Jau pašā tēmas izklāsta sākumā vēlos norādīt, ka nevēlos nedz žēloties, nedz raudāt par esošo dzīvi. Tāds ne tuvu nav mans mērķis. Negaidu arī, ka kāds manā vietā nokārtos sarežģījumus/grūtības jeb dos caurcaurēm viszinošus padomus, kas manas esošās likstas pārvērtīs smalkos krīta putekļos un izpūtīs gaisā. Vēlējos tikai virtuāli aprunāties un saprast - varbūt tomēr gluži neesmu vienīgais ar šādu pasaules uztveri un nav pamata man tik ļoti sevi dzīt dziļā nomāktībā, kā to nereti mēdzu darīt.

Sākšu ar to, ka esmu daudz maz veiksmīgi septiņu gadu laikā izārstējis dziļu depresiju (tās ietvaros arī divi pašnāvības mēģinājumi), kuras pamatā ir smagi un traumatiski notikumi bērnībā/jaunībā. Varētu teikt, ka nu jau gandrīz gadus sešus dzīvoju pilnvērtīgu dzīvi, esmu atradis savu pieeju kā iekļauties sabiedrībā. Nesūdzos par materiālo pusi, kas no manām izejas pozīcijām izveidojusies neticami brīnišķīga. Ir arī blakus lieliska sieviete, kas lielākā daļā gadījumu mani saprot un uzklausa. Taču ir lietas un sadzīviskas situācijas, kas mani bieži vien atgriež vecajās iebrauktajās nomāktības sliedēs.

Pirmkārt - nespēju sevī apslāpēt to, ka mani tik daudz kas kaitina. Apkārt esošo cilvēku tukšās (manā skatījumā) sarunas, 1000 reizes atgremotie joki, it kā inspirējošās, bet realitātē tukšās un sevi neattaisnojošās dzīves atziņas, muļķīgie padomi, kurus cilvēks kaut kur sagrābstījis, pat neiedziļinoties to atbilstībai konkrētajai situācijai. Lai kā censtos no tā norobežoties, lai cik ļoti izvēlētos sev apkārt esošo draugu un paziņu loku, ir nereāli pilnībā no tā visa distancēties. Un kur nu vēl kaut kādi stīvie korporatīvie vai tamlīdzīgi pasākumi, no kuriem tomēr nav iespējams izvairīties - kur visi tev uzspiež būt nenormāli pozitīvam, smieties un atzinīgi māt galvu pēc katras idiotiskās replikas. Nemaz nerunāju par to, ka mani pilnībā neinteresē kurš ir kādā veidā iekārtojis māju, kādā veidā būtu pareizi jāaudzina bērni vai jāplāno ceļošana. Vienīgais līdzeklis ir klusēšana un viegli ironisks cinisms, bet sāku jau no tā nogurt - man patiešām gribas būt man pašam. Sirdī ne tuvu neesmu ciniķis, taču - vai man atliek cita iespēja?

Otra problēma ir mans nožēlojamais raksturs - ilgu laiku atrodoties varmācības ietekmē jaunībā neesmu iemācījies pateikt stingru vārdu, pastāvēt par sevi. Nolādu sevi ik reizi, kad neesmu pratis būt pietiekoši strikts sevis vai sev tuvo cilvēku aizsardzībā. Kā lai iemācās nebūt lupata, kā lai pārvaru sevi? Man ir reti labdabīgs raksturs, kas ir mana lielākā sāpe. Lai cik ļoti es no sevis tēlotu sūru, par sevi pārliecinātu vīrieti, iekšā sēž tas pats nepārliecinātais pusaudzis, kurš baidās bilst pat pušplēsta vārdiņa sava pāridarītāja priekšā.

