Pa laikam paskatos te, bet cilvēki tik pat kā pazuduši.
Man laikam ir psiholoģiskās ''bedres'' stāvoklis.

Jāteic, ar šādām tādām lietām, tai skaitā darbu, veicās teju lieliski kādu laiku. Bija tāds kā gandrīz labs ieskrējiens. Bet...., pirms vēl lieliskākas iespējas, sākās karš mājās.
Sāku jau ticēt, ka šo cīņu nekad neuzvarēšu. Sazvanīju vienu palīdzības aptuvenu variantu. Bet tur ir vēl jāgaida un jāgaida un man šķiet, ka sadegšu gaidot...

Ir tik nenormāli grūti, ka nevar runāt par savām drūmajām dzīves lietām, ka šķiet, beigas būs. Mokos, skaitu teju dienas, kad tikšu pie vienas psiholoģes.

Starp citu, bibliotēkā ielasījos vienu psiholoģisku tēmu kā reiz (pirms laika). Bet, man ir kaut kāda problēma. Ka pēc tam, bailēs apjaušot, ka pēc tā apraksta spriežot,varbūt pat ir sliktāk un nopietnāk nekā apjaušu, radās drausmīgs apjukums un jaunas, papildus bailes. Ka ir sliktāk, kā domāju.

Respektīvi, secināju, ka esmu par sevi acīmredzot tādās kā pozitīvākās ilūzijās bijusi, psihiskās veselības ziņā. Un tas mani drausmīgi sabiedēja. Zuda tas apņēmīgais miers un interese pēc jaunā, ar kādu apņēmību gāju uz bibliotēku.

Vēl stress par darbu, kuru tomēr šķiet, laikam nedabūšu. Un kaut kā bieži sakrīt situācijas, kad man ir jāizšķiras, kas svarīgāks konkrētajā dienā, bērna vajadzības vai mana vēlme (patiesībā vajadzība) pēc darba. Tās ir bailes zaudēt darba kontaktu.

Un 80 % gadījumu, būdama apzinīga, mammas lomas ziņā, esmu spiesta atteikties no jaunās iespējas, jo mājās tiek uzstādīts ultimāts. Tas ir tik nenormāli derdzīgi, bet man nav atsevišķos gadījumos variantu.

Un kaut kas man liek domāt, ka tas tiek darīts tīšuprāt. Tas arī ir vislielākais krenķis.

Piedodiet, bet man ir dikten grūti šobrīd. Neizrunājoties. :(

Domāju, vai tiešām man rādījās?

Man šķiet, ka manīju kaut kādu atbildi šajā tēmā, bet, tā kā bija jārisina steidzamākas un nepieciešamākas lietas, tad atliku iedziļināšanos uz brīvāku, vēlāku laiku.

Runcene, uzraksti, lūdzu, vai vienkārši izdzēsi tos komentus? Ja nemaldos, bija kaut kas saistīts ar svešu autoru ''a'' vai atmlīdzīgi....un viltīgu vilinājumu.

Vai arī, ja man šķiet, ka tā bija, bet nav, tad ar mani ir galīgi cauri.....

Bet nosliecos uz to, ka bija.

Tātad- hamletiski: bija vai nebija?

Pūkaine, foruma īpašnieks lēma, ka šī persona nav forumā vēlama, un nekas nav mainījies. Iemesls: draudi vairākiem cilvēkiem un sūdzības no šiem cilvēkiem gan par to, gan šo to citu. Ja grib atbildēt citiem un dalīties, tad agresija neder; sākumā viss šķita pilnīgi neticami, jo pirmie teksti bija rakstīti ļoti laipnā formā. Forums der cilvēkiem, kas tiek galā ar savām emocijām.

Šeit ir cilvēki, kam jālieto psihotropās zāles vai ir kādas psiholoģiskas grūtības; viņi negrib lasīt draudus un jūtas pārbiedēti, bet minētā persona visiem lasāmā sarakstē ar mani forumā apstiprināja, ka apzinās, ka teksti ir biedējoši, tomēr turpināja tos "publicēt".

Tev nekas nerādījās; teksti tika dzēsti, un tiks dzēsti arī turpmāk, jo persona šķietami pati nesaprot, kādas situācijas spēj radīt. Mēs neviens nevēlamies, ka te kādu pārbiedē.

Ja par Tavu tekstu, tad varu tikai pateikt, ka domās dzīvoju Tev līdzi. Varbūt mazliet palīdz tas, ka zini: Tu neesi gluži viena.

