Sveiki. Kaimiņos dzīvo ''Adamsu'' ģimenīte- divi jauni vecāki ar bērniem -4 un 6 gadi veci. Sešgadnieks pārējiem kaimiņiem regulāri pabojā nervus- viņš nemitīgi kliedz, raud, aurē. Katru rītu, kad taisās uz bd, tur izklausās pēc pasaules gala, kas turpinās, atbraucot pēcpusdienā no bd. Mēs jau esam tā pieraduši laikam, ka ja tur ir miers, kļūst kaut kā neomulīgi. Visu sarežģī fakts, ka ģimenīte ārēji ir ļoti labvēlīga, papa ir pašvaldības darbinieciņš, tāpēc īsti nav kam pasūdzēties, jo mazā pilsētiņā tādi kontakti ir vērā ņemami. Man kā kārtīgam pilsonim vnk satrauc bērna psihiskā veselība, jocīgi, ka sešgadnieks vispār nereaģē uz kaimiņiem- ejot koridorā garām, viņš pat nepaskatās un nepavirzās nost. Un tā kliegšana... izklausās ka bērnam absolūti viss sagādā mokas. Nezinu, kas man kā kaimiņam būtu jādara, lai reaģētu uz šo nenormālo situāciju un novērstu nākotnē iespējamās sekas.

Nu bērni mēdz gan kliegt, gan raudāt, gan izjust pa kaut ko mokas, kaut vai negrib iet uz to pašu b/b... Varbūt bērns no spurainajaiem, tie ēdz ''aci nepaceļot'' skriet, iet garām..
Ja Tevi tas ļoti satrauc, bērna veselība, tad atliek ''zinot''.... Ja uzskati, ka bērnam un ģimenei ar to netiks nodarīts vairāk posta, tad sūdzi bāriņtiesai.

Ja bērnu nesit, neterorizē, tad pilnīgi iespējams, ka viņš šādi pauž vienkārši nepatiku pret kaut ko, ko vecāki liek darīt. Vai kādiem ierobežojumiem.
Mans bērns arī reizēm ceļ tādu traci, ja kaut ko lieku tomēr izdarīt, ko viņš lāga negrib... Pēc tam nomierinās un viss kārtībā! :)

Oi, nē, tādām iestādēm sūdzēties droši vien nevajag. Bet mani satrauc tā lieta, ka puišelim acīm redzami nav visi mājās un ir problēmas, bet vecāki sākuši aurot viņam pretī. Izskatās, ka viņi neapzinās un neko nedara lietas labā. Es bērnībā savā ģimenē piedzīvoju vardarbību, kad vecāki, inteliģenti un sabiedrībā cienījami cilvēki, mājās rīkoja tādus tračus, ka bail. Tagad es ienīstu savus kaimiņus, ka viņi ne reizi neizsauca policiju un man kā bērnam tas bija bezpalīdzīgi jāpārcieš. Bet tas jau ir cits gadījums. Bērnības trauma liek visu saasināti uzvert

Tāda situācija ir piņķerīga.

Bet parasti vecāki nekā nedara, kamēr nav pilnīgs vāks un kaut ko nesāk teikt skolā.

Redz, Tev, pingvin, ir ļoti laba pieredze, Tu gan zini, gan saproti lietas, bet esmu pārliecinājusies, ka, nedod dies' kādam pateikt, ka viņa bērnam ir/varētu būt problēmas ar psihi. To parasti uztver nevis kā mēģinājumu palīdzēt, bet gan kā centienus norakt un pazemot, jo jāmainās taču ir vecākiem, bet kāpēc gan...

Parastas vidusmēra ģimenes to pamana gana ātri, jo kam gan nav problēmu un kam negadās, daudzi kaitējumi ir pilnīgi neapzināti, tāpat jebkura mamma dara labāko, ko var; ja vecāki nemana, viņi turēsies pretī arī speciālistiem.

