Sveiki,
Mans stāsts sākās pirms aptuveni 15 gadiem. Parādījās īslaicīgas galvassāpes un miega traucējumi, kā rezultātā- grūtības strādāt, koncentrēties. Griezos pie dažādiem ārstiem, veicu dažādus izmeklējumus, bet nekādas izmaiņas smadzeņu darbībā, vai citas fiziskas slimības netika atrastas.
2005. gadā tika uzstādīta diagnoze depresijas virzienā. Sāku lietot zāles. Antidepresanti, trankvilizatori, neiroleptiķi, antipsihotiskie līdzekļi. Zāles palīdzēja īslaicīgi: apmēram uz 2-4 mēnešiem simptomi daļēji pazuda, taču pēc tam tie atkal atgriezās. Tai pat laikā no medikamentu lietošanas pastiprinājās bezmiegs, un rezultātā ilgus gadus papildus tika lietoti arī dažādi miega medikamenti.
Ap 2009. gadu ilgtermiņa risinājums ārstēšanā joprojām netika atrasts. Galvassāpes, miega traucējumi, depresijas simptomi turpinājās. Nerodot risinājumu ar psihologu, vērsos pie psihiatra. Lai gan kopumā esmu ārstējies nu jau pie trīs psihiatriem, pie katra aptuveni divus gadus, precīzu diagnozi neizdodas uzstādīt. Zāļu kombinācijas ir bijušas daudz un dažādas (pret depresiju, pret šizofrēniju, pret migrēnu utt.), taču kombināciju, kura ļautu justies kaut vai apmierinoši, tā arī nav tikusi atrasta.
Pagājušā gada beigās man tika piedāvātas divas iespējas: 1) Uz 1-2 mēnešiem ārstēties stacionārā (tādējādi mēģinot rast risinājumu esot patstāvīgā ārstu uzraudzībā); 2) Turpināt meklēt iespējamo zāļu kombināciju, kas varētu palīdzēt. Protams, nav garantijas, ka kombinācija tiek atrasta, un process iet ilgi, ņemot vērā, ka, lai saprastu vai kombinācija strādā vai nē, to nepieciešams lietot aptuveni 2 mēnešus.
Pagājušā gadā parādījās problēmas ar kuņģi un vēdersāpes, ko, iespējams, izraisīja tieši ilgstošā zāļu lietošana. Iestājās pesimisms, ka ārstēšanai nav kaut vai apmierinoša rezultāta. Zāles pārtraucu lietot. Bez īpašiem rezultātiem izmēģināju vairākus ārstēšanas veidus bez zālēm (homeopātija, adatu terapija, dēļu terapija).

Ir pagājis pusgads kopš zāles nelietoju. Joprojām ir galvassāpes, miega traucējumi, depresijas pazīmes (nogurums, nomākts garastāvoklis, vienaldzība, motivācijas trūkums).

Meklēju cilvēkus, kuriem ir bijusi līdzīga pieredze kā man. Vēlos zināt, kā jūs risināt šīs problēmas (kādi medikamenti, kāda terapija)? Vai ir bijusi pieredze ar ārstēšanos stacionārā? Pretī dalīšos ar savu pieredzi.

Ar cieņu,
Modris

Esmu te sarakstījusi jau diezgan daudz, bet, ja konkrēti par Taviem jautājumiem, tad es pati sāku kaut ko just nedaudz pirms 10 gadu vecuma, bet toreiz bija seni padomju laiki, arī situācija ar mani laikam nebija tik smaga, lai būtu manāma, un tā viss pagāja. Es toreiz nevienam nekā neteicu (un droši vien nemaz nemācētu savas sajūtas aprakstīt), turklāt man toreiz neizprotamā depresija bija arī manai mammai, un ģimene bija aizņemta ar viņu, līdz viņa no ļaundabīga audzēja mira. Man bija 24.

