Sveiki!

Es jau kādus 8 gadus mokos ar VD, panikas lēkmem, stressu, bailēm un visu pārējo murgu pa to visu laiku izdzēru daudz zāles. Biju pie psihiatra, teica, ka ir ģeneralizēta trauksme, aizsūtīja pie pshitorepeita, biju arī gajusi pie psihologa, nekas nepalīdz, vnk nevaru dzīvot bez zālēm, meģinaju atmest, turējos kādu mēnesi un tad paliek vēl sliktāk. Pēdējā laikā paradījas muskuļu trīce/ raustīšanās dažādās ķermeņa vietās, sirdklauves, sajūta, ka zaudēšu samaņu u.t.t, citu cilvēku vidē paliek vēl sliktāk. Mācos, strādāju, bet tāda sajūta, ka ilgi vairs neizturēšu, visādas sliktas domas galvā, nav spēka redzēt to, kas ar mani notiek, tiešām jūtos bezspēcīga un zaudēju cerību kaut kad būt normālai...Jā sākumā vēl cīnījos, tagad vnk neredzu jēgu, ar cilvēkiem tikties negribas, negribas kontaktēties, negribas iet sabiedrībā, negribas mācīties, strādāt, nezinu, kur aizskriet no sevis. Raudu katru dienu, jūtos reāli nevienam nevajadzīga ar savam problēmam...Nezinu, ko darīt..

vissāpīgāk paliek, kad cilvēki apkārt pamana, kad ar tevi kaut kas nav kārtībā

Cik tad ilgi sagāji pie psihologa un psihoterapeita?

Un to, ka labs/normāls psihiatrs zāles nevar sakombinēt, gan neticu... vismaz tā, ka nav jāraud katru dienu...

Bet nu psihiatrs pareizi darīja, ka sūtīja pie psihologiem, jo cēlonis ir viņu lauciņā, tikai tas var reizēm būt darbs gadiem: arī pašam daudz jādomā, ko kas un kā... jāskatās kopsakarības, jāmācās sevi iepazīt. Tur nu nevar uzmest un padoties.

Cik tad gadu pašai? Neesi pārmācījusies un pārstrādājusies tagad?

pie psihologa/psihoterapeita gāju pāris mēnešus, bet man bija tāda sajūta, ka man tās nepalīdz un ka tiem cilvēkiem vienalga un es runāju pati ar sevi..viņi nevar saprast, ko es jūtu un palīdzet, jo viņi to nepardzīvoja nekad..laikam es kļūdos
no izrakstītām zālēm miegs nāk visu laika, galva nestrādā, nevaru normāli mācīties, strādāt..
man 24, nu ja biju pārmācījusies tad vēl skola, tagad man slodze nav liela...
varat ieteikt kādu labu ārstu?

Ieteiktu turpināt pie psihologa vai psihoterapeita.

Problēma, manuprāt, nav tur, ka viņi nepalīdz, bet 2 mēn. ar šādām sūdzībām ir nekas.

Ja runa par psihiatru, tad tik jaunam cilvēkam gribētos ieteikt vispār izvairīties no zālēm, bet, ja nu galīgi nevari, tad, piemēram, Veldres ielā jaukas ir dr. Neperte un Masaļska, bet viņas ir valsts psihiatri. Ja privāti, tad dr. Sandra Pūce. Viņa ir arī psihoterapeite, tātad psihiatrs un psihoterapeits vienā personā. Psihiatrijai ir daudz zāļu, kas ir bez izteiktām blaknēm.

Bet jo ilgāk Tu vilksi ar psihoterapiju, jo ātrāk vari kļūt par pilnīgu psihiatru pacientu ar daudz zālēm, neattīstīties personība, ar laiku neko negribēsi utt.

paldies, nomierinājat.. Jums arī kādreiz tāda problēma bijusi?

Jā.

Vai tikāt galā? Varat pastastīt, kas Jums palīdzēja? un īsi, kas par problēmu bija?

hopeless Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Vai tikāt galā? Varat pastastīt, kas Jums
> palīdzēja? un īsi, kas par problēmu bija?

var tikt galā
es pasūtīju d visus psihiatrus, nelietoju psihiskas žāles un ..

viss izmainījas , bet pagāja 4vai vairāk gadi
psihiatram ir pieeja kā mediķīm narkodīlerim, iedod kaukādu tableti un saktās, vai labāk palika?
vai atnāksi vēl.. psihiatram ir maza nojausma kas īsti notiek tajā galvā jo viņš pats nelieto tās zāles...
a notiek šausmas kuras ārēji izskatās ka cilvēkam ir labāķ , bet īstenībā cilvēks turās tikai aiz sāpēm un
cerībām kā viņam nebūš sliktāk , lai tikai dabūtu tās zāļes jo viņas aizmirstot iedzer rodas šausmīgas bailes
jo sajūtas mainās un tu nezini kas būš. psihiatrs arī saka ka nedzerot zāles būs vēļ sliktāk.