Un vēl - kā lai iemācās būt tik triviāli naivs un stulbības runājošs saziņā ar maziem bērniem? Es to neprotu. Pagaidām bērnu nav, bet plānos ir. Redzu, ka gandrīz visiem tas nesagādā nekādas problēmas, bet es neprotu uķināties. Arī tas mani kaitina:)

Ja nu kāds uzskata par vajadzīgu šo visu pakomentēt vai padiskutēt - tikai priecāšos. Un vēlreiz - nekādā gadījumā šo visu neuztver kā žēlošanos. Visādi citādi jūtos ar dzīvi apmierināts.

"Pirmkārt - nespēju sevī apslāpēt to, ka mani tik daudz kas kaitina. Apkārt esošo cilvēku tukšās (manā skatījumā) sarunas, 1000 reizes atgremotie joki, it kā inspirējošās, bet realitātē tukšās un sevi neattaisnojošās dzīves atziņas, muļķīgie padomi, kurus cilvēks kaut kur sagrābstījis, pat neiedziļinoties to atbilstībai konkrētajai situācijai. Lai kā censtos no tā norobežoties, lai cik ļoti izvēlētos sev apkārt esošo draugu un paziņu loku, ir nereāli pilnībā no tā visa distancēties. Un kur nu vēl kaut kādi stīvie korporatīvie vai tamlīdzīgi pasākumi, no kuriem tomēr nav iespējams izvairīties - kur visi tev uzspiež būt nenormāli pozitīvam, smieties un atzinīgi māt galvu pēc katras idiotiskās replikas. Nemaz nerunāju par to, ka mani pilnībā neinteresē kurš ir kādā veidā iekārtojis māju, kādā veidā būtu pareizi jāaudzina bērni vai jāplāno ceļošana. Vienīgais līdzeklis ir klusēšana un viegli ironisks cinisms, bet sāku jau no tā nogurt - man patiešām gribas būt man pašam. Sirdī ne tuvu neesmu ciniķis, taču - vai man atliek cita iespēja?"

************
Es būtu no šitā beigta. Nav doma par savu biznesu?

Kāda ir Tava attieksme pret citiem? Domā, ka citi ir labāki vai sliktāki par citiem?
Ir tāda lieta kā sociālais intelekts - prasme reaģēt atbilstoši un precīzi noteiktās situācijās, pozitīvi izturēties un sadzīvot ar citiem cilvēkiem. Jādomā varbūt par tā attīstīšanu. Neizskatās arī, ka depresiju būtu pilnībā izārstējis.



Edited 1 time(s). Last edit at 16.06.2014 01:45 by XTC.

"Pirmkārt - nespēju sevī apslāpēt to, ka mani tik daudz kas kaitina." - Kopumā ļoti normāla situācija, ņemot vērā, ka lielākā daļa cilvēku ir pilnīgi idioti. Risinājumi te ir divi. Pirmais, izlikties - Ulibajemsja i mašem :) Otrais, ja nevar izlikties, doties tā patālāk prom no civilizācijas. Bet tad nebūs kas Tevi glābs kad būs depresija vai kārtējāis pašnāvības mēģinājums. Kaut gan tālu no civilizācijas domas var būt aizņemtas ar izdzīvošanu un neatliks laika depresijai...

Ar otro punktu ir grūtāk, bet iespējams, ar laiku dzīve izmācīs. Kad biju jauns, arī visādi kautrējos bet pēc 30 pamazām atraisijos un kļuvu bezkaunīgs un rupjš. Daļa cilvēku no manis tā dēļ atkāpās bet faktiski tas bija tas kas man vajadzīgs...

Ar trešo punktu ir grūtāk kā ar pirmajiem diviem. Bet uz to nav jēga ieciklēties. Kad būs savs bērns tad arī atraisīsies tik cik vajag. Un kur ir teikt, ka Tev jāuķinās tieši tā kā citiem?

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Varētu būt doma par zināmu depresiju, bet korporatīvās ballītes nu ļoti, ļoti lielai daļai cilvēku izsauc līdzīgas sajūtas, jo tas ir viens no pasākumiem, kur nevar būt pats, bet jābūt tādam, kā citi grib.

Sarežģīti.

