kas man draud par izmukšanu no tvaika ielas?

Bēgļa dzīve

ko tas noziimee?ka mani savaaks?

Bēgļa dzīve ir grūta dzīve, draugs. Jābūt apveltītam ar asu prātu, lai to izdzīvotu. :)

bet ja nopietni?policija maajaas?arests?

Sameklē likumi.lv, kas par to draud... vismaz neticas, ka kaut kas nopietns. Vienkārši pēc tam ieliks stingrāka režīma palātās.

kas par problēmu? kāpēc jābēg?

Nekas nedraud, nākošreiz nonāksi psihenē, tevi no karantīnas gultas neizlaidīs ārā ar piesietām, rokām, kamēr tevi sabaros ar zālēm, jotu izbēgot, vari draudēt apkārtējiem cilvēkiem, to jau psihiatri nezina kas tev galvā padomā, tāpēc labāk izsturi, un esi paklausīgs kāsunītis! Es pat nezinu vai var izmukt, ātri šprice un piesies pie gultas.



Edited 1 time(s). Last edit at 06.07.2013 06:20 by enfuego.

pirmkārt kapēc domajat ka esmu mužiks?? esmu sieviete, 29 gadi.
poblēma bija gimenes strīds, kam negadās, mans mīnuss kapēc mani aizveda - dusmu lēkmē izteikti daudi (kaķa lāsti kas debesīs nonak, tukša runa) un tas ka es iepriekš ārstējos tvaika ielā ar depresiju, nekādas maniakālas novirzes nav, lietoju AD jūtos labi.šodien esmu vecajās sliedēs un viss notiek. no skata nekad neviens nepateiks ka man ir problēmas, Bērna laukuma iepazīta mamiņa man teica, ka izskatos tik laimīga un nekad neticētu ka man ir problēmas.....
bet tā attieksme slimnīcā...16 .nodaļa - murgs, ārsta konsultācija 3 minūtes paunāja, izskatījās ka dakters tikai pajokoja un padzina ķiķi a mani, nekā nopietna. man vnk vajadzēja psihologa konsultāciju - izrunāties ar kādu un viss būtu ok. bet nē mani sapumpē ar zālēm un liek dzīvot kā kaut kādam dārzenim, tas neārstē, zinu no pieredzes, tpēc arī izmuku. tagad esmu mājās laimīga un priecīga, ar oto pusi salabām un pasmējāmies par to, bet bail no pirmdienas jo jabrauc tak pakaļ mantām - telefonam, drēbēm, zeltlietam,ceru ka mani neietupinās kā noziedzinieci slimnīcā, bail braukt.
kā ir vai viņiem ir tiesības mani ieslēgt???

Ļoti labi tevi saprotu!
Tāpēc man arī tur riebās, jo kaut kā nesāku justies īpaši labāk no dzīvošanas visu laiku aiz atslēgām, personāla superīgās attieksmes utt, utjp. No sākuma rīkoju histērijas, jo jutos līdz izmisumam slikti, taču sapratu, ka ar tādu rīcību ātrāk ārā netikšu un sāku tēlot, ka man paliek labāk.

Visa tā nozāļošana līdz dārzeņa līmenim...

Arī es biju sākusi apsvērt bēgšanu, taču fiziski uz to nebiju spējīga, jo biju nenormāli piebāzta ar neiroleptiķiem, turklāt, personāls laikam kaut ko nojauta un piešķīra pastiprinātu uzraudzību.
Turklāt, nodaļa, kurā biju,bija tā iekārtota, ka izbēgt būtu gandrīz neiespējami.

Domāju, ka tas, kas tev varētu par to draudēt, ir 1. pālāta uz krietni ilgu laiku, kad nākošo reizi atgriezīsies.
Tas arī viss.