Un es domāju, ka neesmu viena tāda, kas ir iejutusies un varbūt pat bijusi Tavā situācijā. Izmanto resursus, kas Tev ir, un ej pie psihologa. Dzīve ir sarežģīta, un neviens nav solījis kaut ko vienkāršāku.

Nenobīsties tik ļoti, ja ir problēmas ar darbu, katram pašnodarbinātajam, Ik vai SIA īpašniekam visu laiku ir tādas vai citas problēmas. Arī darba ņēmējam gan valsts, gan privātā iestādē ir savas problēmas.



Edited 2 time(s). Last edit at 25.01.2014 13:50 by Runcene.

Liels, liels, paldies, Runcene!

Arī par iedrošinājumu!

Attiecībā uz Tevis minēto. Jā, man bija nojauta (intuīcija), ka ar to komentu nav kas īsti kārtībā, bet nebija laika atbildēt. Tā paviršu pārskrēju, bet pēc tam neatrodot, sāku domāt, ka galīgi nav labi ar mani. Jo man reizumis mājās, par reāli notikušām (sliktajām protams) lietām pēc laika pasaka, ka es izgudrojot, nekas tāds nav bijis. Un man neviens neticēšot... Kaut gan pat bērns saka, ka bija gan tā.

Faktiski, tam rakstīt vilinātājam gribēju pateikt, ka viņa ieteikums rakstīt un kratīt sirdi, diezgan falš likās, tāpēc, nebūtu to darījusi, tikai izteikusi domas, ka es tik ātri cilvēkiem, kurus neesmu dzīvē vai formumā kaut minimāli iepazinusi, neuzticos.

Par darbu. Paši par sevi tie notikumi nebūtu nekas sevišķs. Sagremotu un arī trennēju sevi sagremot. Bet konteksts ar apkārtējo attieksmi gan bija draņķīgs.

Sadarbības iespēju laikam zaudēju, jo bija jāizvēlās, aizvest bērnu kur nepieciešams (obligāta vajadzība). Vai arī atteikt bērna vajadzību, bet organizēt un komunicēt ar pasūtījuma iespēju. Tā kā abas lietas prasītu gandrīz visu dienu, nācās zaudēt darba iespējas ziņā. Jo, ir princips ''kas pirmais maļ...''.

Viss būtu bijis atrisināms abpusēji veiksmīgi un normāli, ja bērna tēvs, kuram tāpat nav īsti ko darīt ikdienā (vismaz tagad), būtu bijis ar mieru to nokārtot (aizvest bērnu kur vajadzēja) Bet... viņš principiāli ietiepās. Īpaši, zinot, ka tieši tajā dienā man bija ļoti svarīgi dabūt to darbu. Viņam nepatīkot ilga gaidīšana, aukstums, nezinot ko teikt galapunktā. Un vispār, pati vainīga esot , ka dzemdējusi bērnu. Doma tāda- tās nav viņa kompetences... Bet tikai mātes.

Nu palielam jau tā ir.... Un tieši tāpēc iznāk zaudēt, kur varētu iegūt visi. Nu ceru, saprati domu. Paldies, Runcene!

Bet pa lielam, neieciklējos uz to, ka tikai privāti strādāt. Ostu gaisu visos virzienos. Arī kā apakšnieks un vienkārši strādnieks. Vienkārši zinu, ka atkal, ja būs kāda ilgstoša braukāšana, kas ir katru dienu, veidos man neizgulēšanos regulāru. Tas savukārt citas problēmas un tālāk pa ķēdīti. Es jau no agrīnas bērnības guļu nedaudz vairāk vidēji kā citi, vismaz 9 h, lai nromāli justos. Un ātri nobeidzu sevi, ja sākās rutīnas darbs. kur agri jāceļās.

Un slikatjām lietām pa vidu ir arī labās. Kā nokārtoju bērna vajadzības, tā uzreiz metos tagad iekšā jaunā darba iespēju pētniecībā. Pieteicos jau uz semināru, kas beidzot!!! atbildīs kaut cik tam, ko jau daru un varētu darīt. Vēl gaidu to psihologu. Vēl viena jaukāka darba lieta paredzēta vēlāk februārī. Atpakaļcelā jau ierunāju tēmu vienā jaunā vietā. Arī sadarbībai.