Nu un ir jau tādi, kas ir vientuļnieki.

Tad to vajag sev iekārtot, bet nesatraukties par citiem, kas grib būt barā un patarkšķēt par muļķībām. Katram savas vajadzības. Aptuveni tā.

Vismaz iet tur, kur negribas, galīgi nav kāda dzīves uzdevums.

Ā, par uķināšanos.

Lai mamma uķinās.

Mūsu sabiedrībā biedējoši liels vairums vīriešu uzvedas kā mammas un grib būt mammas, jo nav redzējuši, kā uzvedas tēvs. Bija raidījums ar psihoterapeitu Viesturu Rudzīti, kur viņš taisnā tekstā pateica Kristam Kalniņam, ka viņš grib būt mamma, jo vēlējās uķināties. Droši vien mācītājam tiešajā ēterā to nebija viegli dzirdēt, bet nekas, citiem vīriešiem bija ko padomāt. Nu nevajag tā. Pat labi, ka negribi, būsi tēvs, kas atbilst tēva nosaukumam. Jāatzīst, ka V. R. ignorēja jebkādu mammas attieksmi un pateica kā kārtīgs vecis.

Sociālais intelekts un emocionālā inteliģence ir gudri un skaisti vārdi, bet var būt viena metode, kā likt cilvēkam justies vainīgam par to, ka viņš nav tāds kā citi un grib būt tāds, kāds ir izveidojies

Tikšana galā ar smagu depresiju noteikti kaut ko iemāca. Apzināti vai neapzināti, bet vismaz kādu daļu no tā, ka neizliecies un neuzvedies, kā citi grib.

Sveiks, ieteikt neko nevaru, pats cīnos ar smagu depresiju. Varbūt vari padalīties, kā uzveici ?
Veiksmi Tev !

Normāls čalis ar normālu attieksmi... kuram gan tā lētā sabiedrība šodien ir tuva ?! Palasi ko runā Zaratustra, tad par sabiedrību vel vairāk ''uzlabosies'' viedoklis.. bet tur ir tikai svēta patiesība.
Ar to raksturu ir kā ir..savā ziņā man ir līdzīgi..bet līdz kādam brīdim, kad ir jau pārāk daudz sakrājies - tad visiem, kuri ir pelnījuši velnu parādu. Arī nav labākais variants, bet man ir tā, ka bieži esmu pārguris un vnk nav spēka vel skaidroties ar kkādiem durakiem.
Bērnu man nav un vel labu laiku ganjau nebūs, bet kamdēļ lai tēvs utjinātos ar bērnu ? tas ir mammas darbs...

Stulba dzimumu lomu praktizēšana, kā jau tas Latvijas sabiedrībā pieņemts. Tēvs var darīt to pašu, ko māte. Uzskati, ka vīriešiem nedrīkst patik bērni kā mātēm - no tā rodas vientuļās māmiņas un tamlīdzīgi gadījumi. Beigās jūs tēvi paši paliekat vainīgi savā nepatikā. Jāmācās patikt.

Tikai nez no kurienes vīriešiem depresija... It kā tā būtu kāda neizprotama slimība. Kā vīriešiem, tā sievietēm tās ir audzināšanas sekas.

Tās, kuras vīrus nespēj salauzt un panākt savu, vai nu šķiras (sliktie bērnu pametēji, viņuprāt) vai pērk tos stulbos sunīšus... Ja nevar vīru par dīvāna spilnventiņu uztaisīt, tad nopērk tādu, kas pakļaujams. Pēc tam pašas "slimo" ar PMS, un vīram tā žurka jāved staigāt.

Nē, nu ir jau vēl tūkstošiem citu veidu, protams, bet šis ir redzēts diezgan bieži.

