Pirmais, svars liecina par zināmu vielu trūkumu organisma. Otrais. Te nevajag pārāk daudz pļāpāt. Ir jāiet pie ģimenes ārsta. Tas apskatīsies un izlems. Pati tiks galā vai vajag psihoterapeita palīdzību. Te psihologi nepalīdzēs. Nemoki sevi un citus.
Veselību, ticību un mieru.

Kāpēc psihologi nepalīdzēs? Vismaz daļēji noteikti.

Ir reāli, ka palīdzēs, turklāt cilvēks ir ārzemēs, kādi tur ģimenes ārsti.

Tikai vienkārši gribēju atgādināt, ka Latvijā daudzi psihologi un psihoterapeiti konsultē Skype...

Bet vsp to ģimenes ārstu vajadzētu dabūt, jo, ja Tu nekur neiesi, Tev būs vajadzīgas zāles, un tās, kas aptiekā ir bez receptes, baiļu lēkmēm ir par švaku.

Vai nu Tu spēj izturēt to baiļu/panikas lēkmi pati vai atrodi normālu ārstu un sāc kaut ko darīt, jo tajā ziņā Mazdakterim ir taisnība, ka par šīm tēmām gari runāt forumā nav jēgas – ir jāāārrrīīīkojas!!!

Mazdakteri... kur Tu rauj savu info??? Kas vainas viņas svaram? Vecumu neredzi? 18 gadi... mana sieva arī kad iepazināpies viņas 19 gados bija augums -~20... tagad augums - ~7 ...es arī 22 gados biju 65kg pie 183cm... tagad esmu ~90kg ...

Starp citu, man pēc BMI esot jātievē, lai gan tauki man ir maz ;)
Un te arī... nafig lieki sacept meiteni... paspēs vēl uzbaroties...

__________________________________________________________________________________________________
“Thinking is difficult, that’s why most people judge.”
Ko homeopātam nozīmē pludmale? Urīns D10

Ar svaru tur nav nekāda sakara, visu mūžu esmu bijusi slaida, jo no mammas puses visi brāļi un māsas ir tievi, neviens nav resns. Varu ēst un ēst, resnumā nekad neiet, saka jau ka tieši tad ir laba vielmaiņa..
Pagaidām man nav ģimenesārsts, nesen tik atbraucu uz UK, neēsmu neko tādu paspējusi, nav laiks sanācis.
Zinu, ka nav jēga lieki netā ko rakstīt, bet tomēr citu viedoklis un pieredze arī noder.
Vienreiz jau tiku gandrīz galā ar VD bez zālēm un terapeita, bet tgd viss atgriezies un zinu, ka tas ir dēļ pārvākšanos.. A vrbt nē, nezinu

Susurs1111 Rakstīja:
-------------------------------------------------------
>
> Zinu, ka nav jēga lieki netā ko rakstīt, bet
> tomēr citu viedoklis un pieredze arī noder.
Ja tomēr interesē citu pieredze, tad varu teikt, ka man visizteiktākās panikas lēkmes bija tad, kad izjutu lielu atbildīgumu par kaut ko, bet nevarēju situāciju uzlabot. Vai arī tad, kad jutos citam no ģimenes parādā par to, ka nevaru ieguldīt, dot tik daudz, cik vajadzētu no mana godīguma un morāles viedokļa (dot pusi). Nu morālās paģiras. Cik nopratu, otrreiz panika dzīvē sākās no tā, ka ēdu otra ēdienu (uz otra (vīra) uz viņa rēķina, jo biju zaudējusi pilnībā darbu. Mocījos ar nelabumiem, kamēr vispār beigās nevarēju gandrīz neko ieēst. Izjutu milzīgu vainu par to.

Laikam jau, cik tagad atceros, pirmoreiz, tas sākās tad, kad uzsāku patstāvīgu dzīvi, faktisk, līdzīgi kā Tev, pārvācoties...nevienu svešā pilsētā nepazīstot. Un izjutu milzīgas bailes, kas būs un kā. Caurām dienām jutu bailes. Pat aizkavējos darbā maksimāli ilgi, lai tikai nebūtu jāiet uz savu ''ūķi'', kurā bija sajūtas tādas, it kā vispār planētas un cilvēku pat vairs nebūtu.

Un tad, tajā otrajā reizē (kad atsākās panikas lēkmes), viens vieds ārsts (nevaru vien domās beigt viņam pateikties par cilvēcīgumu izmeklējuma laikā) teica tā: ''Āāā, neatkarība
zaudēta....?''. Jo man bija mokošas sūdzības par gremošanu, kas beidzās ar teju katras nakts caureju un panikas lēkmēm..

Tendence atgriezties tad, kad jūtu, ka ir liela neskaidrība par būtiskiem jautājumiem, vai paredzama piekāšana no citiem.

