Esmu atkarīga no Lexotanīla, jau daudzus gadus! Lietoju uz nakti, lai aizmigtu - ir periodi, kad dzeru 12mg. Esmu mēģināju devu samazināt, bet tad kaut kas un atkal iedzeru vairāk! Šodien ārsts man pateica, ka izraksta man pēdējo recepti, un ka man ir jāiet slimnīcā ārstēties no šis atkarības. Atrodos ārzemēs. Reāli no slimnīcas man ir bail, jo tā ir psihene kurā man būtu jāiet.
Vai kādam no Jums ir pieredze? Vai es varētu saviem spēkiem atmest šīs zāles, un ko man vispār darīt. Man ir bail! Ko man darītu slimnīcā?

Noteikti nedrīkst pārtraukt uzreiz. Vajadzētu devu samazināt pakāpeniski. Tā kā tev viņa ir milzīga, tas var prasīt laiku.
Principā klīnikā atkarību no benzodiazepīniem ārstē ar antipsihotiķiem.

Ja man būtu tāda situācija un es būtu izmēģinājusi visu saviem spēkiem, es dotos slimnīcā. Atkarību ārstēšana nav nekāds kauns, ne viens vien ir iekritis.

Katrā valstī šai jomā ir mazliet cita situācija, tāpēc nevaru pateikt, ko tur darīs.

Neiroleptikas jeb antipsihotiķi, man šķiet, ir tikai viena no metodēm, bet neesmu ārsts, tāpēc nespekulēšu ar variantiem, it sevišķi ja ir runa par citu zemi.



Edited 2 time(s). Last edit at 20.12.2013 11:42 by Runcene.

Tu tici, ka es pati saviem spēkiem varu nokāpt no šādas devas!????......

Tu taču te raksti ne pirmo reizi; tēma apmēram tā pati. Vai ir kaut kas mainījies no iepriekšējās reizes?

Man ir neiespējami spriest par citu cilvēku, turklāt Tu jau droši vien esi mēģinājusi "nokāpt no zālēm". Bet tas nenozīmē, ka esi vāja, ķīmija dažkārt var būt stiprāka par cilvēku.

Tāpēc rakstīju:

"Ja man būtu tāda situācija un es būtu izmēģinājusi visu saviem spēkiem, es dotos slimnīcā. Atkarību ārstēšana nav nekāds kauns, ne viens vien ir iekritis."

Tas parasti ietver ar psiholoģisko grupu (vismaz) terapiju, jo ir jātiek galā arī ar problēmām, kas lika Tev sākt šīs zāles lietot.

Atkarību izraisoša medikamenta (Tavā gadījumā – benzo jeb trankvilizatori) aizstāšana ar atkarību neizraisošu (neiroleptikas) ir viena no praksēm, ko psihiatriskajās slimnīcās dara. Ārstiem tam ir speciālas shēmas, kā cilvēku pakāpeniski "celt nost" no nevēlamās vielas, bet vajadzēs arī psiholoģisko darbu ar sevi, kur sākumā droši vien palīdzēs nodaļas psihologs vai psihoterapeits.

Labā ziņa ir tā, ka psihiatriskajā slimnīcā no medicīniskā viedokļa neko citu nedara, bet tikai dod zāles un, ja vajag, liek sistēmas. Ja runa par psiholoģisko palīdžibu, tad viss atkarīgs no tā, cik valsts pārtikusi un cik daudz palīgpersonāla var atļauties.

Es domāju, ka Tev nav ko vilcināties; šī tagad nav nekāda produktīvā dzīve, kāpēc zaudēt dzīves gadus...

a kas traks var notikt,ja visu laiku dzer trankviļus? Moš kāds mani motivēs atmest :)) man jau arī nepatīk justies kā narkomānam kad nākas dzert 3 mg xanax uz nakti.un 1 mg xanax kas ir tjipa max reizes deva man pret trauksmi nepalīdz.bet justies daudz maz ok ta gribās..
Kāda jēga atmest ja pēctam uzsēdina uz neiroleptikām,tās man šķiet vēl trakākas,bet moš es kļūdos..un ja kas man tāpat bija lomkas kad dzēru neiroleptiķus. Njā trankviļi ir narkotikas :(

Katram sava gribēšana un savas vajadzības.

Neiroleptikas ir dažādas, jaunākās paaudzes neba tik sliktas, un cilvēkus diezgan veiksmīgi var "nocelt" no benzo, bet, lai būtu paliekošs rezultāts, jārēķinās arī ar atkarības psiholoģisko ārstēšanu, kas nav nedz viegla, nedz īsa.