Kāda bērnu psihiatre man savulaik teica: ja bērnam ir problēmas, tad tādas ir arī vecākiem, un viņi savu problēmu dēļ nespēj novērtēt situāciju.

Jā, laikam tā ir, ja sīcim ir psiholoģiskas problēmas, tad vispirms vajadzētu ārstēt vecākus. bet šinī gadījumā man izskatās, ka bērnam ir outsider problēmas. drīz būs 7 gadi, bet ne reizi nav acu kontakta ar kaimiņiem, vispār nereaģē, jebkura situācija sagādā aurus un izskatās ka viņš vnk riktīgi nesaprot kas notiek un tāpēc kliedz. zinu, ka šizofrēnijas rašanās iemeslus tomēr šobrīd uzskata smagu traumu bērnībā, kad bērns sajutis tādu mīlestības trūkumu, ka pats kļūst imūns pret citu sajūtām, bet kā ir ar autismu?

Par autismu domas dalās.

Es varu šoreiz piesaukt tikai savu psihoterapeiti (nav nekādu citu oficiālu avotu), kura teica, ka viņi (psihoanalītiķi) uzskata, ka VISS (arī autisms) ir ģimenē radusies lieta. Psihoanalītiķi ir baigi skeptiski par visām bioloģijām. Un mūsdienās tādam uzskatam ir savs pamats, tāpēc ka daļa vecāku tomēr ir piekrituši padziļinātām intervijām ar psihologu.

Gribu iebilst, autisms nav gimenee radusies lietaa. Autisma ieziimes paraadaas jau ziidaina vecumaa un bernam augot taas kluust vairaak un vairaak izteiktas. Tam visam pamataa ir izmainas smadzenees un autistiem pamatprobleema ir nespeeja komuniceet ar citiem cilveekiem pienemamaa veidaa. Siem beerniem ir lielas probleemas speeleeties ar citiem beerniem, biezi vien vini ir neapreekinaami un ir sliktaa garastaavoklii, apkaarteejiem rodas sajuuta ka vini dziivo savaa pasaulee, kaa arii var buut agresiivi gan pret citiem, gan pret sevi.

Depresijas iezīmes arī parādās zīdaiņa vecumā, tikai parasti tās nepamana, jo bērnu neredz neviens profesionālis.

Saistībā ar autismu jau minēju padziļinātās psihologu intervijas ģimenē.

Visbeidzot, neviens gan nav pateicis, ka tā NAV ģimenē radusies lieta; ir pateiks, ka lieta vēl mūsdienās nav līdz galam skaidra, tā ir šī brīža platforma.

Tas pats ir ar šizofrēniju. Līdz nesenai pagātnei uzskatīja, ka tā ir endogēna psihiska slimība, bet atkal jau tās pašas intervijas rāda citu ainu.

Vispār psihiatrijā ir ļoti daudz pētījumu, kas nu jau arī psihiatriem liek šaubīties par bioloģisko faktoru dominēšanu.

Ir strīdi, viedokļi utt., bet problēmu rada tas, ka vecāki bieži nepiekrīt nekādai sevis izpētei, kaut gan tas nāktu par labu gan viņiem pašiem, gan bērnam, bet vieglāk ir domāt par ģenētiku, nevis par sevi.

Es riktīgi nesaprotu tos cilvēkus, kuriem jau ir bērni ar problēmām, bet kuri ''taisa'' nākamos... Mūsu mazā pilsētiņā ir riktīgs demogrāfiskais bums, tikai cik skatos, lielākiem bērniem ir baigie kreņķi (disleksija, hiperaktivitāte, endokrīnas problēmas un 8 gados svars jau ap 60kg utt, ieskaitot vēl materiālas dabas problēmas). Viņiem taču ir nepieciešama pastiprināta vecāku uzmanība un rūpes, bet tie jau gaida nākamos sīčus. Nemaz nezinu, raudāt vai priecāties, vai vnk es pasauli uztveru pārāk atbildīgi un nopietni

Jā, es diemžēl redzu to pašu... :(