Vīrietis fizioloģiski ir pilnīgi citāds, smadzeņu uzbūves ziņā arī; kā gan viņš var darīt to pašu; viņš ir bērna pasaulē vedējs, ne čubinātājs. Ok, tehniski autiņu samainīt, jā, bet ne jau par to ir galvenais stāsts un ne tas ir tēva uzdevums. bet ir kaut kāda stulba ideja par to, ka cik jauki, ja tēvs partin bērnu. priecājas sieva, priecājas paša mamma un sievasmāte, pilnīgs grāvis.

Un nez kur narkomāni, geji, lesbietes un transseksuāļi rodas... Neba visi psiholoģijas praktizētāji par to politkorekti klusē.

Padomju ieaudzinātā domāšana... (geji ir slikti, bērnus jāaudzina mātēm). Nekomentēšu, lieki. Zinot Tavu vecumu, Tavus uzskatus tāpat neizmainīšu.



Edited 1 time(s). Last edit at 17.06.2014 19:52 by XTC.

XTC Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Padomju ieaudzinātā domāšana... (geji ir
> slikti, bērnus jāaudzina mātēm).
> Nekomentēšu, lieki. Zinot Tavu vecumu, Tavus
> uzskatus tāpat neizmainīšu.

Ļoti interesanti. "Zinot Tavu vecumu..." Tev ir kādas problēmas ar manu vecumu? Ceri to nesasniegt? Paaudzies un tad runā :D

Un Tev ir fantāzijas, ka Tev būtu jāmaina kāda cilvēka uzskati? Tad jau laiks pie psihoterapeita... :D

Starp citu, man rados un draugos ir visas iespējamās minoritātes, un diezin vai Tu vispār tik labi kā es esi redzējusi, kā tai kopienā cilvēki reizēm ir dzīvojuši, ko nozīmē iegulties ziemā sniegā un nomirt, jo neeesi mierā ar savu dzimumu vai nav spēka sadzīvot ar orientāciju. Kur es teicu, ka "slikti"? Kas tas vispār par stulbu vārdu? Dažiem ir ļoti grūti, tas gan tiesa.

Biju ne pārāk sen vienā psihoterapeita Viestura Rudzīša lekcijā, kur bija smalkas nianses par to, kā izveidojas viena un otra dzimuma homoseksuāls bērns un kāda ir tēva un kāda mātes funkcija ģimenē, stāsts bija par to, ko padomju laikos tiešām neviens nepieminēja, jo nekā no tā nesaprata.

Esmu augusi Brīvības cīņu dalībnieku pēcteču ģimenē, kur bija diezgan stipra kristietības ietekme, kas savā ziņā nebija visai labi, bet kādā citā bija, jo tiku audzināta, ka visi ir vienādi svarīgi, lai vai cik atšķirīgi. No mums neviens nekad padomju laikos nav bijis pionieris vai komjaunietis, kur nu vēl partijā. Paskaties, vai pašai nav "sarkanāka" biogrāfija.

Ucināties ar bērniem var dažādi. Kā kurš to saprot? 1) Kāpēc gan tēvs nevarētu pārtīt bērnus? Mātei vienmēr jābūt "topā", režīmā 24/7?
2) Man pasakas ir lasījuši un ar mani ir spēlējušies abi vecāki.
3) Ko darīt,ja māte nav klāt, bet bērns sasitas,vēl kas notiek-tēvs ir vecis un tāpēc neucina? Nu nevar tā stingri noteikt, kas ir un kas nav jādara katram no vecākiem- dzīve ir tik dažāda un NEPAREIZA.

Es arii uzskatu ka uzlikt maatei visas ruupes par beernu ir nepareizi. Lielaakaa dala no vecaakiem straadaa abi, un tad sanaak ka vecis var atnaakt maajaas un atgulties uz diivaana, bet sievietei peec darba vajag gan eest uztaisiit, gan dreebes izmazgaat, gan par beernu paruupeeties. Un kaadeel gan viirietis nevareetu nomainiit pamperu beernam? Un ko dariit viirietim, kas audzina beernu viens?