psihologs runā lidzīgi kā mācītājs, rodas tā sajūta ka
psihologs ārstē garīgi slimus civlēkus
bet kad vīņš tur papļurkst un gudri kautko runā kā arīgi austāka būtne
pēctam nāk ..... nekas...

tāpēc jatiek galā pašiem

hopeless Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Sveiki!
> as mācīties, strādāt, nezinu, kur
> aizskriet no sevis. Raudu katru dienu, jūtos
> reāli nevienam nevajadzīga ar savam
> problēmam...Nezinu, ko darīt..


lasi ko raksti

jūties nevajadzīga
kas var palīdzēt

nu tad pamēģīni to visu pagriezt otrādi

atrodi cilvēkus kam vaig palīdzbu... nevis tev palīdzēt, bet palīdzi tu
kaukur piem kautkādos brīvprātigos , kas veciem civlkiem palīdz, invalīdiem
vai kauko tādu, dzīvniekiem piem... nu brīvprātigi vai ne nezinu

un tu būsi vajādzīga, visiem būs po tava distonija, kura īstenībā ir diagnoz kuras nav
vienk iet visiem simptomiem , a ārtam kkas jāraksta

no zālem var nokāpt tiaki gŗūti, ja vienā vidē tusē tad cilvēki pierod un nekas pi epsiha nevaed
dzrt eko pārtiku visko skalojšu

ļoti palīdz fiziska slodze,nu svidru veidā, vinreiz dienā jānosvīst lidz slapjiem sviedriem
tas izdzen visādus toksīnus un arī asisnrite uzlabojās a tā ir svarīgākā lieta galvā

Mana pieredze gan ir tāda, ka psihiatri tomēr izvērtē situāciju un nemaz nedarbojas kā narkodīleri, bet neirotiskus traucējumus cenšas nenozāļot, tagad sūtot pie psihologa vai psihoterapeita, jo nu jau tādi mums labu laiku ir. Tēmas autore, Tu vari būt ļoti laimīga, ka esi piedzimusi tagad, kad ir pieejama daudz labāka palīdzība, Tev ir lielas iespējas un labas cerības, tāpēc ir vērts domāt par to, kā pārdēvēt niku :)

Psihologs vai psihoterapeits, protams, nesakārtos Tavu dzīvi un visu, kas darās Tavā galvā, tas ir atbalsts un arī palīgs, lai Tu pati sevi labāk saprastu un pati to spētu izdarīt, nekādas burvestības, tā nav arī ārstēšana tradicionālā izpratnē. Labā izpildījumā psihoterapeitam nav jāraud kopā ar klientu, bet jābūt maksimāli neitrālam, lai Tu sadzirdi pati sevi. Ja Tu gaidi, lai viņš tur baigi emocionalizējas līdzi, tad tas nozīmē, ka Tu it kā gribi mammu, kas pieaugušiem cilvēkiem vairs nepienākas, bet es nenosodu un nekritizēju Tevi; īstenībā es ļoti labi zinu, kā tas ir, jo pašai tā ir gribējies. Paiet zināms laiciņš, kamēr saproti, kas vispār pie psihoterapeita notiek un kāda ir viņa loma.

Kas īsti par problēmu bija man?

Pēc senas diagnozes neiroze ar depresiju; es šeit patiesībā par sevi esmu rakstījusi diezgan daudz, katram ir savs ceļš, kas diemžēl visbiežāk ir vairāku pboblēmu komplekts (psiholoģiskie faktori ģimenē, arī bioloģiskie un ģenētiskie), tāpēc jau ir psihologs vai psihoterapeits, kas palīdz risināt tieši manas vai Tavas problēmas ļoti privāti un individuāli, tā nav viena slimība, ko ārstē visiem vienādi. Katram ir savs ceļš, kā viņš ir iedzīvojies depresijā, un katram savs ceļš, kā no tās iziet.

Esmu lietojusi arī zāles, un nekas traģisks ar mani nav noticis, atkarīga neesmu, antidepresantus pārtraukt nekad nav bijusi problēma, 18 gadu laikā ir bijuši 3 AD kursi.

Mana atlikusī problēma ir miega traucējumi, bet es par to šausmīgi neiespringstu un nekompleksēju, ja man kādu laiku ir jālieto miega līdzekļi; tas parasti sākas no kāda lielāka stresa – esmu sapratusi, ka uz visa veida stresu reaģēju asāk nekā citi vidusmēra cilvēki, mani var vieglāk izsist no sliedēm, bet psihoterapija noteikti ir palīdzējusi nekļūt par smagu psihiatrijas pacientu ar 5 vai 7 zālēm dienā (es biju uz robežas), un izturība pret to pašu nelaimīgo stresu noteikti ir augusi.

Aberz aizmirsa pateikt, ka viņam nav darba, jo to nespēj veikt, nav ģimenes... ja tā grib un drīkst atļauties dzīvot, tiešām var neko ar sevi nedarīt un visus potenciālos palīgus (dakterus, psihologus) uzskatīt par elles izdzimumiem. Es gan tagad neironizēju par cilvēku, kas ir slims, bet tikai vēršu uzmanību uz to, kāds ir rezultāts, ja atsakās pilnīgi no visa, kas ir pieejams.

Mēs esam maza postkomunisma valsts, pagaidām ar mazu saprašanu par palīdzības iespējām šādos gadījumos, bet nekad nevajag kautrēties to lūgt un meklēt, arī cenas ziņā psihologi un psihoterapeiti mēdz būt ļoti pretimnākoši, ja vien pašam ir motivācija; ir visādas iespējas meklēt lētāku vai pat bezmaksas palīdzību. Dzīve ir viena, un to vajadzētu iemācīties vērtēt. Vienmēr būs kāds cilvēks, kas neliegs vismaz padomu vai būs gatavs dalīties savā pieredzē.

Vismaz tie, kas pazīst/ir pazinuši depresiju, parasti ir atsaucīgi, jo zina, kā tas ir: ilgu laiku bezspēkā cīnīties vienam un tamlīdzīgi. Bet katra cilvēka pieredze ir tikai viņa pieredze, Tev pašai daudzas lietas būs citādi, bet Tu vari izvērtēt, ko no dzirdētā un lasītā tomēr iespējams izmantot tieši Tavā situācijā.

Daudz informācijas ir arī grāmatās, palasi kaut ko par šiem jautājumiem un padomā, kas Tevi uzrunā. Ir, piemēram, cilvēki, kam palīdz meditācijas u. tml. prakses.

Iespējams, ka Tu nebiji satikusi īsto psihologu/ psihoterapeitu. Ir jābūt sajūtai, ka psihtrp. ir "Tavs cilvēks", to parasti sajūt pirmajās 1-4 vizītēs. Ja ceri, ka pshtrp. vislaik raudās kopā ar Tevi- tas Tev nepalīdzēs saprast KĀPĒC ar Tevi notiek tā, un ko Tu vari pati darīt. Jo tas process notiek savādāk. ~2mēneši ir maz priekš Tavas problēmas.

Vairākas reizes esmu izgājusi cauri depresijai. Kopumā šī Lielā Melnā Dāma ir patērējusi vairākus gadus no manas dzīves- pilnīgi tukšus. Ja brīžiem esmu bijusi slinka, lai kaut ko mainītu dzīvē,tad bailes atkal satikt Lielo Melno atkal piespiež mani kustēties. Esmu iztikusi bez psihiatriem, bet...
Man padsmit gadu laikā ir bijuši vairāki psihologi,pshtrp. No dažiem esmu daudz mācījusies "savākt galvu", bet daži ir bijuši nekādi. Laiku prasīja arī saprast, ko es no psihoterapeita vēlos/ kā tas notiek.

Tagad Lielā Melnā depresija mani apciemo reti un tikai garāmskrienot.
Atrodi savējo psihtrp. un strādā kopā ar viņu. Ar laiku būs labi.



Edited 1 time(s). Last edit at 29.11.2013 17:27 by kachenite.

Sveika, man ir ta pati diagnoze un loti lidzigi aprakstits tam kaa es jutos. Ja gribi parunaties vari man uzrakstit miiiice@inbox.lv

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------

> nekļūt par smagu psihiatrijas pacientu ar 5 vai
> 7 zālēm dienā

man te viens 20 gadīgs meitēns ar depresiju dzer 6 zāles dienā... ko par to saki?
laikam jau psihiatrs grib vnk noindēt :)

Normāli, nu ko es varu teikt, to pašu, ko vienmēr...

Ja neies pie psihologa/psihoterapeita, tas ir neizbēgami.

Vispirms vajag vienas zāles, tad otras, lai noņemtu pirmo zāļu blaknes utt. u. tjpr.

Un ko psihiatram darīt? Viņiem bieži pārmet neirožu nozāļošanu. Esmu runājusi ar viņiem gan te, gan ārzemēs. Viņi saka: ko mēs varam iesākt, ja cilvēks nekā nedara... par VD un depresiju augstākā un zemākā līmenī raksta teju visa sievietēm domātā prese, ir cilvēku atsauksmes un dzīvesstāsti, arī latviski ir izdotas/tulkotas grāmatas par to, ko un kā cilvēki ir cīnījušies... šis forums ir pilns ar pieredzēm: "Alstere", ",,,", "fox", "Runcene", "kachenite", "madcynics" utt.

Atrodi vienu cilvēku, kas to ir izārstējis ar zālēm... nebūs PILNĪGI NEVIENA. Cilvēkam vienmēr kaut kas ir sevī jāmaina. Braši, ja to saprot, pamana un izdara pats – tad uz priekšu, bet, ja nevar, tad nav ko kaunēties meklēt atbalstu. Es, piemēram, nesparatu nekā, kas ar mani notiek: vienkārši slikti bez gala.

Ir muļķīgi vainot psihiatrus, neviens taču ar varu tur neved, un viņi nav psihologi; daudzi no viņiem ir labi ķīmiķi un no krīzes izved, bet nu vajag taču cilvēkam kaut ko piespiesties un darīt arī pašam... kaut vai aiz ausīm vilkt sevi pastaigā, kaut nelielā darbībā. Man savulaik bija mocības pat no rīta saģērbties.

Man 20 gados ne tuvu nebija tādu palīdzības iespēju, kādas ir tagad. Manā dzimtā teju visām tuvākajos rados esošajām sievietēm ir kaut kādas problēmas ar veģetātiku, depresiju (bija smaga karalaika bērnība ar nabadzību, badu un redzētām šausmām)... Divas pašas vēlāk strādāja psihiatrijā, toreiz kolēģi ārsti raustīja plecus un nekā labāka par zālēm un daudz svaiga gaisa nespēja ieteikt, nebija zināšanu, nebija pietiekamas izglītības, nebija ārzemju informācijas.

Es sāku iet pie psihoterapeita, kad man bija jau 38 gadi, kad sabiedrībā jau bija kaut kāda saprašana, kas viņi tādi un ko dara, bet man dzīvē daudzas iespējas bija zaudētas, vilcieni aizgājuši, atlika daži rati, ko velk zirgi, bet arī tos nesmādēju.

Mana toreizējā psihiatre bija diezgan uzmanīga (tobrīd 9 gadus biju sēdējusi tikai uz zālēm, citādi es 3 reizes dienā gribēju mirt) un teica, ka var palikt sliktāk, jo tādi gadījumi tiešām bija. Uz kādu brīdi palika jau arī, bet tā ir aizsardzība un bailes ieraudzīt savas ēnas puses un tikt no šīs "slimības" vaļā, jo tā ir kļuvusi mīļa un izdevīga.

Nu tāds cietējs... psihiatrs laipns, bet, ja daudz zāļu un tās nelīdz, tad, protams, slikts. Vienmēr var atrast vainīgo.

Turklāt biju audzināta dziļi konservatīvā kristīgā garā, un attiecīgā draudze pilnīgi noliedza jebkādu psiholoģisko palīdzību. Es biju pilnīgi viena savās izvēlēs kopā ar savu toreizējo draugu un tagadējo vīru, kurš bija izmisumā, ka nevar man palīdzēt. Protams, šādas baznīcu runas ir muļķīgas, un ne visi garīdznieki mūsdienās vairs ir tik dumji (daudzi no viņiem ir labi mani draugi), bet tāda bija mana tā brīža situācija un mana vide. Es pārvarēju šausmīgas bailes. Bet tagad ir tik daudz informācijas un atbalsta; ja labi cenšas, arī bez maksas kaut ko var atrast.

Es biju izlasījusi pāris psihoterapeitu grāmatu un divas intervijas ar vienu psihoterapeiti, kura vēlāk kļuva par manējo. Man bija tik slikti, ka nebija ko zaudēt, es biju gatava pēc nāves nonākt arī ellē par šo "grēku". Savu radinieču darbavietās biju atskatījusies hronisko psihiatrijas pacientu izskatu un negribēju kļūt par vienu no viņiem.

Runa jau nav par zālēm, bet atbildību. Ir cilvēki, kam varbūt kādas zāles vajadzēs visu mūžu, un saprātīgs psihiatrs palīdzēs sakārtot situāciju, lai vajadzētu vismazāko iespējamo devu. Es nezinu, vai man vajadzēs, grūti pateikt, bet psihologs vai psihoterapeits var palīdzēt uzkrāt sevī resursus, lai var tikt galā ar dzīvi un to baudīt; tas ir arī ceļš, kā sevi iepazīt, un nav mazāk svarīgs. Bieži cilvēki ir depresijā tāpēc, ka nepazīst sevi un dara to, ko nemaz negrib, bet to neapzinās, viņi dara to, ko grib mamma, tētis, skolotāja, vīrs/sieva vai sabiedrība. Psihologs ir labs spogulis, lai to varētu ieraudzīt. Daudziem bērnībā dažādās formās ir sapotēts, ka viņi ir neveiksmīgi muļķi, bet vēlāk izrādās pilnīgi citādi, ja vien ir drosme dzirdēto ignorēt. Savukārt šeit psihologs būs labs morālais un emocionālais atbalsts.

Esmu lielu daļu no saviem vecajiem komentiem izdzēsusi, tāpat, kā Tu, Runcen.
Pazīstams cilvēks atšifrēja mani forumā. Ne visu, ko es te rakstu, ir jāzina cilvēkiem, kas mani pazīst reālajā dzīvē.

Ok, bet Tu jau arī tagad raksti lietas, kas var noderēt...

