Lieta tāda ka vai nu esmu pārāk labi audzināts vai ir asinīs kautkāds "taisnīguma" gēns no senčiem bet katru reizi kad sastopos ar netaisnību smagi uzvelkos..knapi valdos lai neizdarītu kautko kas 'salabotu' situāciju. Tā ir slimība vai fīča? Varbūt nervu zāles(nomierinošos jāsāk lietot?). Kādreiz teica ka tas tāpēc ka -ņemot pie sirds- bet ko tad darīt? Cīnīties pašam ar sevi, nedarīt neko un bojāt nervus un pieļaut netaisnību vai nez. iet policjā, apsardzē vai citur kur to vajag un attīstīt šīto instinktu? Varat neuztraukties - pagaidām nav ne melnās jostas ne kačaku medaļas bet tas tikai pagaidām un nav jau obligati jābūt vismaz vienam no šiem lai varētu ko reāli izdarīt...vispretīgākais ir arī tas ka komplektā nāk laba sirds. ):

Dzimums,vecums, svars/augums. Apmatojums uz sejas,krūtīm...?

Es mēdzu pafilozofēt par tēmu, ka pasaulē nav vienas kopīgas taisnības un taisnības izpratne katram cilvēkam atšķiras.
Man ir mana taisnība, bet kaimiņam aiz sienas (viņš man traucē gulēt)- cita. Ja ierodas kāds 3.cilvēks no malas un taisnības labad krāmē pa purnu, tā var ievārīt vēl lielāku netaisnību.
Esmu strādājusi policijā un apsardzē. Tieši tur strādājot, var labi redzēt, ka pasaule ir pilna ar netaisnībām. Tā bija jau pie Ēģiptes piramīdām un ir tagad. Turklāt, policijas darbā ir svarīgi, ka cilvēks ir nosvērts krīzes situācijās, nevis "uzvelkas". Es policijā gribētu sev nosvērtu un loģiski domājošu pārinieku ar vismaz vidēju intelektu.
P.S. Mazdaktera jautājums par Tavu vecumu arī ir būtisks. Cik jauns/ vecs esi?