Tuvu 30 gadu vecumam viss sāka brukt diezgan jūtami, bet pirms tam vairākus gadus medicīniski nenosakāmu iemeslu dēļ stipri sāpēja mugura. Es pamazām iebraucu bezmiegā (viss sākās ar nomāktību, kas pārgāja depresijā), un tas turpinājās kādu gadu, līdz pēdējos divus mēnešus gandrīz negulēju. Nolaidos Tvaika ielā, un tur mani diezgan ātri savāca, arī muguras sāpes mitējās. Mana krīze gan bija saistāma ar zināmāmiem dzīves notikumiem: mammas nāve un vēl šis tas.

Pēc slimnīcas apmēram 10 gadus brīžam lietoju zāles, brīžam nē, bet vairāk nekā sakarīga nedarīju (visādas pozitīvās domāšanas muļķības neskaitās). Psihiatre teica, ka nezina, no kā tas viss man ir... Tomēr man pašai visu laiku bija sajūta, tāda baigi pamatīgā, ka psihiatrija nav īstais risinājums un ka daktere visā nopietnībā nekā vairāk par zālēm nezina.

Pamazām parādījās info par psihoterapeitiem, biju ļoti, ļoti piesardzīga, līdz ārzemju komandējuma laikā nāca virsū "lielā melnā", plānoju kaut kur kaut kā nomirt, un viss. Tomēr atgriezos, ar zālēm savācos un sāku iet pie psihoterapeita. Tagad otri 10 gadi riņķī, bet zāles pa laikam tomēr ir vajadzīgas. 5 gadus gāju reizi nedēļā, 5 gadus apmēram reizi divās nedēļās, reizi mēnesī un retāk. Nu esmu paņēmusi laiku sev, lai saliktu visu kopā un pabūtu tikai ar sevi. Principā es saprotu cēloņus, izprotu mehānismus (ne visus, protams, jo kurš gan to spēj), bet pazīstu sevi gana labi. Varbūt tas skanēs lielīgi, bet es zinu, ka pilnīgi veseli cilvēki tik labi sevi nepazīst... varbūt viņiem to nevajag (un labi, ka tā), bet tomēr jūtos ļoti liela ieguvēja... Esmu iemācījusies redzēt, kā depresija darbojas. Vienā teikumā varētu sacīt, ka tas ir iemācīts veids, kā nerisināt lietas, bet bēgt no problēmām, jo nav resursu. Ja bērns no mazotnes iemācās depresot, neveidojas vecumam atbilstīgais briedums, iestājas pauze, tas pats attiecas uz somatiskām izpausmēm. Ja savas domāšanas un reakciju mehānismu atkož, var iemācīties pieiet sev, citiem cilvēkiem un dzīvei kopumā pavisam citādi. Tātad tas ir bijis vērtīgs pasākums, bet diemžēl ķermenis dažos aspektos ir diezgan pieradis, ka viņam palīdz ar zālēm. Vismaz man tas attiecas uz miegu.

Ar psihologiem manā situācijā bija par īsu, ar atbalstu, iedrošinājumu un padomu bija par maz. Es pamēģināju, man nekas nemainījās, pilnīgi ne no vietas; vienīgi krīzes tālrunis gan savulaik ļoti noderēja.

Ir veģetatīvu traucējumu un rekurentu depresīvu traucējumu diagnoze, bet mani psihiatrijas diagnozes sevišķi neinteresē, jo tās ir ļoti, ļoti aptuvenas. Dokam kaut kas jāraksta ir, nu lai, bet realitātē miegs man tiek stutēts ar zālēm, vēl domāju, vai kāpt nost vai nemēģināt. Pa depresijas laiku diezgan ir cietusi sirds, un tad būs baigā slodze. Laikam pagaidām negribu.

Esmu lietojusi antidepresantus, trankvilizatorus, miegam tagad neiroleptiķis, diezgan maza deva, paldies Dievam.

Nu apmēram tā. Strādāts ir visu laiku, kaut bijuši mēneši, kad ar grūtībām vai nemaz, vai knapi, knapi. Jau kādu laiku esmu pašnodarbināta, man nepatīk kantori, biroji un viens priekšnieks. Ja kāds klients apnīk, to var "atlaist", bet izdzīvošana reizēm ir liels izaicinājums, jo pa laikam mēdz būt "tukšie" periodi. Darbs radošs, daru to, ko esmu studējusi, pirms tam esmu mācījusies arī medicīnu. Psihoterapija ir devusi arī to, ka spēju sākt rosīties intensīvāk, nevis nolaist rokas.

