Astēnija un reizēm somatoformi traucējumi mani moka jau sen, reizēm mazāk, reizēm vairāk, retus periodus nemaz. Nezinu kā pareizi to uzveikt un kā pareizi sadzīvot, lai nepadarītu stāvokli sarežģītāku. Izmēģināju STOP STRESS, man nederēja, cik noprotu, derēs, kad uznāks bezmiegs. Daktere ieteica žeņšeņu un ginka preperātu Tanakan, ženšeņš man nepalīdzēja, tādēļ nopirku Tanakan. Var jau būt, ka būs kāds uzlabojums, lietoju tikai otro dienu. Vakar bija drusku labāk. Šorīt atkal raudulīgums, jo trūkst enerģijas, bet darbu daudz. Tie gan ir darbi dārzā un pie mājas. Algotu darbu noguruma dēļ nestrādāju vairāk par gadu. Ir invaliditāte, bet naudiņas mazas, pietiek knapai izdzīvošanai. Bijušajā darbavietā tiek piedāvātas haltūras, pagājušo mēnes pēc 3 pēc kārtas nostrādātām dienām, veselu nedēļu mājās neko īsti nevarēju noguruma dēļ neko padarīt. Nu man atkal tiek piedāvātas haltūras, pagaidām neaizbraucu uz darbu, bet arī strikti neatteicu, vakar atkal zvanija meistare, bet nepacēlu klausuli, jo īsti nesapratu ko teikt, jo kaut neregulārs, bet papildus ienākumu avots ir vajadzīgs. Bet arī mājās iekavējušies dārza darbi, kurus būtu pēdējais laiks padarīt. Jāpiebilst, ja ir vismaz kāda enerģija, tad man patīk darboties dārzā. Pēc būtības esmu mājsaimnieces tips, daudzus gadus tā arī nodzīvoju, bet bija laiki kad varēju atļauties. Nu gan jāpiebilst, ka tā dzīvojoties pa mājām, slodze bija daudz lielāka nekā daudziem algotā darbā, arī daudz stresa, tāpēc arī ilgstošas pārslodzes dēļ radās veselības problēmas. Nu jau kādus gadiņus man vienai par visu jādomā. Dzīves situācija sarežģīta gan kopumā, gan arī dēļ finansiālās situācijās. Un tad nu rodās dilemma. Nesaprotu ko iesākt un kā pareizāk rīkoties, lai nesarežģītu savu pašsajūtu. Aizbraukšu uz haltūrām, drusku nopelnīšu, darbs smags, būšu pārgurusi, mājās, iespējams ilgāku laiku neko nepadarīšu, kas atkal radīs lieku stresu, nav pietiekami līdzekļi, tāpat stress. Nevaru neko izlemt objektīvi. Jāpiebilst, ka dārzā jau salīdzinoši daudz ko izaudzēju.

Te vairāk ir sadzīviska nekā medīcīniska problēma.No adaptogēniem labāk būtu Eleuterokoks. Tikai dienas pirmajā pusē. Jo pie VD ļoti svarīgs ir miegs. Es principā nevaru dot padomus, ja nezinu dzimumu,vecumu svaru/augumu. Daudz kas atkarīgs arī no diagnozes,kuras dēļ gūta invaliditāte.Haltūras nedod nākotnes cerības un finasiālo atbalstu. Tas ir sociālās, slimības un vecumdienas pabalstus. Ne pensijas ne medicīniskā apdrošināšana.Te jāskatās perspektīvā.
Lai saprāts un miers.

41.gads, sieviete, 77kg, 170cm
Isto diagnozi pati nezinu, ir figurejusi neirastenija, ilgstosa stresa izraisita depresija, somatoformi traucejumi, VD.
Halturas nedod nakotnes ceribas, tas tiesa, bet pat tas nevaru veikt, noguruma, nespeka del, esmu slodzes neizturiga, tas ari rada problemas.
Cinos ar majas un darza darbiem sakostiem zobiem, un pat tad atri vien uznak izsikums, tapec ir dubultstress, jo mac izmisums, ka lai mekleju oficialu darbu, ja neesmu spejiga to veikt.
Par Eleuterokoku pati vaicaju dakterei, atbilde bija, ka tas drizak lidzot pie zema asinsspiediena.