Daļa ļoti seno manu komentāru ir dzēsti tālab, ka es iesaistījos nelietderīgā kašķī, ko vairāk negribu atkārtot, pilnībā izlietu jau nesasmelsi, bet nu tomēr... Es nebaidos, ka mani varētu pazīt (bet to vienmēr lemj katrs pats); man vēl pašai ir tāds ceļš priekšā, ka ir jāpiedod kādiem varmākām, citādi es nevaru notikušo pilnībā palaist; jālūdz piedošana tiem, par kuriem savulaik domāju, ka viņi man dara pāri, bet tā bija tikai mana bērna muļķīgā uztvere. Man pati rakstīšana grūtības nesagādā, un es nebaidos dalīties. To, ko gribētos pateikt, kaut kur kaut kad atklāšu plašākā rakstītā veidā, bet tas gan nav sevišķi viegli emocionālā ziņā, tāpēc mazliet vilcinos un arī saudzēju vēl kādu cilvēku, kurš ir dzīvs, un pēc tā, kas notika ar mani, zaudēja veselo saprātu... Bet tas noteiktā līmenī, protams, būs "cenzēts" materiāls, kur pilnībā viss tāpat nebūs pateikts, jo ir lietas, ko mēs visi paņemsim līdzi uz citiem plašumiem, bet runāšana/rakstīšana ir ieguvums sev, kā publiska grēksūdze, un var palīdzēt arī kādam citam. Esmu izlasījusi diezgan daudz apjomīgu un mazāk apjomīgu dzīvesstāstu, un tie vienmēr kaut ko ir devuši. Varbūt citiem cilvēkiem nepatīk lasīt – nu ok, tad tā ir viņu izvēle, un viņiem ir atrasti citi risinājumi.

Jebkurā gadījumā, ja ir interese, visos latviskajos forumos (esmu manījusi arī dažos žurnālos) ir cilvēki, kas raksta par trauksmi, depresiju, panikas lēkmēm, cik nu katrs dziļi grib, un arī par to, ka viņi vismaz kaut kādā līmenī ir sapratuši cēloņus, izkūlušies un var dzīvot, kur un kā vēlas, veidot privāto dzīvi, kā vēlas, un arī rūpēties par savu iztiku.

Ja ir vēlme, var palasīt angliski, tur neviens nevienu nepazīs, cilvēki ir izdevuši arī grāmatas.

Mans iepriekšējais komentārs tapa tāpēc, lai tēmas autore un arī pēdējais jautātājs saprastu, ka daudziem varbūt ir bijis līdzīgi vai uz to pusi, bet, ja vien tā nav kāda bioloģiska psihes slimība (šizofrēnija utml.), tad ir iespējas atvadīties no sešām zālēm dienā, un psihiatri no pakaļas točna neskries.

Manuprāt, kachenite un Runcene ar savu atklātību, uzrakstot šo visu (pēdējos komentārus garos), jau kaut kādā mērā ir apkārtcilvēkiem palīdzējušas. Paldies, par to!
Godīgi sakot, pati labprāt gribētu vēl zināt citu pieredzi, īpaši, ja tie ir smagi varianti bijuši.... Un Runcenes doma, to kādreiz kaut kur piedāvāt citiem, šķiet dikti laba. Jo citu dzīves piemērs var kalpot kā uzmundrinājums savu soļu speršanā.

Tagad brīžiem iegriežos šeit, jo laikam esmu nonākusi stipri zemā punktā. Raksturot situāciju varētu tā, ka esmu kā radījums, kas redzēja mērķus, gāja panesīgu ceļu līdz viņiem, bet nu ir tā, ka visi ceļi un mēŗki ir noveduši pie rezultāta, ko var apzīmēt ar putna sišanos stiklā. Aiz stikla redzu mērķi, bet tuvāk netieku ne grama. Atgriezusies senā frustācijas sajūta.

Man tā tīri praktiski interesē šāds jautājums. Kad izlēmāt par katrām jaunām izmaiņām (arī metodēm), vai uzstādījumu (mērķi) mainījāt radikāli? Tas ir- vai turējāties pie mērķiem, kas iepriekš šķita svarīgi (vai arī to svarīguma apliecinājumu guvāt terapijā), vai arī neredzot labu rezultātu bijāt spiestas mainīt arī mērķi, līdz pat absurdam?

Šobrīd esmu situācijā, kad veicot virkni praktisku darbību, šķiet, esmu nonākusi strupceļā. Un domāju, tātad mans mērķis ir slikts vai nereāls...

Un tad rodās pārdomas, ka vajag citu mērķi, bet tad tas būs saistīts atkal ar citām iekšēju izjūtu pretrunām. Vispār nesaprotu, kāpēc tieši tagad, kad izgāju šoruden cauri vairākām sarežģītām situācijām, uznācis tāds sabrukums. Kad šķita, ka viss sāk sakārtoties (nu reāli drusku tā bija) Neredzu vairs ko varu tālāk izdarīt. Jo situācija ir tāda, ka ''pie kurpnieka taču iet labot apavus, nevis gaidīt, lai viņš zvejo zivis jūrā...'' Katrs jauns mēģinājums beidzās ar gandrīz šādu absurdu...

Tīri praktiski- sākumā nopriecājās par piedāvājumu, bet tad grib, lai piekrītu noteikumiem, kur savu ieguldījumu praktiski zaudēju. Līdz ar to, veselā saprāta vadīta (tā tobrīd domāju) neparakstīju dokumentus (faktiski- spriedumu), bet tagad drausmīgi sevi šaustu. Lai gan ar prātu domāju, ka nepiekrītot riskantam darījumam, pasargāju no nepatikšanām sevi nākotnē. Jo ir bijuši gadījumi (pieredze), kad piekrišana sadarbībai beidzās pa sliktu man.