Man bija neizskaidrojamas muguras sāpes. Diemžēl miega traucējumi pretēji - liels, liels miegs. Noregulējās, kad sāka piemeklēt zāles slimnīcā - gan miegs, gan muguras sāpes.

Paldies par atbildēm!

Runcene,
Vai Tu varētu, lūdzu, precizēt dažas lietas:
Vai vari pastāstīt kā tieši izpaudās ārstēšana Tvaika ielā? Vai var teikt, ka šāda patstāvīga speciālistu uzraudzība dod efektu? Vai muguras sāpes pēcāk pilnībā pazuda?
Tu raksti, ka pēc slimnīcas apmēram 10 gadus brīžam lietoji zāles, brīžam ne. Ja pareizi saprotu, zāles lieto ilgstoši, t.i., ja tās lieto, tad arī lieto. Kāpēc tomēr ik pa laikam pārtrauci zāles lietot? Vai šajā laikā meklēji dažādas zāļu kombinācijas, vai arī bija noteikts zāļu salikums, kas šķita pietiekami efektīvs?
Vai vari sīkāk pastātīt, kāpēc psihiatrija Tev nešķiet risinājums un kāpēc nepiekrīti dakteru viedoklim/diagnozēm?
Tu raksti, ka strādājusi esi visu laiku, kaut bijuši mēneši, ka praktiski nemaz. Vai vari aptuveni novērtēt savas darba spējas: laika posmā pēc Tvaika ielas; laika posmā, kad nodarbojies, glavenokārt, ar psihoterapiju; pēdējā laikā?
Paldies jau iepriekš,
Modris

Tvaika ielā bija tikai medikamenti, vecākās paaudzes antidepresants amitriptilīns, no sākuma sistēmā, pēc tam tabletēs, vēl arī trankvilizators fenazepāms, pašā sākumā miegam neiroleptiķis, kāda 8 daļa tabletes (neatceros devu) leponeks, bet tagad ir labāki, tā ir šausmīga lode, no gultas nevar izkāpt, jo pazemina spiedienu. Nezinu, kā dzīvo cilvēki, kas lieto pa tabletei 2x dienā, bet es beidzot sāku gulēt.

Pirms tam gāju pie psihiatra ambulatori, vairs precīzi neatceros, cik ilgi, laikam kādus 2 mēnešus, bet es biju ļoti drūmā stāvoklī, man bieži bija caureja un vemšana, ar tabletēm nekas nesanāca, svars tik un tā kļuva bīstami zems, neko nevarēju ieēst, visu laiku slikta dūša. Īsi sakot, pilnīgs pī. Man ir viena fotogrāfija no tā laika: apmēram kā Ziemeļkorejas darba nometnē.

Tā bija atvērta nodaļa, tāpat kā tagad, tikai nu atrodas Juglā, Veldres ielā. Vismaz man noteikti slimnīca palīdzēja, un, ja ir nodzīvots tik tālu, ka vienīgais tā brīža risinājums ir zāles, tad dr. Taranda ir ekselenta ķīmiķe. Varbūt scenārijs būtu mazliet labāks, ja slimnīcā toreiz būtu strādājuši arī psihologi, bet bija 1995. gads, šī joma Latvijā tikai sāka veidoties un bija aizmetņa stadijā. Teorijas jau bija (universitātes programma), bet maz prakses un knapa pieredze.

Muguras sāpēs ironiskā kārtā tagad ir saistītas ar diska trūci, bet spriedze vai uztraukumi to visu ļoti vairo. Esmu iemācījusies saprast, kad esmu par daudz sacepusies un kad pienācis laiks likt mīksto. Lai arī ir trūce, sāpes nav nevadāmas. Tur visu laiku jāvingro un citādi jāņemas, bet trūces sākums noteikti ir sasprindzinātie muskuļi. Kad depresijas laikā gāju uz masāžu, masiere teica, ka mugura ir kā akmens, ka reti tādu nācies redzēt, kaut viņa bija psihslimnīcas masiere. Kādu laiku esmu bijusi arī ļoti mazkustīga.

