Lieta tāda, ka pie it kā vienkāršām dzīves lietām, piemēram, draudzene ilgāk nedod ziņu, pazūd kādu dieniņu vai arī mums ir sarežģītības attiecībās, es reaģēju ĻOTI ĻOTI trauksmaini. Citās dzīves jomās tā nav. Mēs mīlam viens otru, bet es saprotu, ka tas viņu nogurdina. Nobombardēju ar īsziņām , lai gan īstenībā viss ir kārtībā. Tanī brīdī nelīdz domāšana par ko citu, tiešām jūtos kā paralizēts. Ierauju ripu kādu -zepāmu un nedaudz vieglāk paliek. Mātei tieši tas pats, tā kā var domāt par iedzimtību. Kā lai tiek ar to galā? Sports mani nomierina, noteikti vajadzētu meditēt....
Man tagad ir sesija, kurā vajadzētu saņemties, iegūt to ārsta grādu, bet tik grūti, ja esi paralizēts un sajūta, ka pamats zem kājām jūk.


Būšu pateicīgs par padomiem, snukers

uzspēlē biežāk snūkeru, nomierina :D

Snuker, Tev vajag regulāru psihoterapiju, lai Tu vari izrakt, KĀPĒC Tev tā ir, domāšanas mehānismi utt.

Saistībā ar mācībām atceries par LU psiholoģi, bet citādi Tev derētu sevi papētīt dziļāk, aiz ko tā trakā piesaiste, principā atkarība, tikai Tu esi atkarīgs no cilvēkiem, attiecībām. Uz vielām, par laimi, neesi baigi kritis.

Skalbes krīzes tālruni neesi mēģinājis?

Manuprāt, Tev tagad vajag ar kādu runāt. Ļoti silti iesaku, mazliet vieglāk noteikti kļūs.

Terapeitam īsti nav laika un naudas.

Jā, par laimi uz vielām kritis neesmu, bet to, kāpēc attiecību zaudēšana/problēmas manī izraisa tādu paniku, nesaprotu. Dažkārt pat, ja nesaņemu ziņu vai zvanu laicīgi no draudzenes, iekšeji rodas trauksme. Tāds kā mazs iekšējs parazīts, kurš aktīvi darbojas tad, kad palieku viens.

Runcene, ir vērts iziet vienu īskursu ar Lexotanil? Pagaidām līdzekļi neatļauj ne Adaptolu vai Noofen.
Par kursu domāju vienu paciņu , cik nu tur ilgām laikam pietiks. Sesija tagad iet līdz janvāra beigām.

Tātad vēl 19 dienas Tev sesija. Ko Tu darīsi, kad zāles beigsies?

Domāju, ka nevaru pieņemt lēmumu Tavā vietā, varu tikai pateikt, ka pati esmu ķērusies pie zālēm, negaidot pārāk lielas problēmas, bet daļēji tomēr esmu padomju laiku ārstēšanas rezultāts, un tad citu risinājumu vēl nebija vai arī es tos laikus neatradu, taču, manuprāt, "cik nu tur ilgām laikam pietiks" ir mazliet riskants pasākums.

Jābūt kādam drošības spilvenam. (Ja ne citādi, tad vismaz vienai paciņai).

Ķīmiska atkarība jau nu Tev vēl, cerams, nebūs, bet, kad zāles beigsies, nezinu, kā Tu pēkšņi jutīsies, un sesija (tātad stress) vēl turpināsies, taču ķermenis nesaņems pierasto atbalstu.

Ikdienā es jūtos labi. Problēmas man ir tikai 3 - sevis atrašana, naudas lietas un attiecības. Ja tur ir viss kārtībā ( ar sevis atrašanu lēnām iet viss uz priekšu) , tad nav problēmu. Bet, ja mīļotā sieviete trādīrīdi taisa , tad protams, ka trauksme liela un pamācīties nevar. Tad ķeros klāt Lexotanil.