Vēl esmu ieaicināta uz pasākumu, kuram var gatavoties ar darbu jau tagad, bet notiks martā-aprīlī. Un, kur aicinājums dod iespēju apliecināt savus profesionālos varējumus (ja tādi ir) undod palidus pozitīvi novēŗtējumu CV ziņā. Protams, savi resursi tur ir jāiegulda, bet tā tāda patīkama lieta.

Vēl grāmatnīcā beidzot manīju grāmatas, ko gribētu izlasīt, bet nopirkt nevaru. Tāpēc ir radies azarts uzmeklēt kaut kur citur. Bez tam, uzskatu, ka ļoti spiedīgos finansu apstākļos jāpērk tikai tādas grāmatas, kas uzrunā pa visiem 200-300 %, nevis vienkārši noder. Vai arī izlasot viss skaidrs, nav sajūtas, ka vajag vēl un vēl ieskatīties.

Ā, vienu mazu grāmatiņu gan iegādājos, mazo sarunvalodas vārdnīcu, gramatikas (teikuma uzbūves) prasmju uzlabošanai. :)

Nebūtu tik traki, ja vien mājās nebūtu tik neiedomājami sliktas lietas. Šodien kārtīgi izstaigājos pa āru.

Cenšos visu lēnām sagremot tagad. Kaut gan jāaprij liels krupis. Ja es to krupi nesakošļāšu, tad man atliek tikai patversme šajā brīdī.

ja godīgi es nesaprotu kāpec tu paliec dzīvot ar cilvēku, kas tevi emocionāli grauj kā tas izklausās pēc tevis teiktā..bērna dēļ? viņam tiešām ta ir labāk, ja ir tik negatīva vide mājās?
es protams nezinu kas tev kā tur ir, bet man šķiet, ka es tavā vietā ja būtu tāda iespēja aizbrauktu kādu laicinu ar bērnu padzīvot pie mammas vai kāda cita normāla cilvēka, ja tev tads ir nekā mocītos tādā vidē.
bet nu es jau nezinu tavus apstākļus un iespējas, es vnk zinu ko nozīmē elle mājās un ellē dzīvot nevajag, ātri bus nervu sabrukums.

shadow Rakstīja:

Tā jau arī ir tā pamatproblēma....Man nav iespējas šobrīd pabūt kur citur. Man nekas no notiekošā savā dzīvē šobrīd (domāju- negatīvās lietas), nav bijis tik slikti, kā pie savas mammas. Un tici, šajā ziņā es zinu ko runāju. Man tas ir lielākais pasaules bieds un šausmas. Bez tam, viņai nemaz fiziski nav vietas, viss piebāzts ar mantām. Viņa mani morāli un psiholoģiski ''apēstu'' trīs stundu laikā.... Ciešami tur var izturēt tikai kādas 2 h. Arī bērns jau pēc stundas saka: ''mammu, braucam mājās!''

Tas, kas tagad ir, tas ir sīkums, salīdzinoši pret to, ko man atkal būtu jāpiedzīvo mātes tuvumā. Tad droši zinu, ka sabruktu pilnībā dažu dienu laikā. Es pat baidos no tā, ka viņai var kaut kad rasties problēmas abiem ar tēvu un man sociālais liks ''kontaktēt'' ar viņu, vai kā savādāk.

Nekas, atkārtoju, nekas nav bijis sliktāk kā pie vecākiem....(manā gadījumā). Tur manam bērnam būtu jāpiecieš no atklātas vardarbības un terora. Viņš tiktu tirpināts pat pa to, ka ne tā roku novieto, par pārējo nemaz nerunājot

Un cilvēki (vairāki), par kuriem droši zinu, ka būtu varējusi meklēt atbalstu vai palīdzību, ir miruši. Viss jau bija sarunāts savstarpēji. Bet pa vidu notika vēl kaut kas diezgan prātam neaptverams, ko nevaru šeit minēt.

Piedevām, kā varu mesties nekurienē? Es to nevaru izdarīt un tas mani nomāc tik nenormāli, ka domāju, zaudēšu drīz naktsmieru.Man ir jāatrod lielākas darba iespējas un atalgojums. Un tas ir tas, pie kā strādāju šobrīd. Bet nevaru to izdarīt vienā momentā.

Kā es varu aiziet prom, skaidri zinot, ka vispār nebūs naudas ēšanai, jo dzīvesvietas izmaksas pārsniedz manus ieņēmumus (īre pie saimniekiem, plus visi obligātie izdevumi).
Bez tam, ne bērns, ne viņa tēvs neuzskata, ka ir kāda problēma.