Zāļu salikumu slimnīcā izveidoja normālu, bet psihe vienmēr ar laiku ir stiprāka par zālēm. Ja nav sakārtota domāšana un iekšējā pasaule, zāles tik un tā būs par īsu. Kad sāku justies labāk, vienkārši mēģināju tikt no zālēm nost; gan dārgi, gan bail par to, kas būs tālāk. Mūsu forums ir pilns ar tādiem stāstiem, un es neesmu izņēmums. Visi vai vismaz daudzi sākumā domā, ka pēc viena zāļu kursa būs izārstēti, bet, ak, vai, tā ir alošanās. Otra lielā alošanās ir cerība, ka ir kaut kāda ideālā zāļu kombinācija, bet tādas nav. Problēma bija tai apstāklī, ka katrs lielāks stress tik un tā izsita no sliedēm. Citiem bijušajiem slimnīcas "kolēģiem" ārsti sāka piedāvāt arvien trakākus medikamentus ar blaknēm, kas ilgtermiņā ir ar lieliem riskiem. Tas šķita biedējoši, jo biju jau redzējusi tādus nozāļotus neirozes pacientus, uz kuriem bija šausmas skatīties. Viņi tāpat kā psihiatrijas smagais gals dzīvojās pa slimnīcu savas pāris reizes gadā bez lieliem rezultātiem ilgtermiņā. Kā kuram, protams, bet tādas bija kopīgās iezīmes.

Ne tik sen redzēju video par vienu šizofrēnijas pacienti, kura griezusi sev ārā audu gabalus un metusi podā, lai tos nevar piešūt atpakaļ. Nodaļas personāls bija ārprātā, jo vairāk zāļu viņai gāzt virsū nedrīkstēja, bija risks apstādināt sirdi. Slimnīcas psiholoģe viņu sakārtoja apmēram gada laikā vismaz tik tālu, ka viņa drīkstēja tikties ar ģimeni, bērniem un iziet no slēgtas nodaļas.

Jau minēju, ka man bija iekšēja pārliecība: man psihiatrija nav īstā atbilde. Es nezinu, kur to ņēmu, to nevaru izskaidrot nedz zinātniski, nedz nezinātniski, jo nebiju lasījusi nevienu psiholoģijas grāmatu vai vismaz sieviešu žurnāla rakstu par šo tēmu, no tādām lietām nejēdzu pilnīgi nekā. Biju audzināta kristīgā garā ar absolūtu psiholoģiskās palīdzības noliegumu, bet manī plosījās virpulis, ka tur kaut kāds āķis ir un ka tomēr ir vērts tai virzienā domāt vai vismaz mēģināt. Vienīgais, ko zināju, bija fakts, ka eksistē tādi psihologi un psihoterapeiti, kuri ar cilvēkiem runā, tā viņiem palīdzot.

Domāju, ka vienkārši manī pamodās suns, kas evolūcijas gaitā biju pirms miljoniem gadu un kurš prata intuitīvi pļavā atrast sev vajadzīgās zāles :D

Nav tā, ka es galīgi nepiekrītu diagnozēm, bet psihiatrija tikai cērt nost pūķa galvas; psihoterapija tomēr cīnās ar pūķi. Dažreiz psihiatrija der, bet neirožu un depresijas gadījumā to uzskatu par ātro palīdzību. Ko gan varētu domāt, piemēram, par čūlas slimnieku, kas absolūti neievēro režīmu un diētu, visu laiku mocīdamies ar asiņojošu čūlu, nepārtraukti saukdams NMP un nokļūdams reanimācijā.

Citādi ir, piemēram, ar šizofrēniju un citām nopietnām psihiskām slimībām. Piemēram, halucinācijas ļoti nomoka un iztukšo. Droši vien tās visu mūžu būs jānovērš ar medikamentiem, bet arī to neviens iepriekš nevar pateikt, jo pasaulē ir dzirdēti visādi brīnumi par domu spēku pat šajā gadījumā. Galu galā, cilvēks jau pats sev visus šos stāvokļus attīsta. Tātad var būt arī pretējs ceļš.