Tev tas ar darbu saistīts?

Faktiski jau ar daudz ko. Bet jā, šobrīd krenķējos par darba jautājumiem... Jo, ja tur būtu okei, tad secīgi varētu turpināt risināt pārējos jautājumus viena pati.
Man galīgi nepalīdz, ja uz mani sāk kliegt. Un par to, ka vēlos risinājumu meklēt. Jo darbs trūkstot tūkstošiem cilvēku.....

Cik noprotu no otra cilvēka viedokļa par sevi, tad ir tā, ka esmu lecīga, jo šaubīgās situācijās neesmu sakodusi zobus, bet iebildusi. Un tāpēc esmu tur kur esmu....

Viens piemērs. Mana iesniegtā prece veikalā atrašanās laikā ir cietusi (fiziski, laikam nokritusi zemē un tāpēc šis tas saplīsis). Es, ''lecīga'' būdama, gribu, lai par sabojāto man tomēr, ja ne vismaz samaksā, tad vismaz godīgi pasaka, ka jā, bija tāds negadījums, ka nokrita zemē, ko tagad darām? Nevis vēl noslēpj defektus.... un melo. Sadarbība izjūk. Meklēju nākošo variantu.... Bet to variantu jau nav tik daudz.

Izmisumā gribu spert vēl vairāk soļus, piedāvāt vēl citur. Bet tur šmaucot darbiniekus un par mani tikai paņirgāšoties. Tātad, esmu pati bijusi vainīga iepriekšējos gadījumos, ka nesakodu zobus un neklusēju. Ja būtu klusējusi, sadarbība, iespējams, būtu vēl šobrīd bijusi.

Otrs variants. Kā jau teicu, neparakstīju apšaubāmu līgumu, kur izdevīgums (garantijas) ir izteiktā vairākumā tikai vienai pusei.

Un trešais- ietaupīju ģimenes budžetu, atsakoties braukt (varbūt arī riskēt) uz vienu tālāku vietu, kur mani aicināja piedalīties ar savu darbību.

Domāju, ka lieki neriskējot, taupu resursus visiem. Bet nāk virsū trauksme no bailēm, ka būšu darījusi pa maz.. Un, ka šāmēneša iespējas būšu izsmēlusi, palaidusi varbūt garām kādu izdevību.

Runcene, jā, man darbs ir nepietiekoši. Bet nevis nodarbinātības, laika ziņā, bet finansiālajā ziņā.

Šodien ir gandrīz tikai pirmā vai otrā diena, kad šogad nedaru neko, sliktākajā nozīmē, tikai ar bērnu kopā svešvalodu pamācījos drusku. Un vakardien aizgāju uz veikalu un vakariņas uztaisīju (pirms tam gan pusi dienas kārtoju darba jautājumus un vakarā vēl liku sludinājmu ar pieteikumu) Pārējā diena, svētdiena, bija - bezdibenis.... Piecēlos un sapratu, ir ''čau''...šodien ar mani. Kājas, rokas ļenganas, vingrojumus veselībai teju ar pārcilvēcīgu piepūli knapi izdarīju.

Nezinu, varbūt rītdien abi pārējie cilvēki kādu brīdi no mājas pazudīs un vienatnē atgūšu saprātu bišķi.....

Ja sieviete iziet darba tirgū, viņa aktivizē savu vīrišķo dabu, kur ir lietišķums, veselīga konkurence un darbi, nekādu garu runu.

Neizdevīgi līgumi noteikti nav jāparaksta, bet Tev ir tiesības konsultēties ar juristu un uzreiz neko neparakstīt.

Ja Tu iebildi par sabojātu preci, tas ir tikai normāli, bet daži cilvēki, izdzirdēdami kādu stingrāku vārdu, tur uzreiz saskata kaut ko teju vai psihiatrisku, kas patiesībā varbūt sēž viņu pašu galvās.

Es saprotu, ka esi satraukta, ja nav darba, pati esmu pašnodarbināta, viss ir piedzīvots; loģiski, ka sievietei ir vajadzīga sava nauda. Arī esmu pieļāvusi kļūdas, ir bijuši kritumi, citreiz vienkārši tā notiek, ka es vai Tu piedzīvojam neveiksmi, tāda ir dzīve; zaudējuma sajūta liek justies bēdīgam, bet neļaujies izmisumam, meklē jaunas iespējas.

Kādas psihoterapeites kliente reiz bija izteikusies: " Iemācies nopelnīt naudu, un tad varēsi precēt, ko gribi."

Tu vari padomāt (uzticēt to dienasgrāmatai), kas Tev traucē būt veiksmīgākai, identificēt problēmas un strādāt ar tām. NVA reizēm piedāvā psihologu konsultācijas karjeras jautājumos.

Par šīm tēmēm ir izdotas arī grāmatas; bibliotēkā noteikti kaut ko var atrast, ne viss ir jāpērk.

Protams, tas viss iet roku rokā ar pašvērtējumu un iekšējo stabilitāti/drošību; ja ir ļoti grūti un ja nevari atļauties psihologu, vari zvanīt kaut vai uz krīzes centra tālruni, tur Tev vismaz palīdzēs saprast savas izjūtas, kas arī ir svarīgi.