Par tēmas autora 1.jautājumu: Tev citi liekas banāli un stulbi?- Nebaidies, lielākā daļa sabiedrības uz citiem skatās tāpat. "Es tur tāds, ģeniāls/ inteliģents/ spējīgs/ gudrs! Man apkārt gandrīz vieni vienīgi muļķi un stulbeņi!" T.i., daudzi Tevi saredz tieši tāpat.

Nepatīk korporatīvās ballītes? Pamaini savu uztveri- uztver tos pasākumus kā rīkus un instrumentus savu mērķu sasniegšanai. Ja tas nelīdz, tad varbūt ir jāmaina darbs vai darbības nozare. Nepatīk tēlot- man arī vislabāk patīk būt MAN PAŠAI, bet tas ne vienmēr atmaksājas. Dažreiz ,lai kaut ko sasniegtu, ir ko jāpietēlo,tajā brīdī apzinoties, ka Tu tagad tēlo...
Un "apslāpēt" (tas ir vārds no Tava pirmā teikuma) neko nevajag- vajag pamainīt darbību nozīmes,jēgu, skatu punktus...

Manuprāt, autors nebija noraizējies par tēvam veicamajiem pienākumiem, tāpat nez vai viņš pamestu sasitušos bērnu. Nezinu tādus papus savā apkārtnē. Man šķiet, tas tak nav par daudz gaidīts, ka tēvs savu reizi uztaisa ēst, saklāj gultu vai ko nu tur katru brīdi vajag.

Es tā sapratu, ka stāsts ir par ko citu, bet autors jau arī nemaz nezina, kāds būs, kad kļūs par tēvu un kas viņā vēl atvērsies. Un kur nu mums zināt.

Bet māklīgās sabiedrības, ko veido darbvietas it kā kolektīva gara uzturēšanai, ir ļoti divdomīgs jautājums, gana daudz par to sprieduši psihologi, jo ļauži par to bieži sākuši sūdzēties. Ir izvirzīts jautājums, vai tās organizē definēto jeb citu mērķu pēc. Bet ir cilvēki, kam tur patīk patarkšķēt, nez vai visi tur jūtas slikti un domā, ka visi citi ir duraki.

Visgudrāk ir izprast sevi un saprast, ko tiešām grib. Cits pielāgosies un tēlos, cits to nespēs. Vīrietis dabiskā veidojumā ir patriarhālāks un pielāgoties nespējīgāks.

Cilvēka mūžs ir īss, mana doma šeit bija tāda, ka nav jāiet tur, kur nu galīgi nepatīk. Tās stundas nav dzīvotas.

Ir tāds lesbiešu tips, ko sauc par "butch" – gana maskulīnas būtnes, kas reizēm darba meklējumos uzvelk kleitu un uzkarina pērles (pēc pašu aprakstiem). Sieviete to var izturēt: kādu laiku nebūt pati, jo smadzeņu puslodes sarunājas citādi. Nez vai plats, liels un tetovēts vīrišķais muskuļu kalns centīsies izlikties maigāks, ja kāda darba devēja meklēs tādu darbinieku. Viņš tur vnk neies. Tie gan parasti paši jau ir uzņēmēji, pārāk neatkarīgi tipi.

Ja man vajag sev kādu pasūtījumu sarunāt, kko savā profesijā (vienalga, vai es saucu to par "haltūrām",vai kā savādāk) uzzināt, kādu laiku varu pakomunicēt arī ar nepatīkamiem cilvēkiem, firmām, neforšos tusiņos pabūt.
Tiesa, ir būtiska atšķirība: vai tā ir darba devēja rīkota ballīte, vai es to daru tāpēc, lai sasniegtu SAVUS darba mērķus.