Ar darbiem ir tā, ka jau sen esmu brīvmāksliniece brīvā darba režīmā, kaut kādu laiku esmu bijusi darba ņēmēja. Bet tas bija tāds darbs, ko varēju izdarīt tikai es, šādā postenī biju tikai es viena. Kad vēl studēju un man bija sesijas, mans darbs "stāvēja" un mani "gaidīja", bija pašai viss jāplāno, lai prombūtnes laikā nekas nesaiet ziepēs. Es vienkārši tagad strādāju klienta–pakalpojuma sniedzēja attiecībās, kas ir sadarbība, nevis pakļautība kā darba ņēmēja–darba devēja attiecībās.

Jāteic, ka līdz 38 gadu vecumam, kad sāku iet pie psihoterapeita, savu veselību jau biju pamatīgi nonesusi, te nav runa tikai par psihi, bet arī ķermeni. Tāpat ilgstošs bezmiegs ir inde, daudz šausmīgāka par visdraņķīgākajām miegazālēm. Visu, kas manī labojams, kas ir veicies vai neveicies, nevaru saistīt tikai ar psihiatriju un psihoterapiju. Tagad man ir daudz jālāpa. Tāpēc darbaspējas gluži nevaru vērtēt tā, kā Tu jautā.

Mana psihoterapeite vairākkārt ir teikusi, ka es apmēram iekļaujos vidējos statistiskajos rādītājos ar cilvēkiem, kas psihoterapiju sākuši tik vēlu un neirozes gadījumā aizdzīvojušies līdz zālēm, ko laikus varēja novērst ar psihoterapiju.

Tāpēc jauniem ļaužiem allaž iesaku nevilkt lietas garumā.

Bet manī ir spēks ar sevi darboties un es nesakrītu čupā kā agrāk, kaut tad man, objektīvi skatoties, problēmu bija mazāk, tikai man nebija psihisko resursu ar tām tikt galā. Tāpat man ir daudz lielāka atbildība, jo pašai jādomā par klientiem, jāsagatavo līgumi, jāveic darba sarunas, jādomā par maksājumiem, rēķiniem utt. Es neesmu arī tik līdzatkarīga kā agrāk (tas ir tipiski depresīvu vecāku bērniem). Kamēr esam precēti, mans vīrs ar pārtraukumiem visu laiku studē, kamēr ir nonācis līdz doktorantūrai. Arī darba ziņā viņš pats ir sev saimnieks. Agrāk man bija patoloģiskas bailes no tāda it kā nedroša un neprognozējama darba organizēšanas varianta, un es stresoju par visu, kas viņam neveicās vai kavējās. Laidu visu caur sevi un neatšķīru, kas ir manas un kas viņa problēmas. Visas bija manas :( Zināms velniņš būt par korķi visām pudelēm mani reizēm kārdina arī tagad, bet tas, paldies Dievam, ir apzināts un iepazīts un es sevi mēreni pieskatu un saucu pie kārtības.

Agrāk varēju izlasīt forumā kādu bēdu stāstu un visas slimības pielaikot sev. Tagad man tas ir rāmi pat impulsu līmenī, es nesirgstu ar citu forumiešu vai jebkuru citu cilvēku slimībām un psiholoģiskajām problēmām. Lieki teikt, ka šāds domāšanas līmenis un saplūšana ar pasauli savulaik pamatīgi ietekmēja arī darbaspējas.

Jebkurš cilvēks, kam ir depresija, kaut kādā mērā neveselīgā dziļumā iejūtas citu cilvēku problēmās, viņus kontrolē un ir bērnišķīgi egoistisks, jo bērnībā vajadzēja kontrolēt depresīvu māti un iejusties viņas problēmās. Tas bija izdzīvošanai vajadzīgs mehānisms, kas vēlākajā dzīvē traucēs pilnīgi visās jomās, arī attiecību veidošanā. Psihiatri tos sauc par personības traucējumiem, bet viņi to visu neārstē, viņi nemaina šādu domāšanas mehānismu. Ar zālēm var tikai notrulināt burtiskā nozīmē, un tad kādam var rasties ilūzija, ka viss kārtībā, bet tas būs īslaicīgi. Agri vai vēlu āža kāja būs laukā. Psihoterapeits visu šo sevis mocīšanu atspoguļo, un tad pats vari domāt, cik ilgi gribi bēgt no problēmām depresijā.