Runcene Rakstīja:

> Kādas psihoterapeites kliente reiz bija
> izteikusies: " Iemācies nopelnīt naudu, un tad
> varēsi precēt, ko gribi."
>
kas Tev traucē būt veiksmīgākai, identificēt
> problēmas un strādāt ar tām. NVA reizēm
> piedāvā psihologu konsultācijas karjeras
> jautājumos.

Paldies, varu Tev piekrist. Jēdziens ''iemācies nopelnīt naudu' ir ārkārtīgi ietilpīgs..... Jo tā jau arī ir, ja to var, tad var visu pārējo... Man gan nauda nepieciešama, lai panāktu gluži pretēju efektu- atprecētos..... Un būtu tālāk no tādām lietām....

Par pārējo. Kaut kas man liek domāt, ka tieši tad, kad apjaušu, kas man liedz būt veiksmīgai, nāk krīze. Un šausmīga trauksme. Jo es nobīstos no tās apjausmas. Vai arī pēc sarežģītām situācijām. Faktiski radikāls pasliktinājums uzradās pēc vienas vai divām sarežģītām sadzīviskām situācijām (arī emocionālām), kur nācās pieņemt riskantus lēmumus, ar nosodījumu par to, ka vispār esmu tādā situācijā nokļuvusi (lai gan tehniskas dabas, ne cilvēkfaktora pēc), piedevām kopā ar bērnu. Bet es cīnījos kā varēju. Nenolaidu rokas. Lai gan biju situācijā, kad man vispār nav vairs kur palikt, vēlā vakarā, salā, tumsā. Jo palīdzību, ko normāli tādās situācijās sagaidītu ģimenē no otra partnera, nevarētu, nevarēju saņemt.
Atrisināju. Pēc tam pat iekšēji lepojos, ka nezaudēju tajā brīdī savaldību, rīkojos ļoti racionāli, bet atceros, ka nokļūstot mājās, drebēja vismaz pāris stundas rokas, bet pašā likstas brīdī, kad vēl nezināju, kā tas beigsies, sāka no iekšējā stresa lēkāt viena kāja mašīnā....pret savu gribu. Nekad tā nebija bijis.

Gandrīz kā mantru pie sevis domāju- es to atrisināšu, es to atrisināšu, gan jau būs kāds variants... Izlēmu stingru soli, kas jāizdara vispirms (drošības ziņā), lai tālāko varētu improvizēt. Tā bija gandrīz bezizejas situācija un zinu, ja būtu bijusi kopā ar otru no ''ģimenes'', tad būtu sacelta drausmīga histērija (burtiskā veidā). Un atrisinājuma varbūt nebūtu vispār.

Bet jā, ieguvu kārtējo pārliecību, ka varētu viena ar bērnu tā arī nosalt uz ceļa, bet nekādu palīdzību no otra nesagaidītu. Kad ir kas sarežģīts, izliekas par beigtu... Katrā ziņā, tā sajūta ir un bija tāda, ka principā atstāj nomirt teju uz ceļa...

Nu labi, ka neskatoties uz visiem saviem švakajiem nerviem, es tomēr šādās situācijās vienmēr esmu tā savaldīgā, racionāli domāt spējīgā. Mierināju bērnu, ka gan kaut ko mamma (tas ir es) izdomās (pati tam īsti neticēju tajā brīdī).

Varbūt tās piedzīvotās nelielās šausmas drusku atstāja kādu paliekošu iespaidu? Paveicu visu ekonomiskāko un fiziski iespējamāko, kas vien tajā brīdī bija pieejams. Bet tagad pat atceroties drebuļi sāk kratīt.

Jā, par pārējām iespējām esmu interesējusies. Bet, lai dabūtu NVA kādus padomus vai kursus, ir jābūt bezdarbniekam. Un te atkal ir akmens. Es negribu ''lauzt'' pašnodarbinātā statusu, jo tas tad ir jāsaista ar sava jau izdarītā veikuma utilizēšanu... Esmu tur daudz ieguldījusi, būtu katastrofa to likvidēt. Nav tā, ka man vispār nav ieņēmumu nekādu visu laiku Tāpēc uzskatu, ka ir lielāka jēga saglabāt pašnodarbinātību,paralēli joprojām meklējot stabilākas vai regulārākās iespējas, nekā iegūt bezdarbnieka statusu bez nekādiem līdzekļiem.

Acīmredzot, jūtos morāli slikti par savu nespējīgumu. Bez tam, pamanīju, ka pēkšņi manī uzplaiksnīja sociofobe.... Kā uzzināju par vakanci, kur jābūt cilvēku pulkā....

Droši nepateikšu, bet kaut kad manīju, ka viņi kursus piedāvā arī tiem, kam risks zaudēt darbu, arī pašnodarbinātajiem, bet varbūt man veca info.

O, paldies, noteikti parakšos netā!

Tu jau vari aiziet uz savu nodaļu vai piezvanīt.