Atvainojos, pazuda garumzimes.

Derētu kāda psihologa konsultācija vai tml. saruna. Noteikti ir kaut kas dziļāks par nespēku strādāt. Šī jau ir depresijas izpausme.

Dienas stacionārā psihologs ir bez maksas, reizēm arī sociālie dienesti kaut ko spēj piedāvāt, atkarīgs gan no pašvaldības.

Visas tās tējiņas šādā gadījumā ir bleķis. Ok, visam sava vieta, bet tās nemainīs Tavu domāšanu. Tu neproti menedžēt slodzes un stresu, droši vien laiku plānot arī ne. Nu, lūk, ar to arī jāsāk.

Kādus medikamentus lieto?

Atslābsti bišķi un nedomā, ka Tev uzreiz jāsakopj viss dārzs, domā par vienu stūrīti – šeit un tagad. Viss.

Tev ir tipiska neirozes pacienta domāšana: celt gaisa pilis. Nolaidies uz zemes, soli pa solim, pa vienam darbam. Izmanoto krīzes tālruni, ieklausies, kā viņi atspoguļo Tavu domāšanu, mēģini kaut ko mainīt, sākot ar mazumu.

Tu 40 gadus esi dzīvojusi ar šādu domāšanu: neceri, ka to vienā dienā aizslaucīsi. Jābūt reālistei, bet jāsāk gan, ja vien negribi dzīves beigās bļaut pret debesīm, ka nekas no gribētā nav izdevies; Tu mierīgi vari pagūt. Tavā vecumā biju apmēram uz to pašu pusi.

Viss, kas ar Tevi tagad notiek, nav Tava vaina, bet atbildība gan, un ņem to savās rokās.

Paslaik lietoju ginka preperatu Tanakan, bet pagajusas tikai paris dienas, pa retam kriksiti Diazepamu. Vairak neko tadu. Ir izmeginats gandriz viss psihiatrijas arsenals, bez zalem ir labak neka ar. Neko no zalem, kas agrak lietotas vairs vispar nepanesu, no mazam devam jau krietnu laiku atpakal sakas lieli sliktumi.
Tanakan vai zensens ari ir psihiatres ieteikti. Zensens ir meginats, pedejo reiz kad lietoju, nebija nekada efekta.

Kad jutos labi, protu planot, kad ir slikti, gribot neko nevaru izplanot, jo reizem pat ar sikumiem netieku gala.

Musu socdienesta ir psihologs, bet man pazistama sieviete, pie kuras sanak iet ka pie sociala darbinieka, man pateica, ka es pati gudra.
Ari viens psihiatrs reiz pateica, ka pasai jatiek gala, jo es gudra sieviete.

Nu un ko man ta gudriba dod, ja citus saprotu daudz labak neka pati sevi.

Nu ja sobrid nem vera manu passajutu, tad butu janodarbojas tik ar izklaidem, jalasa, jaada, jaknibinas ap kaut kadiem niekiem un tamlidzigi. Citadi biezi vien jau pec salidzinosi nelielas slodzes ir tads bezspeks, ka pat ar hobijiem nav speka nodarboties.

Pagajusogad kadu bridi piestaigaju pie vel vienas psihiatres, vina man teica, ka man pienakas asistents. Pec sadiem vardiem man gan apakszoklis atkaras. Par tik norakstitu gan sevi neuzskatu. Bet pareizo risinajumu nezinu.

Ok, es laikam Tevi atpazinu pēc iepriekšējā nika.

Cita identitāte – cita dzīve?

Nu tad uz priekšu!

Ko vēl varu pateikt?