Tāpēc es noteikti neesmu pret psihiatriju kā tādu, bet esmu par kombinētu pieeju, ja tomēr zāles vajag. Ja es sākumā nebūtu saņēmusi zāles, tas būtu beidzies ļoti bēdīgi. Neesmu par galējībām un melnbaltu domāšanu. Kamēr biju slimnīcā, tur sastapu jaunu sievieti, kas pirms slimnīcas nebija ēdusi 3 vai 4 mēnešus. Viss bija sācies ar noliegtu homoseksualitāti, jo ticīgajiem vecākiem tas bija ārprāts. Arī viņu dakteri bija izvilkuši tikai ar zālēm. Bet viņa iebrauks turpat, ja nesāks savu seksualitāti izbaudīt un izdzīvot, kā arī nenospļausies par to, ko domā citi. Apspiestā seksualitāte radīs trauksmi, ko vēlāk pārklās depresijas aizsargmehānisms, jo ķermenis trauksmi ilgstoši nespēj izturēt. Ja viņa pati nespēs atbrīvoties, psihoterapeits būs īstā vietā.

Sevi attīstot un iepazīstot, var arī izvēlēties gudrāku pieeju, kā sev palīdzēt: cik daudz zāļu, vai vajag zāles, ko vēl varu darīt utt. Un tā bez liela iespringuma un sevis šaustīšanas. Psihiatri arī ir ļoti, ļoti dažādi. Daži padomju laiku doki ir pilnīgs disaster. Viņi gribētu pacientu turēt teju vai suņa saitītē, kas ir nepatīkami. Pamazām rodas prasme un spējas atrast tādu speciālistu, ar ko var vislabāk sadarboties, kas nekontrolē, neuzbāžas ar savu vienīgo taisnību, bet atbalsta savu ceļu meklējumus un prot visu sevis piedāvāto pamatot lietišķā uz sadarbību vērstā manierē. Arī psihoterapeits ir labs atbalsts, kā saprast savas vajadzības psihiatrijas līmenī un to, kas konkrētajā brīdī būtu saprātīgākā izvēle.

Laikam "neprecizēju tik precīzi", kā Tu, Modri, gribēji, bet ieliku arī zināmu filosofiju, taču to visu ir grūti īsi pateikt, tāpat katram ir savas aizsardzības, savas bailes, un nekad pilnīgi droši nevar zināt, kas slēpjas aiz jautājumiem.

Bet psihologa vai psihoterapeita palīdzība būs efektīva tikai tad, ja cilvēks ir gatavs redzēt savas vājās puses un saprast savus maldus. Nav runa par sevis kaunināšanu vai vainošanu, bet problēmas apzināšanu un lietu mainīšanu. Psihoterapeits tam sniedz arī gana lielu emocionālo atbalstu.

Vīriešiem tas viss ir mazliet grūtāk, jo mūsu platuma grādos viņi nav mācīti attīstīt savu sievišķo daļu, kas ir nepieciešama brūču laizīšanai. Tāpēc arī ārstēšanas metodes ir agresīvākas: zāles un atkarības. Man to ir diezgan viegli saprast, jo pašā ir gana daudz vīrīšķā; esmu tēva meita, jo mamma bija tik vārga, ka nespēju pēc viņas identificēties. Vīrišķā daļa ir agresīvāka, un tas savukārt palīdz nepadoties. To tad nu vajag savā labā izmantot.

Paldies par atsaucību ,veltīto laiku . Tavs dzīvesstāsts man sniedza , plašāku redzējumu , atbildes uz līdz šim nēatbildētiem jautājumiem . Pa šiem gadiem esmu diezgan daudz konsultējies pie speciālistiem ,bet neviens nemēģināja paskaidrot, pārliecināt , ka arī pašam jāiegulda darbs lai panāktu risinājumu tā arī dzīvoju līdz šim ar domu ka kautkur ir tā zelta tabletīte kura noteikti palīdzēs , tagad esmu sapratis ka tā nav, vel vairāk sapratne rodas ka dzirdi viedokli no cilvēka kas to ir izdzīvojis vai izdzīvo .