Tu, Shadow, varbūt sāksi motivēties tad, kad sāksies pretējs efekts: benzo sāks radīt trauksmi...

3 mg xanax ir sen par daudz... nav vietas humoriņam :(

es jau sazin cik reizes esmu mēģinājusi atmest..man palīdzēja depakine-kādu mēnesi izturēju.pēctam kad mēģināju atkal, vairs nelīdzēja. Cenšos dzert tikai uz vakaru un nonstopā mokos ar trauksmi.tā kā cenšos atmest..agrāk mēdzu 5x dienā dzer ja bija slikti.neiroleptiķi man tieši izraisīja trauksmi īpaši ja dzēru normālas devas nevis 1/4 daļu no devas.bet tas laikam kā kuram.es baigi ceru ka AD kādreiz sāks palīdzēt pret trauksmi..pirmās 5 dienas palīdzēja,tgd-no reaction

mhm, shadow...

pie psihologa jāiet.

visi zāļu risinājumi šādos gadījumos būs īslaicīgi; jāuzaudzē iekšējie psiholoģiskie muskuļi, garīgais spēks (te nedomāju neko reliģisku), un tad visa aina izskatās citāda.

Runcene! Paldies par taviem komentāriem un atsaucību! Saki lūdzu ar ko man ir jārēķinās, tīri fiziski samazinot devu -man sāksies lomkas? Kā tās izpaudīsies?
Es ļoti negribu iet slimnīcā- man bail! Un valodas dēļ arī! Esmu Vācijā, bet runāju tikai angliski!

Dakteri Vācijā labi runā angliski.

Tāpēc jau dos citus medikamentus, lai Tev nebūtu lomku, lai Tavu stāvokli atvieglotu.

Bet ar kaut kādām nelāgām sajūtām mazliet ir jāreķinās, varbūt vairāk gribēsies turēties pie gultas.

Centies sevi nenoskaņot uz sliktāko, nu nav psihiatriskā slimnīca pasaules gals, cilvēki iet uz smagām operācijām un arī paliek dzīvi :) Jebkurā gadījumā šī arī ir dzīves izniekošana, benzo ir ļoti slikta ķīmija, Tev vismaz ir cerība, ka kaut kas kļūs labāk.

Zinu cilvēkus, kas ir ārstējušies no narkomānijas, nu neko, dzīvi un priecīgi, sievietes taču ir uzņēmīgas :)

Katram var gadīties iekrist.

Saki lūdzu - kā Tu domā, ja es lietoju 12mg, kas ir milzīga deva, es varētu pašas spēkiem no tā visa tikt vaļā?
Un kāpēc nevar ambulatori ārstēties, kāpēc viņi grib lai es eju slimnīcā? Citas zāles taču man tāpat var dot, esot mājās???

Kaut kādas nepatīkamas sajūtas jau Tev būs, izteiktākas vai mazāk izteiktas, (bet es nebiedēju), taču vai esi gatava tam iet cauri viena pati? Un priekš kam? Turklāt es nekā nezinu par Tavu vispārējo veselības stāvokli, Mefisto raksta, ka nedrīkst (nav vēlams) atmest uzreiz; tas ir pareizi, jo tā ir ļoti liela slodze organismam + cilvēkiem visu laiku ir diezgan slikti.

Tev būs jāspēj mazināt devu, jūtoties pa laikam diezgan draņķīgi, var būt depresija, trauksme utt. Bet slimnīcās šīs izjūtas parasti kompensē ar citiem, mazāk kaitīgākiem medikamentiem un, kā jau rakstīju, "noceļ" no ķīmijas pamazām; turklāt slimnīcā ir arī psiholoģiskā palīdzība, ko Tu nekādi sev nevari nodrošināt. Tu kopumā izklausies ļoti nedroša, bez pārliecības un pamatīgi nobijusies; manuprāt, Tev ļoti derētu kāda psiholoģiska terapija.

Slimnīcā šādos gadījumos ir labāk arī tāpēc, ka Tev nebūs jādomā par ēšanu utt. sadzīves lietām, kas tādās situācijās var kļūt ļoti apgrūtinošas.

Man šķiet, ka es jau šo visu nesen rakstīju, saprotu, ka Tev ir bail utt., gribas vēlreiz pārrunāt, bet kāpēc mūsdienās mocīt sevi, mēs nedzīvojam 19. gs., kad visu ārstēja ar vienām zālēm un katra ārstēšanās bija vesels murgs. Neviens forumietis arī nevar atbrīvoties no zālēm Tavā vietā, bet tai pašā laikā deva, ko Tu lieto, nav kaut kāda ārprātīga, ārsts vienkārši atbildīgi dara savu darbu, lai Tu nekļūtu vēl vairāk atkarīga. Viņam tagad ir jāieņem stingra nostāja.