Man ir teikts viss kas: nedzersi zāles, viss būs cauri – dabūsi šizofrēniju; ja dzersi, kļūsi atkarīga; tik ilgi nedrīkst dzert zāles; tieši tagad zāles noteikti ir jādzer, citādi...; tikai nesāc dzert zāles, labāk kārtīgi piedzeries; Jūs taču saprotat, ka alkoholu lietot nedrīkstat; noteikti dzer zāles; ārprāts, es laikam no Tavām zālēm nedēļu gulētu, tās laikam ir šausmīgas; tas Tev iedzimts; nē, tas neiedzimst; Tev noteikti tas jāmaina, Tev vēl jāiet pie psihoterapeita; nē, Tev nekur nevajag iet; Tev vajag uzlikt smalkāku ķēdīti, velc citu kleitu/topu utt.; fui, šitās bikses nevelc, nomet svaru, tā nevar, oi, Tu baigi baigi kalsna; šo es Tev dāvinu cīņai pret celulītu; Tev vairāk jāvingro; ārprāts, kas tas jums par darbu, cilvēkam jāstrādā normālā darbavietā; Tu peldējies kaila??? .... Nē.... nu.... ja.... Tavs vīrs piekrīt, bet vispār...; kāpēc Tu nenopērc normālu halātu?; kāpēc Tu nekur neej? Tu neattīsties, Tu taču saproti, ka vēl neesi vesela un ka Tev vēl jā...

Un tā bezgala... Ir bijuši vēl trakāki teksti, bet es atturēšos citēt, pietiks ar jau minēto :D
Ir cilvēki, kas domā, ka viņiem visu laiku kaut kas jāpasaka un kāds jāpieskata, kaut viņiem neviens nejautā.

Bija man, vēl ne tik sen, draudzene ar tieksmi kontrolēt, es laikam viņu it bieži pieklājīgi "izturēju" vai pārāk daudz centos izprast ("neba tas no saldas dzīves" utt.); žēl, protams, par katru zaudētu draugu, bet to vienkārši nevar nest; doki arī visādi ir trāpījušies, tāpat visādi nejauši sastaptie un garāmgājēji. Shit happens.

Es tagad vienkārši mazliet padalījos, lai redzi, ka tā iet visiem vai vismaz daudziem.

Ja Tu pati kaut ko gribi, lai taču tās "pazīstamās sievietes" Tev saka, ko viņas grib. Ja Tu negribi psihologu, tad neej, un miers. Aizmirsti. Nu bet tad dari PATI. Ja gribi, tad necelies no krēsla, kamēr dabū. Tikai tā darās lietas.

Tu it kā tagad sūdzies, ko Tev kāds teica... Nu lai viņš saka. Kaut vēl 100 gadus.

Bet man atkal jājautā: ko Tu sagaidi no foruma?

Neatbildi, bet izdomā.

Ja Tu visu laiku jautāsi, ko Tev tieši darīt, tad tikai dabūsi kaudzi nederīgu (visticamāk) vai mazlietojamu (labākajā gadījumā) padomu.

Bet tā ir Tava dzīve, Tev jāzina, kā Tu to gribi dzīvot.

Viss. Ņem beidzot stūri savās rokās.



Edited 1 time(s). Last edit at 09.06.2014 11:12 by Runcene.

Niks cits, jo neatcerējos paroli.

Neesmu ne pret psihologiem, ne psihoterapeitiem, tik negribu iet uz sociem pazemoties. Drīzumā būs vismaz viena reize pie psihoterapeita no NVA, ceru, ka vairāk.

Nebiju pat domājusi sūdzēties par to ko man saka, tāpat vien uzrakstiju.

Pēc būtības jau stūre ir manās rokās, tikai nevar īsti valdīt to stūri. Laikam vadu nepareizo transporta līdzekli:D

Kāpēc rakstu šeit, tāpēc, ka nezinu kā uzlabot savu pašsajūtu, lai varētu dzīvot pilnvērtīgi, nevis pārsvarā justies tā it kā tanks būtu pārbraucis pāri.
Un vēl jo vairāk tāpēc, ka nezinu kādiem līdzekļiem tikt vaļā no noguruma un bezspēka, kad nu psihiatrijas arsenāls atzīts par nederīgu esam pat no dakteres puses. Man pat ir domas, ka tieši psihiatrija ar savu smago arsenālu, gan sen atpakaļ iedzina mani tik dziļā purvā.