Jā, kamēr vien spēj pretoties slimībai, ir labi skriet, doties pastaigās, apmeklēt trenažieru zāli, baseinu, braukt ar riteni. Izmantot visu, ko vēlas no tā.
Man diemžēl ir šobrīd stāvoklis, ka tikai uz Zelta tabletīti ceru.

Tur tev, Runcene, tiesaam piekriitu - nav ideaalas zaalu kombinaacijas. Man likaas ka esmu atradusi iisto AD - 2 gadi bez trauksmes un panikas leekmeem. BET tad vairaaki lielaaki stresi vienlaikus un panikas leekmes saakaas no jauna. Psihiatrs ieteica palielinaat AD devu, es uz to neparakstiijos. Atsaaku iet pie psihologa, samekleeju savus izdrukaatos materiaalus par kognitiivo terapiju, tas prasiija 3 meenesus lai sevi psihologiski kaut cik savestu kaartiibaa. Diemzeel ir taa, ja palaujas tikai uz zaaleem tas var beigties ar nozaalosanu.......

M jāāā... man arī bija periods kad trenežieru zāle palīdzēja kautkādā mērā ! Man tā zelta tabletīte ir izmaksājusi izmēģinājumos pavadītus vairākus gadus un pieklājīgu naudas sumu !!!????

Vislielākās dusmas uz bioloģiskajiem psihiatriem man ir tieši par to, ka viņi šo neirotisko stāvokļu un depresiju nozāļošanu noliedz, bet dzīve rāda pilnīgi ko citu. Vai viņi tiešām ir tik akli? Varbūt tiešām zāļu firmu angažēti? Ārstam visu laiku ir jāvāc kredītpunkti, un zāļu firmas apmaksā braucienus uz ārzemju konferencēm un kongresiem, par kuriem var dabūt vairāk punktu nekā par vietēja līmeņa pasākumiem...

Vecie psihiatri, kam tagad Latvijā ir ap 80–90 gadiem, vēl ir tā paaudze, kas runāja ar pacientiem, jo senāk tik efektīvu zāļu nebija. Mūsdienās mums ir pa nodaļu jonojošs viens psihiatrs, kas tikai saraksta katram ripas. Ja arī ārsts pajautā "Kas notika?", tad tikai tāpēc, lai kaut ko ierakstītu kartē.

Kad biju slimnīcā, man bija palātas biedrene, kurai pat bija stingri ieteikts neiet pie psihoterapeita, jo palikšot sliktāk. Tādi stāsti ir dzirdēti arī forumā. Tā nav galīgi melošana, bet psihiatram nav jēgas, ka cilvēkam, saskaroties ar saviem iekšējiem tarakāniem, var būt visādas reakcijas. Daudziem tiešām tad paliek slikti (es neesmu izņēmums), bet, ja zāles nav dzertas baigi ilgi un ja ir nauda, gudrāk būtu biežāk apciemot psihoterapeitu (2–3 reizes nedēļā) un izkost, kāpēc tāda reakcija, no kā cilvēks nobijās. Kad iestājas tādas krīzes, psihoterapeiti parasti to piedāvā.

Kuram gan ir patīkami apzināties un atzīt, ka viņa slimība viņam ir izdevīga? Ka ar to viņš, piemēram, pievērš sev uzmanību? Padomju laika psihiatri (un mums viņu ir daudz) bieži to taisnā tekstā norāda, bet tas nabaga cilvēks jau citādi nemāk būt. Un citādam kļūt viņi nepalīdz. Pacientam ir kauns, viņš cenšas, mokās, kamēr atkal grāvī.

Tagad valsts ir lēmusi, ka "no kroņa" apmaksāta psihiatra vizītes laiks ir 15 min. Dakterim dod Ls 3, nezinu, cik tad tas ir eirikos. Baigais entuziasms strādāt. Esmu dzirdējusi, ka gados jaunākie psihiatri tomēr iesaka arī domāt par citām metodēm: psihologiem, psihoterapeitiem, sevis pilnveidošanu utt., un tas ir ģeniāli, ja tais 15 min. to var pagūt, jo doks tai laikā ir arī skribents: cep receptes, raksta datorā info par pacientu utt. Māsas, kas to pieņemšanā agrāk darīja, tagad viņiem ir noņemtas. Privātajiem arī vizīte bieži nav garāka par 10 min., kas, manuprāt, ir naudas izspiešana.