Susurs 1111, varbūt vari sev definēt, kas ir tas lielākais, no kā baidies? Dažreiz man ir līdzējis, ka iedomājoties to sliktāko variantu, kas varētu notikt un (kas mani biedē), mēģinu iztēloties pretvariantu. Ko es varētu tad darīt. Un tad sirds un domas drusku nomierinās. Respektīvi- jāizdomā kāds plāns, bet tāds, kas der tikai Tev.

Un vēl kas dažreiz līdz. Ja jūti, ka tuvojās pan. lēkm., vai ir jau klāt, mēģini kādā brīdī iedomāties kādu cilvēku, ar kuru reālajā dzīvē justos visdrošāk. Kurš Tevi nesatrauc ar saviem vārdiem vai pasaules skatījumu, vai rīcību. Man tāds viens ir, ko kritiskos brīžos esmu iedomājusies, kā blakus esošu, ko viņš teiktu un tamlīdzīgi. Un tas palīdzēja nomierināties.

Uzraksti, ko dari ikdienā? Vai esi visu diena viena vai ar kādiem cilvēkiem vēl?

Ļoti baidos no tās nerealitātes sajūtas, liekas, ka nekas nav īsts, ne es ne viss apkārtējais, pat tuvākais cilvēks lielas neīsts. Liekas ka palikšu viena un nespēšu nokļūt sev drošā vietā pie tuvajiem;/ nespēju iskaidrot, bet tā sajūta ir briesmīga, ka tiešām lieku sev noticēt, ka nekas nav īsts.. Es parasti cenšos iedomāties, ka viss šis pāries, ka tas manā galvā, ka jāpaciešas nedaudz un tad atkal jutīšos labi, tik varu piebilst, ka tās izjūtas ir galīgā pretrunā ar to ko cenšos sev ieskaidrot.
Draugs bieži dienām nav mājās, palieku ar drauga vecākiem mājās, bet parasti sēžu savā istabā, jo nav tuvu atiecību ar viņiem, tpt jūtos viena. Bet drīz taisamies dzīvot atsevišķi no viņiem, tad būšu viena.
Visas dienas garumā cenšos novērst domas no sevis, pārsvarā skatoties filmas vai kko krāsojot, jo no visa cita man paliek slikti. Bet zinu, ka pie tv vai pc nebūt nv labi sedēt, bet tas ir vienīgais kas mani kaut cik nomierina

Liidziigi. Dazus gadus atpakal biju jau pusgadu kaa atmetusi AD, bet tad paarvaacos pie drauga un saakaam dziivot kopaa + nomainiiju darbu. Visas siis paarmainas.....novilku bez zaaleem veel dazus meenesus, bet bija tik slikti, ka devos vien atpakal pie psihiatra.

123-Es arī sāku dzīvot kopā ar draugu tajā dienā kad ieradāmies UK. Tātad nomainīju gan cilvēkus ar ko dzīvoju kopā, gan pašu dzīvesvietu.

Man nebija nerealitaates sajuuta, bet bailes no panikas leekmeem, ka notiks kaut kas slikts un es nevareesu atgriezties drosiibaa. Veelaak kad saaku iet pie psihologa, nonaacu pie sleedziena ka prieks manis "drosas"vietas bija maajaas (bez cieminiem), darba vieta un mana drauga masiina un domas vien ka naaks ciemini, vai man kaut kur jaabrauc(ciemos, koncerts, kino, veikals, kafeiniica uttt.) radiija trauksmi un paniku. Sobriid manu "droso"vietu skaits ir stipri lielaaks, joprojaam juutu stressu kad jaabrauc uz laukiem pie radiem, liekaas ka mana drosiibas sajuuta saruuk, jo taalaak es braucu no maajaam.

Man liekas, ka ta nerealitātes sajūta rodas no tām bailēm, jo parasti sāk galva griesties. Līdzīgi kā man, tik pagaidām man te nekur nav mana drošā vietiņa kur jūtos labi

Es jau pārāk daudz atkārtojos, bet Tev vajadzētu kāda psihologa konsultāciju, Tev ir adaptācijas grūtības, un neviens nevar prognozēt, cik ilgi Tev būs jāmokās.

Tas, ka Tu te raksti, mazliet noņem štromu, bet neko daudz neatrisina.

Susurs 1111, bet tad jau Tev daudz pārdzīvojumu, jo sanāk ''divi vienā'' kā jaunas lietas. Ir cilvēki, kuriem nepieciešams piemērošanās laiks. Un, daudzas jaunas situācijas, ja vien cilvēks nav piedzīvojumu meklētājs, prasa laiku, lai aprastu, iejustos un saprastu kas un kā.

