Papiņam 77.g.Pēc ceļgala endoprotezēšanas,narkozes laikā mikroinsults ,sākās smadzeņu darbības traucējumi.Sākumā viss epizodiski.Bet nu jau {pēc 8mēn,}esam psihoneir.slimnīcā.Dg.-vaskulārā demence ar visiem simptomiem.Un tā vairs nav tikai kopšana,aprūpēšana. Tas ir 24/7.
.Dr.pateica,ka mājās mēs galā netikšot,un jādomā par pansionātu garīgi slimiem.vienu atstāt nedrīkst pat uz minūti.
Lieki piebilst to,kas notiek tuvinieku sirdīs.Mēs katru dienu ar mammu ejam uz slimnīcu un ļimstam.Sirds asiņo.
Vai kādam bijusi līdzīga pieredze? Kā būt?Esmu dzirdējusi stāstus par pansionātiem,ne tos labākos.
Padalieties.Paldies.

Ar tieši tādu diagnozi nē bet divi līdzīgi gadijumi šogad bija. Abi ir jau aizgājuši... Bēdīgi, bet tur neko līdzet nevar. Narkozes rezultātā mēdz būt smadzeņu bojājumi... Un jo cilvēks vecāks, jo iespēja lielāka... Kas attiecas uz diagnozi kā tādu tad to vajag uztvert vispārīgi...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Vajadzētu situāciju pieņemt kāda tā ir-neviens jau mūžīgi nedzīvo,un vecumā bieži gadās gan šādas gan citādas problēmas.
Ja pieturās pie domas par reinkarnāciju,tad šadas situācijas var pārdzīvot daudz vieglāk,neatkarīgi vai reinkarnācija ir vai nav-to ir grūti pierādīt.
Jādomā,ka superforši tie apstākļi pansionātā nav,bet-cilvēks jau arī neuztver visu vairs tik asi. Ja nav iespēju viņam kādu istabiņu nodrošināt mājās,kur ziepes nevar savārīt,tad jāved uz pansionātu.
Bet istabiņu ar regipša sienām un jebkādām durvīm var izveidot 2 dienu laikā,tad cilvēks būs mājās,varēsiet biežāk ieiet pie viņa,varbūt ilgi nebūs tāda iespēja.Lai izturība pašām,tētim neko daudz palīdzēt nespējat,vienīgi-mīlestību.

nu pieredze ir
ir arī samēra labi uzlabojumi ja dzer zāles
prieks saktīties ka paliek labāk cilvēkas no jauna iemācās
visu un viss uzlabojās bet...

tā kā bija nekad nebūs un aŗī risks jāuzmanās jauna insulta iespēju

no dabas līdzekļiem avenes upenes
lazdu mizas, ginko tējas nu viss ko iesaka asinsvadiem
un kas palielina skābekli smadzenēs

bisu māsu peru piens itkā palīdz šunām dalīties un galvai aŗi

bet nu pieredze ir ka cilvēks var eaigriezt gāzi uzvilkt kādu jaku otrādi
pārsvarā kādam jābūt kļāt...

nu komforta zīņā manuprāt viņam nekas sikts nav jo sajūtas esot tādas ka
to kustību var izdarīt tikai reāli roka neklausa piemēram, neesot ta ka kaukas sāp vai kadas
morālai pārdzīvojumi... tā viņš ira

es ieteiktu likt pansionātā. jā, skarbi, bet kopt... jūs paliksiet par ēnām ar tādā situācijā esošu cilvēku.

pavērsiens ir skarbs un sāpīgs, jā, aprūpes centros trūkst personāla. varbūt iespējams ievietot tādā, kas tuvu dzīvesvietai un paši arī varat aizbraukt?

Paldies visiem,kas rakstīja.Nespēju pieņemt domu,ka jāliek pansionātā.Apsveru šobrīd visus par un pret lai pēc sava d/n darba 3 d/n būtu tur,un tad jau kopā ar mammu varētu būt kopā ar viņu. Cik ilgi tā varēsim un kā tas viss būs,protams viss dieva rokās.
Man šobrīd tik liekas,ka viņam slimnīcā paliek sliktāk,neko vairs nevar pateikt,kājas stīvas kā krampjos,tiek likti pamperi,trīc kā drudzī.Neko vairs nesaprot. 12 dienas atpakaļ mājās tā nebija.Cik saprotu,tas varētu viss būt no zālēm.
Un speciālu istabu mēs iekārtot varam.
Es nezinu kā tas ir diendienā uzpasēt,jo viss notika tik strauji.Vistrakākais ir tas,ka viņš pa nakti neguļ,staigā,grib iet prom.

