profesija prieks sociofoba

Aizsāka eddgy 

Re: profesija prieks sociofoba
29.05.2014 16:41
Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Normāli
>
> Es teiktu, ka tie, kas nāk te, vēl kaut ko domā
> un meklē. Cilvēki, kas "ārstējas" tikai pie
> psihiatriem, ir ar daudz švakāku domāšanu. Tur
> Tu tiešām vari pa seju dabūt, ja neizproti
> viņu "smagās ciešanas", kas parasti ir paša
> vairotas. Viņi ir apkrāvušies ar izgriezumiem
> no žurnāliem, kas "apstiprina" viņu "smago
> stāvokli", un pat nedomā, ka varētu kaut kur
> strādāt, mācīties, ar kādu iepazīties utt.
> Arī vienkāršie mājas darbi nav domāti
> viņiem.
>
> Tur nekā nevar izdarīt, lai vainojas.
> Sabiedrība vēl nav tik tālu izaugusi, lai
> liegtu sociālos pabalstus tiem, kas nekā sevis
> labā nedara, un obligātā kārtā liktu
> apmeklēt psihologu, turklāt ar mērķi un
> atskaitēm par sasniegto, jo pašlaik viņi
> izvēlas pārtikt no tā, ko rada citi, kaut
> nevienam tas nenotiek viegli. Sociālo pabalstu
> vajadzētu pakāpeniski samazināt. Interneta un
> datoru laikmetā arī sociāli trauksmainajiem ir
> visādas pelnīšanas iespējas.
>
> ***
> Bailes no sociāliem kontaktiem vienmēr iet roku
> rokā ar jebkurām citām bailēm kopumā (ar to,
> ko tagad glauni sauc par trauksmi). Ja tas ir
> ilgstoši, tad jebkuram agrāk vai vēlāk
> veidojas depresijas "vāks" vai fiziska slimība
> imunitātes spēju krituma dēļ, jo cilvēks
> (ķermenis, smadzenes) šīs bailes vairs nevar
> izturēt.
>
> Depresija ir sava veida aizsargreakcija un tai
> pašā laikā arī uzbrukums sev, dusmas uz sevi,
> visbeidzot agresija pret sevi (sevis savainošana,
> pašnāvības).
>
> Tāpēc ir svarīgi laikus rīkoties jau baiļu
> līmenī. Ja tas nenotiks, būs tikai sliktāk.

Tavam teiktajam ir grūti vel ko piebilst - visu skaisti saliec pa plauktiņiem - ne par daudz, ne par maz :)
Re: profesija prieks sociofoba
29.05.2014 17:12
Tas vienkārši no vērojumiem un sarunām.

Zinu vienu šādu pāri; precīzāk, zinu stāstu par viņiem. Iepazinušies internetā. Vīrs kopj lielas augstskolas teritoriju (zālieni, krūmi, dobes), strādā, kad teritorija ir tukša, bet sieva staidzina suņus gan patversmē, gan privātpersonām. Viņa iet tikai pie suņiem, kad saimnieku nav mājās. Patversmē visas vadības norādes viņa saņem e-pastā. Aiziet, paņem atslēgas, atslēdz voljērus un darbojas. Viņu neiesaista, ja vajadzīgs komandas darbs (kāds dzīvnieks ir slims utt.).

Ar abu darbu vadība ir apmierināta, vēl jāņem vērā, ka sievietei ir ļoti labas rekomendācijas, un gana turīgi cilvēki viņai uztic savu mājokļu atslēgas.

Tas gan nav Latvijā.

Abi ir pamzām pieradinājuši sevi pie pašiem nepieciešamākajiem kontaktiem, kas ir ļoti minimāli (saimnieki, mājkalpotāji, tiešie priekšnieki).
maikaal
Re: profesija prieks sociofoba
03.06.2014 12:14
es esu sociofobs šizoīds visu mūžu kam paveicās ar darbu pie datora. šorīt pa radio dzirdēju tagad esot iztrūkums mežistrādē. vēl kā vienmēr IT jomā ir darbaspēka trūkums bet tur ir jāuzmanās jo tas ir stereotips ka IT speciālisti visu dienu sēž pie datora un nekontaktē - lielai daļai ir pat ļoti daudz jākontaktē ar kolēģiem un klientiem tiešajā un telefoniski.
Miksis
Re: profesija prieks sociofoba
15.06.2014 00:45
Es gan neesmu gluži sociofobs, bet pēc iespējas izvairos no kontaktiem ar svešiem cilvēkiem, jo man iemesls ir savā ziņā triviāls - kopš bērnības esmu redzes invalīds, un arī fiziski esmu vājš. Kad eju pa ielu, noteikti piesaistu īpašu huligānu uzmanību, jo izskatos kā tāds nobijies pusaudzis, kas nedroši blisinās apkārt un raustās no katra sīkuma. Tad nu gan skolas gados, gan tagad man kāds pa reizei "uzbrauc" vai kā citādi pazemo, un nez kāpēc vēl arvien tas man sit pa nerviem, kaut gan it kā taču vajadzēja jau pierast - man tak jau būs 35.