Visbeidzot tad man ir jautājums, kāpēc Tu neesi atmetusi līdz šim?

Daudzi tā atmet, paši, ar visu lauzienu, iztur un dzīvo tālāk.

Es laikam vairs nekā jauna Tev nepateikšu, jo jautājumi sāk atkārtoties. Sorry, bet es redzu divas iespējas: vai nu pati, vai slimnīca. Ja man būtu kas tāds jālemj, es ietu slimnīcā. Pietiekami dažādās lomās esmu redzējusi psihiatriju tepat Latvijā, kur ir diezgan daudz trūkumu, lai tur saskatītu kaut ko nāvējošu. Atkarību ārstēšana te nemaz nav tik slikta, bet Vācijā psihiatrija ir ļoti labi attīstīta, viņi arī nav briesmīgi aizrāvušies ar zālēm, ja cilvēks var tikt galā citādi; ir atbalsta personāls pietiekamā daudzumā (psihologi utt.).

Nemīkstojies, uz priekšu! :))) Būs labi, pēc tam tam visas šīs bailes šķitīs smieklīgas.



Edited 2 time(s). Last edit at 21.12.2013 22:34 by Runcene.

Runcene! Sirsnīgs paldies, ka Tu man atbildi, esmu tev ļoti pateicīga par tavu atsaucību! Tu raksti kā īsts draugs! Piedod, bet aizmirsu tev pateikt būtisku faktoru, ka slimnīcā varu ieiet tikai uz vienu nedēļu, ir tādi apstākļi, ka ilgāk nevaru! Vai Tu nedomā, ka tas laiks ir par īsu lai ko pasāktu! Tas ārsts jau gribēju lai palieku kādas 3 ned, bet no manas puses tas nav iespējams darba dēļ!
Vai pietiks ar vienu ned, kā Tu domā?

Neesmu eksperte atkarību jautājumos, nav arī savas pieredzes, bet viena nedēļa man tiešām šķiet par maz, šie ārstēšanas kursi parasti ilgst apmēram mēnesi, kad ir nepieciešams stacionārs.

Bet nu reizēm situācijas ir tādas, kādas viņas ir, un varbūt Tev ar ārstu kopīgi izdodas rast kādu risinājumu tieši Tavai situācijai. Mazāk varbūt ir labāk kā nemaz.

Runcene! Gribēju pateikt paldies par tavu laiku, un viedokli. Esmu Tev ļoti pateicīga! Bet joprojām nezinu kā izlemt, man bail, ka pēc nedēļas mani ārā nelaidīs , un darba dēļ es to nevaru atļauties! Joprojām esmu apjukusi un neizpratnē! .....

Ņem par labu.

Bet es nedomāju, ka to var atrisināt 1 ned., godīgi, esmu runājusi ar šādi atkarīgiem cilvēkiem.

Nav iespējams runāt ar darba devēju? Rietumvalstīs parasti saprot, ka tā ir slimība, kā jebkura cita, jebkurš var iekrist.

Tev kaut kad šī situācija būs jāatrisina līdz galam. Kāpēc tas nevar būt tagad?

Sveika vēlreiz! Aizmirsu laikam arī piebilst to, ka ārsts izteica versiju, ka es varu nedēļu uzturēties slimnīcā un tad iet ambulatori ārstēties.... Nevaru saņemties, zinu ka vajag.
Man ir pašai depresija, un daudz visādu problēmu un lietu, kuras dzen pamatīgā stresā. Zinu, ka tā nav izeja, bet kad sastresojos reāli lexot ir tas, kas noņem trauksmes, panikas, un baiļu sajūtu!
Zinu, ka no tā ir jātiek vaļā, jo ilgi tik daudz un ilgstoši dzerot tabletes nevar nodzīvot!......

Runā ar ārstu par visām savām šaubām.

Priecīgus Ziemassvētkus!

Zinu pacientu,kas Lexotanil un vēl spēcīgākas zāles lietoja apmēram 43 gadus pēc kārtas, Tagad viņam ir 82 gadi. Ja nebūtu lietojis, tik ilgi nenodzīvotu.
Tā, kā nevajag saspringt. Par devām īsti neatceros.
Laimīgu un cerībām pilnu Jauno gadu.