Atkal vāros savā sulā un nav jau kam izkratīt sirdi. Rīt ir doma iet pie sociālās darbinieces un lūgt lai piešķir psihologa konsultācijas. Aizgāju gan no darba, visur kur pieteicos rindā, jūdzos nost, ka nezinu kā izdzīvošu. Bet mana problēma jau tā, ka aktīvas slodzes darbu ilgi nepavilkšu, jo ir diezgan liels darbaspēju zaudējums. Pusslodzes darbu nereāli atrast.
Nekādi interešu klubiņi mūsu pilsētā nav. Gandrīz visu laiku cepos, ka ilgi nāksies dzīvot vienai, bez mīļa cilvēka līdzās, atbalsta. Man vienai nav spēka cīnīties, visu laiku vēl kādu laiku vismaz centos turēties, cerot, ka vīrs salīdzinoši drīz būs mājās, bet nu cerību laiks ir beidzies. Vientulības un ne pārāk labās veselības dēļ neredzu vairs nekādu cerību stariņu dzīvē.

Kam tagad viegli? Domā, ka man baigais cukurs? Bet vienkārši saprotu, ka citiem iet daudz sūdīgāk...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Neiet jau runa, ka kādam baigi viegli, bet nu man no tā galīgi vieglāk nepaliek, būtu jau labi, ja tas būtu kāds mierinājums.
Esmu nogurusi no mūžīgās cīņas, un daudz izsaka arī veselības problēmas, ja tādu nebūtu, tad varētu kādā darbā rauties no agra rīta līdz vēlam vakaram. Mani resursi laikam ir izsmelti. Ilgi jau kuļos kā plika pa nātrēm.



Edited 1 time(s). Last edit at 06.02.2013 22:52 by slota.

Kur ir tavs vīrs un bērni???

Vīrs cietumā, bērni dzīvo pie pirmā vīra, citu radinieku man nav.

Runcene? kāds būs risinājums?

Eksistenciāli, bet Tu jau neesi tēmas autors...

Jau savulaik slotai jautāju, ko savā situācijā viņa cer no šī foruma...

Mēs varam tikai uzklausīt.

Slota, Tev vienkārši būs jāmācās dzīvot saskaņā ar dzīves situāciju, pieņemt to, ka vīra tik drīz nebūs.

Ja ir problēmas ar naudu, tad vienīgā bezmaksas iespēja ir Skalbes tālrunis un tās pāris vizītes pie psihologa, ko piešķir sociālais dienests. Tad nu to vajag izmantot.

Tas, ka Tu visu zini, ir viena lieta; darīt ir cita, un reizēm tās lietas nav tik viegli savienot. Psihiatru te vsp labāk atstāt otrā plānā, labi tālu.

Katrā cilvēkā ir resursi, Tev viņi arī ir, tikai kaut kur noslēpušies. Tie jārok ārā, lai Tu pati spētu tikt galā ar savu dzīvi, bet sirds sāpētu visām tādā situācijā.

visas šitās tukšās diršanas nevienam dzīvi neuzlabo. "Jamācās dzīvot saskaņā", trallallā!!

Vai nav redzams, ka problēma ir pašas sistēmas pamatā?

Eksistenciāli, var iemācīties dzīvot saskaņā ar visu ko... nesāc nu te atkal savas kapa runas.

Sistēmas ir vēl štruntīgākas, un cilvēki iemācās.

Ir daudzi ārējie apstākļi, kas nav maināmi, bet tāpēc jau nevajag braukt atvarā.

Ko tad nozīmē- iemācieties dzīvot saskaņā ar visu ko...?

Vai tas nozīmē- iemācīties dzīvot ar to, ka Tevi izmanto, ka Tu neesi nekas, ka Tu esi peška?

Tu esi padevusies, bet kāpēc citiem jādara tapatās?

apstākļi nav maināmi, labāk tāpēc citiem pamācīt kā izdzīvot "šajos apstākļos"!

Mani neviens neizmanto, un es neesmu peška, nedz arī esmu padevusies.

Varbūt nevajag citiem piekārt to, ko pats par sevi domā!

/



Edited 1 time(s). Last edit at 08.02.2013 07:59 by existential fool.

Šodien buju socdienestā. Sociālā darbiniece gan centās mani pierunāt, ka pati varu tikt galā, bet nu beigās izdevās sarunāt, ka piešķirs 5 bezmaksas reizes pie psihologa, gribēja jau 3, teica, ka 10 esot par daudz, tad cilvēks paliekot atkarīgs no psihologa. Vēl mani gribēja pierunāt, lai eju uz invalīdu dienas centru, uzreiz nepiekritu, jo teicu, ka man vajadzīgs darbs, bet teicu, ka padomāšu.

Šinī vietā Latvijā nav jēgas jo te visi ir egoistiski!

Vai īrniekus nevari paņemt? Būs gan naudiņa, gan kāds ar ko parunāties!

Man bija kādu brīdi cilvēki, kas dzīvoja manā mājā, bet nebija no tiem, kas par kaut ko maksā, rezultātā mani izdevumi palielinājās. Un man tā mājiņa nav tik liela, manas mantas visur, ari dušas man nav, jāmazgājas bļodā, bet, ja dzīvo sveši cilvēki, tad nevaru justies brīvi. Es jau savā mājā gribu tuvus cilvēkus, nevis svešiniekus, kuri beigās man pat traucē.