Savukārt ja nākas sarunāties ar cilvēkiem (bet reizēm nākas), tad nespēju noturēt acu kontaktu, jo acis man vienkārši nespēj ilgstoši fokusēties attālumā, kas lielāks par pusmetru. Protams, sarunbiedram rodas iespaids, ka es baidos vai esmu sanarkojies vai kaut ko slēpju, ja izvairos skatīties acīs :D

Tad nu abu minēto iemeslu dēļ saskarsmi vairāk uzturu virtuāli - tad gan varu gari muldēt par da jebko.

Bet runājot par profesiju, sanāca tā, ka kļuvu par programmētāju un strādāju no mājām nu jau gandrīz 10 gadus, redze īpaši necieš - paliek tikpat slikta, cik bijusi. Fizisku kontaktu praktiski nav - šefs ir saprotošs, tāpēc neliek man pa tiešo kontaktēt ar klientiem utml. Bet virtuāli gan sanāk kontaktēties, gan angliski, gan krieviski, tā ka uz to ir jābūt gatavam, ja nu gadījumā izvēlies programmēšanu - šaubos, ka iespējams variants, ka strādāsi pilnīgi viens, nesazinoties ar pārējo projekta komandu un projekta vadītāju. Kopumā man darbs patīk, jo tas saskan ar manu iekšējo dabu un pasaules uztveri. Nu jau neesmu vairs "parasts programmētājs", bet gan programmatūras arhitekts, taču tik un tā tieku ar visu galā virtuāli. Ofiss ir pavisam citā pilsētā un es tur parādos varbūt reizi gadā. Jā, veselības ziņā jāuzmanās, man arī sāka mugura just slodzi, tad es uzreiz nopirku speciālu monitora kāju, lai varu strādāt jebkurā pozā un nopirku trenažieri - nu vairs problēmas ar muguru nejūtu. Acīm - ilgi meklēju piemērotu monitoru, kas izrādījās ne tik vienkāršs uzdevums, jo vairums veikalos atrodamo monitoru neder ilgstošam darbam, it īpaši ja vēl jutīgas acis. Tomēr atradu, un tas nebija nemaz dārgāks par citiem - vienkārši nācās ilgi rakties pa forumiem un mēģināt.

Pie savas "sociofobijas" arī piestrādāju. Cenšos kaut kā iemānīt savai zemapziņai ideju, ka cilvēki apkārt nav tikai huligāni, kuri mani grib pazemot. Tikai pašam ir jāsper pirmais solis. Piemēram, pirms Jaungada svētkiem man nācās saņemties un aizbraukt pie radiem uz tusiņu - visi savējie, nekādu problēmu. Tad nu pērkot biļeti stacijā un iepērkoties veikalos visiem pārdevējiem pirmais novēlēju priecīgus svētkus. Nezinu, varbūt man tikai likās, bet šķiet, ka tajā dienā iekšēji "dziļākā līmenī" kaut kas pamainījās - it kā atjaunojās kaut kāds "pazudušais kontakts" ar pasauli. Protams, pēc kāda laika atkal situāciju sačakarēja kāds huligāns, un atkal pāris dienas sēdēja iekšā nervu kamols, bet nu redzēs, kā tālāk ies... varbūt vēl nekas nav zaudēts. Secināju, ka patiesībā jau vaina ir, ka esmu pārāk liels egoists un uztveru sevi pārāk nopietni - un jo nopietnāk sevi uztver, jo vairāk sāp, kad citi tevi tā neuztver. Tas tad arī ir tas, pie kā man jāpiestrādā - pie egoisma mazināšanas.
Autors:

Jūsu e-pasta adrese:


Tēmas nosaukums:


Surogātziņu novēršana:
Lūdzu izrēķiniet vienkārso matemātisko izteiksmi un ieraksties atbildi tam paredzētajā laukā. Tas ir lai novērstu automatizēto rīku iespeju rakstit ziņas forumā
Izteiksme: kāds ir rezultāts, ja 18 pieskaita 18?
Ziņa: