1) man tur vnk katru dienu dos zāles, bišķi parunāšu ar ārstu un visu dienu atradīšos palātā?
2) mani laidīs reizi ned uz darbu, ja tā būs brīvā nodaļa? mani savādāk atlaidīs.
3) no tā ka es būšu tur slimnīcā vsp būs kāda jēga un es tikšu vaļā no tās stulbās depresijas un pārējiem murgiem?

man viss dzīvē ir noriebies, nekas nedod prieku, nekas vairs neinteresē, nespēju apmeklēt skolu, vispār nemācos, nepildu mājasdarbus, jo viss besī, darbā jūku prātā un man gribas piedzerties, gribas izdarīt pašnāvību, bet zinu, ka nav jēgas pat nomirt, nekam nav jēgas. pat ja man dzīvē atgadās kas labs es nespēju priecāties, draugus vsp satikt negribās, jo viņi ir pozitīvi, bet es tāda drūma vnk sēžu un nožēloju, ka vsp piekritu satikties. es visu laiku cenšos saņemties kko darīt, jo ienīstu sevi par to, ka neko nevaru, bet jūtos tik drausmīgi, ka gribas tikai aizmigt un nepamosties. šķiet, ka visi mani māna, izliekas par draugiem, izliekas, ka es viņiem kko nozīmēju, grib darīt man pāri, visur jūtos atstumta un nevajadzīga, ja uzrodas kāds draugs tad uzreiz baidos, ka mani pametīs, apšaubu ka kādam varētu vispār patikt.
man jau sazin cik reizes piedāvāja iet uz slimnīcu, bet man bail pakāst darbu, nepabeigt skolu un dzīvi sabeigt līdz tādai stadijai, ka tiešām uztaisīšu pašnāvību.

Vai nevari paņemt atelpu uz kādu laiku? Domāju, tai skolai? Gadu piemēram.... Varbūt visa ir pa daudz (pienākumu)? ...

Manuprāt, pozitīva iezīme ir tā, ka vēl uzrodās kāds draugs. Tas ir it kā uz labu, ka nav vēl ar Tevi (no ārpuses) tik bezcerīgi. Jo pavisam bezcerīgos gadījumos draugi aizbēg.

Par slimnīcu nemāku teikt.

Uz kādu slimnīcu Tu gribi iet?

Manuprāt, Tev vajag psihologu/psihoterapeitu, nevis slimnīcu. Gana jauna, lai nozāļotos.

nu es domāju uz Veldres vai Ļermontova, uz Tvaika ielu es toč negribu, lai gan mani tieši uz turieni taisījās sūtīt.

psihologs līdz tik pat daudz cik vnk parunāšanās ar kādu- uz mirkli paliek bišķi labāk un tad atkal ir slikti. esmu bijusi, pietam ir sajūta, ka mani nesaprot. beigās tas izvēršas par strīdēšanos, jo psihologs uzskata, ka zin visu labāk, zin manas rīcības patiesos motīvus utt, varu simts reizes apstrīdēt, tāpat paliek pie sava un es velti tērēju laiku katru reizi atkārtojot, ka nav tā kā viņš saka. man rodas sajūta, ka man netic. nav jau tā, ka slikts psihologs, vnk nenormāli turas pie sava viedokļa, uzskata, ka zin visu par mani labāk, labāk nekā es pati, daži viņa pieņēmumi ir pilnīgi absurdi, bet bezcerīgi kko iestāstīt.

Veldres iela varētu būt ok; nu, protams, dos zāles, par režīmu gan viņi skatās ļoti individuāli.

Kad neirožu nodaļa vēl bija Tvaika ielā, man bija pilnīgi brīvs režīms (biju tur vienu reizi 90. gadu vidū), tikai jāpasaka, ka aizeju, iedeva zāles uz visu dienu; dzīvojos pie radinieces, kam turpat netālu bija dzīvoklis.

Man nav pieredzes gadījumiem bez labas sadarbības ar psihoterapeitu, tāpēc nekā vairāk nezināšu teikt.

Es, skatoties atpakaļ, tomēr secinu, ka psihoterapeits ir zinājis vairāk :)

Man ir bijusi laba sadarbība, varbūt Tu neatradi īsto, nezinu; varbūt vispār negribi. Tad jāmeklē savi ceļi, varbūt kāds cits var kaut ko vairāk ieteikt.

gribētos saprast kāpēc vispār cilvēki izvēlas depresiju ārstēt slimnīcā nevis mājās, ja neskaita pašnāvniekus. vai tiešām tas ir efektīvāk?

nu ja es negribētu es neietu pie psihologa, sākumā bija ok, vnk vēlāk sākās pārmērīga sava viedokļa uzspiešana, kas rada sajūtu, ka mani nesaprot un man netic. un tas sāk dzīt izmisumā reizēm. nu piem, es mēģināju izdarīt pašnāvību, jo biju galējā izmisumā un vnk vairs nespēju izturēt, pietam es biju baigajā histērijā un vsp nedomāju, ko daru. bet man cenšas iestāstīt, ka es tādā veidā gribu panākt, lai kāds justos vainīgs un ka tā ir dusmu reakcija. mani tas reāli aizvaino..

Es izvēlējos tāpēc, ka ambulatori nevarēja zāles saregulēt tā, lai varu gulēt. Apmēram 3 ned. biju ārsta acu priekšā no rīta līdz vakaram, un viņa visu perfekti sakārtoja, pēc tam apmēram tikpat ilgi ļāva dzīvot brīvā režīmā, lai redzētu, vai nekas nemainās, un tad izrakstīja.

Man ir nācies atgriezties pie zālēm kādas 3 reizes, bet es vienkārši nenovilku tik tālu, ka pilnīgi nevaru pavilkties; tad (es domāju) var arī ambulatori. Es jutu, ka tuvojas truba, un aizgāju pie doka. Kaut kas mazliet nerīmējās, aizgāju vēlreiz, kamēr viss bija puslīdz ok.

Bet par psiholoģiju runājot, nu tad jau gan būtu stulbi, ja psihologi runātu tikai to, ko kāds GRIB dzirdēt... Jo ātrāk ļausi sev saprast, ar ko un kāpēc Tu manipulē un uz ko dusmojies, jo ātrāk būs arī rezultāts.

nu nav jau jārunā tikai tas, ko grib dzirdēt, bet vajag taču arī ieklausīties otrā nevis uzspiest savu viedokli.. ja kāds taisa pašnāvību tas uzreiz nenozīmē, ka viņš manipulē.. to jebkurš kas to ir darījis saprot, tikai cilvēkiem patīk nosodīt

"man cenšas iestāstīt, ka es tādā veidā gribu panākt, lai kāds justos vainīgs un ka tā ir dusmu reakcija"


kur tur ir nosodījums?

vienkārši fakta konstatācija...

psihologam jau ir tikai spoguļa loma un spoguļa spējas un tiesības.

bet ja tā nav? es pēc tam jutos vainīga, ka sāpināju citus cenšoties sevi nogalināt nevis gribēju, lai kāds justos vainīgs..

īstenībā tikai domas, ka negribu sāpināt citus ar savu nāvi mani piespiež dzīvot.

Pameklē citu psihologu/ psihoterapeitu! Tiešām esi pārāk jauna, lai nozāļotos.
Bet Tu, kā liekas, esi noticējusi legālo narkotiku brīnumainajai iedarbībai? Ar tām nav jānopūlas- iedzer un- laime būs klāt!

kacheniite, es jau kādus 3 gadus esmu narkomāne, ne reizi neesmu ticējusi, ka tas dod laimi, vnk apdullina un tādējādi var kkā eksistēt tik ļoti garīgi nemokoties. tiesa- ar AD ir grūtāk panākt to efektu, vieglākais variants ir diendienā dzert trankviļus bišķi par daudz un vel alko pa virsu, bet tas tiešām ne pie kā laba neved un esmu to atmetusi tāpat kā visu pārējo.
es jau negribu nozāļoties. AD neesmu lietojusi vismaz 2 gadus un tagad depresija ir jau tik tālu iedzinusi mani, ka pat pamācīties un pastrādāt nevaru.
dzerot AD vismaz miegs tā nenāk, agrāk varēju nogulēt vairāk kā 12 h un tāpat justies pārgurusi. pat 7 kafijas krūzītes dienā man nelīdzēja :D skolā un darbā mēdzu atrubīties vnk sēžot. domāju- moš mazasinība, ka tik ļoti nav spēka, bet nē- viss ar veselību ok.

Shadow, es pievienojos kachenites rosinājumam pameklēt citu psihologu. Ir tādi, kas arī neglaimojošas lietas prot pateikt taktiskāk un veicināt to, ka Tu pati sevi spēj ieraudzīt bez purniņa bakstīšanas savos nedarbos. Psihologa konsultācijas vai psihoterapija vienmēr būs saistīta ar zināmiem neglaimojošiem atklājumiem par sevi, bet to visu var pētīt dažādi, arī ar cieņu pret otru, jo katram, arī tam pašam psihologam, ir savi gļuki, ne jau viņš ir augstāks vai pārāks, tāds pats cilvēks vien ir.

Zāles Tavā situācijā tiešām nav glābiņš; turklāt man ir info par pētījumu, kur iesaistīti 300 000 pacienti, un AD nemaz nav izrādījušies tik efektīvi, kā cerēts, nezinu vēl visas detaļas, bet pētījums ir apjomīgākais, kāds jebkad bijis; tas ir pabeigts un nav ļoti optimistisks.

Mēģini kaut vai uz brīdi iztēloties, ko Tu darītu, ja zāļu vispār nebūtu... Tikai tā, fantāzijas līmenī.

nu skaidrs,jauki tātad nekam nav jēgas.
Es zinu kā ir kad zāļu nav,visu pusaudža vecumu nodzīvoju norobežojoties no sabiedrības,mokoties ar OKT,panikas lēkmēm,bija arī periodi kad rādījās gļuki,kas radīja ārprātīgas bailes.protams ka neapmeklēju skolu,biju nesekmīga,nebija neviena drauga.vēlāk sāku censties komunicēt ar cilvēkiem lietojot alkoholu kas mazliet mazināja bailes,jo es vispār ne ar vienu skolā nerunāju.tā kā zinu ļoti labi ko nozīmē nelietot zāles,daudzus gadus nelietoju.labprāt tās nelietotu bet tad sanāk pārāk daudz darīt pāri sev un citiem

Sveika,
Es iesaku apmeklēt kādu profesionāli, paārstēties. Slimnīcas dēļ Tev ir bail zaudēt darbu un skolu, bet iespējams tas Tevi atgriezīs atpakaļ dzīvē, jo ikdienā Tu tāpat neapmeklē skolu, mājas darbus nepildi. Tev jau tā viss vienalga, nav starpības vai vienkārši sēdi mājās un besies , kā pati raksti, vai tai pat laikā - slimnīca, ir iespēja.
Un nomet nost narkotikas. Nezinu ko lieto, bet lielai daļai uzskats, zāles gan es negribu dzert, bet narkoties un nodzerties gan nav slikti.
Narkotikas nopietni ietekmē smadzeņu sistēmu, lai cik banāli tas neizklausītos. Alkohols arī.

Nature es jau tgd ļoti reti kad narkojos jo saprotu,ka tā nav izeja un paliek tikai sliktāk..tam es piekrītu ka ietekmē smadzeņu sistēmu,itkā šķiet ka palīdz bet patiesībā sagrauj..

Tik totāli bezcerīgu domu gan es negribētu iedvest, ka nav nekādu cerību uz zālēm, bet, ja Tu pati domā, ka Tev vajadzētu zāles, tad es ieteiktu slimnīcu, jo Tu tagad kaut ko baksties, kaut ko pieliec, kaut ko pati atņem un "koriģē" devas, kā gribi, izklausās bezcerīgs aplis.

Ārsta ilgstošākā klātbūtnē to var sakārtot, vienkārši līdz šim reklāmas ir bijušas pārspīlēti veiksmīgas par labu antidepresantiem, bet daudziem viņi tiešām ir palīdzējuši (tai skaitā man), taču man nebija tikai AD, tas bija vairāku medikamentu "kokteilis".

Bez AD ir neiroleptikas, trankvilizatori, pretepilepsijas medikamenti (mazās devās daudziem ļoti labi palīdz pret panikas lēkmēm) un arī citas medikamentu grupas.

Ja gribi slimnīcu, pasaki savam ārstam, ka vēlies Veldres ielā, kā pati te raksti; tur būs zināma rinda, bet, ja jau esi izdzīvojusi līdz šim, tad izdzīvosi arī līdz tikšanai slimnīcā.

Un zāles nav legālās narkotikas, darbības mehānisms aizstāj to, kas cilvēkam trūkst, ietekmējot smadzeņu bioķīmiju; tās ir speciāli veidotas vielas, lai palīdzētu, nevis grautu, lai gan blaknes ir visām zālēm; daudzi cilvēki tās lieto gadu desmitiem, un viņi nav miruši, viņi bauda dzīvi, precas, rada bērnus (ar visiem medikamentiem), dzemdē tos veselus, studē utt. Tikai ir vajadzīgs labs ārsts, ar kuru var izveidot veiksmīgu sadarbību. Starp citu, ja neveicas ar ārstiem vai nav uzticības viņiem, arī tur psihologs var palīdzēt atrast labāko risinājumu.

Ir cilvēki, kam nav tik daudz resursu, lai viņi uzreiz spētu iet pie psihologa, katram, kam ir šādas problēmas, ir zināms resursu daudzums, kas nav tāds kā citiem; ja zāles vajag, tad vajag; es tikai gribētu Tevi iedrošināt meklēt arī psiholoģisko palīdzību, tā patiesībā dod ļoti, ļoti daudz.



Edited 1 time(s). Last edit at 15.12.2013 17:12 by Runcene.

Bet ja, piemēram, man būtu ļoti slikti un līdz tikšanai Veldres ielā būtu gara rinda, mani nebiedētu arī Tvaika iela. Pēc tā, ko esmu piedzīvojusi un izjutusi, es vairs neizvēlētos ilgstošas mocības. Psihiatriskās slimnīcas ne sevišķi patīkamā vide, manuprāt, ir labāka par situāciju, kādā esi tagad.

Arī kontakts ar ārstiem ir atkarīgs no paša attieksmes.



Edited 1 time(s). Last edit at 15.12.2013 16:11 by Runcene.

Es ietu uz Tvaika ielu, bet es negribu zaudēt darbu. Jā, mani besī strādāt, jo vnk neko negribas, nevis tāpēc, ka darbs nepatiktu, bet reāli man ir normāls darbs un to zaudēt būtu traģēdija, dabūt ok darbu nav nemaz tik viegli. Es nevaru vairs ņemt slimības lapu, jo pārāk daudz jau to esmu ņēmusi, pietam man slimības lapas laikā zvana priekšnieki un prasa, kad būšu darbā un tā vismaz reizi nedēļā. Ja es pateiktu, ka guļu Tvaika ielā mani uzreiz atlaistu.
Es jau sen būtu aizgājusi uz slimnīcu, ja man ļautu iet uz darbu un ja tādā stāvoklī būtu reāli strādāt. tāpēc jau taisīju šo diskusiju, lai noskaidrotu vai tas ir iespējams un vai tiešām ir jēga tā riskēt.. ja nu mani tur tā sazāļo, ka nespēju pastrādāt, tad vsp man tas būs pasaules gals.
Man jau tgd jāgaida vismaz 2 ned lai ietu pie psihiatra, jo AD tak nedarbojas uzreiz.... Moš notiks brīnums un pēkšķi sāks pāriet depresija...

Jā, to var saprast, darbs ir nopietns jautājums.

Tad Tev drīzāk varētu derēt dienas stacionārs; man šķiet, ka tas ir tikai Veldres ielā, un pasākums ilgst mēnesi.

jā, man piedāvāja arī dienas stacionāru, bet tad jābraukā gandrīz katru rītu uz otru Rīgas galu.. zinot to kā nespēju saņemties aiziet uz skolu, neticu, ka spētu saņemties uz turieni braukāt, tomēr jābūt apņēmībai... cita lieta tur pārvākties uz pāris ned..
mana lielākā problēma- vnk neko negribu un neeju uz skolu un sazin cik slimības lapas jau bijušas lai neietu uz darbu. pat ar hobijiem vairs nav vēlmes nodarboties, lai gan to ir vesela čupa. agrāk tie izrāva no depresijas, tagad ja kko cenšos darīt tas ir piespiedu kārtā un nomāc, jo vairs nekas nesaista un viss besī. dīvaini. es vnk vairs nepazīstu sevi. pārsvarā domas ir- vajag kko salietoties vai iedzert lai spētu izdarīt to, kas man ir jādara. kādu laiku tā arī darīju, kamēr palika pavisam slikti. neteiktu, ka man bija tieksme pēc reibuma stāvokļa, vnk centos tā uzlabot darbaspējas. skaidrā nespēju pamācīties, jo bija pārāk slikts garīgais un gribējās tikai raudāt.
jau sen vajadzēja iet uz slimnīcu eh.. tad vismaz varētu lietderīgi slimības lapu izmantot.. bet ko nu vairs. domāju, ka nomāktība pāries un atkal būs enerģija un spēks dzīvot, bet gluži pretēji- kļuva vel trakāk.
es ceru, ka nav tik bezcerīgi un zāles bišķi normalizēs to, jo kā jau teicu- man tagad ir kkāds gļuks, ka mani draugi patiesībā nav draugi un tikai tēlo tādus, ka cilvēki, kas saka man kko labu, melo, ka nevienam mani patiesībā nevajag, ka nevienam nevar uzticēties, uztveru visus kā draudu, kā potenciālus ienaidniekus. esmu šī iemesla pēc sabojājusi attiecības, jo tam, kas man šķiet es ticu vairāk kā tam, ko man saka. es saprotu, ka tās ir manas iedomas, bet man tik un tā ir tāda sajūta visu laiku. neviens man nevar izskalot smadzenes un iestāstīt, ka tā nav.
es pārāk daudz runāju, es zinu.

šeit var runāt.

varbūt, ja nav citu veidu, kā sev palīdzēt, Tu runādama vari tikt pie kādas skaidrības.

tas, ko Tu raksti, man nav nekas svešs, varbūt man pašai tā gluži nav bijis, bet esmu dzirdējusi un lasījusi citu cilvēku stāstus...

tā var būt, tā notiek.

Tu dzīvo viena?

es gribētu dzīvot viena, bet diemžēl nevaru to atļauties. šis jautājums arī man baigi iegriež, īpaši kad redzu cik citi forši iekārtojušies vieni normālā dzīvoklī, bet es nevaru. bet tā nav lielākā manas dzīves problēma, tikai neliels ierobežojums, piem, ja gribās pavadīt vakaru ar kādu puisi vai vnk uztaisīt tusiņu pie sevis. kādu laiku aktīvi meklēju vietu, kur pārvākties, bet neko labu un lētu vienlaicīgi neatradu.

Vai tā būtu šausmīga traģēdija, ja Tu, piemēram, tagad pazudētu darbu, bet izdotos sakārtot veselību?

Varbūt Tu spētu atrast darbu ar labāku atalgojumu un kļūt neatkarīga. Tāds variants Tavos plānos nav iespējams?

tas ir ļoti nopietns lēmums par ko ir kārtīgi jāpadomā.. Darbs man tiešām ļoti patīk,vnk tagad ir tāds stāvoklis,kad neko negribas.un arī vai dzīvošana vienai neiedzīs vēl smagākā depresijā..
Dažkārt domāju vai nebūs tā ka aizeju uz slimnīcu,man jau uzreiz apriebjas tur būt,nevaru tur izturēt un smagi nožēloju,ka vispār tur iestājos..

