Vai 25 - 30 gadu vecuma butu vel jaklausa vecaku padomiem un velmem attieciba pret sevi? Vai labak ir cinities pasam vai pienemt vecaku palidzibu? Palidziba netiek prasita, vecaki pasi grib palidzet, bet ir velme tikt gala pasa spekiem. Kas ir vertigak iziet grutakai pieredzei un pasam pamazam uzlabot savu dzivi, vai pienemt vecaku materialo palidzibu?

Universālu padomu,nezinot konkrēti-kas tiek prasīts,ir grūti dot,jo-daudz kas atkarīgs-vai dzīvojat kopā,vai atsevišķi un-kapēc jautājums šajā sadaļā....ja ir problēmas ar veselību,tad dažkārt jāatrod tāds gudrs vidusceļš,tas vispār jebkurā gadījumā......bet-nu-veselam cilvēkam vērtīgi ir nostāties uz savām kājām,arī slimam....un-jautājums-ko tad vecāki iesaka vai prasa,daudzas ir elementāras un pašsaprotamas lietas,ko būtu jāsaprot un jāpilda,citas savukārt varētu būt pilnīgi nepieņemama jaukšanās jauno dzīvē.....

Vecākiem ir viena lieta,kas nav mums, jaunajiem. To nedod arī izglītība. Tā ir dzīves pieredze. Tās nācijas, kas ir audzinātas bezgalīgā cieņā pret vecākiem, skolotājiem un priekšniekiem ir sasniegušas daudz vairāk par anarhiju sludinošām.
Saprāta robežās palīdzība ir jāpieņem. Bet nevajag lauzt savu es. Viņi palīdz tev tikt uz kājām. Tu viņiem palīdzēsi vecuma un bezspēcības laikā. Tāda ir dzīve. Tas jāredz bērniem, jo arī tu kļūsi par vectētiņu.

Nevis "cik ilgi" jāklausa bet "cik daudz". ;]