Protams, daudzi cilvēki ir ar tik atkarīgu domāšanu, ka neko negribēs, bet ne jau visi. Citos tas dzīvības dīglis tomēr ir stiprāks. Normāli vajadzētu būt kaut kādam standartam, ko ambulatori vai slimnīcā pacientam par viņa situāciju obligāti ir jāizstāsta. Mums ir kaudzēm jaunu psihologu, kam nav kur strādāt. Tā būtu īstā vieta iesist roku.

Un cilvēks, kam panikas lēkmes, depresija un bezmiegs nokrīt kā cieta un auksta krusa no skaidrām debesīm, taču var nekā nezināt, ko tagad iesākt. Kā gan lai viņš zinātu, ja nav ar to bijusi saskare? Tādā pašā panikā ir cilvēki, kam nosaka ļaundabīga audzēja diagnozi, bet tur bieži ir apkārt kaut cik sakarīgi domājoša un savākties spējīga ģimene, kas psihiatrijas pacientam var arī nebūt, jo visiem mājās ir kaut kādi lielāki vai mazāki traucējumi vai vismaz psiholoģiskas problēmas, jo no sava dzimtaskoka taču tās tikai var dabūt.

Cik esmu sēdējusi pie psihiatra kabineta aiz durvīm, esmu redzējusi ļoti daudz cilvēku, kas izskatās galēji bēdīgi. Citi ir baigi runīgie, nu ko, skaidrs, tā pati trauksme, veģetatīvie traucējumi, depresija, bet nu jau galīgā dimbā, jau invaliditāte un ļoti nopietnas zāles, jo cilvēkam ir tik traki, ka bail no visām savām sajūtām. Bailes no bailēm utt. Pilnīgs regress. Neviens viņu nav mācījis savas bailes iepazīt, kaut ko sevī mainīt. Viņš paliek arvien bērnišķīgāks, un tie jau forumos vairs neraksta. Man rados ir tas pats: arvien bēdīgāk un sliktāk. Psihiatri tikai saka: ļaundabīga slimības gaita... Pilnīgs fufelis.

Man būtu vēlme kaut ko darīt sabiedrības labā, lai vismaz bērniem psihoterapija būtu bez maksas, tikai tam ir maz laika. Citās valstīs to ir panākušas pacientu biedrības, iesaistoties arī dakteriem, neviens ierēdnis jau tāpat neko nedarīs, turklāt pie mums sabiedrība uzskata, ka psiholoģiskas problēmas un psihiskas slimības nav tā vērtas, lai tādiem ļaudīm kaut ko dotu no valsts maka, ka visi ir iespundējami, bīstami utt. Cik nav sieviešu, kam pašām depresija un kuru bērni no viņām to visu iemācās, bet psihiatri tik pičkā to bērnu ar zālēm. Ja ģimene nav maksātspējīga, tad tur viss arī paliek. Kaut kādu psihologu valsts beidzot piešķir, bet ierobežoti. Skandināvijā uzreiz tiek piedāvāta terapija visai ģimenei, bet mums laikam vieglāk visu mūžu maksāt kaut kādu nabaga pabalstu, ar ko neviens nevar izdzīvot, un tad vēl var iet pie sociālajiem, kaut ko izlūgties baznīcai vai vēl kādam mīkstsirdim. Ja nav darba stāža (un kā gan sirdzējam no bērnības tāds var būt), tad pabalsts ir ap 100 EUR.

Vismaz labi, ka tagad ir internets un daudzas lietas var izlasīt. Neviena cita dzīvesstāsts 100% tāpat nederēs, bet vismaz rodas kāda apjausma, par ko stāsts. Es pati savulaik sāku ar vienu angļu forumu. Paldies Dievam, ka to valodu protu. Jutos kā nokļuvusi brīnumzemē, jo neko no tā visa nejēdzu.