Man arī ir depresija. Slimnīcā atrados mēnesi pēc pašnāvības mēģinājuma. Biju Jelgavas slimnīcā un man tiešām ļoti patika.

atbildes uz taviem jautājumiem:
1) jā tev dos zāles, taču labākais ir tas, ka visu laiku esi ātstu uzraudzībā un tev zāles koriģēs tik ilgi, kamēr atradīs īsto kombināciju t.i. mazinās trauksme, kopumā jūties labāk, vari gulēt, iespējami maz blakņu utt. Nu jau pus gads pagājis, kopš esmu ārā no slimnīcas un dzeru tur sastādīto koktēli - pašnāvības domas izgaisušas. Reizēm jūtos izbesījusies, negribas neko darīt utt., bet es varu ar to sadzīvot :)

2) mani laida prom pat uz Rīgu un citus, cik zinu, pat prom uz pāris dienām :)

3)JĀ! JĀ! JĀ! Tikai neraksties ārā jau pēc nedēļas vai divām (es no sākuma biju tā ieplānojusi), jo tas ir adaptēšanās laiks pēc, kura beidzot ļauj patiešām atslēgties no ikdienas un pilnvērtīgi atpūsties. Sanāk, ka es pilnvērtīgi atpūtos tikai divas nedēļas, jo pirmajās es stresoju par to, kas notiek "ārpasaulē" bez manis.

Dod sev iespēju! Noteikti aizbrauc un pamēģini! Tikai paņem līdzi grāmatas; PC salādē visādas filmas (vēlams komēdijas un seriālus ne depresīvos gabalus) un kko citu, lai ir ko darīt, kad vairs negribas gulšņāt gultā :)

ā un par darbu runājot, tev iedos slimības lapu, tāpēc nebūs tā, ka vnk neesi bijis darbā.

Es darīju tā, ka pēc pasnāvības mēģinājuma, kad zināju, ka braukšu uz slimnīcu godīgi parunāju ar priekšniecību - pateicu, ka man ir depresija un pēdējā laikā paliek sliktāk. Visu nestāstīju, bet uzsvaru liku uz to, ka man terapeits iesaka atpūsties slimnīcā, lai var sakombinēt efektīvāko zāļu koktēli.

ņemot vērā cik mūsdienās depresija bieži sastopama, neviens nebija īpaši pārsteigts :)

Veiksmi!

Nikol paldies par izsmeļošam atbildēm un ieteikumiem :)
tevi ar varu slimnīcā iebāza pēc tā pašnāvības mēģinājuma vai pati pieteicies?
kādus medikamentus tu tgd lieto?

es jau paspēju pārdomāt par slimnīcu, psihiatri tik saka- tev vajag iet tur, bet kad uzdodu jautājumus par to vai laidīs mani uz darbu viņi saka, ka nezin.. nu kā es varu iet ja nezin..apnika.. pietam bija svētki, grūti tikt pie psihiatra, super garas rindas tajās dažas darba dienās, kas bija.
es pat AD recepti nedabūju, jo netiku pie ārsta un vnk beidzu dzert viņus..

viss ir atkarīgs kur un par ko tu strādā.. un tā kā pret tevi izturas priekšnieki. manējie ir bargi, režīms super stingrs, darbiniekiem jābūt tādiem kā vajag, nav pieļaujams, ka varētu būt garīgi nelīdzsvarots vai vel jo vairāk- ar psihiskam problēmām. slimības lapas nevar ņemt pārāk bieži, es jau mazliet par daudz tās esmu ņēmusi, uz to arī baigi skatās.. bet man patīk mans darbs un ir ļoti svarīgs.

šķiet, ka stāvoklis sāk uzlaboties, bet tas ir tik smagi svārstīgi, ka grūti teikt.

Jaa tu tupiisi slimniicaa un eediisi zaales, dakteriite ies apgaitaa un prasiis kaa juuuties, ja teiksi labi, vinja tev neticees pirmaja reize ))