Un es zinu arī, kāda elle ir dzīvojot pie kāda tantuka, kas burtiski fiziski lien tavā noīrētajā telpā un nav nekādu tiesību pret to iebilst....

Par pārējo. Draudzenes? Diez vai par draudzeni var vairs uzskatīt cilvēku, kura aiz muguras lenkusi man ļoti tuvu cilvēku (izbijuši tuvu nu jau). Vai otrs, kad viena no labām paziņā ir vispār zaudējusi pilnībā dzīvokli (atņēma par parādiem), darbu, gandrīz visus sakarus ar jēdzīgiem cilvēkiem. Viņa vienkārši knapi eksistē, dzerot lielāko daļu nedēļas, ar kaut kādu i-netā atrastu drauģeli. Kur piezvanot , ir nojaušams, ka notiek ne tikai regulāra drope, bet arī klope, dzīvniecisku instinktu apmierināšana teju grupā. Protams, reizēm viņa ir skaidrā, tad es ar viņu parunājos, viņa priecājās, jo es esmu vienīgais cilvēks, kas vispār vēl viņai piezvana reizēm un aprunājās. Bērnībā dzīvojām vienā mājā. Bija jēdzīga sieviete, ar prātu, izcilniece mācībās un visādi citādi gudra. Protams, ar savu drauģeli viņa aicina mani pie sevis, gulēt visiem vienā draudzīgā puspritona istabiņā. laikam.... Sākumā neviens pat nezināja kā viņai sokas, bet reiz telef. sarunas laikā uztrāpīju, ar visu šausmu fonu...., kad kļuva skaidrs, kas notiek tur.

Jā, es neesmu spējīga šobrīd izlemt pa labu šaubīgiem scenārijiem. Ja būs risinājums, tad tāds, ko varu īstenot.

Mans bērns atsakās nākt man līdzi riskantos, nezināmos apstākļos, jo viņam ir bailes... Bet labākus viņam šobrīd es nevaru nodrošināt. Pat pie labākās gribas. Un tas ir tas, ko arī risināšu pie psihologa, kad pienāks rinda.

Runājot ar iepriekšējo psiholoģi, viņas viedoklis bija, ka es nedrīkstu bērnu tā vienkārši paraut līdzi sazin kur, jo viņam vajag stabilāku situāciju.

Un, redzot, kā vēl iet citiem cilvēkiem, es atrodos salīdzinoši labā situācijā. Tā ir mana iekšējā nesamierināšanās. Bez tam, esmu vēl veikusi dažus soļus, labākas nākotnes labā, ko šeit neminēšu. Jo radās iespaids, ka mani komentāri (vēsture) ir atrasti mājās, izlasīti un bija otra naida lēkme pret mani sen atpakaļ. Neviens cits to nevarēja zināt...

Attiecībā uz bērnu. Tieši bērna dēļ es negribu turpināt esošo dzīvi. Jo par sevi man ir jau vienalga, es tāpat vairs nekad nebūšu sieviete. Šobrīd mani interesē'tikai darba, naudas un klimata uzlabošanas jautājumi.

http://www.imdb.com/title/tt2194499/ iesaku noskatīties. Visiem, kuri vairāk vai mazāk psihi...noderīgi... pat tie, kuri ta arī neko reāli neizmainīs savā uztverē... nu kaut aizdomāties liks.

Es, piemēram, pēc noskatīšanās, sāku rakstīt...ne gluži dienasgrāmatu, bet dienas beigās pierakstu visu foršo un labo, kas pa dienu notika. Vai palīdz? Nezinu :) Es arī tāpat nejūtos slikti. Bet škiet, ka ta varu redzēt dzīvi vēl pozitīvāk, jo patiesībā ikdienu notiek TIK daudz laba ;) ...pat tad, kad šķiet, ka sliktak vairs nevar būt :D

Starp citu... vecākus neizvēlas, bet draugus gan.

__________________________________________________________________________________________________
“Thinking is difficult, that’s why most people judge.”
Ko homeopātam nozīmē pludmale? Urīns D10



Edited 1 time(s). Last edit at 26.01.2014 22:23 by Mateus.

paldies...
No minētā mēdzu domās padomāt par labo. Tieši ar prātu domājot, saprotu, ka labā ir vismaz teorētiski vairāk. Rakstīt baidos, jo tā es kļūšu vēl ievainojamāka. Negribu, ka nejauši ko tādu varētu atrast kāds vai palikt kas tāds. Man okšķeru nejaušu mājās pietiek.
Drošāk kādā portālā, vismaz mājinieks nevar apgalvot 100 %, ka tā esmu es.

