Zinu to sajūtu.
Vai Tev nepaliek vieglāk, ja izej ārā un pastaigā? Man ir bijis, kā apraksti, varbūt, ne tik galēji, bet kā tendence. Nedēļām ilgi. Tas tomēr mēdz pēc laika pāriet. Īpaši, ja ir kāds ar ko izrunāties ''par dzīvi''. Vai arī no iešanas ārā. Kad nedara nekādus darbus, neveic pa ceļam mērķus, bet vienkārši kādu stundiņu pastaigā un jau jūt, ka ir ievērojami labāk elpai.
Parasti tas ir tad, ja ir ar kādu sliktas, neveiksmīgas attiecības, bet nevar arī tās noregulēt. Kad sakrājas iekšā kādas dusmas, ar kurām nevar neko iesākt. Liedz pieklājība, vai bailes sačakarēt visu vēl vairāk. Vēl mēdz tā būt, ja kāds netaisni aizvaino. Pāriet gandrīz momentā, ja otrs atzīst, ka ir izdarījis netaisni pāri. Nu man ir tamlīdzīgos gadījumos bijis.
Bērnībā bija smagāk elpot, ja baidījos kaut ko izstāstīt vecākiem. Sirdsapziņa laiakm spieda. Ja sapratni izdevās saņemt (bet tas bija ekstrareti), tad pārņēma atvieglojums un elpa kļuva viegla.
Tev droši vien ir kas tāds, kas Tevi stipri iekšēji nomāc.... Vēl uz brīdi līdz, ja lēnām ievelk pavairāk gaisa un pēc tam cenšās nevis sekli, vāji elpot, bet speciāli ''izelpot caur visām iekšām''. Bet arī nesteidzīgi. Līdzīgi, kā vējš kādā pamestā ēka, kas izlodā visus kaktus. Īpaši izkustinot vēderu- kunģi, zarnas ar izelpu.