Hello visi, kas cieš ar šo kretīniskāko kaiti ever.

Pats vēl jūtos gana jauns savos 24 gados, visu mūžu esmu bijis kautrīgs, brīžiem likās pārlieku kautrīgs, bet tad atskārtu tad tā nav parasta kautrēšanās, tas ir stress jebkurā kontaktā ar cilvēkiem, ar jebkuriem pat ar tuviem draugiem(bet tad stresa līmenis ir zemāks). Es sevi neuzskatu par tupu, par neglītu, par nekam nevarīgu un nederīgu. Dzīvoju diezgan pārtikušu dzīvi(tas nav vecāku nopelns), man itkā viss nepieciešamais ir, apkārt ir ļoti daudz patīkamu cilvēku, bet es prakstiski nekad ar viņiem neiesaistos kopīgos pasākumos, jauni draugi man neveidojās, tikai paziņas.

Visdebīlākais ir tad, kad Tev ir savs sakāmais, kas pat var būt gana smieklīgs, bet tad es viņu pasaku ar savu stulbo skarbumu, neskatoties nevienam sejā, bet, ja to visu teiktu ar zināmu harismu un vēl spētu pasmaidīt, tad iespējams es pat būtu diezgan smieklīgs čalis vai vismaz patīkams sarunu biedrs. Tikai žēl, ka man daudzi joki stāv galvā un paliek nepateikti, jo ar to faking saspringtumu smieklīgi tas vairāk neizklausās, drīzāk mani visi uzskata par kkādu super-nopietno cilvēku, kurš ir apbrīnojami mierīgs(ārēji).

Es pat varu katru dienu izveidot normalu sarunu, kaut ko pastāstīt cilvēkiem(protams, 90% es noklusēju, jo, brīdi, kad rodās sakāmais es to vēl 12x galvā pārdomāju un tad jau stresiņš ir uzkāpis tādā līmenī, kad es to nepasaku vai šis sarunas temats jau ir beidzies un vēlāk domāju, ka esmu pilnīgs retards).

Cīnoties ar šo modernu kaiti daudzas lietas atstāju nepabeigtas, ja ir nepieciešama kaut cik normāla komunikācija ar cilvēkiem, ja ir jāizsaka savas domas utt.

Nesen es nolēmu, ka vadzis ir lūzis, sāku meklēt visādu info, kas, kur un kā labāk. Bet es nonācu pie abrīnojamas atziņas, ka, jo vairāk tu par šito domā, jo hujov*k tev paliek, jo lasot dažādus forumus un meklējot atbildes, saproti, ka neviens īsti vesels no šitā nav ticis ārā. Pat aizgāju pie psihoterapeita, bet tur tas pats, jo vairāk staigā, jo vairāk par to domā un piedomā ikdienas komunikācijā, jo sliktāk paliek.

Šobrīd esmu izvirzījis sev mērķus, kurus es dzīvē gribētu sasniegt, kādu darbu strādāt utt. Bet no sākuma, lai to visu izdarītu ir jāizdara mans lielākais mērķis - nejusties kā sasodītām mudakam, katrā sadzīves situācijā, kad ir jāpasūta pica vai jāsamaksā par degvielu.Katru dienu ir sajūta, ka pa īstam dzīvi nesanāk izbaudīt, tad man laikam būtu jādzīvo uz vientuļas salas kopā ar orangutāniem(bet, ja nopietni man ļoti gribētos kkā attīstīt sevī normālas sakrasmes spējas un atmest to stulbo stresu, kurš ir pilnīgi lieks domājot loģiski, galu gala es tāpat zinu, ka pēc gadiem 40-50 labakajā gadījumā es gulēšu zem zemes un mani neviens īsti neatcerēsies, kā 99% cilvēku, izņemot tos kuri ir radījuši kko ievērības cienīgu vai arī kādu globālu katastrofu)

Es te negaidu nekādus super-padomus(bet, ja tādi ir droši raksti), vnk gribēju vairāk izklāstīt savu sāpīti.

man kaut kas liidziigs.