Bez tam, man ir netīkamas atmiņas, kā mana mamma bija izokšķerējusi manu rakstīto kādreiz un klupa pēc tam virsū. Smīnēja, moralizēja un visādi citādi iztaisījās. Pretīgi. Negribu atcerēties pat.

Bet attiecībā uz filmām, sarežģītos brīžos aizdomājos par ''Tauriņu skafandrā''..... Un saprotu, ka man apkārt notiekošais ir sīkums. Lai arī pašapziņu graujošs sīkums. Un vēl pāris filmas liek aizdomāties, ar to astēnisko, meitenīgā imidža aktrisi franču filmās, kur parasti viņa tēlo visādas dīvainās, sabiedrības nepieņemtās un psihās būtnes (ātrumā nenosaukšu precīzu vārdu, jo aktierus vispār necenšos iegaumēt)

Par draugiem piekrītu. Tie bija kādreiz apzināti izvēlēti cilvēki no apmēram līdzīga domu, apzinīguma un interešu slāņa. Bet laiks iet, cilvēki un viņu uzskati transformējās, īpaši, ja vairs ilgi nedzīvo tuvumā vai vienā pilsētā.... Piedevām, domāju, draudzība vairs nav uzskatāma par eksistējošu, ja aiz muguras dara lietas, skaudības un greizsirdības vadītas un savtīgu mērķu labā. Tā agrāk mūsu starpā nebija. Līdz ar to, tas ir apliecinājums neesamībai. Arī fakts, ja tam laiku nevar vairs atrast.

Šobrīd no tiesas esmu pārliecināta, ka patreizējā vecumā virs 40 gadiem, vairāk jaunus draugus neatradīšu.

Tie, bērnības un jaunības laikā iegūtie, esošie, šķita, ka ir stabili. Ņemot vērā manu vājo komunikablitāti bērnībā un jaunībā (neprasmi) un savdabīgās intereses, nedomāju, ka var kas mainīties. Es vienmēr esmu skaitījusies tāda nekomunikabla, pārāk klusa un daudziem trūkumiem sociālajā ziņā apveltīta. Daudziem sadraudzēšanās, vismaz kolektīvos, kur kādreiz strādāju, raksturojās pirmkārt, vai var sadzert kopā.... Kas mani savukārt nenormāli garlaikoja.

Tiesa, dažus paziņus labus ieguvu. Bet, tad vienam jaunā sieva kļuva greizsirdīga, pa to, ka man ir labs dvēseliskais kontakts ar viņu. Kādu laiku vēl uzrakstījām pa vēstulei viens otram, vai papļāpājām bišķi, bet , attālumam palielinoties, kontakti izplēnēja. Jo tas cilvēks savukārt nonāca jaunā vidē, kur bija daudz tādu man vairāk līdzīgu. A tā mēs ar savām intelektuālajām tā laika interesēm bija teju vai daži autsaideri....

Bija arī kopīgi darba projekti reizēm. Ārkārtīgi interesanti (atceroties, vēl tagad sirdi silda), bet, cik tagad noprotu, pamatojoties galvenokārt uz mūsu individuālismu. Pašu izdomāto koncepciju. Tas ir- ne masas interesēm. Toties tagad cilvēkus ļoti šķir tas, vai drīzāk traucē veidot uzticēšanās pilnus kontaktus tāpēc, ka darbs ir kļuvis par ekstru, par kuru ir jācīnās. Un kopīgu interešu gadījumā, sanāk, ka ''draudzīgie'' ir arī konkurenti vienlaikus. Vismaz no manā praksē vērotā.
Vēl bija 1-2 cilvēki, ar kuriem labi (pat ļoti labi) sapratāmies. Bet faktos atklājās, ka viņiem patika manas idejas dikti. Kuras pasteidzās īstenot paši, uzdodot par savu darbu. Nu tā apmēram.

Patiesībā, jaunus cilvēkus gribētu. Bet, ja ''dabā'' redzu, ka veidojās garlaicīgā stilā, kur otram ir lielāka interese par manu dzīvi intrigu līmenī, paokšķerēt, tad mana interese pa cilvēku automātiski saplok. :(

Pūkaine, es domāju, ka Tu domā mazliet no otra gala.

Tev jāatgūst sava sievietes pašcieņa un pašapziņa.