Da slota nomierinies, nemirsti un viss, sanjemies, dari kautko takš!

Saprotu jau, ka jāsaņemas, bet pagaidām nekas labs nesanāk, visu laiku vāros savā sulā un nekas labs nesanāk. Ilgstoša vienatne, jeb vientulība nav tas labākais sabiedrotais, nespēju koncentrēties nekādām jēdzīgām darbībām, savas dienas kaut kā novelku, nemāku sevī atrast iekšējos resursus, lai izietu no sava bezjēdzīgā stāvokļa.

tas ir briesmīgi, kā daudzi cilvēki reāli mocās kaut kādos miestos... Vai tiešām nav neviena aktīvista, lai izsistu (tieši tā, IZSISTU) sociālos dzīvokļus visādos tukšajos tā saucamajos "jaunajos projektos" - tūkstošiem dzīvokļu stāv iesaldēti, tukši, neapdzīvoti, bet cilvēkiem jāmocās kurinot krāsnis un mazgājoties bļodās 21 gs!!!
LV politiskā mafija rulzz! njaaa...

Personīgi es savā mūžā par dzīvokli vēl līdz šim neesmu sapņojusi un ari nesapņošu, man nav tādas vēlēšanās. Sapņoju par mīļoto cilvēku līdzās un līdz ar to par mājas paplašināšanu, kā rezultātā būtu ari vannasistaba. Mazgājoties bļodā gan vēl neviens nav nomiris, tik jau nu vien būtu to uztraukumu, tad būtu laimīga. Tad jau daudz nelaimīgāki šinī ziņā ir tie cilvēki, kuri dzīvo dzīvokļos ar ērtībām, bet krājas parādi par nenomaksātiem rēķiniem, vai ari pēc rēķinu nomaksas tik pat nekas pāri nepaliek.

Pats svarīgākais vismaz man ir mīlestība, veselība un darbs. Tieši tādā secībā, jo ja ar mīlestības jomu viss ir kārtībā, tad arī ar veselību viss ir kārtībā, bet ja ar veselību viss ir kārtībā, tad var gāzt kaut kalnus.

ā, nu sk. slota. Tad jau Tev tā dzīve ir tieši tāda, kādu to vēlies - par bērnu labklājību nav jādomā (tā es sapratu), mīļotais vīrietis arī ir, tikai cietumā (tas, ka cietumā, nenozīmē, ka miris).
Par darbu runājot - ja meklēsi, agrāk vai vēlāk atradīsi kaut ko daudz maz pieņemamu...
Par veselību runājot - katram savi veidi, kā palīdzēt sev. Vienatne nav vientulība. Tak jābūt vismaz labām draudzenēm vai vismaz paziņām...

Tā jau ir vislielākā problēma, ka mīļotais cilvēks cietumā, tāpēc no kreņķiem streiko veselība un tieši tāpēc pat nezinu vai šobrīd varētu pastrādāt darbā. Man nav ne labu draudzeņu ne paziņu, visiem tikai vajag kaut ko no manis, tā it kā man kaut kas no gaisa kristu, vai būtu baigie tūkstoši.
2,5.gadu laikā neesmu iemācijusies sadzīvot ar vientulību, tā mani smacē nost tik tālu, ka negribu dzīvot.

Re es slota edu zaales un savus nervu vairs nemoku!

nu tad ej uz to cietumu apciemot savu mīļoto cilvēku, pie reizes iepazīsties ar citām cietumos esošo radiem un otrajām pusēm - komunikācija tak nepazūd! Un tiešām, beidz čīkstēt, labāk liec pie darba tos, kas kaut ko prasa! :)

Šodien tieši biju cietumā uz stundiņu, vismaz šodien tur nebija pat cilvēku ar ko iepazīties, bet agrāk vienmēr parunājāmies, ja bija ar ko.
Es čīkstu tikai te un vēl tikai vīram, ja vispār nevaru izkratīt sirdi, tad jau tiešām var sajukt prātā. Un ikdienā parasti nākas uzklausīt kā citi čīkst vēl daudzreiz vairāk nekā es, nu vismaz tie, kam kaut ko vajag no manis. Pie darba pielikt tos čīkstētājus un tenku vāceles, da labāk redzu viņus ejam nekā nākam.

Un vispār vīrs negrib, ka īpaši komunicēju ar cietumnieku radiem un ari ar saviem šī brīža paziņām, ko viņš nevar ciest ne acu galā.

Jā, kaut kādas neveselīgas sanāk Tev tās attiecības... Nu ok! pačīksti te, ja nav citas iespējas..., un tomēr es ceru, ka Tavā dzīvē kaut kas pamainīsies uz labo pusi...
Pers. man liekās, ka Tev ir daudz enerģijas, jo es patiešām nespētu kustēties un funkcionēt, ja man būtu jākurina krāsns un jāmazgājās bļodā. Nopietni! Manā skatījumā tur ir Tavs spēks, ko var izmantot piem. sarunās ar birokrātijas aparāta žurkām! :)))

Kāds ārsts jums ir noteicis šādu diagnozi - VD?

Kur griezties, ja ģimenes ārsts ir citā pilsētā un pie tā šādu palīdzību nemeklētu?

vajag ērtāk iekārtoties un pachillot:))