Manuprāt prognoze ir pesimistiska. Drīz aizies... :(

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Ku,jā es ar to saprotu,bet tad lai aiziet labāk mājās,nekā pansionātā.Sirds esot stipra,Bija terapeits,neirologs.Zāles tiek mainītas,un kas to vispār zin,ko dod uz nakti,ka viņš neguļot. Šodien 3 stundas biju pie viņa,sākumā baroju,tad pamazām atžirga,jau varēja noturēt pats karoti. Tik visu laiku viņš kā transā,tas tak no zālēm.Un mājās tak 12 dienas atpakaļ pats gāja uz tualeti.Nu labi rādījās tur baloži,un pats neko nesaprot,pa brīžam atkal gaismas mirklis,bet tāpēc jau nav jāliek pansionātā. Un protams,ka izbraukāt tik bieži ar vairs nevarēs,ja nu vienīgi iekārtošu Rīgā.
Mamma jau bez spēka,viņai liekas,ka pansionāts izeja.Bet man tā neliekas.Vismaz jāmēģina,kas būs,un tad ja pavisam neko vairs nevar,nu tad tik var domāt par to.

Un vispār es neko nesaprotu,viena māsiņa teica,ka viņam tur neesot vieta,ka viņš labs onkulīts,ka nozāļos.Un ka viņam vispār vajagot neiroloģijas nodaļu,ka no šīs iestādes,kur esam pašlaik jātiek prom.Kam prasīt,kur doties?Es taču neesmu mediķis,uzticos ārstam.Vai tad demences pacientus ārstē neiroloģiskajās? Es saprotu,ka tas neārstējas,ja jau viss tik smagā formā,bet zāles tak piemērot var,lai nav tā nakts staigāšana un negulēšana.

Ja atžirgst un pats var noturēt karoti tad tomēr nav tik traki. Cilvēkam vajadzīgs stimuls. Kas attiecas uz slimnīcu tad problēma ir tāda, ka ļoti bieži šiem vecajiem cilvēkiem neviens to diagnozi neprecizē un nenosaka kas tieši par traucējumu veidu ir tajās smadzenēs.. Vienkārši paskatās un nosauc. Insults pats kā tāds praktiski gandrīz nav ārstējams un ārstēšana pamatā notiek ar standarta metodēm kuru rezultātā pasliktinās smadzeņu asinsapgāde, tāpēc slimnieciņš pamazām nonāk dārzeņa stāvoklī. Es nesaku ka tas ir tieši Jūsu gadijums, un ka varēja būt citādāk bet tādi ir novērojumi...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Rīt iešu pie daktera lai man visu vēlreiz izskaidro kas,kāpēc utt. Jā un tieši tā arī tagad ir-dārzeņa stāvoklī.Kaut ko nesaprotu pa 12 dienām ārstējoties slimnīcā paliek sliktāk.Tādas blaknes un simptomi nebija.
Liekas,ka pašai ar drīz vajadzēs nervu zāles,jo tas ko redzu tagad ar nav viegli.Turu papiņa roku un ar otru vēl blakus sēdošais,raudošais onkulīts jāmierina.Lai Dievs mums visiem dod spēku un izturību grūtos brīžos.

Ar insultu viss ir sarežģīti un viltīgi. Insulti principā ir divu veidu. Išēmiskie un hemorāģiskie. Ārstējas katrs no viņiem nedaudz savādāk bet tā kā insulta veids vecam cilvim parasti nav precizēts, tad ārstē to kā hemorāģisko ar galveno domu lai insults neatkārtotos slimnīcā un pacients nenomirtu uzreiz. Hemorāģiskā insulta gadijumā tas pacientu glābj no drīzas nāves. Bet išēmiskā insulta gadijumā veicina pārvēršanos par dārzeni. Galvenais, lai slimnieks nenomirst slimnīcā un nebojā statistiku. Principā viens no efektīvākajiem isulta ārstēšanas veidiem ir operācija tūlīt pēc insulta taču pie mums jau izsenis to praktizē ļoti ierobežoti jo šai operācijai ir augsta mirstība un tas dramatiski pasliktina pēcoperācijas mirstības rādītājus. Tas protams ir ļoti rupjš un virspusējs paskaidrojums bet apmēram tā...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Tās ir bišku fantāzijas, ka var cerēt tagad iztikt bez medikamentiem. Neirologs arī nozīmēs kaut ko nomieirnošu.