"Jo par sevi man ir jau vienalga, es tāpat vairs nekad nebūšu sieviete." Tas ir garām, tā nedrīkst... Vienkārši nedrīkst, jo tad Tu no purva laukā netiksi. Bet man šķiet, ka Tev tagad ir depresija.

Bet ok, es negribu pateikt neko tādu, ko Tu varētu uztvert kā moralizēšanu, nav man tāda nodoma: man ir konkrētāks piedāvājums. Es precīzi neatceros, vai Tu kaut ko minēji par savu aptuveno dzīvesvietu, jebkurā gadījumā es iedomājos par kādiem cilvēkiem, kas varbūt Tevi varētu atbalstīt morāli. Nav tā, ka nevar iegūt jaunas draudzības utt.; jā, pēc 40 tas ir grūtāk, bet 10 draudzenes jau nevajag.

Īsi sakot, ja Tu gribi kādu konkrētāku palīdzošu roku vismaz cilvēciska atbalsta ziņā, kādu ar ko parunāt, kaut kā piereģistrējies (varbūt Tev ir kāds vecs reģistrēts niks) un uzraksti man PM; es tad Tev uzrakstīšu, ko varētu piedāvāt, un Tu pati varēsi izdomāt, vai Tu to gribi. Deal?

_________________________________________________________________________


Neurotic is a man who builds a castle in the air. A psychotic is the man who lives in it. A psychiatrist is the man who collects the rent. ~ Jerome Lawrence

Runcene, paldies! Tavs piedāvājums ir neizmērojami pozitīvs un ''pagrūdošs''... Es vakardien apraudājos pilnīgi pie datora. Un iepriekšējo reizi, decembrī, arī apraudājos, pie Taviem vārdiem, kur bija apm. minēts, ka esmu gudra un kāda tur vēl... Bet raudāju laikam tāpēc, ka pirmkārt, vispār par sevi pozitīvus vārdus par sevi ārkārtīgi ilgi neesmu dzirdējusi, vai komplimentus.

Otrkārt, tāpēc, ka tajās pašās pirmajās sekundēs sapratu, ka Tavs iedrošinājuma kompliments taču galīgi neatbilst patiesībai! (realitātei). Kaut cik gudra, ja tā vispār var pa mani teikt, biju tikai attiecību sākumā, jaunībā. Tagad esmu riebīga. Un raudāju par to.

Tagad laikam par to, ka sajutu tādu īstu palīdzēšanas vēlmes roku. Nu vismaz tādā veidā, ka sajutu iedarbību uz sevi.

Paraudāju, saģērbos un devos laukā, gan pēc zālēm sirdij, gan ar mērķi vēlreiz uz bibliotēku. Jocīgi, lai gan biju jau stadijā, kad teiktais, ka man ir depresija, jau bija maigi teikts, Tavs piedāvājums kaut ko manī pozitīvi tā kā iezibeņoja (nemāku īsti definēt šobrīd pareizi).

Domāju, izmantošu, ar Tevis laipnu piedāvāšanu, iespēju uzrakstīt, bet kaut kādā citā brīdī vai dienā. Ir tā, ka jau vakardien izmisuma mākta, piereģistrējos lapā ''Stāsti un dzīvo''. Gribu (gribēju) tur ar savu pieredzi iedrošināt citu cilvēku, kurš gandrīz 100 % aprakstījis manas izjūtas bērnībā un jaunībā, netic sev šobrīd. Bet es varētu būt kā piemērs, ka ja man bija kādas izmaiņas uz labo tolaik kaut kādā ziņā, tad arī citiem tas ir iespējams. Tā tad varētu vienlaikus būt arī tāda kā dienasgrāmata, tikai pieejam arī citiem.

Pagaidām vēl nevaru/negribu pieslēgties, jo gribu izmantot iespēju, kad esmu mājās kādus brīžus viena, netraucēta, jo tad man labāk sokās darbs, darba jautājumi (meklējumi un tamlīdz.), kā arī juridiskās info vākšanas. Vienatnes brīžos ''velku'' sev info no Cāļa juridiskās daļas, par dažādiem bērnu dalīšanas u.c. š\kiršanās gadījumiem , pieredzēm. Lai būtu gatavāka, plastiskāka, dažādiem iespējamiem negatīviem pagriezieniem. Man tas noteikti būs kaut kad vajadzīgs. Jo es esmu vāja cīņās, kad ''pretinieks'' sāk izmantot nekorektas un negodprātīgas metodes. Tas ir mans vājais punkts gandrīz visās dzīves jomās. Tas ir- mani nokauj tādā veidā.