Nez kāpēc Tev ir šī sasodītā SF? Man , piemēram, vecāki bērnībā pie tā ļoti piestrādāja- katru dienu teica, ka esmu stulba, tizla utt. Tas nekas, ka pabeidzu videni kā labākā, pēc tam augstskola, un nekad neviens cits man kaut ko tamlīdzīgu mūžā nav teicis. Tomēr pat pieaugusi jūtos neriktīgi citu cilvēku klātbūtnē, tipa- visi ir tik normāli un ok, a es vienīgā kaut kāda jocīga. Tā, lūk. Lai likteņa ironija būtu vēl pilnīgāka, izrādījās, ka mātei manai ir šizofrēnija, tāpēc viņai bija nepieciešamība mani pazemot.
Padomā, kad tas sākās.

Man atkal ģimenē viss bija +/- normāli, skolā arī, bet problēmas sākās vienā grupiņā, kurā bija ap 25 cilvēki. Sīkie kverpļi diemžēl ir diezgan nežēlīgi, un brīdī, kad man izvēlētā nodarbe sāka buksēt, no kā bija atkarīgs visas grupas rezultāts, pārējie sīči sāka apsaukāt. Atbildes parādā parasti nepaliku, bet ar laiku piebesīja tas viss, un tad vispār centos izvairīties no lielas runāšanas un tādām lietām, jo jutu, ka kāds asprātis muķīs pretī kaut kādu atentātu. Vot šitais arī iedzina tādā pārliecības trūkuma bedrē, labāk izvairījos kautko darīt, jo baidījos no kļūdām, tad labāk bija nedarīt neko. Tajā pašā laikā skolā viss bija ok, es tur, protams nebiju misters "es runāju nonstopā 24/7", bija daudzi labi draugi, ar kuriem muķījām visus sīču un pusaudžu prikolus, jutos komfortabli aizstāvot visus referātus un citus darbus. Un tad vienā jaukā dienā šīs sajūtas sāka saplūst gan tur, gan tur.

Jocīgi ir tas, ka es savā galvā apzinos, ka man pat itkā ir vienalga, ko domā pārējie, bet komunicējot šis stress anyway nāk virsū. Un, jo ilgāka sarunas pauze pie galda, jo lielāks šis stress ir.

Tāirpretīga kaite, tiešām. It īpaši, ja irsmagā formā. Bet, ja vari aiziet pie psihoterapeita, tad gan jau nav tik smagi. Visām citām kaitēm ir cilvēku līdzatbalsts, bet šajai tāda nereti nav, jo nav cilvēku vnk apkārt un pasām socifoobam ir bail jau tā tuvajiem par to pateikt.

Aizgāju, pie terapeita pēc viena kopīga vairāku diena pasākuma ar draugiem. Tajā brīdī es tā pa īstam sapratu, ka ar šito černuhu negribu sadzīvot visu mūžu, tāpēc arī gāju pie terapeita.

Pirms tam visa šitajā neiedziļinoties, nevarēju pat iedomāties, ka tā ir kkāda fobija(arī pašlaik cenšos sevi neielikt kkādos rāmjos), bet palasot forumus sapratu, ka daudziem, kas saskarās ar šo kaiti godīgi sakot dzīve ir sasodītas mocības katru dienu.

Anyway lasīju par čali no ārzemēm, viņš teica tā - mocījos n-tos gadus, tad piebesīja un sāku lietos AD+trankvilizatorus, 5 gadu laikā iepazinās ar ļoti daudz cilvēkiem, n-tajām meitenēm, labi jutās visur, runāja, smējās, meta jokus, pabeidza skolu, atrada ļoti labu darbu, apceļoja pasauli. Brīžiem domāju, ka iespējams būtu labāk 5-10 gadus padzīvot šādi, nekā 40 gadus mocīties. Bet nu tas tā galējais variants, un zinot trakvilizatoru sekas, nevienam īpaši nerekomendēju.

Tas jau nav svarīgi, ko Tu dari vai nedari. Svarīgi ir tas, cik labi Tu jūties.
Un es vispār ticu, ka, ja kāds tiek vaļā no SF, tad viņš vispār ir daudz pārāks cilvēks par citiem, visa viņa dzīve kļūst ļoti viegla, jo viņš pie grūtībām ir pieradis, dzīvojot ik uz soļa stresā gandrīz visu mūžu.

Pareizi. Man arī liekās, ja tiktu no šitā nost, varētu būt dafiga reizes produktīvāks nekā tagad.