Naktis visu nopietnu slimību gadījumā ir grūtas, un kur nu vēl šādas, kura ir skārusi smadzenes.

Ko tagad darīt, ir Jūsu ģimenes ziņā, bet es (pēc tā, kas ir redzēts) tādu lietu neizvēlētos, jo viņi var sastrādāt baigos nedarbus, mājās drošu uzraudzību 24/7 pilnībā nenodrošināsi; speciālās iestādēs, piemēram, nav pieejas elektrībām utt.; vislabāk būtu laba neirologa konsultācija, un, ja tiešām izvēlaties vest mājās, tad domājiet par kādu papildu kopēju.

Protams, ka vislabāk būtu mājās ar kopējām visiem cilvēkiem, kam kaut kas tāds notiek, bet visā pasaulē diemžēl valstis uztur dārgas iestādes, kaut varēja dot to naudu ģimenei, lai tā pati izvēlas palīgus.

Paldies meitenes

nez mes divojam majas un dzeram zales kas skidrina asinis un paplasina venas un
pret sirds aritmija nu tas tak klasisski ko dod tados gadijumod

un nekas traks nebija,bij visadi gljuki un putra galva dzivoja berniba un vecuma vienlaicigi
un telefonu jauca ar pulksteni bet visuma ja neskaita to ka kadam jābūt klāt tad ir ok
vienīgi tas iepatīkas ka kāds ir blakus un var neēst to tagad gribu šīto utt

mums bija operacija aneirsma tad rehabilitacija no runas un gaitas un visa atjaunosana
un nodzivojam vel gadus tad insults un tad jau vairs nbija tik tik jautri

katra zinja arstu vaig un runat
nez vaipsihiatru drizak neirolou nu neticu ka nav nevins arsts kas skaidri var pateikt
kas un ka...

Pie neirologa jau bija kad dzīvoja pa māju,protams,ka dzēra zāles.Arī galvai bija MR,tagad slimnīcā arī tika parādīts neirologam.Šodien jau papiņš atpazina,ēda pats,staigājām drusku un runāja teikumos diezgan sakarīgi(bija pie sistēmas).Arī ar dr.runāju,viņa nostāja gan viena,ka jādomā par pansionātu.Es atkal maļu savu maļamo-ka nekādi pansionāti,ka vispirms viss jāturpina mājās,un tad jau redzēs.Ja netiks galā,nu tad...
Laicīgi jāuzzin,kur labs personāls,bet vēl nav spēka to papētīt.
Tik nesaprotu-kur tādas izmaiņas---12 dienas slimnīcā kā transā,un šodien pēkšņi gaismas brīdis?mājās bija te augšā,te lejā,bet transa stāvoklis gan nebja.

Ja viņam ir psihiatriska diagnoze (demence), tad viņš kvalificējas vienīgi specializētajam psih. pansionātam, viņi visi apmeram vienādi.

tobiš labāk tur netikt :-(

jācer ka nav psihatriska

pašlaik pateica,ka vaskulārā demence.
Aberz,-kāda tad vēl var būt dg.,kas nav psihiatriska?Un no tā atkarīgs pansonāta piemērojums,ja?Un nez vai lauku rajonā deklarētajam iespējams vispār dabūt pansionātu Rīgā? Tagad tik daudz jautājumu,ka nesaprotu vispār no kura gala sākt-nav sajēga par tiem kopšanas pabalstiem,grupu tak arī tad piešķir.Pašlaik tā kā turamies pie domas,ka sākumā ņemsim mājās,tad redzēs,kas būs.Ņemšu pie sevis,te vismaz ātrie blakus,un vairāk cilvēku būsim. Un tad jau laiks rādīs.
Un ja tas būs pansionāts,iešu tad tur piestrādāt.

Uz tiem pansionātiem tāpat ir rindas, tie ir valsts pansionāti, ne jau pašvaldības, jo psihiatriju kūrē valsts. Piedāvā, kur ir vieta. Cilvēkus ar psihiatrijas diagnozi parasti parastajos pansionātos neliek, lai gan parastajos ir gana daudz ļaužu ar demenci. To vajag uzzināt no dakteriem, viņi zinās, kur viņu ļaudis parasti paliek.