Labi, skrienu darīt citus darbus. Paldies, par palīdzību un iedrošinājumu šobrīd!

Pūkaine, lai Tev veicas, bet es galīgi neglaimoju.

Man ikdienā ir darbs ar intelektuāliem un inteliģentiem cilvēkiem, es ar viņiem sarakstos e-pastos un tiekos, viņiem ir augsti akadēmiskie grādi, viņi veic pētījumus, bet es palīdzu sagatavot izdošanai viņu monogrāfijas un studentiem domātos mācību materiālus.

Tu raksti kā jebkura normāla inteliģenta sieviete, atbilstīgi savam vecumam, teksts daudz pasaka par cilvēku, man ir gadiem ilga pieredze ar to; Tu pašlaik vienkārši sev netici.

Runcene... man tagad palika bail, iedomājoties ko Tu par mani domā, lasot manus tekstus :D :D :D

__________________________________________________________________________________________________
“Thinking is difficult, that’s why most people judge.”
Ko homeopātam nozīmē pludmale? Urīns D10

Mateus, Tu esi tehniskas profesijas pārstāvis, Tev ir bizness, kas nav saistīts ar valodu, kultūru, mākslu. Tavam intelektam jāizpaužas citādi, inteliģencei arī, turklāt Tu esi vīrietis, Tev nav jāraksta kā sievietei. Te vairāk bija runa par sievietēm, ko neuzsvēru :D

Arī vīrieši, kas raksta dzeju, neformāli (e-pasti, internets, sadzīve) sarunājas atšķirīgi kā sievietes, ir vairāk agresijas, kas ir pilnīgi normāli.

Nupat izlasīju Tavu komentāru par sievietēm: interesanti :)

Manu? Par sievietēm? Hm... es pat neatceros, ka būtu tadu rakstījis

__________________________________________________________________________________________________
“Thinking is difficult, that’s why most people judge.”
Ko homeopātam nozīmē pludmale? Urīns D10

Nu šo:

http://www.dr.lv/phorum/read.php?9,426638,429122#msg-429122

Varbūt precīzāk būtu teikt: "Par cilvēka dabu". :)

Ak to... jā... kaut kur lasīju to domu graudu sen atpakaļ. Man nostrādāja. Un cik papētīju apkārt... kaut ka tamlīdzīgi arī ir.
Pat zinu kādu čali, kuram visu laiku ir tikai vecākas un ar bērniem un visas ka viena tieši pamestas :D

__________________________________________________________________________________________________
“Thinking is difficult, that’s why most people judge.”
Ko homeopātam nozīmē pludmale? Urīns D10

Vispār, es jau arī esmu samērā tehniskas profesijas pārstāve. Vismaz lielākā daļa no darba bieži ir tīri tehniska. Protams, ir izņēmumi. :)

Atradu kaut ko satriecošu!!! Informatīvā ziņā. Tikai, diemžēl, drusku pa vēlu. Esmu nokavējusi pieteikšanos. Gandrīz apraudājos... Vienmēr domāju, kāpēc nevarētu būt kaut kādas vēl netipiskākas mācīšanās metodes augstskolām, vēl bez esošajām? Kaut kas savādāks... Un, tavu pārsteigumu, beidzot arī Latvijā tas ir iespējams. Mani tas ārkārtīgi ieintriģēja. Tiešām. Šķiet atradu to, kas man derētu tīru tehniski, pieejamības ziņā.

Šobrīd runa ir par LU bezmaksas kursiem i-netā, humanitāro, sociālo un dabaszinātņu lokā.

Bet nekas, vēlāk, tos video varēšot noskatīties arī citi interesenti youtubē.

Godīgi sakot, nevarēju noticēt savām ausīm (pareizāk sakot, šoreiz acīm), ka tas ir iespējams!!! :))) Kādreiz man bija doma būt par brīvklausītāju. :) :) :) :) :)

LU katru mēnesi notiek pasākumi, kas saistīti ar kādu atsevišķu fakultāti, tātad – zinātņu nozari. Februāris, piemēram, ir teoloģijas mēnesis utt.

Vienkārši seko līdzi (LU mājaslapa gan ir ļoti haotiska, LU ļaudis paši smejas, ka vieglāk meklēt google :), un tur var atrast laikus, kad būs kaut kādi referāti, kas visiem skatāmi online video. Pēc tam tos var redzēt, kad ērtāk.