Tagad daktere iesaka visu lietot tikai dabīgu, negribīgi uz 2.mēnešiem izrakstija kastīti Diazepāma.

Nu laikam jau lielāko stresu rada tas, ka aptuveni zinu kā gribu dzīvot, bet nogurums neļauj to realizēt, ja tā nebūtu, tad jau šeit nemaz nerakstītu.

Nu tad varbūt ir tas, ko rakstīju sākumā: varbūt Tu sevi izdzen ar domām vien, ar domām par nepadarīto, bet uzminēt jau nevaru.

Nu ja, loti daudz domaju par nepadaritajiem darbiem. kad darbi iet no rokas, tad jau ne, bet, kad nav energijas, tad gan grauzu pati sevi.

"tad gan grauzu pati sevi."

*************
Šitā Tu vnk radi sevī baigi daudz ķīmisku vielu, kas grauj organismu, citiem vārdiem, indes; iemācies pieņemt sevi, kāda esi. Tu pati sevi tādu esi izveidojusi, kaut neapzināti.

Tev būs jāpasvīst, bet nekā cita te ieteikt nevarēs.

Vajag kārtīgi spiest uz vitamīniem. A tiem var tikt no tās ķezas ārā. Viss pārējais neko būtisku nemainīs. Jo bezspēks (gan fiziskais gan garīgais) ir tipiska vitamīnu trūkuma pazīme. Turklāt kad cilvēks nevar neko padarīt, tad viņš sāk gruzīties par to un tas situāciju padara vēl ļaunāku.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Par to gruzīšanos 100% taisnība. Nu nez kā ar tiem vitamīniem, visu ko lietoju. Taisu arī zaļos kokteiļus.

Uzraksti, kas tas "visu ko lietoju" ir...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Jauna Slota tīri slauka... :)

Dod dies :)

Bet lai nu autore dara, kā grib...

Ja ir avitaminoze, kas ir iespējams (astēniskiem cilvēkiem ļoti bieži mēdz būt), vitamīnu kurss vajadzīgs ilgstošs. Ku! ieteikums ir "par tēmu".

Es neuztvertu, ka palīdzības prasīšana ir zemošanās, bet nu ko, katram savs. Neba kādam citam lemt, ko man vajag. Ja tas ir atkarīgs no kādas sociālās darbinieces žēlastības, kur viņa var parādīt savu varu, veselīgi būtu apgūt citu domāšanu un viņai to iemācīt. Pašvaldība no tā nabaga nekļūs.

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Ja ir avitaminoze, kas ir iespējams (astēniskiem
> cilvēkiem ļoti bieži mēdz būt), vitamīnu
> kurss vajadzīgs ilgstošs.


Jap, tieši tāda arī bija doma.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

2014.gada saruna.... Šo visu esmu izgājusi cauri... astēnijas mokas, garastāvokļa svārstības, psihologi, psiahiatri... un visas šīs tabletes, eleuterokoki, žeņšeņi... Līdz beidzot nonācu pie normāla neirologa, kurš pēc galvas smadzeņu DTM noteica visu šo problēmu cēloni - vēl bija palikušas nelielas pēdas no Laima slimības, izslimotas 90.gadu sākumā. Tad arī beidzot bija īstā ārstēšana, tagad ok.

Dabīgs antidepresants - https://nplink.net/7fp1dzwd Zāles biju dzērusi pusgadu. Ļoti labi palīdzēja. Depresija izzuda pēc pusgada lietošanas restilen.

Lisa3511 Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Dabīgs antidepresants -
> https://nplink.net/7fp1dzwd Zāles biju dzērusi
> pusgadu. Ļoti labi palīdzēja. Depresija izzuda
> pēc pusgada lietošanas restilen.


Cilvēki, neticiet šim lētticīgo naudas kāsējam, kas piespamoja visu forumu ar savu referal linku.