Un vēl ir visādas diezgan sakarīgas grāmatas par to, kā sākt un noturēt savu biznesu: http://www.dummies.com/how-to/content/small-business-for-dummies-cheat-sheet.html

Ja nelasi angliski, varbūt kaut ko līdzīgu var atrast krieviski.

Un kā Tev ar pieeju psihologam? Tu vari izvirzīt problēmu, ka vēlies vairāk nopelnīt, nerunājot par visādām ģimenes utt. lietām. Dažas pašvaldības apmaksā kādas pāris vizītes.

Meklēšu kaut ko bibliotēkā.
Un jā, nauda jau ir saistīta ar pieeju (nepieeju) psihologam. Apburtais loks.

Ja aiziešu uz pašvaldību ar šādu jautājumu, labākajā gadījumā tur visi smiesies vēderus kutinādami.... Tādā veidā sevi pazemot gan negribu....
Galu galā, es taču neesmu vēl nonākusi reāli uz ielas, skrandās arī neģērbjos. Tur jābūt, manuprāt, kaut kam ārkārtējam..... Ārkārtējakam par manu situāciju. Lai nekļūtu par apsmiekla objektu visā pilsētā.... Bez tam, lieliski atceros, kā, kad biju darbā ''zem pašvaldības'', kā žņaudzās ar līdzekļiem pat tiešo darba pienākumu veikšanai.... Kaut kas tāds (atbalsts) ir iespējams tikai tad, ja palīdzības lūdzējs ir tuvs rads vajadzīgajām personām.

Meklēšu vien citus uzmundrinājumus. Manuprāt, pašnodarbinātam cilvēkam iet lūgt palīdzību ir pilnīgs elles caurums, ja vien labprātīgi negrib, lai būtu vēl sliktāk un pēc tam ar pirkstiem rādītu.

Paldies, Runcene. Vadīšos pēc pieejamās literatūras un sirds pakratīšanu šeit. Man jau tās izmaiņas gribās sasniegt nesatraumējot vēl vairāk savu reputāciju.

Starp citu, ļooooti sen atpakaļ man bija tie bezdarbnieku kursi, pirms pašnodarbinātības. Tur, pie psihologa, karjeras jautājumos, noskaidrojās pēc testiem tieši tas, kas man vienmēr baigi vilcis un interesējis. Ar izteiktām līknēm. Un sakrita, kā labvēlīgas gan manas jau iegūtās izglītības, gan darba pieredze un tamlīdzīgi.

Faktiski sanāca tā, ja atvirzīšos no tā galīgi nost, tad nonākšu sfērās (darba), kas man galīgi pēc testiem neder. Piedevām, domāju, ka liela loma bija arī tam, ka viņa (psiholoģe), sniedza tādu interesantu sajūtu pēc vēl viena testa grupas darbības veidā, noticēt drusku sev vai nekautrēties runāt par tām pozitīvajām lietām, ko katrs māk jau. Tieši uzsvēra to, kāpēc es vārdiski vai tekstiski neuzsverot visas savas mākas... Bet es tā nebiju audzināta, ar kaut ko lielīties, vēl jo vairāk ar savu darbu.
Tagad šajā aspektā iespējams pārspīlēju....Mēģinot sevi uzslavēt pati.

Pūkaine, Tu esi tas, ko pati par sevi domā.

Protams, nezinu Tavu situāciju, bet tik un tā ej ar paceltu galvu.

Tev sociālajiem nav jāatskaitās, kāpēc gribi iet pie psihologa; starp sociālajiem ir labi, normāli ļaudis, bet ir arī duraki, kā visur, bet par tiem nospļaujies; ir ļaudis, kas tērgā un no tā barojas, jo viņi citādi nespēj uzturēt savu knapo vai neesošo pašvērtējumu, nebūsi Tu kā objekts, viņi dabūs citus. Viņi nevar sagraut Tavu reputāciju, fui, nesāc pat pieļaut tādu domu....

Neej kā pelēkā pele, Tev ir bērns, viņam droši vien tuvojas pusaudžu vecums, Tu varētu gribēt to labāk izprast; kāpēc Tu, piemēram, nevarētu kā argumentu minēt to? (Ja gadījumā Tev jāatkaitās, kāpēc gribi psihologa konsultācijas.)

Es nezinu, bet vai nav tā, ka Tu visur redzi savu valdonīgo māti? Tas nav pārmetums, bet mans minējums.

Man galīgi nebija naudas, un es lūdzu psihoterapeitei pazemināt cenu; es zināju, ka man var pateikt "nē", man bija bail no atraidījuma un no tā, kur tad es likšos, arī no apkaunojuma, bet tā vietā es saņēmu ļoti lielu atbalstu.

Nepadodies, Pūkaine, Tu esi jauka, gudra, uzņēmīga sieviete un laba mamma, kas rūpējas par bērnu, cik vien var, pati būdama diezgan smagos apstākļos.

Būt pašnodarbinātam ir liela drosme, es zinu, kā tas ir; Tu to esi varējusi, nesāc domāt par sevi to, ko par Tevi domā kādas muļķes...