Protams, brīvklausītāja statuss nodrošina savlaicīgu info saņemšanu, bet šie referāti ir vismaz kaut kas, gaumes lieta arī, jo dažkārt ir pilnīgas muļķības, bet ir arī gana daudz dzīvesgudru referentu.

Runcen tu nu gan pret maniim ljauni izsturies, es jau narkas 6 menesus nelietoju, a tu mani sitaate pazemo.

Palaidu garām momentu, kur Tevi kāds pazemo...

__________________________________________________________________________________________________
“Thinking is difficult, that’s why most people judge.”
Ko homeopātam nozīmē pludmale? Urīns D10

Runaajot par sevi, ko varu pateikt, bez zaaleem nekaadiigi nevaru maksimums varu izstureet 1 nedeelju neguljot pec tamjau esmu mironis

es pie pirmās izdevības viņu pazemotu :D
vnk trūkst cilvēkam intelekta. un ja vel kaut censtos to pilnveidot, bet..jā

Kādreiz man bija doma būt
> par brīvklausītāju. :) :) :) :) :)

Teikto biju domājusi, ka kādreiz gribēju būt.
Tagad noteikti tas vairs nespīd. Nu pat pārliecinājos. Pakratījos bišķi autobusā līdz Rīgai, un cauri.... Visas vecās problēmas atkal augšā. Man morālā ziņā tik ļoti palīdz vides maiņa. Darot darāmo Rīgā, izdomāju jaunus ceļus un iespējas. Biju dikti apmierināta, ka daudz ko izdarīju. Nostaigāju pa Rīgu kādus padsmit km kopā. Bet tagad- čiks. Ir viss no sākumā, kā bija pirmoreiz, kad sākās kakla skriemeļu problēma.

Vispirms bišķi streipuļoju jau izkāpjot no autobusa. Bet pastāvot un ejot ''taustoties'' un lēni, piemērojos un it kā pārgāja. Pēc tam, nācās piespiedu kārtā mainīt pozu un riktīgi apreibu.... Sēdēju nekustīgi kādu pusstundu, it kā nomierinājās. Tālāk gāju ar kājām, jo negribējās lieki tricināties. Vakarā, par laimi, bija ''mīkstāks'' autobuss, domāju, būšu izkūlusies bez problēmām. Koodinācijas problēmas bija tikai nedaudz...

Un, klasika otrā rītā, būtiski sliktāk. Gandrīz tāpat kā sākumā, kad nezināju, kas notiek...

Nesaprotu, kur tik nejēdzīgi. Pamatīgi reibst galva, velk pa laikam uz dažādām pusēm, tirpst, koordinācija ir čau, palasīt (grāmatu) arī lāga nevar, jo slikti redzu. Sīc ausīs atkal un brīžiem, ja neuzmanīgi paliecu galvu uz vienu pusi, tā kaut kas notiek. Ir tāds kā zibsnis, kura laikā pazūd kakla muskuļu, vai plecu (nevar pat īsti saprast) rīcībspēja. Galva pēkšņi krīt uz sāniem. Un tā kā apziņa taisās aptumšoties (zibensveidīgi).Datorā bišķi vieglāk izlasīt tekstu.

Kā tas ir apnicis. Tas nozīmē, ka joprojām nevaru tālu pārvietoties. :( :( :( :( :( :( :( :( Mēģinu vairāk gulēt, sēdēt nekustoties un tamlīdzīgi. Tas šķiet tik bezcerīgi. Kādu gan darbu varēšu dabūt ar šādām problēmām. Ja nevar pat bišķi tālāk pabraukt.... Darbos taču cilvēkam jābūt veiklam..... Šobrīd piespiedu kārtā aizlaižu iespēju..... Es esmu lūzere, goda vārds....

Tas pats ir arī ar riteņbraukšanu.... Sezonā varēju tikai 2-3 reizes to izdarīt..., jo atsākās problēmas. Nācās dažas dienas gulēt pēc tam.... Lai nemiglotos redze, lai atjaunotu koordināciju...

Esmu krople..... Jāteic, acīmredzot, tā vingrošana nav neko pŗātīgu devusi. Lai gan sākumā jutu pakāpenisku uzlabojumu.

Bez tam, ja tagad ir saasinājums, vai vingrošana jāpārtrauc? Komplektu vairs nepildīju, bija bailes, ka paliks vēl sliktāk. Vienu muguru stiprinošo pildīju, jo tad jūt, ka izstiepjas muskuļi ap pleciem un kaklu.