē, kad tas ir pēdējo reizi bijis un kur ir pazudis.



Edited 5 time(s). Last edit at 23.06.2014 00:53 by Miksis.

Nu virsraksts tēmai tieši kā par mani.
Nikita1, vai nav tā, ka savā dzīvē esi piedzīvojusi nodevību vai pāri darījumus no sev tuviem vai varbūt ne tik tuviem cilvēkiem? Vismaz es savu ''man nevienu nevajag'' saistu kopā ar piedzīvotajām nodevībām no tuviem cilvēkiem (radi, vīrieši, 1 gad.darba vietā). Ja vēl pēc pirmajām neveiksmēm spēju saņemties, tad jau pēc pēdējām divām noslēdzos sevī, arvien mazāk sāku kontaktēties ar apkārtējiem. Ja citiem tuvinieki un draugi ir atbalsts un drošības sajūta, tad es jūtos pasargāta tad, kad esmu viena. Pret tuviniekiem mēdzu būt īgna, kaut ko noburkšķu, negribas runāties, ja nelaikā piezvana. Pēc tam iekšēji pārdzīvoju, ka es biju tāda nelaipna.
Nonāku pretrunās ar sevi, no vienas puses gribu būt viena, negribu ne sabiedrību, ne kādus tusiņus, neko, tai pat laikā, skatoties kādas pasākumu bildes saprotu, ka gribu tomēr, lai man būtu apkārt draugi utt., tomēr, ja uz to pasākumu aizbraucu, visbiežāk spēju domāt par to kā ātrāk prom tikt.
Normāli tā nav, bet kā mainīt sevi, nezinu.

qwe, tieši tādas manas sajūtas. Jūtos labāk, ka neesmu viena tāda. Ir labi būt vienai. Paradoksāli, šīs četras brīvdienas pavadīju viena mājās, sēdot pie tv un datora. Pat līdz veikalam aizgāju tikai vienu reizi. Par nodevību? Hmm, domāju, ka noteikti ir bijis kāds pārdzīvojums dzīvē, bet, ja tas būtu kaut kas tāds, kas atstāj iespaidu uz šīm sajūtām, es to noteikti atcerētos.. Sāku domāt, ka neesmu vienmēr bijusi tāda. Tāda kļuvu pirms dažiem gadiem. Laikam pēc šķiršanās, jo tad sāku arī apzināties savu vienaldzību pret ģimenes locekļiem. Daudzas, pašas ļaunākās domas pat neesmu aprakstījusi, un neaprakstīšu, jo pašai no tām ir šausmīgs kauns, kauns par to, ka tās nāk caur vienaldzību.

Miksi, paldies par ieteikumu. Izlasīju un nedaudz uzmundrinājos. Jāsaņemas tai sarunai. Melot īsti negribas, bet taisnība varētu skanēt pārāk skarbi priekš maza bērna. Baidos sāpināt vēl vairāk..

Domāju, ka Tev tiešām derētu psihoterapeits, jo pašlaik Tu sevi ļoti moki un tiesā, bet tas neko nerisina. Iespējams, ka risinājums un ceļš uz to nebūs ļoti ātrs, bet, ja Tev ir līdzekļi, es pat teiktu, ka tos vajag likt lietā steidzami, jo tieši finanšu resursu trūkums daudziem cilvēkiem liedz atbrīvoties no mokošām sajūtām, kuras beigu beigās viņus saēd. Neapmierinātība ar sevi sākumā grauj psihisko labsajūtu/veselību, bet pēc tam arī fizisko, un nav nozīmes, par ko tieši runa.

Man arī izklausās, ka Tu esi ļoti laba mamma, jo negribi savam bērnam nodarīt pāri. Tu neesi vainīga, cilvēka psihe visādi reaģē uz visādiem notikumiem, viens tais pašos apstākļos cieš vairāk, otrs – mazāk.



Edited 2 time(s). Last edit at 24.06.2014 22:31 by Runcene.

Ar bērnu var mēģināt parunāt atrodot īsto brīdi; vislabāk, kad bērns pats kādreiz sāk uzdot "dziļākus jautājumus". Var vispirms pajautāt, ko bērns pats domā par dzīvi un par mammu - kas viņai Tevī patīk un kas varbūt ne pārāk - lai droši izrunājas un saka patiesību, un domāju tas arī Tev pašai noderēs. Pamēģini iedomāties sevi viņas vietā - droši vien viņa ir apjukusi, jo intuitīvi gan jau jūt, ka viņa Tev ir svarīga, bet no otras puses redz, ka Tu ar kaut ko mokies un reizēm uzvedies neloģiski. Bērnam tāda neziņa ir grūtāk izturama nekā patiesība, lai kāda tā arī būtu. Taču šajā gadījumā arī patiesība nav nekas traks - vari vienkārši pastāstīt meitiņai, ka Tev ir uznācis tāds pagarāks noguruma periods, un tāpēc Tu esi tāda nervoza. Kas zina, varbūt tāda atklāta, bet piesardzīga saruna ar bērnu izraisa "iekšējo klikšķi", kas pārslēgs Tevi "normālā režīmā", un nevajadzēs vairs nekādu psiho-speciālistu.

Bērns nevar aizstāt psihes speciālistus, turklāt nebūs jēgas, ja garastāvoklis visu laiku paliks mainīgs: tāpat nevarēs savaldīties. Sākt dzīvi ar nesavaldīšanos, kas mijas ar krišanu ap kaklu bērnam, nav veselīgi nedz vienam, nedz otram. Bērns pēc laika var iegūt tādas pašas problēmas; teju visi, kam ir kādas ar psihi saistītas problēmas, no mammas tās arī iegūst.

Izvirdumi jau nav kaut kāda lieta, ko cilvēks ir izvēlējies un grib paturēt, vismaz ne šīs tēmas autore. Vienkārši cilvēks spēj būt tikai šādi.

Kaut ko teikt bērnam vajadzētu, tikai man šoreiz nav ideju, kas būt labākais; daļa no Mikša ieteiktā noteikti der, bet nez vai vajag gaidīt brīdi, kad bērns jautā, jo viņa varbūt sen jau ir nobijusies. Vrb var paskaidrot, ka mammai nav īsti labi, bet viņa kaut ko darīs lietas labā.