Invaliditātes grupu vecuma pensionāriem, manuprāt, nepiešķir.

Cilvēks jau apmēram saprot, ka ir slimnīcā vai pansionātā; tas nevienu psiholoģiski sevišķi labi nevar ietekmēt, viņam tomēr ir pārdzīvojums. Ir ļaudis, kas sevi šādam lēmumam gatavo, un tad nav tik traki, bet Jūsu situācija ir negaidīta, nevienam nebija laika sagatavoties...

Es tik varu pateikt, ka slimības attīstība (uzvedība) ir kā kuram. Arī radi ir šokā – tieši kā Tu tagad, bet jāmēģina pēc iespējas ātrāk sākt domāt reāli: šādiem cilvjiem vienmēr ir paaugstināta uzbudināmība, zāles vajadzēs, kaut arī Tu redzēsi, ka viņš paliek vārgāks. Vīriešiem var būt cits scenārijs, viņi jau pēc dabas ir agresīvāki.

Vari aiziet kaut vai uz savas dzīvesvietas sociālo dienestu, viņi pateiks, ko un vai no viņiem var saņemt, bet vecuma pensionāri vienalga ar kādu slimību parasti ir bērnu darīšana... diemžēl mums tāda valsts, nav atbalsta ģimenēm problēmās. Jā, diemžēl. Vienīgi viņa dignozei noteikti ir kādas atlaides medikamentiem.

Manam tēvam ir pāri 80, un es redzu, ka viņš pamazām paliek vārgāks. Loģiski, ka vienā dienā viņš būs pilnīgi mana atbildība. Nu tā iznāk, ka mēs, pieaugušie bērni, varam tikai viens otru atbalstīt morāli, citādi jau nekā.



Edited 1 time(s). Last edit at 14.05.2013 10:06 by Runcene.

Paldies Runcene,Daudz ko jau izzinājām un noskaidrojām.Pansionāts jau ir tā kā sarunāts,ja situācija risināsies uz pavisam slikto pusi.Bet laikam jau jāsaprot,ka tā sliktā puse ir atnākusi.
Mēģināsim pēc slimnīcas mājās pavērot kas notiek.Apzinos,ka es viena(strādājoša),plus mamma 78g ar asinspiedienu 170 galā netiks.Te jau vajadzīgi 3 cilvēki,kas viens otru mainītu,nevis visi atrastos tur pat blakus.Bet nu nav iespējams algot 3 cilvēkus.Tāpēc jau sirds plīst.Ak dievs,kādā gan valstī mēs dzīvojam,ja nav iespējams saviem vecīšiem mierīgas vecumdienas sarūpēt.
Pašlaik gan es vienīgā esmu,kas saka-nekādu pansionātu.Varbūt neaptveru ko nozīmē katru brīdi un minūti,gan nakti ,gan dienu uzpasēt.
Man tik nav skaidrs,no kā,no kā var būt tā-vienu dienu daudz maz normāls,nākošā kā apnarkojies? Ko špricē,ja piemēram ir bijusi vajadzība nomierināt?Neviens neko mums atkāti nesaka,runā tik par kavintoniem sistēmā,mildronātiem un vēl esot klonozepāms.Vai tad ko klonozepāma var būt dārzeņa stāvoklis?

Klonazepāms ir diezgan specīgs medikaments, vispār veciem ļaudīm ar viņu ir kā ir, bet tas noņem uzbudinājumu ļaužiem pēc insulta. Mēs jau nezinām, kur viņam tās bojātās vietas ir, mainīgs stāvoklis, jo haoss, vadīšanas traucējumi.

Viena lieta, ko varat darīt, ir dabūt kādu privātu dakteri (neirologu labāk), kas var sacerēt iespējami miermīlīgāku zāļu kokteili, bet jēgai arī jābūt.

Manam fāčam ir klasesbiedrs Zviedrijas pansionātā, arī pēc insulta, arī mainīgs stāvoklis; ap viņu diennaktī darbojas 6 cilvēki + nāk vēl mūķenes un kaut kādi brīvprātīgie pļāpāt un izklaidēt, pusaudži no vietējās skolas lasa grāmatas un dziesmiņas dzied... Mums tā vēl augstākā matemātika. Cilvēks, visu mūžu strādādams, to neskaitās nopelnījis.