Vai lēmums braukt līdzi bija no Tavas puses labprātīgs? Domāju, tādā ziņā, vai situācijas spiests vai kā savādāk. Cilvēki mēdz izjust milzīgu stresu un bailes, ja nonāk situācijā, ko ir bijuši ''spiesti'' pieņemt kaut kādu citu apstākļu dēļ.

Un attiecībā uz drauga vecākiem, vai vienkārši jums nav tuvu attiecību, vai arī kas cits? Vai nevar būt tā, ka nejūties droša par to, vai viņi Tevi ''pieņem'' (izjūtu ziņā). Tas var radīt nedrošības sajūtu. Varu iedomāties sajūtu ziņā, jo es savulaik atteicos no ''iespējas'' dzīvot pie vīra vecākiem. Galvenokārt, pazīstot sevi un savas neatkarības alkas un visu kopā. Jāteic, mazos brīžus, ko vadīju pie viņiem retu reizi ciemojoties, arī īpaši atbrīvoti un komfortabli nejutos. Man iztēlē'cēlās mati stāvus, no domas, ka varētu tur būt jāvada dien dienā. Tā, ka ticu, ka Tev ir grūti tagad.

Un kā Tev šķiet, vai jutīsies mierīgāk, labāk, kad dzīvosiet no viņiem atsevišķi? Varbūt, tad būs labāk?

Vēl iedomājos, ka jauki, ka Tevi nomierina krāsošana. Es gan neuztvēru, vai tā ir remontveida vai citāda. Bet, jebkurā gadījumā, tamlīdzīgas nodarbes ir gandrīz kā meditācija. Un, ja saki, ka tad jūties labāk, mierīgāk, tad dari to. Man arī patīk tādi procesi. Pilnīgi visās dzīvesvietās, kur vien esmu dzīvojusi, arī kopā ar draugu , vīru, visur esmu sakopusi, izkrāsojusi dzīvokļus, jo man vienmēr šķita, ka ar to ir jāsāk, lai ''pieradinātu'' telpu savām vajadzībām un izjūtām, kā arī pats process ir tīkams un baudīgs galarezultāts. Tas ir apmēram tā pat, kā daži veido mandalas, bet citi ko citu. Citi ap rokdarbiem čibinās.

Man jau pat šķiet, ka krāsošana pati par sevi ir ļoti terapeitiska. Jo tas, ko izdari fiziski, ir piemērojams arī domām. Kaut nedaudz.

Nebija spiests variants, pati ļoti gribēju te braukt, domāju, ka te būs daudz labāk un vairāk iespēju, kā arī draugam jau bija garantēts labs darbs. Nebiju domājusi, ka man paliks no visa šī tik ļoti slikti, jo kad biju te vasarā atbraukusi un 2mēnešiem, jutos pārsteidzoši labi. Lkm tgd ta nav, jo ir tā abziņa, ka atpakaļ uz Lv nebraukšu, ka šīs vairs nav tikai brīvdienas.
Nav īpaši labu attiecību ar viņiem, neteikšu ka ir arī menormāli sliktas. Nezinu, vienā ziņā biedē tas, kā būs ja dienām būs jāpavada pilnīgi vienai, ja nu man slikti paliek utml, nebūs kam to pateikt un tā, bet tai pašā laikā gribas dzīvot patstāvīgi..
Pakrāsoju kādas bērnu grāmatiņas, protams, nevienmēr tas līdz, jo citreiz ir tik slikti, ka palienu zem segas un aiztaisu acis, jo mazāk redzot lietas, vieglāk nomierināties, tpc pēdējā laikā vakaros jūtos labāk nekā pa dienu, pirms pēdējās PL bija atkal tieši otrādi, ka nevarēju izturēt vakarus, bet rītos jutos ļoti labi..

Susurs1111 vai Tev ir kaut mazākā iespēja tikt pie kāda psihologa, kaut vai virtuāli? Varbūt, jāņem vērā Runcenes ieteikums.

Vai iepriekš nekad nebiji īsti viena? Man arī bija tajā savā vienatnes posmā dikti bailes. Toties tagad, ilgojos pēc tā, ka, ja nav kvalitatīvas attiecības, tad labāka kvalitāte šobrīd man būtu - būt vienai. Varbūt ne vientuļai, bet vienai gan. Jo tad labāk veicās darbi un skaidrāka galva, ko vajadzētu darīt.

Vai Tev neder variants, vienkārši iziet ārā, vērot apkārtni, cilvēkus, putnus? Vai arī ārs Tevi uztaruc? Bezcerīgos gadījumos, jaunībā, mēdzu kļūt vienkārši par apkārtējās pasaules vērotāju. Un varēja reizumis ieraudzīt kaut ko interesantu. Domas sāka novērsties no sevis.

Susur, kā Tev klājas? Atv., ja manis teiktais neder. Kā šobrīd jūties?