Zināmā mērā saprotu tēmas autoru. Mani par "citādāku" padarīja dzimšana. Bērnībā es īsti nezināju, ka esmu citāds, kamēr man neradās nojausma, ka pārējie rotaļu biedri redz lietas tālumā, kuras es neredzu. Līdz ar to man atkrita puiku runājamās tēmas par auto modeļiem utml. lietām - es tak mašīnas modeli varētu atpazīt tikai ja stāvu tai pavisam blakus :D kā arī izjutu uz savas ādas izsmieklu un pazemojumus un tā visa rezultātā kļuvu par datortārpu, kurš tikai tagad - 35 gadu vecumā - mācās atjaunot kontaktu ar pasauli un naivu uzticību, ka "tur, ārā" visi nav sazvērējušies pret mani. Protams, pietiek kāda sīkuma, lai visas pagātnes sāpes kā lavīna uzgāztos virsū... taču ar laiku man arī ir sakrājies šis tas ko likt pretī, lai pierādītu sev, ka neesmu nekāds "mazvērtīgs sabiedrības atkritums", kuru jebkurš var paspert ar kāju. Tiesa, tas pretī liekamais ir tikai iekšējs. Ārēji esmu pilnīgi miermīlīgs un cenšos izvairīties no konfliktiem.

Tas, ka tēmas autors saka, ka nav pārliecības par sevi - droši vien jāmēģina atrast savs personīgais "atspēriena punkts", kaut kas, kas celtu pašvērtību un dotu pārliecību, ka nevienam nav tiesību darīt pāri. Man personīgi šādos momentos palīdz atsaukt atmiņā visus cilvēkus, kuriem mana labsirdība ir devusi pozitīvu rezultātu un kuri man ir pateikušies - tas uzreiz dod pamatīgu atspērienu un ļauj noreaģēt mierīgi, bet adekvāti. Atceries - nevardarbīgā pretošanās arī ir pretošanās, jo ir provokācijas, kad no tevis tieši gaida, kad sāksi pretoties (fiziski vai mutiski), lai pēc tam ar pāris "trāpīgiem triecieniem" novestu situāciju līdz kaut kam neglābjamam. Šādos gadījumos vislabākā taktika ir ignorēt, ja vien tiešām nav reāli fiziski draudi.

Par attiecībām ar bērniem - man arī nesanāk ar viņiem īpaši "ucināties", bet toties labi padodas sarunas par dažādām tēmām - arī par tādām, par kurām pieaugušie parasti baidās runāt. Varu arī pafantazēt, pamuļķoties, paniekoties ar vārdu spēlēm - man iekšā arī vēl ir tas bērns, kurš vēlas reizēm atmest visu nopietnību un būt naivi muļķīgs. Ar pusaudžiem šāds kontakts man vairs neizdodas, jo pusaudži pārsvarā klausās tikai savas autoritātes, kuras parasti izvēlas pēc fiziskā spēka un "krutuma", un šajā ziņā esmu tukša vieta :D Ar cilvēkiem manā vecumā man ir līdzīga problēma kā tēmas autoram. Piemēram, nu kā viņi tur var dzert aliņu un gudri spriest par politiku, ja visa tā politika ir tikai cilvēku izgudrojums un "mērīšanās ar varaskāres krāniņiem". Reizēm kādā "korporatīvā tusiņā" tomēr izdodas pārvilināt dažu labu uz kādu diskusiju par kaut ko, kas interesē mani, taču pārsvarā esmu pieradis vērot no malas - zināmā mērā tas ir pat interesanti, kaut gan reizēm ir arī skaudība - eh, es arī gribētu būt tikpat "normāls" un uztraukties par kārtējā politiķa izdarībām tā vietā, lai filozofētu par eksistences jēgu...

Toties ar cilvēkiem, kuri par mani krietni vecāki, man ir par ko parunāt. Izskatās, ka bērnības pieredzes dēļ man kaut kur ir izkritis vidus posms, tāpēc es varu normāli atrast saskares punktus ar bērniem vai senioriem, bet ne ar visiem pārējiem....



Edited 1 time(s). Last edit at 22.06.2014 23:13 by Miksis.

ļoti labi saprotu autoru un komentētāju Miksi. Viss tik līdzīgs un saprotams, tikai man šīs lietas īpaši nesagādā problēmas. :)