Ir gadījumi, kad labāki medikamenti kaut ko tomēr maina, svarīgas vietas arī nav vairs normāli apasiņotas; doks varētu novērtēt un vismaz pateikt arī Jums kaut ko sakarīgu.

Jāņem vērā, ka psihiatrijas sistēma tagad ir ļoti apdalīta ar naudu un tur visbiežāk dod lētākos medikamentus.

ja vajag nomierināt, visbiežāk injicē diazepamu, ar jau nav nekāda Dieva dāvana, jo trankvilizatori atslābina šķērssvītroto muskulatūru, tātad arī sirdi. Vēl situācija katru dienu var būt citāda tāpēc, ka ne katru dienu dod nomierinošas zāles vienādās devās... varbūt reizēm ir vajadzība, reizēm nav.

ja gribat kārtīgi pamēģināt pacīnīties, tad Premium medical klīnikā ir specs, kas tieši orientēts uz veciem ļaudīm. klīnika gan dārga, nevaru pat iedomāties, cik maksā mājas vizīte.

nez nekas tak nav es nezinu vinam jabut klat un viss
ja nav kopjams

pieņemu ka pansionatos jaskatas vairāk kā dažīcilvēki un tad viņi vienkārši
lai varētu mierīgi darbā neko nedarīt viņus apdullina ar zālēm

ja cilvēka to jūt viņš sāk klut aktīvs itkā mēģina spirinaties pretī
to uzskata par brīdi kad jāīešprice vel

cilveks ja nav kopjams gulosh tad vinjs tapat dzivo savu dzivi un viss
ko vaig to paprasa un ko vaig to izdara, nu ja ejot uz veikalu drēbe otrādi nu tad nakamreiz kad iet tad
nak rādīt vai ir ok.. nez ... klat ju ari nav jabut vislaiku tikai nu majas kadam jabu tko var sasaukt
jo cilvis tak pats zin ko vaig

jabut ta ka cilveks pats cinas un daras vinjam palidz
parasi ko tev sodin vaidzes utt..

Paldies,mīļie par atbalstu.No tēmas iztirzāšanas te daudz vairāk kas skaidrāks top .Nākošnedēļ papu rakstīs ārā,tad ņemšu pie sevis Rīgā,te mēs vairāki cilvēki blakus.Pavērosim kādu laiku mājās.
Sakiet vai kāds zin,vai pansionātos neirologs,psihiatrs ar uz vietas strādā? Mums tā kā ir aizrunāts ,,Raudas,, Smārdē.Jo izrādās,ka izrakstot no slimnīcas zāles dod līdz tikai vienai dienai.
Aberz,ir brīži un dienas,kad viņš ir pilnīgi kopjams,kad jāpabaro,jāapģērbj,slimnīcā bija dienas,kad pamperi.Šodien piemēram viss ideāli,nu labi runā ne to pa brīžam,bet tas jau nekas,tas ir vismazākais. Pats staigāja,cēlās,sakarīgi runāja.Galvenais jau mani interesē tās naktis,visi tie viņa nakts darbi-iet,dīdīties,celt visus augšā un likt doties kaut kur, utt.
Varbūt mums vajag laikus pameklēt kādu nakts zāli,ko iepotēt,ja uznāk kaut kāds delīrijs.
P.s. 2 nedēļu garumā,kopš katru dienu esmu braukusi uz slimnīcu,novēroju to,ko nekad neieraudzīsim tur ārā-uz ielas.Tā līdzjūtība,kas nāk no daudziem tur esošiem pacientiem,te ārā nav sastopama. Viens palīdz onkulim piecelties,otrs stāsta kā palīdzējis mazgāties,trešais izstāsta,ka pa nakti bija bitīte -potīte,vēl kāds mierina,paņem pie rokas un saka pastaigāsim .Un visi psiho-neiro pacienti.Tā robeža no reālās un viņu pasaules ir tik smalka un trausla.Un te tikai ar mīlestību,mieru un līdzjūtību var palīdzēt. Nupat iedomājos,ka par sanitārēm vajadzētu strādāt mūķenēm,un katrā istabā vajadzētu kādu mierinātāju.

Švaki ar speciālistiem tais pansionātos, parasti tur ir piekabināts kāds ģimenes ārsts, kurš tik nozīmē tās pašas zāles visu laiku, jo nemāk mainīt. Speciālajos pansionātos psihiatrs laikam reizi nedēļā. Visas zāles pansionātā var nebūt. Pansionātā pateiks, kāda viņiem kārtība ar ārstiem, bet būs pašiem jāskatās, lai ārsti vajadzīgajā brīdī tomēr tiek izsaukti.

Un situācija ar zālēm sākumā ir sarežģīta visos līmeņos. Tas nozīmē, ka pacientam pēc iznākšanas no slimnīcas nākamajā dienā jāiet pie ambulatorā psihiatra. Vismaz tā lietas darās Rīgā. Un tad sākas. Pieraksta nav. Ārsti rūc, ka viņiem visiem daudz cilvēku, un tad izrakstītais pilsonis, dažkārt diezgan vārgs, var tupēt pusi dienas, kamēr viņu kāds pieņems. Jāpieņem jau ir, un viņu pieņem, bet cilvēkam grūti.

Tas nozīmē, ka Tev nākamajā dienā ar slimnīcas papīriem jāiet pie valsts psihiatra uz ambulatoro pieņemšanu pēc zālēm, jo tēvu jau laikam nevarēs nekur aizvest, un tādā rindā viņš arī nevarēs nosēdēt – ja nu vienīgi esat kaut kur provincē ar mazākām rindām. Ja Tu izlemsi viņu turēt mājās Rīgā, tad karti var pārsūtīt ambulatorajam psihiatram uz Veldres ielu, Ļermontova ielu vai Tvaika ielu un katru mēnesi receptes saņemt izvēlētajā iestādē, kura ir tuvāk dzīvesvietai. Viņam nav jābūt deklarētam Rīgā, pie valsts psihiatra var braukt pa visu Latviju, kur grib, tikai slimības vēsturei jeb kartei jābūt attiecīgajā iestādē uz vietas.

Runcenīt paldies par tik ļoti labu izmeļošu info.
Nu ja,tieši tā es nezinu kā viņu vispār tik švaku (man jau liekas,ka viņš pa trepēm ir jānes 2 vīriem),es varu aizvest pie psihiatra ambulatori.Viņš tak tā arī nesēdēs,viņš var sākt gaiņāties ar rokām,tad paliek uzbudināts utt.Bet mēģināšu ko lietas labā darīt un izdomāt. tas ir murgs,tas ir tāds murgs,ka slimnīcas dr. nevar izrakstīt tālākam laikam zāles.

Vienu brīdi viņiem ļāva, bet tad atkal izdomāja, ka slimnīcas ārsti receptes rakstīt nedrīkst... veselības sistēmā diemžēl ir daudz @#$% ierēdņu.

Ja doks nepieņem ambulatoros pacientus privāti vai kā valsts psihiatrs, viņš laikam receptes vispār neredz.

Rīt braucam apskatīt pansionātu.Mājās protams sākas strīdi par to visu .Mammai liekas,ka pansionātā zelta aprūpe,nu tik viss būs labi,nu tik ārstēs utt.Nav viegli,nav.

Pietika mums ar iepazīšanos vienā pansionātā,lai saprastu,ka nekādā pansionātā. Ņemsim kādu aprūpētāju palīgos,un dzīvosim mājās.
Bet nu ir situācija-bēda uz bēdas,Paņēmam papiņu mājās.Jau slimnīcā pēdējās 3 dienas viņam parādījās jocīgs klepus ar rīšanas problēmām. Kad vaicāju,māsiņas teica,ka bijis terapeits,viņas neko nedrīkst teikt.Rezultāts-atvedam mājās,temp.38,5.norīt neko nevar,krūtīs viss burbuļo.Izsaucam ģim.dr.-škidrums abās plaušās. Ātrie aizved uz Stradiņiem,tagad esam intens.terapijā.Sirds mazspēja.
Kas notiek? izrakstot no psihoneiro-mums neviens pat vārdiņu nebilst.Dzirdēju,ka tas varot būt no midzināmām zālēm sākas rīšanas problēmas,pazuda arī valoda.
tātad ieejot slimn.1.maijā terapeits apskata,un pasaka ka sirds viss ok,pēc 20 dienām plaušu tūska,nerunā un vairs pat pastaigāt mājās nevarēja.Kāds Jūsu viedoklis. Paldies.